Spiets

6. DIENA 9:32

Jā, es nodomāju, šāda problēma nevienam nebija ienākusi prātā. Visus šos gadus, kopš es programmēju aģentus, galvenais uzdevums bija, kā tos piedabūt sadarboties tā, lai iegūtu derī­gus rezultātus. Mums nc reizi nebija ienācis prātā, ka varētu būt runa par lielāku kontroli, ka var rasties neatkarības problē­mas. Jo tā vienkārši nevarēja notikt. Atsevišķi aģenti bija pārāk mazi, lai darbotos autonomi: tiem bija jāuzņem enerģija no kāda ārēja avota, piemēram, pievadīta elektriskā vai mikroviļņu lauka. Pietika izslēgt lauku, un aģenti gāja bojā. Spietu kontro­lēt nebija grūtāk kā jebkuru mājsaimniecības ierīci, piemēram, virtuves blcnderi. Izslēdz strāvu, un tas apstājas.

Turpretim Rikijs man apgalvoja, ka šis mākonis dienām ilgi bija pats sevi uzturējis. Tas izklausījās pēc galīgām muļķībām.

"Kur tas iegūst enerģiju?"

Viņš nopūtās. "Mēs iebūvējām vienībās mazas pjezovafe- lītes, kas ģenerē strāvu no fotoniem. Tās bija domātas tikai kā papildu enerģijas avots - mēs tās pievienojām pēdējā brī­dī -, bet izskatās, ka ar to arī pietiek.

"Tātad šīs vienības darbojas ar saules enerģiju," es teicu. "Jā."

"Kam kaut kas tāds ienāca prātā?" "To pieprasīja Pentagons." "Un jūs iebūvējāt kapacitāti?" "Jā. Lādiņu var uzglabāt trīs stundas." "Ahā, jauki," es noteicu. Beidzot mēs bijām kaut kur no­nākuši. "Tātad tām pietiek enerģijas trim stundām. Kas no­tiek naktī?"

"Domājams, ka naktī, pēc trim tumsas stundām, tās zau­dē enerģiju."

"Un tad šis mākonis izjūk?" "Jā."

"Un visas atsevišķās vienības nokrīt zemē?" "Domājams, ka tā." "Vai tad jūs nevarat pārņemt kontroli?" "Varētu," teica Rikijs, "ja mēs spētu tās atrast. Mēs katru nakti ejam un meklējam. Taču tā arī neesam tās atraduši." "Jums ir iebūvēti marķieri?"

"Jā, skaidrs, ka ir. Katrai vienībai korpusā ir fluorescējošs modulis. Ultravioletajā gaismā tās izskatās zilgani zaļas."

"Tātad jūs naktīs ejat ārā, meklējot tuksnesī zili zaļi mir­dzošu plankumu."

"Jā. Un pagaidām neesam to atraduši."

Tas mani sevišķi nepārsteidza. Ja mākonis sabruka blīvi, tuksneša zemē radās apmēram sešas collas liels kukurznis. Un tuksnesis bija liels. Tādu kukurzni nepamanīt bija viegli, arī nakti pēc nakts.

Bet, ja es tā padomāju, bija absolūti nesaprotams aspekts.

Tiklīdz šis mākonis nokrita zemē - tiklīdz atsevišķās vienī- * »

bas zaudēja enerģiju, - tā mākonis vairs nebija organizēts.

To gluži kā milzumu putekļu daļiņu varēja izkaisīt vējš, un tas vairs neatjaunotos. Taču, kā rādās, tā nenotika. Daļiņas ncizklīda. Tieši pretēji - dienu no dienas mākonis atgriezās. Kādēļ tā notika?

"Mēs domājam," Rikijs sacīja, "ka naktīs tas varbūt pa­slēpjas."

"Paslēpjas?"

"Jā. Mēs domājam, ka tas nolien kādā drošā vietā, iespē­jams - zem pārkares vai kādā alā."

Es norādīju uz mākoni, kurš virmoja uz mūsu pusi. "Jūs domājat, ka šis spiets spēj paslēpties?"

