Spiets

7. diena 7:12

"Labi," es viņai teicu. "Labi. Es atdošu tev tos vīrusus."

Viņa sarauca pieri.

"Tev atkal ir tāda sejas izteiksme…"

"Nē," es atbildēju. "Es padodos. Tu esi uzvarējusi."

"Lai būtu. Sāksim ar tām mēģenītēm, kas atrodas tev ka­batā."

"Ar kādām mēģenītēm - ar šīm?" es pārjautāju. Iebāzu roku kabatā, jau iziedams pa durvīm. Tur mani gaidīja Ri­kijs un Vinss.

"Velns lai parauj, ļoti smieklīgi!" teica Rikijs. "Zini, tu ta­ču varēji viņu nogalināt! Tu varēji nogalināt pats savu sievu."

"Un kā būtu šitā?" es atbildēju.

Joprojām rakņājos kabatā, it kā mēģenītes būtu ieķērušās audumā. Viņi nezināja, ko es grasos darīt, tāpēc atkal sagrā­ba mani, Vinss no vienas puses, Rikijs - no otras.

"Veči," es sacīju, "es neko nevaru iesākt, ja jūs…"

"Palaidiet viņu vaļā," pavēlēja Džūlija, iznākdama no magnētu telpas.

"Ko vēl ne!" iebilda Vinss. "Viņš tur kaut ko velk ārā."

Es joprojām čammājos, pūlēdamies izvilkt mēģenītes, un visu laiku cīkstējos ar Rikiju un Vinsu. Beidzot tās bija man rokā. Es nosviedu vienu, tā nokrita uz betona grīdas, un pa­šķīda brūnās samazgas.

"Ak kungs!" Viņi visi atlēca, palaizdami mani vaļā. Viņi blenza uz grīdu un noliecās, lai paskatītos uz savām kājām un pārliecinātos, ka viņus nav ķērušas brūnā šķidruma šļakatas.

Tai brīdī es metos bēgt.

Pagrābu no paslēptuves pudeli un metos cauri ccham. Man vajadzēja tikt līdz liftam un uzbraukt līdz griestiem, kur at­radās visas iekšējās komunikācijas. Tur, augšā, bija gaisa kon­dicionētāji un elektrības sadales kastes… un tvertnes ar šķid­rumu ugunsgrēka gadījumiem. Ja es paspēšu nokļūt līdz liftam un uzbraukt tikai septiņu vai astoņu pēdu augstumā, viņi vairs netiks man klāt.

Ja es to spēšu, tad mans plāns izdosies.

Lifts atradās apmēram simt piecdesmit pēdu attālumā.

Es skrēju no visa spēka, lēkdams pāri astoņkāja zemāka­jiem taustekļiem, noliekdamies zem citiem taustekļiem, tiem, kas stiepās krūšu augstumā. Atskatījos, bet šai taustekļu un aparatūras labirintā nespēju viņus saskatīt. Toties es dzirdēju, kā viņi saklicdzas, un dzirdēju pēdu dunoņu. Dzirdēju, kā Džūlija uzsauc:

"Viņš dodas uz smidzinātājiem!"

Priekšā jau bija redzama lifta vaļējā, dzeltenā kaste.

Galu galā varbūt man tomēr izdosies.

Tieši tai brīdī es paklupu pār vienu taustekli un izstiepos uz grīdas. Pudele aizslīdēja pa grīdu un apstājās pie stikla konstrukcijas balsta staba. Es uzlēcu kājās un paķēru pudeli. Nojautu, ka viņi min man uz papēžiem. Vairs neuzdrošinā­jos atskatīties.

Es metos uz liftu, palīzdams zem pēdējās caurules, taču, kad pacēlu galvu, Vinss jau bija man priekšā. Acīm redzot, viņš zināja īsāku ceļu starp astoņkāja taustekļiem; kaut kā vi­ņam bija izdevies mani apsteigt. Tagad viņš vīpsnādams stā­vēja lifta kastē. Atskatījies es ieraudzīju, ka Rikijs ir tikai da­žas pēdas aiz manis un strauji tuvojas.

