Spiets

7. diena 4:42

Es gulēju nemierīgi, nepārtraukti redzēdams briesmīgus sapņus. Es sapņoju, ka atkal esmu Montrejā, atkal precos ar Džūliju, un es stāvēju mācītāja priekšā, kad pie manis pienāca viņa savā līgavas ldeitā un pacēla plīvuru, un es biju satriekts, cik viņa ir daiļa un jauna, un slaida. Viņa man uzsmaidīja, un cs pasmaidīju pretī, pūlēdamies neizpaust savu nemieru. Jo ta­gad es redzēju, ka viņa ir vairāk nekā slaida, viņas seja bija plā­na, gandrīz izģindusi. Gandrīz kā miroņseja.

Tad es pagriezos pret mācītāju, taču tur stāvēja Meja, kas laistīja pa mēģenītēm krāsainus šķidrumus. Kad cs atkal pa­skatījos uz Džūliju, viņa bija ļoti dusmīga un sacīja, ka viņai šī sieviete nekad nav patikusi. Nez kāpēc - tas bija manis dēļ. Es biju vainīgais.

Es uz brīdi pamodos, biju nosvīdis. Spilvens bija slapjš. Es apgriezu to otrādi un atkal aizmigu. Es redzēju sevi. Es gu­lēju gultā un tad, pacēlis galvu, ieraudzīju, ka manas istabas durvis ir atvērtas. No gaiteņa iespīdēja gaisma. Istabā ienā­ca Rikijs un paskatījās uz mani. Viņa seja bija ēnā, tā bija tumša un es nespēju saskatīt tās izteiksmi, bet viņš sacīja: "Es vienmēr esmu tevi mīlējis, Džek." Viņš noliecās, lai kaut ko iečukstētu man ausī, un, kamēr viņš liecās, es apjautu, ka viņš grasās mani noskūpstīt. Viņš gribēja mani kaislīgi noskūpstīt uz lūpām. Viņa mute bija pavērta. Mēle aplaizīja lūpas. Es biju ļoti satraucies, nezināju, ko darīt, taču tai brīdī ienāca Džūlija. Viņa noprasīja: "Kas te notiek?" un Rikijs steidzīgi atrāvās un kaut ko izvairīgi sacīja. Džūlija bija ļoti dusmīga un teica: "Ne jau tagad, muļķi!" un Rikijs vēl kaut ko izvai­rīgi piebilda. Tad Džūlija paziņoja: "Tas absolūti nav vaja­dzīgs, lai pats tiek ar sevi galā!" Un Rikijs sacīja: "Veicot globālu optimizāciju, determinētiem algoritmiem ir spiedie­na koeficienti." Un viņa teica: aJa tu nespurosies pretī, ne­kas ļauns nenotiks." Viņa izslēdza gaismu un izgāja.

Tad piepeši es atkal biju Montrejā, kāzās, Džūlija, tērpu­sies baltā, stāvēja man līdzās, un es, pagriezies, lai paskatītos uz publiku, ieraudzīju pirmajā rindā savus trīs bērnus, smaidīgus un laimīgus. Un, kamēr es skatījos, ap viņu mutēm uzradās melna švīka, tā kļuva platāka, aptvēra visu ķermeni, līdz viņi viscaur bija tinušies melnā. Viņi joprojām smaidīja, taču mani pārņēma šaušalas. Es metos pie viņiem, taču ne­spēju noberzt melno apmetni. Un Nikola mierīgi sacīja: "Neaizmirsti smidzinātājus, tēt!"

Es pamodos, sapinies palagos, izmircis sviedros. Manas is­tabas durvis bija atvērtas. No gaiteņa pāri manai gultai krita gaismas taisnstūris. Es palūkojos uz datora monitoru. Tur bija rakstīts: 4:55. Aizvēru acis un bridi gulēju, taču vairs nespēju aizmigt. Es biju slapjš un nejutos labi. Nolēmu ieiet dušā.