"Mēs domājam, ka tas spēj adaptēties. Patiesībā es zinu, ka tas to spēj." Viņš nopūtās. "Un vispār, tur nav tikai viens mākonis vien, Džek."

"Tur nav tikai viens mākonis?"

"Ir vismaz trīs. Varbūt jau vairāk."

Mani pārņēma apjukums, kaut kas līdzīgs miegaini pelē­kam apdullumam. Pēkšņi cs vairs nespēju domāt, nespēju to visu aptvert. "Ko tu gribi teikt?"

"Es gribu teikt, ka tas vairojas, Džek," viņš sacīja. "Tas draņķa spiets vairojas."

Kamera rādīja skatu no zemes uz putekļu mākoni, kurš vir­puļoja uz mūsu pusi. Taču, uz to skatīdamies, es aptvēru, ka tas virpuļo citādi nekā smilšu vētra. Daļiņas pārmaiņus griezās uz vienu pusi, tad uz otru - savdabīgā viļņveida kustībā.

Tās neapšaubāmi spietoja.

"Spietošana" ir termins, ar kuru apzīmē noteiktu sabiedris­ku kukaiņu, piemēram, skudru vai bišu uzvedību - tās spieto, visas kopā dodamās uz jaunu dzīvesvietu. Bišu mākonis lido vispirms vienā virzienā, tad otrā, veidojot gaisā tādu kā tumšu upi. Spiets var apstāties un ieķerties kādā kokā, varbūt uz stun­du, varbūt uz visu nakti, un tad atkal turpināt ccļu. Galu galā bites izvēlas jaunu dzīves vietu un beidz spietot.

Pēdējos gados programmētāji bija uzrakstījuši program­mas, kurās tika modelēta šī kukaiņu uzvedība. Programmē­šanā spieta intelekta algoritmi ir kļuvuši par svarīgu rīku. Pro­grammētājiem spiets nozīmē datoraģentu populāciju, kuras locekļi kopīgi rīkojas, lai ar dalītā intelekta palīdzību atrisi­nātu kādu problēmu. Spiets ir kļuvis par iecienītu veidu, kā savākt aģentus kopīgam darbam. Ir nodibinātas profesionā­ļu organizācijas, tiek rīkotas konferences, kas ir veltītas tikai spieta intelekta programmām. Pēdējā laikā tās ir kļuvušas par savdabīgu pamatrisinājumu - ja nevari izdomāt neko intere­santāku, liec saviem aģentiem spietot.

Taču, šo mākoni vērodams, cs redzēju, ka tā izturēšanās nav spietošana vārda parastajā nozīmē. Viļņveidīgā šurpu-turpu kus­tība, šķiet, bija tikai daļa no visām kustībām. Melnais mākonis ari ritmiski izpletās un sarāvās, pulsēja, tikpat kā elpoja. Un brīžiem izskatījās, ka tas izretinās un paceļas augstāk, tad kļūst blīvāks un Ierit lejup. Šīs izmaiņas notika visu laiku, taču peri­odiskā ritmā - vai drīzāk tās bija pārklājošos ritmu virknes.

"Velns!" teica Rikijs. "Es neredzu pārējos. Un cs zinu, ka šis nav viens." Viņš atkal nospieda rācijas pogu. "Vins? Tu redzi pārējos?"

"Nē, Rikij."

"Kur ir pārējie? Veči! Atbildiet man!"

Visā rūpnīcā icsprakšķējās rācijas. Bobijs Lembeks: "Ri­kij, tas ir viens pats."

"Tas nevar būt viens pats."

Meja Cana: "Rikij, nekas cits tur nav manāms."

"Tikai viens spiets, Rikij." Tas bija Dcivids Bruks.

"Tas nevar būt viens pats!" Rikijs bija tik cieši sagrābis rā­ciju, ka viņa pirksti bija balti. Viņš nospieda pogu. "Vins? No­liec PSI uz septiņi!"

"Droši zini?"

"Rīkojies!"

"Nu, labi, ja tu tiešām domā…"

"Norij savus sasodītos komentārus un rīkojies!"