"Izbeidz, Džek!" kliedza Džūlija. "No tā labāk nekļūs!"

Tur nu viņai bija taisnība - nekas labāks šeit nebija gai­dāms. Es nespēju tikt garām Vinsam. Un es vairs nevarēju aizbēgt no Rikija, viņš bija pārāk tuvu. Pārlēcu pāri kaut kā­dai caurulei, apgāju apkārt kaut kādam elektrības skapītim un pietupos. Kad Rikijs pārlēca pāri šai caurulei, es iebliezu viņam ar elkoni pa kājstarpi. Viņš iekaucās, nokrita un sāka valstīties pa grīdu aiz briesmīgām sāpēm. Es pakavējos un no visa spēka iespēru viņam pa galvu. Tas - par Čārliju.

Metos skriet.

Vinss stāvēja pie lifta, pieliecies, sažņaudzis dūres. Viņš ne­spēja vien sagaidīt, kad sāksies kautiņš. Es skrēju tieši viņam virsū, un viņš apmierināts plati pasmaidīja.

Taču pēdējā brīdī es pacirtos pa kreisi. Es palēcos.

Un sāku rāpties pa kāpnēm, kas veda augšup gar sienu.

Džūlija ieldiedzās:

"Apturiet viņu! Apturiet!"

Rāpties bija ļoti grūti, jo labās rokas īkšķī man karājās pu­dele; tā visu laiku sitās pret plaukstu. Es koncentrējos uz šīm sāpēm. Es paniski baidījos no augstuma un nevēlējos palū­koties lejup. Turklāt tā es neredzēju, kas velk mani aiz kā­jām, rauj mani lejā. Es spārdījos, taču - lai kas ari man seko­ja - tas neatlaidās.

Pēdīgi es tomēr pagriezos un paskatījos. Es biju desmit pēdu augstumā virs grīdas, un divus pakāpienus zem manis karājās Rikijs. Ar brīvo roku viņš bija sagrābis mani aiz kā­jām un stipri spieda potīti. Viņš parāva mani aiz kājām un nogrūda tās no pakāpiena. Es paslīdēju, un manas rokas caur­urba dedzinošas sāpes. Tomēr cs noturējos un nenokritu.

Rikijs drūmi smaidīja. Es spārdījos, mēģinādams trāpīt vi­ņam pa seju, taču man neveicās, manas kājas viņš bija cieši piespiedis sev pie krūtīm. Viņš bija neiedomājami stiprs. Es vēl pakārpījos, tad aptvēru, ka varu paraut vienu kāju uz aug­šu. Tā arī izdarīju, atbrīvoju kāju un kārtīgi uzminu viņam uz tās rokas, ar kuru viņš turējās. Viņš ieaurojās un palaida vaļā manas kājas, lai pieķertos pie kāpnēm ar otru roku. Es vēlreiz pamatīgi uzminu - un spēru atmuguriski, trāpīdams viņam tieši pazodē. Viņš noslīdēja piecus pakāpienus zemāk, tad pieķērās pie spraišļa un palika tur karājamies, gandrīz virs pašas grīdas.

Es atkal sāku rāpties.

Pa cehu skrēja Džūlija, kliegdama:

"Apturiet viņu!"

Es dzirdēju ierūcamies lifta motoru. Vinss pabrauca man garām. Viņš gribēja sagaidīt mani augšā.

Es rāpos.

Es biju piecpadsmit pēdu augstumā virs grīdas līmeņa, tad - divdesmit. Palūkojos lejup un redzēju, ka Rikijs stipri tālu. Viņš bija ļoti atpalicis. Es nodomāju, ka viņš nepaspēs mani noķert, un tad Džūlija savērpās kā korķuviļķis un uzšāvās gai­sā, traucās pie manis… un pieķērās pie pakāpiena tieši man blakus. Tikai tā nebija Džūlija, tas bija spiets, un kādu mir­kli tas mazliet pajuka, un es varēju redzēt tam cauri, cs re­dzēju virmojošās daļiņas, no kurām tas sastāvēja. Paraudzī­jies lejup, es ieraudzīju, ka īstā Džūlija - mironīgi bāla - stāv un skatās augšup uz mani, viņas seja bija kā ar ādu apvilkts galvaskauss. Taču spiets pa labi no manis atkal sablīvējās, glu­ži tāpat kā iepriekš. Tas izskatījās kā Džūlija. Lūpas kustē­jās, un es dzirdēju savādu balsi sakām: "Piedod, Džek!" Un spiets sarāvās, kļuva vēl ciešāks un pārvērtās mazā Džūlijā, viņas augums nepārsniedza četras pēdas.