īsi pēc pieciem no rīta es izkāpu no gultas.

Gaitenī valdīja klusums. Es devos uz vannasistabu pusi. Visu guļamistabu durvis bija vaļā, un tas likās dīvaini. Ga­rām ejot, es redzēju visus gulētājus. Turklāt visās guļamista­bās dega gaisma. Es redzēju aizmigušo Rikiju, es redzēju Bo- biju un Džūliju, un Vinsu. Mejas gulta bija tukša. Un, pro­tams, tukša bija arī Cārlija gulta.

Es iegriezos virtuvē, lai paņemtu no ledusskapja ingveralu. Ļoti gribējās dzert, rīkle smeldza un kalta. Bija mazliet nelabi ap dūšu. Es palūkojos uz šampanieša pudeli. Pēkšņi man radās kaut kāda jocīga sajūta, it kā ar šo pudeli kaut kas nebūtu kārtībā. Es to izņēmu un rūpīgi nopētīju vāciņu, alumīnija foliju, kas klāja korķi. Izskatījās pavisam normāli. Nekas nebi­ja sabojāts, nekur nebija dūrienu pēdu, vispār nekā.

Parasta šampanieša pudele.

Es noliku to vietā un aizvēru ledusskapja durvis.

Sāku domāt, varbūt esmu netaisns pret Džūliju. Varbūt vi­ņa tiešām ticēja, ka ir kļūdījusies, un vēlējās visu vērst par la­bu. Varbūt viņa vienkārši gribēja izrādīt savu pateicību. Varbūt es pret viņu izturējos pārāk skarbi. Pārāk nežēlīgi.

Ja tā padomā - ko aizdomīgu vai aplamu viņa bija izda­rījusi? Viņa priecājās, mani ieraugot, nūja, stipri pārsālīdama. Viņa uzņēmās atbildību par šo eksperimentu un atvainojās par to. Viņa uzreiz piekrita izsaukt armiju. Viņa piekrita ma­nam plānam, kā iznīcināt spietu, kas bija ieperinājies sakaru telpā. Viņa darīja visu, kas bija viņas spēkos, lai izrādītu, ka viņa mani atbalsta un ir manā pusē.

Bet es tik un tā jutu nemieru.

Vēl, protams, tā lieta ar Cārliju un viņa spietu. Rikija do­ma, ka Cārlijs nezin kā bija ienesis spietu sevī, mutē, padusē vai tamlīdzīgi, man šķita visai nejēdzīga. Šie spieti cilvēku no­galināja dažu sekunžu laikā. Tātad joprojām nebija skaidrs, kā šis spiets nonāca sakaru telpā pie Čārlija? Vai tas iekļuva no ārpuses? Kāpēc tas neuzbruka Džūlijai, Rikijam un Vinsam?

Es aizmirsu par dušu.

Nolēmu aiziet uz galveno ēku un papētīt sakaru kabūža durvis. Varbūt es kaut ko nebiju pamanījis. Džūlija bija nc- mitīgi runājusi, pārtraukdama manu domu gaitu. Gandrīz šķita, ka viņai negribējās, lai es kaut ko izprātoju…

Tā, jau atkal es biju neiecietīgs pret Džūliju.

Es izgāju cauri slūžām, soļoju pa gaiteni, izgāju cauri vēl vienām slūžām. Ja tu esi noguris, tad šī nemitīgā appūšana no visām pusēm šķiet kaitinoša. Es iegāju galvenajā ēkā un piegāju pie sakaru telpas durvīm. Neko sevišķu nepamanīju.

Sadzirdēju kaut kur klikšķam klaviatūras taustiņus un ie­skatījos bioloģijas laboratorijā. Meja sēdēja pie datora.

"Ko tu dari?" es jautāju.

"Skatos videoierakstu."

"Man likās - tas nav iespējams - Cārlijs taču izrāva vadus."

"Tā teica Rikijs. Bet tā nav taisnība."