Rikijs lika palielināt pozitīvo spiedienu ēkas iekšā līdz sep­tiņām mārciņām uz kvadrātcollu. Visos tīros objektos tiek uz­turēts pozitīvais spiediens, lai pa kādu spraugu nespētu iekļūt putekļu daļiņas no ārpuses; izspiestais gaiss tās izpūtīs ārā. Ta­ču, lai to uzturētu, pietika ar vienu, divām mārciņām. Septi­ņas mārciņas pozitīvā spiediena - tas bija daudz. Lai iekšā neiekļūtu pasīvas daļiņas, tā bija pārpārēm.

Taču šīs daļiņas, bez šaubām, nebija pasīvas.

Vērodams, kā mākonis tuvodamies virpuļo un viļņojas, es redzēju, ka laiku pa laikam atsevišķas tā vietas notver saules gaismu un sudraboti iemirdzas visās varavīksnes krāsās. Tad krāsas apdzisa un spiets atkal kļuva melns. Domājams, ka pje- zopaneļi šādi ķēra saules gaismu. Taču tas nepārprotami lie­cināja, ka atsevišķās mikrovienības bija ārkārtīgi mobilas, jo viss mākonis nekad nekļuva sudrabots vienlaikus, tikai pa da­ļām vai joslām.

"Man likās - tu sacīji, ka Pentagons no jums esot attei­cies, jo jūs nespējot kontrolēt šo spietu vējā."

"Jā. Mēs to nespējam."

"Bet pēdējo dienu laikā jums šeit noteikti ir bijis stiprs vējš."

"Protams. Parasti tas saceļas pievakarē. Vakar bija desmit mezglu."

"Tad kāpēc spiets nav aizpūsts prom?"

"Tāpēc, ka tas ir to atšifrējis," Rikijs drūmi sacīja. "Tas ir pielāgojies."

"Kā?"

"Skaties, gan jau redzēsi. Kad uzpūš vējš, spiets noslīd ze­māk un karājas virs pašas zemes. Kad vējš noplok, tas atkal paceļas gaisā."

"Tā ir iegūtā uzvedība?"

"jā. Neviens to nav ieprogrammējis." Viņš iekoda lūpā. Vai viņš atkal meloja?

"Tad tu gribi man teikt, ka tas ir iemācījies…" "Jā, jā."

"Kā tas varēja iemācīties? Aģentiem nav atmiņas."

"UfT… mjā, tas ir garš stāsts," teica Rikijs.

"Tiem ir atmiņa?"

"Jā, tiem ir atmiņa. Ierobežota. Mēs to iebūvējām." Ri­kijs nospieda rācijas pogu. "Kāds kaut ko dzird?"

Sprakšķēdamas atskanēja atbildes.

"Vēl nc."

"Neko."

"Nc skaņas?"

"Vēl nav."

"Tas izdod skaņas?" es Rikijam jautāju.

"Mēs īsti nezinām. Brīžiem tā liekas. Mēs mēģinājām tās ierakstīt…" Viņš uzsita pa datora taustiņiem, veikli pārbīdī­dams attēlus monitorā, citu pēc cita tos palielinādams. Viņš pašūpoja galvu. "Man tas nepatīk. Tas nevar būt viens pats," viņš sacīja. "Es gribu zināt, kur ir citi."

"Kā tu zini, ka ir citi?"

"Tā, ka tie viemēr ir bijuši." Lūkodamies monitorā, viņš zelēja lūpu. "Nesaprotu, kas tagad ir noticis…"

Gaidīt nevajadzēja ilgi. Pēc pāris mirkļiem melnais mā­konis bija nonācis dažu jardu attālumā no ēkas. Pēkšņi tas sašķēlās divās daļās, tad atkal sašķēlās. Tagad cits citam bla­kus virpuļoja trīs mākoņi.

"Maucība," Rikijs noteica. "Pārējos tas bija paslēpis sevī." Viņš atkal nospieda savu pogu. "Veči, ir visi trīs. Un pavisam tuvu."

Patiesībā tic bija pārāk tuvu, lai tos varētu redzēt apakšē­jā kamerā. Rikijs pārslēdza uz skatu no augšas. Es redzēju trīs melnus mākoņus, tie visi sāniski virzījās gar ēkas garāko malu. To uzvedība šķita izteikti mērķtiecīga.