Es pagriezos un rāpos tālāk.

Mazā Džūlija pašāvās atpakaļ un ar spēku ietriecās manī. Sajūta bija tāda, it kā man būtu iezvelts ar cementa maisu, elpa aizžņaudzās. Plauksta atlaidās un man tik tikko izdevās palikt karājamies, kad Džūlijas spiets ietriecās manī vēlreiz. Es locījos un vairījos, no sāpēm vaidēdams, un turpināju rāp­ties augstāk par spīti uzbrukumiem. Spietam pietika masas, lai man nodarītu sāpes, tomēr tās nepietika, lai mani nogāz­tu no kāpnēm.

Arī spiets laikam bija to aptvēris, jo tagad mazais Džūli­jas spiets sablīvējās lodē un, līgani aizslīdējis uz priekšu, ieti­na manu galvu dūcošā mākonī. Es biju pilnīgi akls. Vispār neko vairs neredzēju. Man bija tāda sajūta, it kā es būtu ie­kļuvis smilšu vētras sirdī. Sataustīju nākamo spraisli, tad aiz­nākamo. Man seju un rokas durstīja adatiņas, sāpes kļuva ar­vien spēcīgākas, arvien asākas. Acīmredzot spiets mācījās, kā koncentrēt sāpes. Labi vēl, ka tas nebija iemācījies žņaugt. Spiets nedarīja neko, lai traucētu man elpot.

Es turpināju ceļu.

Rāpos augstāk tumsā.

Tad es sajutu, ka Rikijs atkal rauj mani aiz kājas. Un to­brīd es beidzot vairs nesapratu, ko lai tagad iesāk.

Es karājos gaisā, divdesmit piecu pēdu augstumā, no visa spēka ieķēries spraislī, vilkdams sev līdzi pudeli ar brūnām samazgām. Augšā mani gaidīja Vinss, apakšā raustīja Rikijs, un ap galvu man dūca spiets, padarīdams mani aklu un ne­ciešami sāpīgi dzeldams. Es biju pārguris un zaudējis cerību, jutu, ka mans cīņas spars izsīkst. Taustoties pēc pakāpieniem, pirksti drebēja. Es vairs nespēju pie tiem pieķerties. Apzinā­jos, ka man pietiktu tikai palaist vaļā rokas, un es nokritīšu, un vienā mirklī viss būs beidzies. Es tik un tā biju pagalam.

Sačamdīju nākamo spraisli, pieķēros pie tā un pievilkos. Pleci dega kā ugunīs. Rikijs nešpetni rāva mani lejup. Es ap­jautu, ka viņš uzvarēs. Viņi visi uzvarēs. Viņi uzvarēs vienmēr.

Un tad man ienāca prātā Džūlija, bāla kā rēgs un tieva kā niedrīte. Tik dkko kustinādama lūpas, viņa lūdzās: "Glāb manus bērniņus." Man ienāca prātā bērni, kas gaidīja mani mājās. Es redzēju, kā viņi sēž pie galda un gaida vakariņas. Es sapratu, ka man jāturpina cīņa, pilnīgi vienalga - kā.

Un es tā darīju.

Man nav skaidrs, kas notika ar Rikiju. Viņam kaut kā bi­ja izdevies noraut manas kājas no pakāpieniem un es karājos gaisā, turēdamies tikai ar rokām un mežonīgi spārdīdamies; laikam biju iespēris viņam pa seju un salauzis degunu.