Es sāku iet ap laboratorijas galdu, lai paskatītos viņai pār plecu. Viņa pacēla roku.

"Džek!" viņa teica. "Varbūt tev labāk to neskatīties."

"Kā? Kāpēc?"

"Tas ir, uff… varbūt tev negribēsies par to domāt. Ne ta­gad. Varbūt rit."

Protams, to dzirdēdams, es gandrīz skriešus aplēkšoju ap­kārt galdam, lai paskatītos, kas gan ir redzams viņas moni­torā. Un apstājos. Uz ekrāna bija redzams tukšs gaitenis. Ar pulksteņa cipariņiem attēla apakšā. "Šis te?" es jautāju. "Vai šo man nevajadzēja redzēt?"

"Nē." Viņa ar visu krēslu pagriezās. "Saproti, Džek, ir jā­iziet cauri visām apsardzes kamerām pēc kārtas, un katrā ir redzami tikai desmit kadri minūtē, tāpēc ir ļoti grūti būt pār­liecinātam, kas tur…"

"Parādi taču, Meja!"

"Mazliet jāpatin atpakaļ…"

Viņa vairākas reizes nospieda BACK pogu klaviatūras stūri. Kā daudzas jaunās kontroles sistēmas, ari arXymos° sistēma bija veidota pēc interneta pārlūku tehnoloģijas parauga. Varēja patlt atpakaļ, atgriezties pa to pašu ceļu.

Kadri lēkāja atpakaļ, līdz Meja nonāca tur, kur gribēja. Tad viņa patina uz priekšu, attēli strauji pārlēca no kameras uz kameru. Gaitenis. Galvenā rūpnīcas telpa. Rūpnīca citā leņķī. Slūžas. Vēl viens gaitenis. Palīgtelpa. Gaitenis. Virtu­ve. Atpūtas telpa. Dzīvojamo telpu gaitenis. Ārskats, starme­šu apgaismotais tuksnesis. Gaitenis. Elektrostacija. Ārskats, zemes līmenis. Vēl viens gaitenis.

Es samirkšķināju acis.

"Cik ilgi tu jau tā sēdi?"

"Apmēram stundu."

"Ak kungs."

Tad es ieraudzīju gaiteni. Pa to gāja Rikijs. Elektrostaci­ja. Ārskats, Džūlija ienāk starmešu gaismas lokā. Gaitenis. Džūlija un Rikijs apskāvušies, tad gaitenis un…

"Pagaidi," es sacīju.

Meja nospieda taustiņu. Viņa paraudzījās manī, neko ne­teica. Viņa nospieda citu taustiņu, lēni aizzibēja attēli. Viņa apturēja attēlus tur, kur kamera rādīja Rikiju un Džūliju.

"Desmit kadru."

Kustības bija izplūdušas un raustīgas. Rikijs un Džūlija gāja viens otram pretī. Viņi apskāvās. Bija skaidri jaušams, ka viņiem ir tuvas attiecības. Nākamais kadrs - viņi kaislīgi skūpsdjās.

"Oh, sasodīts," es izgrūdu, aizgriezdamies, lai neredzētu ekrānu. "Sasodīts, sasodīts, sasodīts!"

"Atvaino, Džek," teica Meja. "Nezinu, ko lai saka."

Mani pārņēma nelabums, šķita, ka es turpat arī sabrukšu. Apsēdos uz galda. Turējos tā, lai neredzētu ekrānu. Es vienkārši nespēju uz to skatīties. Dziļi ieelpoju. Meja vēl kaut ko sacīja, taču cs nedzirdēju. Vēlreiz ieelpoju. Ar roku pārvilkti pār matiem.

"Vai tu to zināji?" es jautāju.

"Nē. Tikai pirms dažām minūtēm ieraudzīju."

"Kāds cits zināja?"

"Nē. Mēs mēdzām pajokot, ka viņiem ir attiecības, taču neviens no mums tam neticēja."

