Spiets

MEDĪJUMS 7. DIENA 00:12

"Džek!"

Kad ienācu gaiteni, man pred metās Džūlija. Griestu spul­džu gaismā viņas seja izskatījās daiļa, kalsna un eleganta. Pa­tiesību sakot, viņa bija daiļāka, nekā man bija palicis prātā. Potīte viņai bija apsaitēta un rokas locītava - ieģipsēta. Viņa apkampa mani un noslēpa galvu man pie pleca. Viņas mati smaržoja pēc lavandas.

"Ak, Džek, Džek! Paldies Dievam, ar tevi viss ir kārtībā."

"Jā," es aizsmakušā balsī atbildēju. "Ir labi."

"Es tā priecājos… tā priecājos."

Es stāvēju, juzdams, kā viņa mani apskauj. Tad pats viņu apskāvu. Nezināju, kā izturēties. Viņa bija tik sparīga, tur­pretim es jutos pārguris, iztukšots.

"Vai ar tevi viss ir kārtībā, Džek?" viņa jautāja, joprojām mani apkampusi.

"Jā, Džūlij," es teicu tikai mazliet skaļāk par čukstu. "Viss kārtībā."

"Kas noticis tavai balsij?" viņa jautāja, atraudamās, lai uz mani paskatītos. Viņa nopētīja manu seju. "Kas nav labi?"

"Droši vien apsvilušas balss saites," teica Meja. Ari viņa bija aizsmakusi. Viņas seja bija melna no sodrējiem. Uz vai­ga viņai bija skramba, uz pieres - vēl viena.

Džūlija atkal mani apkampa, viņas pirksti taustīja manu kreklu.

"Dārgais, tu esi ievainots…"

"Tikai krekls."

"Džek, vai tu droši zini, ka neesi ievainots? Man šķiet, ka esi…"

"Nē, viss ir kārtībā." Es neveikli paspēru soli atpakaļ.

"Nespēju vien izteikt," viņa sacīja, "cik pateicīga esmu par to, ko tu šonakt paveici, Džek. Par to, ko paveicāt jūs visi," viņa turpināja, pievērsdamās pārējiem. "Tu, Meja, un Bobijs ari. Man tikai žēl, ka es nebiju šeit un nevarēju palī­dzēt. Es zinu, ka tas viss ir mana vaina. Bet mēs esam ļoti pateicīgi. Uzņēmums ir pateicīgs."

Uzņēmums? - es nodomāju. Taču skaļi sacīju tikai:

"Mjā, nu, to vajadzēja izdarīt."

"Jā, patiešām, noteikti vajadzēja. Ātri un apņēmīgi. Un tu to paveici, Džek. Paldies Dievam!"

Attālāk, galvu klanīdams, stāvēja Rikijs. Viņš līdzinājās mehāniskam putnam, kas dzer no ūdens glāzes. Augšā - le­jā. Es jutos nereāli, it kā te notiktu kāda izrāde.

"Man šķiet, mums visiem vajadzētu kaut ko iedzert un to nosvinēt," teica Džūlija, mums turpinot ceļu pa gaiteni. "Te taču noteikti ir šampanietis, Rikij? Ir? Jā? Es vēlos no­svinēt jūsu veikumu."

"Es gribu tikai gulēt," es sacīju.

"Ai, nevajag, vienu glāzi taču var!"

Cik tipiski Džūlijai, es nodomāju. Dzīvo pati savā pasau­lē, neievērojot, kā jūtas apkārtējie. Dzert šampanieti nu bū­tu pēdējais, ko varētu gribēt kāds no mums.

"Paldies," papurinādama galvu, tcica Meja.

"Vai tu droši zini? Patiešām? Tas būtu jauki. Un tu, Bobij?"

"Varbūt rit," atbildēja Bobijs.

"Ak, nu, labi, galu galā jūs esat varoņi un uzvarētāji! Tad rīt, labi."

Es ievēroju, cik ātri viņa iet, cik žiglas ir viņas kustības. Atcerējos, kā Elena bija ieminējusies, ka viņa noteikti lieto narkotikas. Neapšaubāmi, tā izskatījās. Taču cs biju tā pār­guris, ka man bija pilnīgi vienalga.

"Es pavēstīju šo jaunumu Lerijam Hendleram, uzņēmu­ma direktoram," viņa sacīja, "un viņš bija ļoti pateicīgs jums visiem."

"Tas ir jauki," es sacīju. "Vai viņš paziņos armijai?"

"Armijai? Par ko?"

"Par aizbēgušo eksperimentu."

"Jā, Džek, par to taču vairs nav jāraizējas. Tu jau par to parūpējies."