"Ko viņi grib?" cs vaicāju.

"Tikt iekšā," Rikijs atbildēja.

"Kāpēc?"

"Pajautā viņiem. Bet vakar viens no viņiem…"

Pēkšņi no tuvīna kaktusu pudura izmetās trusis un joza prom pa tuksnesi. Trīs spieti tūdaļ pagriezās un metās tam pakaļ.

Rikijs pārslēdza monitora skatījumu. Mēs raudzījāmies no zemes līmeņa. Trīs mākoņi dzinās pakaļ pārbiedētajam gar­ausim, kas skrēja, cik jaudas, uz ekrāna bija redzams bālgans ļ'laukums. Mākoņi pārsteidzošā ātrumā virpuļoja tam pakaļ. To uzvedība bija nepārprotama: tie medija.

Mirkli cs izjutu nesaprātīgu prieku. PREDPRET funkci­onēja nevainojami! Sie spieti tikpat labi varēja būt lauvenes, kas dzenas pakaļ gazelei, tik mērķtiecīga bija to uzvedība. Spieti strauji pagriezās, tad pašķīrās, liedzot trusim iespēju mukt pa kreisi un pa labi. Trīs mākoņu uzvedība šķita visno­taļ koordinēta. Tic tuvojās savam medījumam.

Un pēkšņi viens no spietiem krita lejup un aprija trusi. Pā­rējie divi nolaidās pēc brīža. Izveidojās tik blīvs daļiņu mā­konis, ka trusis gandrīz vairs nebija saskatāms. Acīm redzot, tie bija nogāzuši dzīvnieku augšpēdus, jo es redzēju, kā gai­sā, virs mākoņa, krampjaini raustās tā pakaļkājas.

Es teicu:

"Viņi to nogalina…"

"Jā," Rikijs pamāja ar galvu. "Tieši tā."

"Man likās, ka tas ir kameru spiets."

"Nu jā."

"Tad kā tie viņu nogalina?"

"Mēs nezinām, Džek. Bet tas notiek ātri."

Es saraucu pieri. "Tad jūs jau esat to redzējuši?"

Rikijs vilcinājās, kodīdams lūpu. Viņš man neatbildēja, ti­kai raudzījās ekrānā.

Es atkārtoju:

"Rikij, jūs to jau esat redzējuši?"

Viņš gari nopūtās. "Jā. Nu, pirmā reize bija vakar. Vakar tic nogalināja klaburčūsku."

Vakar tie nogalināja klaburčūsku, es domāju. "Jēziņ, Ri­kij." Es atcerējos tos vīrus helikopterā, viņu sarunu par beig­tajiem dzīvniekiem. Interesanti, vai Rikijs man stāsta visu, kas viņam zināms. "Jā."

Trusis vairs nespārdījās. Viena vienīga mākonim cauri iz­līdusi kāja drebēja, krampjaini noraustījās un tad aprima. Mā­konis virmoja ap dzīvnieku nelielā augstumā, mazliet pacel­damies un nolaizdamies. Tā turpinājās gandrīz minūti.

"Ko viņi tur dara?" es jautāju.

Rikijs papurināja galvu. "Es īsti nezinu. Bet ari iepriekš viņi tā darīja."

"Gandrīz izskatās, it kā viņi to ēstu."

"Zinu," atbildēja Rikijs.

Tas, bez šaubām, bija absurds. PREDPRET bija tikai biolo­ģiska analoģija. Noskatoties uz pulsējošo mākoni, man ienāca prātā, ka šī uzvedība patiešām varētu liecināt par programmas "uzkāršanos". Nespēju precīzi atcerēties, kādu rīcību mēs bi­jām priekšrakstījuši atsevišķām vienībām, kad mērķis ir sa­sniegts. īsti plēsoņas, protams, aprītu savu laupījumu, taču šādi mikroroboti tā uzvesties nevarēja. Tāpēc var jau būt, ka māko­nis vienkārši virmoja apjukumā. Ja tā, drīz tas atsāks kustēties.