"Ak kungs." Es vēlreiz pārvilku roku pār matiem. "Pasa­ki man taisnību, Meja! Man jāzina taisnība! Tu zināji vai ne­zināji?"

"Nē, Džek. Es neko nezināju."

Klusums. Es ievilku elpu. Mēģināju sakārtot izjūtas. "Zi­ni, kas ir jocīgi?" es jautāju. "Jocīgi ir tas, ka man jau labu laiku bija aizdomas. Saproti, es biju pārliecināts - kaut kas tāds notiek, tikai nezināju, kurš… nu… Lai gan es jau tā do­māju, vienalga, tas ir šoks."

"Protams."

"Nemūžam nebūtu domājis, ka tas ir Rikijs," es sacīju. "Viņš ir tāds… es nezinu… tāds lišķīgs. Turklāt viņš taču nav nekāds "dzīves saimnieks". Laikam man kaut kā likās, ka viņa izvēlēsies kādu svarīgāku vīru." To sacīdams, es atcerē­jos savu sarunu ar Elenu pēc vakariņām.

Vai tu tik labi pazīsti Džūlijas stilu ?

Viņa tā teica pēc tam, kad biju redzējis to čali mašīnā. To čali, kura seju es nekādi nespēju saskatīt…

Elena: To sauc par noliegšanu, Džek.

"Ak kungs," es teicu, galvu grozīdams. Es jutos nikns, pār­steigts, apjucis, pārskaities. Izjūtas mainījās ar katru mirkli.

Meja gaidīja. Viņa nekustējās un nerunāja. Viņa sēdēja kā sastingusi. Pēdīgi viņa iejautājās:

"Vai gribi redzēt tālāk?"

"Ir ari tālāk?"

"Jā."

"Nezinu, vai es… ufff… Nē, es negribu redzēt tālāk."

"Varbūt tev labāk." "Nē."

"Es gribēju teikt - varbūt tad tu jutīsies labāk."

"Nedomāju," es sacīju. "Nedomāju, ka es spēšu to izturēt."

"Varbūt nav tā, kā tu domā, Džek," teica Meja. "Vai var­būt vismaz ne tieši tā, kā tu domā."

To sauc par noliegšanu, Džek.

"Piedod, Meja," cs teicu, "bet es vairs negribu izlikties. Es to redzēju. Es zinu, kas tas ir."

Es biju domājis, ka mēs ar Džūliju vienmēr būsim kopā. Es biju domājis, ka mēs kopā mīlēsim bērnus, mums būs ģi­mene, māja, kopīga dzīve. Un Rikijam pašam taču bija bēr­niņš. Tas bija pavisam savādi. Es neko nesapratu. Taču, no otras puses, viss vienmēr iznāk citādi, nekā tu esi gaidījis.

Es dzirdēju, ka Meja veikli klabina klaviatūras taustiņus. Pagriezos tā, lai redzētu viņu, nevis ekrānu.

"Ko tu dari?"

"Mēģinu atrast Čārliju. Paskatīšos, vai nevar noskaidrot, kas ar viņu notika pēdējo stundu laikā."

Viņa turpināja klabināt taustiņus. Es ievilku elpu. Viņai bija taisnība. Vienalga, lai kas arī notika manā personiskajā dzīvē, viss ritēja pilnā sparā. Es tur neko nevarēju mainīt, vis­maz ne šobrīd.

Es pagriezos pavisam un ieskatījos ekrānā.

"Jā," es teicu. "Pameklēsim Čārliju!"

Raugoties, kā, nemitīgi atkārtodamies, zib kameru attēli, sā­ka griezties galva. Cilvēki attēlos te parādījās, te pazuda. Es re­dzēju Džūliju virtuvē. Tad es ieraudzīju virtuvē viņu un Rikiju. Ledusskapja durvis bija atvērtas, tad aizvērtas. Redzēju ražotnē Vinsu, tad viņš nozuda. Viņš parādījās gaitenī, tad izgaisa.