"Neesmu pārliecināts," es atbildēju. "Iespējams, daži spie­ti izmuka. Vai varbūt kaut kur ir vēl kāds pūznis. Drošs pa­liek drošs, manuprāt, vajadzētu paziņot armijas vadībai." Pa­tiesībā es nedomāju, ka mēs esam kaut ko palaiduši garām, taču vēlējos, lai šeit ierodas kādi cilvēki no malas. Es biju no­guris. Man gribējās, lai atbildību pārņem kāds cits.

"Armijai?" Džūlijas skatiens aizslīdēja pie Rikija, tad at­griezās pie manis. "Džek, tev ir pilnīga taisnība," viņa stin­gri noteica. "Sī ir ārkārtīgi nopietna situācija. Ja ir kaut ma­zākā iespēja, ka mēs esam kaut ko plaiduši garām, tad vajag uzreiz viņiem paziņot."

"Es domāju - šonakt."

"Jā, piekritu, Džek. Šonakt. Vispār tūlīt pat to izdarīšu."

Es atskatījos uz Rikiju. Viņš gāja kopā ar pārējiem, jopro­jām tikpat mehāniski klanīdams galvu. Es kaut ko nesapratu.

Kur tad viņa pirmītējā panika? Viņa bailes, ka par eksperimen­tu uzzinās sabiedrība? Nupat izskatījās, ka viņam ir vienalga.

"Jūs trīs ejiet gulēt, bet es piezvanīšu paziņām Pentago­nā," sacīja Džūlija.

"Iešu tev līdzi," es teicu.

"Tas galīgi nav nepieciešams."

"Es to gribu," es neatlaidos.

Viņa uzmeta man skatienu un pasmaidīja.

"Tu man neuzticies?"

"Nē jel," es atbildēju. "Bet viņiem var rasties jautājumi, un es varēšu uz tiem atbildēt."

"Jā, pareizi. Laba doma. Lieliska doma."

Es skaidri noskārtu - kaut kas ir aplam. Es jutos kā teātra izrādē, kur katrs spēlē savu lomu. Vienīgais - es nezināju, kas tā par izrādi. Atskatījos uz Meju. Viņa rauca pieri. Ari viņa bija to sajutusi.

Caur slūžām mēs iegājām dzīvojamajās telpās. Man šķi­ta, ka te ir nepatīkami auksti; es notrīcēju. Iegājām virtuvē, un Džūlija paņēma tālruņa klausuli.

"Piezvanīsim, Džek," viņa sacīja.

Es piegāju pie ledusskapja un paņēmu ingveralu. Meja pa­gatavoja sev lcdustēju. Bobijs izvēlējās alu. Mēs visi bijām iz­slāpuši. Es pamanīju, ka ledusskapī stāv un gaida šampanie­ša pudele. Pataustīju: tā bija auksta. Turpat dzesējās ari sešas glāzes. Viņa jau bija izplānojusi ballīti.

Džūlija ieslēdza telefonu skaļruņa režīmā. Mēs izdzirdē­jām pīkstienu. Viņa nospieda numura pogas. Taču sazvanīt neizdevās. Pīkstiens apklusa.

"Ahā," viņa noteica. "Pamēģināsim vēlreiz…"

Viņa vēlreiz nospieda numura taustiņus. Savienojuma at­kal nebija.

"Jocīgi. Rikij, es netieku līdz tālsarunu līnijai."

"Pamēģini vēl," ieteica Rikijs.

Es malkoju savu ingveralu, viņus vērodams. Nebija šau­bu, ka tas viss ir teātris, izrāde, kas tika spēlēta mūsu dēļ. Džū­lija apzinīgi nospieda numura taustiņus trešo reizi. Es prāto­ju, kas īsti tas ir par numuru. Vai varbūt viņa Pentagona numuru zina no galvas?

"Uff," viņa tcica. "Nekā."

Rikijs paņēma aparātu, palūkojās tam apakšā, atkal noli­ka. "It kā viss ir kārtībā," viņš sacīja, tēlodams apjukumu.

"Ak, Dieva dēļ," es ierunājos. "Drīkst, es minēšu? Kaut kas atgadījies, un mēs nevienam nevaram piezvanīt."

"Nē, nē, varam!" atsaucās Rikijs.

"Es tikai pirms dažām minūtēm zvanīju," piebilda Džū­lija. "Tieši pirms jūsu ierašanās."

Rikijs piecēlās kājās. "Aiziešu pārbaudīt vadus."

"Jā, pārbaudi gan," es skubināju, pārskaities līdz baltkvēlei.

Džūlija cieši lūkojās manī. "Džek!" viņa tcica. "Esmu no­raizējusies par tevi." "Ahā."