Jo Rikijs acumirklī palaida mani vaļā un cs dzirdēju, kā viņš, ar troksni atsizdamies pret pakāpieniem, ripo lejup, iz­misīgi pūlēdamies kaut kur pieķerties, bet krīt arvien zemāk. Es dzirdēju: "Rikij, nē!", un mākonis man ap galvu bija no­zudis, es atkal biju pilnīgi brīvs. Palūkojies lejup, ieraudzīju Džūlijas spietu blakus Rikijam, kuram bija izdevies ieķerties spraislī apmēram divpadsmit pēdu augstumā no grīdas. Viņš nikni paskatījās augšup. Viņa mute un deguns bija vienās asi­nīs. Viņš atkal sāka ķepuroties man pakaļ, taču Džūlijas spiets sacīja: "Nē, Rikij! Nē, nevajag! Lai Vinss rīkojas!"

Un tad Rikijs pa pusei nokāpa, pa pusei nokrita uz grī­das, bet spiets atkal iemitinājās Džūlijas bālajā ķermenī. Vi­ņi abi stāvēja un skatījās uz mani.

Es aizgriezos un palūkojos augšup.

Kāpņu galā, piecas pēdas virs manis, stāvēja Vinss.

Viņš stāvēja uz augšējiem spraišļiem un pieliekdamies aiz­šķērsoja man ceļu. Tikt viņam garām nebija iespējams. Es apstājos, lai kaut cik apdomātos, pārnesu savu svaru uz vie­nu kāju, otru uzliku uz nākamā pakāpiena, aizāķēju brīvo ro­ku ap to pakāpienu, kas bija vistuvāk manai sejai. Taču, kā­ju celdams, es jutu, ka man kabatā kaut kas ir. Es apstājos.

Man bija palikusi vēl viena mēģene ar fagiem.

Iebāzu roku kabatā, izvilku mēģenīti un parādīju Vinsam. Ar zobiem izrāvu aizbāzni.

"Ei, Vins," es uzsaucu, "kā būtu ar mēslu dušu?"

Viņš nekustējās. Tomēr viņa acis piemiedzās.

Es pakāpos vēl vienu spraisli augstāk.

"Labāk paej nost, Vins," es sacīju, taču elsoju tik skaļi, ka īsti draudi man neiznāca. "Paej nost, kamēr neesi kļuvis slapjš…"

Kārtējais pakāpiens. Mūs šķīra vairs tikai trīs pakāpieni.

"Pats uzprasījies, Vins." Es paņēmu mēģenīti otrā rokā. "No šejienes es tev ģīmī nevarēšu trāpīt. Toties kājām un apa­viem gan krietni tiks. Kā tev patīk?"

Atkal viens pakāpiens.

Vinss pat nepakustējās.

"Var jau būt, ka patīk," es sacīju. "Tu esi briesmu cienītājs, ja?"

Apstājos. Ja es uzrāpšos vēl par vienu spraisli augstāk, viņš varēs iespert man pa galvu. Ja es palikšu tepat, viņam nāk­sies nokāpt pie manis - un tad jau es viņam tikšu klāt. Tā­pēc es nekur nekāpu.

"Ko tu saki, Vins? Iesi prom vai stāvēsi?"

Viņš sarauca pieri. Viņa acis šaudījās no manas sejas uz mēģenīti un atpakaļ.

Un tad viņš soli atkāpās.

"Labs puika, Vins!"

Es uzrāpos vienu pakāpienu augstāk.

Viņš bija atkāpies tik tālu, ka cs nespēju viņu saskatīt. Dro­ši vien viņš bija iecerējis mesties man virsū, kad es būšu pašā augšā. Tāpēc sagatavojos noliekties un sagriezties sāniski.

Pēdējais pakāpiens.

Tagad es viņu redzēju. Viņš neko nebija iecerējis. Vinss drebēja no panikas kā stūrī iedzīts dzīvnieks. Viņš bija ierā­vies kādā tumšā gaiteņa spraugā, viņa acis es neredzēju, taču redzēju, kā trīc viņa augums.

"Nu tad tā, Vins," cs sacīju. "Es kāpju augšā."