"Es neredzu Čārliju."

"Varbūt viņš vēl guļ," minēja Meja.

"Vai guļamistabas tu vari redzēt?"

"Jā, ari tur ir kameras, bet tad man jāmaina sistēmas kods. Parastais cikls guļamistabas neaptver."

"Cik ķēpīga ir tāda sistēmas koda nomaiņa?"

"Es īsti nezinu. Vispār jau tā ir Rikija sfēra. Šeit tā sistē­ma ir ļoti sarežģīta. Rikijs ir vienīgais, kas zina, kā tā strādā. Paskatīsimies, vai nevaram atrast Cārliju parastajā ciklā."

To arī mēs darījām - gaidījām, vai viņš neparādīsies kādā no līdzšinējo kameru attēliem. Meklējām vēl kādas desmit minūtes. Man laiku pa laikam nācās novērst skatienu, tur­pretim Mejai šķietami neradās nekādas problēmas. Un tie­šām, mēs ieraudzījām viņu dzīvojamās zonas gaitenī: viņš, se­ju berzēdams, gāja pa gaiteni. Viņš bija tikko pamodies.

"Ahā," teica Meja. "Atradām."

"Cikos tas ir?"

Viņa apturēja attēlu, lai mēs ieraudzītu pulksteņa laiku. Bija 00:10.

"Tātad tikai pusstundu pirms mūsu atgriešanās!" es sacīju.

"Jā." Viņa patina attēlus uz priekšu. Čārlijs nozuda no gaiteņa, bet mēs pamanījām, ka viņš ieiet vannasistabā. Tad mēs ieraudzījām Rikiju un Džūliju virtuvē. Es jutu, kā sa­springstu. Taču viņi vienkārši sarunājās. Tad Džūlija ielika le­dusskapī šampanieti un Rikijs pa vienai sniedza viņai glāzes, bet viņa lika tās blakus pudelei.

Kadru maiņas intervāla dēļ bija grūti saprast, kas notika tālāk. Desmit video kadru minūtē - tas nozīmēja, ka attēls tiek iegūts reizi sešās sekundēs, tāpēc notikumi šķita izplū­duši un raustīgi, kad viss risinājās ātri, jo pārāk daudz atgadī­jās starp kadriem.

Taču, manuprāt, viss norisinājās šādi:

Čārlijs iznāca un sāka runāt ar viņiem abiem. Viņš bija smaidīgs un līksms. Viņš rādīja ar pirkstu uz glāzēm. Džūlija un Rikijs runādami lika glāzes ledusskapī. Tad viņš pacēla ro­ku, viņus apturēdams.

Viņš norādīja uz glāzi, ko Džūlija turēja rokā, grasīdamās ielikt ledusskapī. Viņš kaut ko teica.

Džūlija papurināja galvu un ielika glāzi ledusskapī.

Cārlijs izskatījās apmulsis. Viņš norādīja uz citu glāzi. Džūlija papurināja galvu. Tad Čārlijs uzmeta kūkumu un iz- rieza zodu kā saskaizdamies. Viņš vairākkārt pieklauvēja ar pirkstu pie galda, kaut ko pierādīdams.

Rikijs paspēra dažus soļus un nostājās starp Džūliju un Čārliju. Viņš izturējās tā, it kā mēģinātu izšķirt strīdu. Viņš klusinot izstiepa rokas uz Čārlija pusi: nomierinies!

Čārlijs nenomierinājās. Viņš norādīja uz izlietni, kurā rē­gojās nemazgātu trauku kaudze.

Rikijs papurināja galvu un uzlika roku Čārlijam uz pleca.

Čārlijs to nopurināja.

Abi vīrieši sāka strīdēties. Tikmēr Džūlija mierīgi salika glāzes ledusskapī. Viņa nepievērsa ne mazāko uzmanību strī­dam, kas risinājās tikai dažu pēdu attālumā, it kā to vispār nedzirdētu. Čārlijs mēģināja apiet Rikijam apkārt un nokļūt pie ledusskapja, bet Rikijs visu laiku aizstājās viņam priekšā, ik reizi paceldams rokas.

