Spiets

7. diena 5:12

Viņa smaidīdama ienāca istabā.

"Zini, Džek," viņa bilda, "ja es tev tik ļoti neuzticētos, tad domātu, ka starp jums abiem kaut kas ir."

"Nu gan," es atteicu. Pagāju solīti tālāk no Mejas, kamēr viņa žigli klabināja taustiņus. Es jutu briesmīgu nemieru. "Kāpēc tu tā domā?"

"Nu, jūs abi, galvas kopā sabāzuši, kaut ko darījāt," viņa sacīja, nākdama mums tuvāk. "Šķita, ka tas, ko jūs redzat ekrānā, jūs ir galīgi apbūris. Uz ko īsti jūs tur skatījāties?"

"Ak, tīri tehniskas lietas."

"Vai drīkstu paskatīties? Mani interesē tehniskas lietas. Vai tad Rikijs tev nestāstīja, ka man radušās tehniskas intereses? Tā ir. Sī jaunā tehnoloģija mani fascinē. Pilnīgi jauna pasau­le, vai ne? Sācies divdesmit pirmais gadsimts. Necclies, Me­ja! Es paskatīšos tāpat, tev pār plecu."

Viņa jau bija apgājusi apkārt laboratorijas galdam un va­rēja saskatīt ekrānu. Pieri saraukusi, viņa lūkojās uz attēlu, kurā bija redzamas baktēriju kultūras sarkanā barotnē. Balti apļi sarkanos apļos. "Kas tas ir?"

"Baktēriju kolonijas. Zarnu nūjiņu šķīdumā ir uzradies jauns sārņotājs. Man vajadzēja izņemt no ražošanas vienu tvertni. Mēs cenšamies noskaidrot, kas pie tā vainojams."

"Droši vien fags, vai tu tā nedomā?" jautāja Džūlija. "Vai tad baktēriju audzēšanā tas nav tipiski - iemetas kāds vīruss?" Viņa nopūtās. "Molekulārajā ražošanā viss ir tik smalks. Tik viegli viss saiet grīstē, turklāt tik bieži. Visu laiku jāgaida ne­patikšanas." Viņa uzmeta īsu skatienu man un Mejai. "Bet diezin vai jūs visu šo laiku skatījāties uz to…"

"Uz to gan," es iebildu.

"Uz ko? Uz pelējuma bildītēm?"

"Uz baktērijām."

"Jā, uz baktērijām. Jūs visu šo laiku skatījāties tās, Me­ja?"

Viņa paraustīja plecus un palocīja galvu. "Jā, Džūlij. Tas ir mans darbs."

"Un es ne mirkli neapšaubu tavu čaklumu," teica Džūli­ja. "Vai tev nebūs iebildumu?" Viņas roka pašāvās uz priek­šu un viņa nospieda Back pogu klaviatūras stūri.

Iepriekšējā ekrāna attēlā bija redzami citi baktēriju aug­šanas attēli.

Pirms tam bija vīrusu elektronu mikrogrāfija.

Un pirms tam - tabula ar datiem par baktēriju augšanu pēdējo divpadsmit stundu laikā.

Džūlija vēl vismaz piecas reizes nospieda Back pogu, ta­ču redzēja tikai baktēriju un vīrusu attēlus, grafikus un datu tabulas. Viņa atvilka roku no klaviatūras. "Izskatās, ka tu tam veltī daudz laika. Vai tas tiešām ir tik svarīgi?"

"Mjā, redzi, tas ir sārņotājs," teica Meja. "Ja mēs to ne­savaldīsim, nāksies slēgt visu sistēmu."

"Tad turies, cik spēka!" Viņa pagriezās pret mani. "Ne­gribi ieēst brokastis? Domāju, ka tu droši vien mirsti badā."

"Laba doma," es atbildēju.

"Nāc man līdzi," aicināja Džūlija. "Pabrokastosim kopā."

"Labi," es atsaucos. Uzmetu skatienu Mejai. "Tiksimies vēlāk. Pasauc mani, ja varu būt noderīgs."

Izgāju kopā ar Džūliju. Mēs sākām soļot pa gaiteni uz dzī­vojamajām telpām.

"Nezinu, kāpēc," Džūlija sacīja, "bet šī sieviete mani uz­trauc."

"Es ari nezinu, kāpēc. Viņa ir lieliska. Ļoti sakarīga, ļoti apzinīga."

"Un ļoti glīta." "Džūlij…"

"Vai tādēļ tu nevēlies ar mani skūpstīties? Jo tev ir dēka ar viņu?"

"Džūlija, Dieva dēļ!"