Parasti dalītā intelekta programmu apstāšanās bija tikai īs­laicīgs fenomens. Agri vai vēlu nejauši apkārtējās vides ietek­mes faktori iekustinās gana daudz mikrorobotu, lai tie izrai­sītu arī pārējo darbošanos. Tad programma atkal sāk funkcionēt. Vienības atkal ķeras pie mērķa meklēšanas.

Aptuveni šādu uzvedību var redzēt lekciju zālē, kad lekcija beigusies. Klausītāji kādu laiku mīņājas uz vietas, staipās, pa­runājas ar tuvāk sēdošajiem, sasveicinās ar draugiem, savāc mēteļus un mantiņas. Uzreiz projām aiziet tikai daži, un pā­rējais bars nepievērš viņiem uzmanību. Taču, kad zināms klausītāju procents ir aizgājis, atlikušie beidz tūļāties un sāk strauji doties prom. Notiek kaut kas līdzīgs fokusa maiņai.

Ja man bija taisnība, tad mākoņa uzvedībā vajadzēja būt redzamam kaut kam līdzīgam. Virpuļiem vajadzētu zaudēt koordinēto veidolu; gaisā vajadzētu pacelties atsevišķiem daļi­ņu lēveriem. Tikai tad sāktu kustēties lielais mākonis.

Es pametu skatienu uz pulksteni monitora stūrī. "Cik ilgi jau tas notiek?"

"Apmēram divas minūtes."

Nav sevišķi ilga apstāšanās, cs domāju. Rakstot PRED­PRET, mēs vienubrīd ar datoru simulējām koordinētu aģen­tu uzvedību. Pēc "uzkāršanās" mēs allaž restartējām, taču reiz izlēmām pagaidīt un paskatīties, vai tiešām programma ir apstājusies pavisam. Izrādījās, ka programma var "karāties" veselas divpadsmit stundas, bet tad pēkšņi atdzīvojas un atsāk darboties. Vispār šī uzvedība ieinteresēja neirobiologus, jo…

"Sākas," teica Rikijs.

Un tā tiešām bija. Spieti sāka celties gaisā, atstājot beig­to trusi. Es uzreiz sapratu, ka mana teorija ir aplama. Mel­nais mākonis ncizšķīda, nebija nekādu daļiņu lēveru. Visi trīs mākoņi cēlās gaisā vienlaikus, gludi un viegli. To uzvedība slota visnotaļ tīša un kontrolēta. Brīdi mākoņi virmoja atseviš­ķi, tad saplūda vienā. Saulē nozibēja sudrabs. Trusis nekustī­gi gulēja uz sāna.

Un tad spiets strauji devās prom, aizsvilpa tuksnesī. Pie apvāršņa tas saruka mazumā. Dažu mirkļu laikā tas bija pazu­dis.

Rikijs skatījās uz mani. "Ko tu domā?"

"Jums ir aizbēdzis robotu nanospiets. Kuram kāds idiots ir piešķīris iespēju pašam apgādāties ar enerģiju un sevi uz­turēt."

"Domā, mēs varam to dabūt atpakaļ?"

"Nē," cs atbildēju. "Spriežot pēc tā, ko es redzēju, nav itin nekādu iespēju."

Rikijs nopūtās un pašūpoja galvu.

"Bet jūs taču noteikti varat tikt no tā vaļā," es sacīju. "Jūs varat to nogalināt."

"Varam?"

"Neapšaubāmi."

"Patiešām?" Viņa seja kļuva gaišāka.

"Neapšaubāmi." Un cs nudien tā domāju. Es biju pārlieci­nāts, ka Rikijs pārspīlē šīs problēmas nopietnību. Viņš noteikti nav to pārdomājis. Viņš nav izdarījis visu, kas ir viņa spēkos.

Es biju pārliecināts, ka ātri vien spēšu iznīcināt aizmuku šo spietu. Es cerēju, ka ar šo lietu būšu ticis galā līdz nāka­mās dienas rītausmai. Vēlākais.

Lūk, cik slikti cs pazinu savu pretinieku.