Rikija uzvedība liecināja, ka viņš neuzskata Čārliju par sa­prātīgu cilvēku. Viņš izturējās pret Cārliju ar to raksturīgo piesardzību, kā runā ar tādu, kas nevalda pār sevi.

"Vai Čārliju kaut kā ietekmējuši spieti?" jautāja Meja. "Un tāpēc viņš tā izturas?"

"Nezinu." Es vērīgāk ieskatījos ekrānā. "Es tur nevienu spietu neredzu."

"Es ari," viņa piekrita. "Bet viņš ir ļoti sadusmots."

"Ko Čārlijs no viņiem grib?" cs jautāju.

Meja papurināja galvu. "Lai viņi noliek glāzes atpakaļ? Nomazgā tās? Paņem citas glāzes? Es nesaprotu."

"Čārlijam tādas lietas bija vienaldzīgas," es sacīju. "Viņš mierīgi izēda šķīvi, ko cits bija atstājis pustukšu." Es pasmaidīju. "Pats esmu redzējis."

Pēkšņi Čārlijs paspēra vairākus soļus atpakaļ. Mirkli viņš stāvēja pilnīgi nekustīgi, it kā būtu kaut ko atklājis un šis at­klājums būtu viņu apstulbinājis. Rikijs viņam kaut ko sacīja. Čārlijs sāka vicināt rokas un kliegt uz viņiem abiem. Rikijs mēģināja pienākt viņam klāt.

Čārlijs joprojām kāpās atpakaļ, un tad viņš pagriezās pret sienā iebūvēto tālruni. Viņš pacēla klausuli. Rikijs panācās uz priekšu - ļoti ātri, viņa stāvs bija miglains - un nosvieda klau­suli atpakaļ. Viņš stūma Čārliju prom… rupji. Rikijs bija pār­steidzoši stiprs. Čārlijs bija liela auguma, taču viņš nokrita uz grīdas un aizšļūca vairākas pēdas uz priekšu. Viņš pielēca kā­jās, turpinādams aurot, tad pagriezās un izskrēja no virtuves.

Džūlija un Rikijs saskatījās. Džūlija kaut ko Rikijam pa­teica.

Viņš nekavējoties metās pakaļ Čārlijam.

Džūlija skrēja pakaļ Rikijam.

"Kur viņi skrien?" es jautāju.

Uz ekrāna nozibēja uzraksts: "Laika atjaunināšana", un tad mēs atkal redzējām visu kameru attēlus pēc kārtas. Mēs redzējām, kā Čārlijs skrien pa gaiteni, un redzējām, kā Ri­kijs dzenas viņam pakaļ. Mēs nepacietīgi gaidījām nākamo ciklu. Taču tajā nekas nebija redzams.

Aiznākamais cikls. Mēs ieraudzījām Čārliju palīgtelpā, spiežam tālruņa taustiņus. Viņš pār plecu atskatījās. Pēc mir­kļa ienāca Rikijs, un Čārlijs nolika klausuli. Viņi strīdējās, riņ­ķodami viens otram apkārt.

Čārlijs paņēma lāpstu un atvēzējās pret Rikiju. Pirmajā reizē Rikijs izvairījās. Nākamajā reizē tā trāpīja viņam pa ple­cu un nogāza viņu uz grīdas. Čārlijs atvēzēja lāpstu pāri galvai un zvēla Rikijam pa pieri. Zvēliens bija nežēlīgs, no­lūks - nepārprotami slepkavniecisks. Rikijam izdevās parau- ties atpakaļ tieši tai brīdī, kad lāpsta ietriecās betona grīdā.

"Mans Dievs…" izdvesa Meja.