Viņa cieši skatījās manī un gaidīja.

"Paklau," es sacīju. "Visiem pēdējās pāris nedēļas ir biju­šas sūras. Atklāti sakot, dzīvot kopā ar tevi bija grūti."

"Tam cs ticu."

"Un, atklāti sakot, es uz tevi ļoti dusmojos."

"Tam ir pietiekams iemesls, es zinu. Es jūtos vainīga par to, ko tev manis dēļ vajadzēja pārciest." Viņa pieliecās un noskūpstīja mani uz vaiga. "Bet tagad tas viss šķiet tik tāls! Man nepatīk šī spriedze, kas ir starp mums. Vai mēs nevarē­tu saskūpstīties un izlīgt?"

"Varbūt vēlāk," es atbildēju. "Šobrīd mums ir daudz darba."

Viņa kļuva draiska, savilka lūpas, skūpstīdama gaisu.

"Ohoho, nāc, manu saldumiņ, vienu mazu bučiņu… nāc, tas tevi nenobeigs…"

"Vēlāk," es teicu.

Viņa nopūtās un padevās. Bridi mēs klusēdami soļojām pa gaiteni. Tad viņa nopietni sacīja:

"Tu no manis izvairies, Džek. Un es gribu zināt - kāpēc."

Es viņai neatbildēju, tikai gari, sērīgi nopūtos un turpinā­ju iešanu, izturēdamies tā, it kā uz viņas sacīto atbilde nebū­tu vajadzīga. Patiesībā es biju ārprātīgi uztraucies.

Es nespēšu mūžīgi izvairīties no skūpstīšanās ar viņu; agri vai vēlu viņa sapratīs, ko es zinu. Varbūt jau ir sapratusi. Pat tajos brīžos, kad Džūlija uzvedās kā maza meitenīte, viņa šķi­ta attapīgāka, modrāka nekā agrāk. Man bija sajūta, ka vi­ņai nekas nepaslīd garām nepamanīts. Un tāda pati sajūta man bija par Rikiju - it kā viņi abi būtu kaujas gatavībā, modrāki par modriem.

Un mani uztrauca tas, ko es biju redzējis Mcjas monito­rā. Melnais mākonis, kas, šķiet, nāca no Džūlijas mutes. Vai tiešām tas tur, videomateriālā, bija? Cik es zināju, spieti savu medījumu nogalināja pirmajā pieskārienā. Viņi nepazina žē­lastības. Tagad izskatījās, ka Džūlija ir paglabājusi spietu. Kā tas var būt? Vai viņa bija kaut kādā ziņā imūna? Vai varbūt spiets viņu pacieta, nezin kādēļ nenogalināja? Un Rikijs, un Vinss? Vai ari viņi bija imūni?

Viens bija skaidrs: Džūlija un Rikijs negribēja, lai mēs kā­du izsaucam. Viņi bija apzināti izolējuši mūs tuksnesī, zinā­dami, ka viņu rīcībā ir tikai dažas stundas, pēc tam atlidos helikopters. Tātad jādomā, ka ar šo laiku viņiem pietika. Kam? Lai mūs nogalinātu? Vai varbūt lai mūs inficētu? Kam?

Plecu pie pleca ar savu sievu iedams pa gaiteni, es jutos tā, it kā soļotu kopā ar svešu cilvēku. Ar pilnīgi nepazīstamu cilvēku. Ar neiedomājami bīstamu cilvēku.

Pametu skatienu rokaspulkstcnī. Helikopters būs klāt pēc nepilnām divām stundām.

Džūlija pasmaidīja.

"Tev ir kāda tikšanās?"

"Nē. Tikai prātoja, ka pienācis laiks brokastīm."

"Džek!" viņa mani uzrunāja. "Kāpēc tu nerunā ar mani godīgi?"

"Es runāju godīgi…"

"Nē. Tu prātoji, cik laika atlicis līdz helikoptera atlidoša- nai."

Parausdju plecus.

"Divas stundas," viņa sacīja un piebilda, "varu saderēt, ka tu priecāsies, ticis prom no šejienes, tā ir?"

"Jā," cs atbildēju. "Bet, kamēr viss nebūs izdarīts, cs ne­kur nebraukšu."

"Kāpēc? Kas vēl nav izdarīts?"

Mēs jau bijām nonākuši pie dzīvojamajām telpām. Es sa­jutu bekona un ceptu olu smaržu. Gar stūri iznāca Rikijs. Ma­ni ieraudzījis, viņš sirsnīgi uzsmaidīja.

"Sveiks, Džek! Kā gulēji?"

"Labi."