"Tu esi nikns."

"Mani čakarē."

"Tā nav," viņa klusi sacīja, ieskaudamas man acīs. "Es tev apsolu."

Meja piecēlās un teica, ka ieiešot dušā. Bobijs aizgāja uz atpūtas telpu uzspēlēt kādu videospēli, tas bija viņa ierastais nomierināšanās veids. Drīz cs izdzirdēju automāta kārtas un nošauto nejauceņu kliedzienus. Mēs ar Džūliju virtuvē bijām palikuši vieni.

Viņa noliecās pār galdu, lai būtu tuvāk man. "Džek," vi­ņa ierunājās klusā, sirsnīgā balsī, "man laikam tev šis tas jā­paskaidro."

"Nē," es atbildēju. "Nevajag."

"Jā, par manu izturēšanos. Par maniem lēmumiem šo bei­dzamo dienu laikā."

"Nav svarīgi."

"Man - ir."

"Varbūt vēlāk, Džūlij."

"Man vajag to pateikt tūlīt. Saproti, lieta tāda, ka es vien­kārši gribēju izglābt uzņēmumu, Džek. Tas arī viss. Kameras sabojājās, un mēs nespējām tās salabot, mēs zaudējām līgu­mu, un uzņēmums ira pa visām vīlēm. Es vēl nekad neesmu zaudējusi uzņēmumu, un man negribējās, lai c(Xymosv būtu pirmais. Man te bija investīcijas, man piederēja daļas, un, šķiet, man bija savs lepnums. Es vēlējos to glābt. Zinu, ka nespriedu pietiekami saprātīgi. Es biju izmisusi. Neviens cits nav vainīgs. Viņi visi gribēja to apturēt. Es liku viņiem turpi­nāt. Tas bija… tas bija mans krusta karš." Viņa paraustīja ple­cus. "Un tas viss - kaķim zem astes. Uzņēmums tuvāko die­nu laikā tiks slēgts. Tas ir zaudēts." Viņa pieliecās vēl tuvāk. "Bet es negribu zaudēt ari tevi. Es negribu zaudēt savu ģime­ni. Es negribu zaudēt mūs."

Viņa pieklusināja balsi un, izstiepusi rokas pāri galdam, uz­lika savas plaukstas uz manējām.

"Es gribu izpirkt savu vainu, Džek. Es gribu visu izlabot, lai mēs atgrieztos vecajās sliedēs." Viņa apklusa. "Ceru, ka tu ari to gribi."

"Es īsti nesaprotu, kā jūtos," es atbildēju.

"Tu esi noguris."

"Jā. Bet es tik un tā nezinu."

"Tu gribi teikt - par mums?"

"Man riebjas šī idiotiskā saruna," es sacīju. Un tā tiešām bija. Man riebās tas, ka viņa to uzsāka tad, kad es biju nogu­ris, kad tikko biju izturējis tik smagu pārbaudījumu, par ma­ta tiesu izglābies no nāves, tu rīdāt tas viss, stingri ņemot, bi­ja viņas dēļ. Man riebās ras, ka viņa aizgaiņāja savu līdzdalī­bu kā "nepietiekami saprātīgu spriedumu", jo patiesībā bija daudz ļaunāk.

"Ak Džek, kaut viss atkal būtu pa vecam," viņa teica un piepeši pavisam pārliecās pār galdu un mēģināja mani no­skūpstīt uz lūpām. Es atrāvos un aizgriezu galvu. Viņa lū­dzošām acīm lūkojās manī. "Džek, lūdzu!"

"Nav ne īstais laiks, nc īstā vieta, Džūlij," es sacīju.

Pauze. Viņa nezināja, ko teikt. Pēdīgi:

"Bērniem tevis pietrūkst."

"Par to es nešaubos. Man arī viņu pietrūkst."

Viņa izplūda asarās.

"Bet manis viņiem nepietrūkst…"viņa šņukstēja. "Viņi jau ir aizmirsuši par mani… par savu māti…" Viņa atkal sniedzās pēc manas rokas. Es ļāvu, lai viņa to satver. Mēģināju izvēr­tēt savas izjūtas. Es vienkārši jutos noguris, un man tas viss ļoti nepatika. Es gribēju, lai viņa beidz raudāt. "Džūlij…"

Iekšējās saziņas sistēmā atskanēja klikšķis. Es izdzirdēju Rikija balsi:

"Paklau, veči? Ir radusies problēma ar sakariem. Varbūt nāciet šurp, un labāk nekavējoties!"