Rikijs padaban cēlās kājās, kad Cārlijs pagriezās un ierau­dzīja pa durvīm ienākam Džūliju. Džūlija bija izstiepusi roku, lūgdamās Čārliju (lai viņš noliek lāpstu?). Čārlijs pārmaiņus skatījās te uz vienu, te uz otru. Tad kabūzī ienāca arī Vinss. Tagad, kad tur bija pilns cilvēku, izskatījās, ka Čārlijs ir zau­dējis savu cīņas sparu. Tie viņu ielenca, nāca arvien tuvāk.

Pēkšņi Čārlijs metās uz sakaru telpu, ieskrēja pa durvīm un mēģināja ieslēgties. Vienā acumirklī Rikijs bija pie viņa. Viņš ielika durvīs kāju, un Čārlijs nevarēja tās aizvērt. Lo­dziņā bija redzama Čārlija niknā seja. Rikijam blakus nostā­jās Vinss. Kad pie durvīm bija viņi abi, es nespēju saskatīt, kas tur notiek. Izskatījās, ka Džūlija viņus komandē. Man šķita, ka viņa izstiepj roku pa durvju spraugu, taču īsti sa­skatāms tas nebija.

Lai būtu, kā būdams, durvis atvērās, un kabūzītī iegāja Vinss ar Rikiju. Turpmāk viss norisinājās strauji, videoattēls bija izplūdis, tomēr bija skaidrs, ka trīs vīrieši cīnās un Riki­jam izdevās nokļūt Čārlijam aiz muguras, viņš saķēra un pa­rāva augšup Čārlija rokas; Vinss no aizmugures sagrāba Čār­lija delmu un kopīgiem spēkiem viņi Čārliju pievārēja. Viņš vairs neturējās pretī. Attēls vairs nebija tik izplūdis.

"Kas tur notiek?" jautāja Meja. "Viņi neko tādu nestāstīja."

Rikijs un Vinss turēja Čārliju no aizmugures. Cārlijs elso­ja, viņa krūtis smagi cilājās, taču viņš vairs nekārpījās. Kabū­zī ienāca Džūlija. Viņa palūkojās uz Čārliju un īsu brīdi pa­runāja ar viņu.

Un tad Džūlija piegāja pie Čārlija un noskūpstīja viņu uz lūpām - cieši un ilgi.

Čārlijs ķepurojās, pūlēdamies izrauties. Vinss saķēra Čārli­ju aiz matiem un mēģināja noturēt viņa galvu, lai tā neraustī­tos. Džūlija joprojām viņu skūpstīja. Tad viņa pakāpās sānis, un tai brīdī es ieraudzīju melnu upi starp viņas un Čārlija mutēm. Tā bija redzama pavisam īsu brīdi, tad melnums iz­balēja.

"Ak, mans Dievs!" izdvesa Meja.

Džūlija noslaucīja muti un pasmaidīja.

Čārlijs kļuva ļengans un nokrita uz grīdas. Izskatījās, ka viņam reibst galva. Melns mākonis izlidoja viņam no mutes un sāka virmot viņam ap galvu. Vinss paplikšķināja viņam pa pakausi un izgāja no kabūža.

Rikijs piegāja pie paneļiem… un saujām vien sāka raut ārā vadus. Viņš burtiski saplosīja paneļus. Tad viņš atkal pagrie­zās pret Čārliju, kaut ko pateica un izgāja no sakaru telpas.

Čārlijs uzreiz pielēca kājās, pieskrēja pie durvīm un tās aizslēdza. Taču Rikijs un Džūlija smējās, it kā tas būtu gluži veltīgs žests. Čārlijs atkal sašļuka, un no šā brīža viņš vairs nebija redzams.

Rikijs aplika roku Džūlijai ap pleciem, un viņi kopā izgā­ja no palīgtelpas.

"Hm, jūs abi tik čaldi strādājat pašā rīta agrumā!"

Es pagriezos.

Durvīs stāvēja Džūlija.