"Patiešām? Tu izskaties mazliet noguris."

"Man rādījās nejauki sapņi," cs sacīju.

"Ak tā? Nejauki sapņi? Kāds murgs!"

"Tā mēdz gadīties," es teicu.

Mēs visi iegājām virtuvē. Bobijs gatavoja brokasds.

"Olu kultenis ar lociņiem un krēmsieru," viņš mundri sa­cīja. "Kādus grauzdiņus jūs vēlaties?"

Džūlija vēlējās kviešu grauzdiņu. Rikijs vēlējās angļu mai­zīti. Es tcicu, ka nevēlos neko. Vēroju Rikiju, atkal manīdams, cik stiprs viņš izskatās. Zem viņa krekliņa reljefi iezīmējās mus­kuļi. Viņš pieķēra mani lūkojamies. "Kaut kas nav labi?"

"Nē. Tikai apbrīnoju, kas tu par tēvaini."

Centos runāt nepiespiesti, taču patiesībā jutos ārkārtīgi ne­patīkami, sēdēdams šajā virtuvē starp viņiem visiem. Es visu laiku domāju par Čārliju, par to, cik veikli tie bija viņam uz­brukuši. Ēst man negribējās; vienīgā mana vēlēšanās bija tikt prom no šejienes. Bet es nespēju iedomāties, kā lai to izda­ra, neizraisot aizdomas.

Džūlija piegāja pie ledusskapja, atvēra durvis. Tur stāvēja šampanietis.

"Nu, tagad jūs esat gatavi svinēt?"

"Bez šaubām," atsaucās Bobijs. "Varena doma, mazliet mimozas kokteilīša no paša rīta…"

"Nekādā gadījumā," cs paziņoju. "Džūlij, es pieprasu, lai tu šo situāciju uztver nopietni! Mēs joprojām esam purvā. Ir jāizsauc uz šejieni armijnieki, un mums nav izdevies piezva­nīt. Nav īstais bridis korķēt vaļā šampanieti."

Viņa uzmeta lūpu.

"Ak, tu esi tāds īgņa…"

"īgņa, ko tu neteiksi! Nekļūsti smieklīga."

"Ohoho, dūkulīt, nepiktojics, dod bučiņu, dod bučiņu!" Viņa atkal savilka lūpas un pārliecās pār galdu.

Taču šķita, ka sadusmošanās ir vienīgais gājiens, ko es va­rēju izdarīt. "Sasodīts, Džūlij," es teicu, paceldams balsi, "mēs šeit esam tikai tāpēc, ka tu jau no sākuma neuztvēri to visu nopietni. Aizbēdzis spiets tev ganījās pa tuksnesi… cik - divas nedēļas? Un tā vietā, lai to iznīdētu ar visām saknēm, tu ar to spēlējies! Tu muļķojies tik ilgi, līdz tas vairs nebija savaldāms, un rezultātā trīs cilvēki ir miruši. Velns parāvis, te nav ko svinēt, Džūlij! Tā ir katastrofa. Un cs netaisos dzert nekādu sasodītu šampanieti, kamēr esmu šeit, un neviens cits arī nedzers!" Es paņēmu pudeli, piegāju pie izlietnes un to sadauzīju. Atkal pagriezos pret viņu. "Saprati?"

Viņa ar akmcnscictu seju atbildēja: "Tas itin nemaz nebi­ja nepieciešams."

Es redzēju, ka Rikijs domīgi skatās uz mani. It kā pūlē­tos kaut ko izlemt. Bobijs uzgrieza muguru un darbojās pie plīts, it kā šis laulāto ķīviņš viņu mulsinātu. Vai viņi jau bija savaņģojuši arī Bobiju? Man šķita, ka viņam pakaklē es re­dzu tievu, melnu svītriņu, taču pārliecināts nebiju un cieši ie­skatīties neuzdrošinājos.

"Nebija nepieciešams?" Es atcirtu, pārskaities līdz balt­kvēlei. "Tie cilvēki bija mani draugi. Viņi bija ari tavi drau­gi, Rikij! Un tavi, Bobij! Es vairs negribu dzirdēt nekādu gvclšanu par svinībām!" Pagriezos un izslāju no virtuves. Tieši tobrīd ieradās Vinss.

"Paklau, netrako, vecīt," Vinss sacīja. "Dabūsi vēl sirds­trieku!"

"Ej ratā!" es atcirtu.

Vinss sarauca uzacis. Es virzījos viņam garām.

"Tu te nevienu nepiemuļķosi, Džek!" Džūlija sauca man pakaļ. "Es zinu, kas tev aiz ādas!"