Es spēru pirmo soli uz režģotās platformas. Stāvēju tieši kāpņu augšgalā, man apkārt bija dūcošas ietaises. Nieka div­desmit pēdu attālumā bija redzamas kopā sajūgtās ugunsdzēsī­bas smidzinātāju tvertnes. Pametis skatienu lejup, es ieraudzīju Rikiju un Džūliju - viņi stāvēja un lūkojās uz mani. Prātoju, vai viņi nojauš, cik tuvai savam mērķim esmu nokļuvis.

Atskatījos uz Vinsu, un tieši īstajā brīdī. Viņš vilka no stū­rī noliktas kastes baltu, caurspīdīgu polietilēna plēvi. Vinss ietinās tajā kā apmetnī un, dobji ieaurodamies, metās man virsū. Es stāvēju pie pašas kāpņu malas. Man nebija laika pa- mukt malā, tāpēc cs tikai sagriežos sāniski un pieplaku pie resnas caurules, lai būtu vieglāk izturēt triecienu.

Vinss uzskrēja man virsū.

Mēģene izlidoja man 110 rokas un saplīsa sīkās druskās uz režģotās grīdas. Pudele, ko biju turējis otrā rokā, no triecie­na aizripoja pa metālisko laipu un apstājās pie pašas malas. Vēl pāris collu, un tā lidotu lejup. Es metos tai pakaļ.

Vinss, joprojām slēpdamies plēvē, vēlreiz man uzklupa. Es atkal ietriecos ar muguru caurulē. Galva nodunēja pret tērau­du. Gandrīz nokritu, paslīdējis brūnajās samazgās, kas sūcās pa režģa caurumiem un pilēja lejup. Vinss trešo reizi triecās man virsū.

Viņš bija tā pārbijies, ka pat nebija pamanījis, ka man vairs nav nekādu ieroču. Vai varbūt cauri plēvei viņš to neredzēja.

Viņš tikai atkal un atkal taranēja mani ar visa sava ķermeņa masu, un galu galā es paslīdēju un nokritu uz ceļiem. Tūdaļ pat rāpus metos pie pudeles, kas stāvēja tikai desmit pēdu at­tālumā. Šī ērmīgā uzvedība lika Vinsam uz bridi apstāties; viņš parāva uz leju plēvi un ieraudzīja pudeli. Viņš lēca tai pakaļ.

Taču bija jau par vēlu. Es jau biju satvēris pudeli un parā­vu to sānis tieši tobrīd, kad Vinss, ietinies plēvē, nokrita tur, kur pirms brīža bija stāvējusi pudele. Viņš pamatīgi sasitās pret metāla laipas malu un apdullis kratīja galvu, lai attaptos.

Bet es saķēru viņa plēves malu un parāvu to uz augšu.

Vinss iebļāvās un novēlās pāri apmalei.

Es redzēju, kā viņš nokrita uz grīdas. Viņš vairs nekustējās. Tad no viņa izlidoja spiets, tas uzšāvās gaisā kā Vinsa rēgs. Šis rēgs piebiedrojās Rikijam un Džūlijai - viņi joprojām stāvēja un, galvas atgāzuši, skatījās uz mani. Tad viņi pagriezās un me­tās skriešus pa cehu, lēkdami pāri astoņkāja taustekļiem, kas gadījās viņiem ceļā. Pēc tā, kā viņi skrēja, bija redzams, cik ļoti viņi steidzas. Varēja pat ienākt prātā, ka viņi ir pārbijušies.

Labi, es nodomāju.

Pierausos kājās un devos uz ugunsdzēsības sistēmas tvert­ņu pusi. Uz zemākās bija ar trafaretu uzkrāsota instrukcija. Nebija grūti saprast, kuri ir īstie vārsti. Es pagriezu vārstu, atskrūvēju ielietnes vāciņu, pagaidīju, kamēr ārā izplādīs sa­spiestais slāpeklis, un tad ielēju tvertnē visu galona pudeles saturu. Pēc tam es aizskrūvēju vāciņu, piegriezu vārstu, at­jaunoju slāpekļa spiedienu.

Šis darbiņš nu bija paveikts.

Es dziļi ievilku elpu.

Šķiet, ka uzvarētājs galu galā tomēr būšu es.

Ar liftu nobraucu lejā. Pirmo reizi šodien es jutos labi.