Man kuņģis sagriezās otrādi. Tomēr es neapstājos.

"Es tev cauri redzu, Džek! Es zinu, tu ej atpakaļ pie viņas!"

"Tieši tā!" es atcirtu.

Vai Džūlija tiešām tā arī domāja? Es viņai ne mirkli ne­noticēju. Viņa tikai mēģināja mani maldināt, turēt neziņā, cik… cik ilgi? Ko viņi gribēja pasākt?

Viņi bija četri. Un mēs - tikai divi. Divi, ja viņi jau nebi­ja savaņģojuši arī Meju.

Bioloģijas laboratorijā Mejas nebija. Es palūkojos apkārt un redzēju, ka vaļā ir kādas sānu durvis, pa kurām varēja no­kļūt pazemes stāvā, kur bija ierīkotas fermentācijas kameras. Tuvumā tās bija daudz lielākas nekā es biju iedomājies, mil­zīgas nerūsējošā tērauda lodes aptuveni sešu pēdu diametrā. Tās ieskāva cauruļu, vārstu un temperatūras kontroles ierīču labirints. Te bija karsti un ļoti trokšņaini.

Meja stāvēja pie trešās tvertnes, rakstīdama piezīmes uz rakstāmdēlīša un griezdama ciet vārstu. Pie kājām viņai bija statīvs ar mēģenītēm. Es nokāpu lejā un apstājos viņai bla­kus. Viņa palūkojās uz mani, tad uzmeta ašu skatienu gries­tiem, kur bija ierīkota novērošanas kamera. Viņa apgāja tvert­nei apkārt, es viņai sekoju. Te starp mums un kameru atradās tvertne.

"Viņi gul, neizslēguši gaismu," teica Meja.

Es pamāju. Tagad es sapratu, ko tas nozīmē.

"Viņi visi ir inficēti," viņa sacīja.

"Jā."

"Un viņi no tā nemirst."

"Jā," es teicu, "bet es nesaprotu, kāpēc."

"Droši vien tas ir evolucionējis," viņa bilda, "un kļuvis pa­nesams."

"Tik ātri?"

"Evolūcija var būt ātra," viņa sacīja. "Tu taču zini Ēval­da pētījumus."

Jā, es zināju. Pols Ēvalds bija pētījis holeru. Viņš bija at­klājis, ka holeras vibrions spēj ļoti ātri mainīties, lai epidēmi­ja neizbeigtos. Vietās, kur nav tīra dzeramā ūdens, labākajā gadījumā kāds grāvis ciema nomalē, holeras izraisītājs ir ļoti bīstams un agresīvs. Saslimušo ir daudz un tie mirst uzreiz - no nežēlīgas, neizturamas caurejas. Viņu izkārnījumos ir mil­joniem holeras vibrionu; tie nokļūst ūdenī un inficē pārējos ciema iedzīvotājus. Tādējādi holera izplatās, un epidēmija turpinās.

Savukārt tur, kur ir pieejams tīrs dzeramais ūdens, bīstamais vibrions šādi nevar izplatīties. Jā, saslimušais mirst, taču infekcija no viņa izkārnījumiem nenonāk dzeramajā ūde­nī. Pārējie neinficējas, un epidēmija apdziest. Šādos apstāk­ļos holeras vibrions attīstās un kļūst mazāk virulents - sasli­mušais var staigāt apkārt un izplatīt infekciju sadzīves kon­taktu ccļā, ar netīru gultas veļu un tamlīdzīgi.

Meja domāja, ka tieši tas pats ir nodeis ar spietiem. Tiem bija izstrādājies ne tik agresīvs paveids, ko varēja nodot viens cilvēks otram.

"Drausmīgi," man paspruka.

Viņa pamāja ar galvu.

"Bet ko mēs tur varam darīt?"

Un viņa sāka klusītēm raudāt, asaras ritēja viņai pār vai­giem. Meja vienmēr bija tik stipra… Redzot, cik viņa ir iz­misusi, man dūša sašļuka papēžos. Viņa pašūpoja galvu.

"Džek, te nekas nav darāms. Viņi nogalinās mūs tāpat kā Čārliju!"

Viņa piespieda galvu man pie pleca. Es apskāvu viņu, ta­ču nespēju mierināt. Es zināju, ka viņai ir taisnība.

Izejas nebija.

Vinstons Cērcils reiz ir teicis - kad uz tevi šauj, tu pēkšņi sāc domāt apbrīnojamā ātrumā. Mans prāts šobrīd darbojās fantastiskā ātrumā. Es domāju, ka esmu kļūdījies un tagad man šī kļūda jāizlabo. Kaut arī mana kļūda bija ļoti cilvēciska.

Ņemot vērā, ka mēs dzīvojam dažnedažādu evolūciju laik­metā - ir evolūcijas bioloģija, evolūcijas medicīna, evolūcijas ekoloģija, evolūcijas psiholoģija, evolūcijas ekonomika, evo­lūcijas datorzinātnes -, pārsteidzoši, cik reti cilvēki domā evo­lūcijas kategorijās. It kā tur cilvēkiem būtu "aklā zona". Mēs uzlūkojam apkārtējo pasauli kā momentuzņēmumu, kaut gan patiesībā tā ir filma, nemitīgi mainīga norise. Protams, mēs zinām, ka pasaule mainās, taču izturamies, it kā tā nebū­tu. Mēs noliedzam pārmaiņu realitāti. Tāpēc pārmaiņas mūs nemitīgi pārsteidz. Vecākus pārsteidz tas, ka pieaug viņu bēr­ni. Pieaugušie vienmēr izturas tā, it kā bērni būtu mazāki, nekā viņi patiesībā ir.

Un mani bija pārsteigušas pārmaiņas spietu evolūcijā. Ne­kas taču spietiem netraucēja attīstīties vienlaikus divos vir­zienos. Vai galu galā trīs vai četros, desmit virzienos. Man taču vajadzēja to gaidīt, man vajadzēja paredzēt šādu iespē­ju. Ja es būtu par to padomājis savlaicīgi, tad būtu sagatavo­jies šai situācijai.

Taču es tā vietā biju uzskatījis spietu par vienu problēmu - problēmu, kas pastāv tikai tuksnesī, - un atstājis neievēro­tas pārējās iespējas.

To sauc par noliegšanu, Džek.

Sāku domāt, ko vēl es būtu varējis noliegt. Ko vēl nebiju pamanījis? Kur biju kļūdījies? Kas bija tas pirmais pavediens, kuru es palaidu garām? Droši vien to, ka mana pirmā sastap­šanās ar spietu bija radījusi alerģisku reakciju - tik spēcīgu, ka es gandrīz biju aizgājis bojā. Meja bija to nosaukusi par reakciju uz zarnu nūjiņām. To bija izraisījis toksīns, ko satu­rēja spieta baktērijas. Šis toksīns, jādomā, bija radies evoluci­onāru izmaiņu rezultātā, kas bija notikušas E.coli baktērijās un iespaidojušas spietu. Jā, paraugoties šādi, ari faga uzraša- nās tvertnē bija evolucionāras pārmaiņas - vīrusu reakcija uz baktērijām, kuras…

"Meja!" es ieteicos. "Pagaidi brītiņu!"

"Kas ir?"

"Iespējams, mēs tomēr varam kaut ko darīt, lai viņus ap­turētu," es sacīju.

Meja šo paziņojumu uztvēra skeptiski - tas bija noprotams pēc viņas sejas izteiksmes. Tomēr viņa noslaucīja asaras un klausījās.

Es teicu:

"Spiets sastāv no daļiņām un baktērijām, pareizi?"

"Jā…"

"Baktērijas izstrādā jēlmatcriālu, izejvielas, lai daļiņas va­rētu vairoties. Pareizi? Jā. Tātad, ja baktērijas aizies bojā, tad ari spiets būs pagalam?"

"Iespējams." Viņa sarauca pieri. "Tu domā par kaut kā­dām antibiotikām? Sabarot visus ar antibiotikām? Lai apspies­tu zarnu nūjiņu infekciju, vajadzēs ļoti daudz antibiotiku, zā­les vajadzēs dzert vairākas dienas, un es nedomāju…"

"Nē. Es nerunāju par antibiotikām." Es pieklauvēju ar pirkstu pie tvertnes. "Es domāju par šo te."

"Par fagiem?"

"Kāpēc nc?"

"Nezinu, vai tas ko dos," viņa sacīja un sarauca pieri. "Varbūt ari izdosies. Vienīgi… Kā tu grasies iebarot viņiem šos fagus? Tu taču saproti, ka viņi nemūžam nepiekritīs iz­dzert kaut kādu mikstūru."

"Tad mēs izkaisīsim tos gaisā," cs sacīju. "Viņi tos ieel­pos un neko pat nepamanīs."

"Ahā. Kā mēs tos izkaisīsim?"

"Pavisam vienkārši. Neizslēdz šo tvertni. Ielaid baktērijas sistēmā. Es gribu, lai ražošanas konveijers sāk izgatavot vīru­sus - daudz vīrusu. Un pēc tam mēs tos izlaidīsim gaisā."

Meja nopūtās.

"Nekas neiznāks, Džek," viņa sacīja.

"Kāpēc?"

"Tāpēc, ka ražošanas konveijers nespēs ražot vīrusus."

"Kāpēc ne?"

"Vīrusu vairošanās īpatnību dēļ. Tu taču zini - vīruss savā nodabā peld, tad pieāķējas pie šūnas membrānas un ieurbjas šūnā. Tad tas pievārē šūnas DNS un liek tai ražot vīrusus. Sū­na pārstāj pildīt savas parastās metaboliskās funkcijas, tā tikai ccp augšā vīrusus. Pavisam drīz šūna ir kā piebāzta ar vīru­siem un pārsprāgst kā balons. Visi vīrusi ir laukā, tic piepeld pie citām šūnām, un proccss sākas no sākuma."

"Jā… un tad?"

"Ja es ielaidīšu lāgus ražošanas konveijerā, vīrusi sāks strau­ji vairoties - bet tas nebūs ilgi. Šūnu lipīdu membrānu skran­das, kas paliks pāri no vīrusu saplosītajām baktērijām, pie­sārņos sistēmas iekšējos filtrus. Pēc stundas vai divām konveijeru līnijas sāks pārkarst, iedarbosies drošības sistēma un ražošana tiks pārtraukta. Konveijeri vienkārši apstāsies. Vīrusi netiks ražoti."

"Vai var kaut kā atslēgt drošības sistēmas?"

"Var. Tikai es nezinu, kā tas izdarāms."

"Kurš zina?"

"Vienīgi Rikijs."

Es nogrozīju galvu.

"No tā mums nekāda labuma nebūs. Vai tu esi pārlieci­nāta, ka nespēsi izdomāt…"

"Tur ir parole," viņa teica. "Un paroli zina tikai Rikijs."

"Ahā."

"Lai būtu, kā būdams, Džek, drošības sistēmu atslēgt ne­vajag - tas var būt bīstami. Daļa ražošanas notiek augstā temperatūrā, augstspriegumā. Sistēmas atzarojumos rodas daudz ketonu un metāna. To koncentrācija tiek pastāvīgi uz­raudzīta un liekais izvadīts, lai tas neuzkrātos un nekļūtu bīs­tams. Ja metāns un ketoni netiks izvadīti, un sāks dzirksteļot augstsprieguma vadi…" Viņa apklusa un paraustīja plecus.

"Ko tu gribi teikt? Tas viss var uzsprāgt?"

"Nē, Džek. Es gribu teikt, ka tas noteikti uzsprāgs. Dažas minūtes pēc tam, kad atslēgsies drošības sistēma. Pēc sešām, maksimums - pēc astoņām minūtēm. Un diez vai tev gribē­sies tobrīd būt tuvumā. Tāpēc ražošanas līniju vīrusu ražoša­nai lielos daudzumos izmantot nevarēs. Tur nekas neiznāks - vienalga, vai drošības sistēma būs ieslēgta vai izslēgta."

Klusums.

Bezcerība.

Es pārlaidu skatienu kamerai. Palūkojos uz nerūsējošā tē­rauda tvertni, kuras izliektais dibens bija man virs galvas. Pa­lūkojos uz mēģcnītēm ar paraugiem, kas stāvēja Mcjai pie kājām. Palūkojos kaktā - tur stāvēja slota, spainis un galona tilpuma plastmasas pudele ar ūdeni. Un palūkojos uz pārbie­dēto Meju, kas joprojām bija par mata tiesu no asarām, to­mēr kaut kā spēja tās valdīt.

Un man bija plāns.

"I^abi. Tik un tā izdari to! Ielaid vīrusus sistēmā!"

"Kāda tam būs jēga?"

"Vienkārši ielaid, un viss."

"Džek," viņa sacīja. "Kāpēc mēs to darām? Baidos, ka vi­ņi jau zina, ka mēs visu esam sapratuši. Mēs nevarēsim viņus apmuļķot. Viņi ir pārāk atjautīgi. Ja mēs mēģināsim to iz­darīt, viņi acumirklī metīsies mums virsū."

"Jā," cs piekritu. "Droši vien tā būs."

"Un tik un tā nekas neizdosies. Sistēma neražos vīrusus. Tad kāpēc, Džek? Kāds mums no tā labums?"

Visu šo laiku Meja bija man labs draugs, un tagad man bija plāns, bet es nevēlējos viņai to atklāt. Man bija pretīgi tā rīkoties, taču man vajadzēja maldināt pārējos. Man vaja­dzēja viņus apmuļķot. Un man vajadzēja, lai Meja man pa­līdz to izdarīt - un tas nozīmēja, ka viņai bija jātic kādam citam plānam.

Es teicu:

"Meja, mums jānovērš viņu uzmanība, jāapmuļķo viņi. Es vēlos, lai tu ielaid vīrusus ražošanas līnijā. Lai viņi koncen­trējas uz to. Lai viņi par to uztraucas. Tikām es uzrāpšos teh­niskās apkopes zonā zem jumta un ieliešu mazliet vīrusu ugunsdzēsības sistēmas rezervuārā."

"Un tad ieslēgsi smidzinātājus?"

"Jā."

Viņa pamāja.

"Un visi būs caurcaurēm izmirkuši vīrusos. Visi, kas vien atrodas šai rūpnīcā. Slapji līdz pēdējai vīlītei."

"Tieši tā."

"Vispār tas var izdoties, Džek," viņa sacīja.

"Neko labāku es nevaru izdomāt," es bildu. "Un tagad atver kādu no šiem vārstiem un ielej tur dažas mēģenes vīru­su. Un vēl es gribu, lai tu ielej vīrusus tai galona pudelē."

Viņa saminstinājās.

"Vārsts ir tvertnes pretējā pusē. Mēs būsim novērošanas kameras redzamības laukā."

"Tas nekas," es attraucu. "Tik un tā vairs nekas nav lī­dzams. Vienkārši vajag, lai tu iegūtu man mazliet laika."

"Un kā es to izdarīšu?"

Es viņai pastāstīju. Meja saviebās.

"Tu laikam joko! Viņi nemūžam to nedarīs!"

"Protams. Man tikai vajag mazliet laika."

Mēs apgājām ap tvertni. Meja paņēma mēģenītes ar kul­tūru paraugiem. Šķidrums, kas tajās bija, izskatījās pēc bie­zām, brūnām samazgām. Tas smirdēja pēc fekālijām. Tas iz­skatījās kā fekālijas. Meja vēlreiz man pajautāja:

"Vai tu droši zini, ka tas jādara?"

"Jā," es atbildēju. "Nekas cits neadiek."

"Tu pirmais!"

Es paņēmu mēģenīti, dziļi ievilku elpu un vienā malkā no­riju visu, cik tur bija. Tas bija kaut kas pretīgs. Mans kuņģis krampjaini sarāvās. Man jau šķita, ka es tūlīt izvemšos, to­mēr ncizvēmos gan. Es vēlreiz ievilku elpu, noriju mazliet ūdens no galona pudeles un paskatījos uz Meju.

"Drausmīgs, vai nc?" viņa jautāja.

"Drausmīgs."

Viņa paņēma mēģcnīti, aizspieda degunu un norija šķid­rumu. Viņa sāka klepot. Es gaidīju, tomēr viņai izdevās ne- izvemdes. Pasniedzu viņai galona pudeli, viņa padzērās un pārējo izlēja uz grīdas. Tad viņa piepildīja to ar brūnajām sa­mazgām.

Un pēdējais, ko viņa izdarīja, - pagrieza inficētās tvertnes lielā vadības vārsta rokturi.

"Tā," viņa tcica. "Nu tas viss aiziet uz sistēmu."

"Labi," es atsaucos. Paņēmu divas mēģenes un iebāzu krekla kabatā. Paņēmu galona pudeli. Uz etiķetes bija rak- sdts: "Arouhedas dzidrais ūdens".

"Tiksimies vēlāk!" cs atvadījos un aizsteidzos.

Iedams pa gaiteni, cs prātoju - izredzes, ka mans plāns izdosies, ir viena iespēja pret simts. Varbūt viena pret tūksto­ti.

Tomēr šāda iespēja bija.

Vēlāk es visu noskatījos novērošanas kameras ierakstā, tā­pēc zinu, kas notika ar Meju. Viņa iegāja virtuvē, nesdama savu konteineru ar brūnajām mēģenītēm. Visi sēdēja pie gal­da un ēda. Džūlija uzmeta Mejai ledainu skatienu. Vinss ne­pievērsa viņai uzmanību. Rikijs jautāja:

"Ko tu tur atnesi, Meja?"

"Fāgus," viņa atbildēja.

"Kāpēc?"

Tagad Džūlija palūkojās jau uzmanīgāk. Meja sacīja:

"Tas ir no inficētās fermentācijas tvertnes."

"Fū, tad nav brinums, ka tā smird."

"Džeks tikko vienu izdzēra. Viņš lika arī man iedzert."

Rikijs nospurcās.

"Un kāpēc gan jums to vajadzēja? Ak kungs, brīnums, ka jūs ncapvēmādes!"

"Man daudz netrūka. Džcks grib, lai jūs arī izdzertu pa vienai mēģenei."

Bobijs sāka smieties. "Ak tā? Un kāpēc?"

"Lai pārliecinātos, ka neviens no jums nav inficēts."

Rikijs sadrūma.

"Inficēts? Ko tu ar to gribi teikt? Kādā nozīmē inficēts?"

"Džeks teica, ka spiets bija ieperinājies Čārlija ķermenī, un, iespējams, arī jūs staigājat apkārt ar spietiem. Varbūt nc visi. Tāpēc jāiedzer šis vīruss, un tas nogalinās baktērijas jūsu organismā un nobeigs spietu."

"Tu runā nopietni?" jautāja Bobijs. "Dzert to preteklību? Nemūžam, Meja!"

Meja pagriezās pret Vinsu.

"Ož pēc sūdiem," Vinss sacīja. "Lai vispirms kāds cits no­garšo."

"Rikij?" jautāja Meja. "Vai tu nevēlies būt pirmais?"

Rikijs papurināja galvu.

"Es netaisos to dzert. Kāpēc lai es to darītu?"

"Nu, pirmkārt, tu pārliecināsies, ka neesi inficēts. Un, otr­kārt - arī mēs par to pārliecināsimies."

"Ko tu gribi teikt - tā ir kaut kāda pārbaude, vai?"

Meja paraustīja plecus.

"Džeks tā uzskata."

Džūlija sarauca pieri. Viņa pagriezās pret Meju.

"Un kur Džeks šobrīd ir?"

"Nezinu. Pēdējo reizi cs viņu redzēju pie fermentācijas tvertnēm. Kur viņš ir šobrīd, es nezinu."

"Zini gan," Džūlija dzedri atcirta. "Tu lieliski zini, kur viņš ir."

"Nē, es nezinu. Viņš man nepateica."

"Pateica gan. Viņš tev saka visu," paziņoja Džūlija. "Pa­tiesībā jūs abi kopā izdomājāt šo cirku, vai ne? Tu taču nedo­māji, ka mēs tiešām dzersim to šļuru. Kur ir Džeks, Meja?"

"Es jau tev teicu - nezinu."

"Pārbaudi monitorus," Džūlija pavēlēja Bobijam. "Atro­di viņu!"

Viņa apgāja apkārt galdam.

"Un tātad, Meja," viņas balss bija mierīga, taču tajā bija jaušami klaji draudi. "Es vēlos, lai tu atbildi uz maniem jau­tājumiem. Un es vēlos, lai tu pasaki man patiesību."

Meja kāpās atpakaļ. Rikijs un Vinss tuvojās Mejai no abām pusēm. Meja ar muguru piespiedās pie sienas.

Džūlija lēni piegāja viņai klāt.

"Pastāsti man, Meja," viņa sacīja. "Būs daudz labāk, ja tu mums palīdzēsi."

Virtuves otrā galā ierunājās Bobijs:

"Es viņu atradu. Viņš iet pa galveno cehu. Izskatās, ka vi­ņam rokā ir pudele ar to preteklību."

"Pasaki man, Meja," teica Džūlija, liekdamās pie Mejas. Viņa bija tik tuvu, ka viņu lūpas gandrīz saskārās. Meja aiz­miedza acis un cieši saknieba lūpas. Viņas augums no bai­lēm sāka trīcēt. Džūlija noglāstīja viņai galvu. "Nebaidies! Nav, ko baidīties. Vienkārši pastāsti man, ko viņš taisās darīt ar to pudeli!"

Meja sāka histēriski šņukstēt.

"Es jau zināju, ka nekas neiznāks! Es viņam teicu, ka jūs visu uzzināsiet!"

"Protams, uzzināsim," Džūlija mierīgi atbildēja. "Pro­tams, ka mēs visu uzzināsim. Stāsti vien!"

"Viņš ielēja pudelē vīrusus," teica Meja, "un tūlīt ielies to visu ugunsdzēsības sistēmas smidzinātājos."

"Ak tad tā?" Džūlija sacīja. "Ļoti gudri izdomāts. Paldies, mīļumiņ!"

Un viņa noskūpstīja Meju uz lūpām. Meja pūlējās izvairī­ties, taču viņai aiz muguras bija siena un Džūlija turēja viņas galvu. Beidzot atkāpusies, Džūlija sacīja:

"Pacenties neuztraukties! Tikai atceries vienu - tev nekas nenotiks, ja tu nemēģināsi turēties pretī."

Un viņa izgāja pa durvīm.