Sakaru telpa patiesībā bija liels skapis galvenā korpusa vie­nā stūri. To hermētiski noslēdza smagas aizsargdurvis, kuru augšējā daļā bija ierīkots rūdīta stikla lodziņš. Pa šo lodziņu varēja redzēt visus vadu un slēdžu paneļus, ar kuriem tika no­drošināti laboratorijas sakari. Es redzēju, ka vadi lieliem kuš­ķiem ir izrauti ārā. Un vēl es redzēju, ka skapja stūri guļ Cār­lijs Devenports. Izskatījās, ka viņš ir miris. Viņa mute bija palikusi vaļā, acis stingi raudzījās tukšumā. Viņa āda bija vi­oleti pelēka. Ap viņa galvu virmoja melns, dūcošs spiets.

"Nespēju iztēloties, kā tas varēja atgadīties," sacīja Rikijs. "Kad es biju pie viņa iegriezies, viņš gulēja ciešā miegā…"

"Kad tas bija?" es jautāju.

"Pirms kādas pusstundas."

"Un spiets? Kā tas šeit iekļuva?"

"Nespēju iztēloties," teica Rikijs. "Droši vien viņš ienesa to sev līdzi, kad nāca iekšā."

"Kā?" es jautāju. "Viņš izgāja cauri visām slūžām."

"Es zinu, bet…"

"Kas - bet, Rikij? Kā tas ir iespējams?"

"Varbūt… Es nezinu, varbūt tas bija viņam kaklā vai kaut kā tamlīdzīgi."

"Viņam kaklā?" es pārjautāju. "Tu gribi teikt - tas vien­kārši žvangājās viņam starp mandelēm? Tie ķēmi ir nāvējoši, vai tu to zini?"

"Jā, es zinu. Skaidrs, ka zinu." Viņš paraustīja plecus. "Ma­nam prātam tas nav aptverams."

Es vērīgi lūkojos Rikijā, mēģinādams izprast viņa uzvedī­bu. Viņš tikko bija atklājis, ka viņa laboratorijā iekļuvis nā­vējoši bīstams nanospiets, un nebūt neizskatījās, ka tas viņu uztrauktu. Viņš par to runāja visnotaļ nevērīgi.

Iesteidzās Meja. Vienā skatienā viņa aptvēra, kas ir noti­cis. "Vai kāds ir ieskatījies videoierakstā?"

"Tas nav iespējams," atbildēja Rikijs. Viņš norādīja uz sa­karu kabūzi. "Kontrolierices nedarbojas - tās ir tur."

"Tātad tu nezini, kā viņš tur iekļuva?"

"Nē. Bet, kā redzams, viņš negribēja mūs saukt. Vismaz… tā izskatās."

"Kāpēc Cārlijs tur iegāja?" jautāja Meja.

Es papurināju galvu. Man nebija ne mazākās nojausmas.

"Tā telpa ir hermētiska," sacīja Džūlija. "Varbūt viņš zi­nāja, ka ir inficēts, un vēlējās ieslēgties, lai neviens netiek vi­ņam klāt. Nu, viņš aizslēdza durvis no iekšpuses."

"Ak tā?" es pārvaicāju. "Kā tu to zini?"

"Hmm… Man vienkārši tā liekas… ahā…" Džūlija atbil­dēja. Viņa iclūrēja pa lodziņu. "Un, uff, var redzēt, kā tajā hroma apdarē atspīd atslēga…. Redzat, tur?"

Es pat nepapūlējos apskatīties. Turpretim Meja paraudzī­jās, un es dzirdēju, kā viņa saka:

"O, jā, Džūlij, tev taisnība. labs novērojums! Es pati to nepamanīju." Izklausījās ļoti nedabiski, taču Džūlija, šķiet, to nepamanīja.

Tātad šobrīd teātri spēlēja visi. Viss bija inscenēts. Un es nesapratu - kāpēc. Taču, vērodams, kā Meja runā ar Džūli­ju, es pamanīju, ka pret manu sievu viņa izturas ārkārtīgi uz­manīgi. Gandrīz tā, it kā Meja no Džūlijas baidītos, vai vis­maz baidītos viņu aizskart.

Tas bija savādi.

Un mazliet uztraucoši.

"Vai tās durvis ir iespējams atslēgt?" es jautāju Rikijam.

"Domāju, ka jā. Vinsam droši vien ir mūķīzeris. Bet ne­viens tās durvis vaļā neslēgs, Džek. Vismaz tik ilgi, kamēr tur iekšā ir tas spiets."

"Tātad mēs nekur nevaram piezvanīt?" es jautāju. "Esam ieslēgti? Bez sazināšanās tiesībām?"

"Līdz rītam - jā. No rīta, kā parasti, atlidos helikopters." Rikijs pa lodziņu lūrēja uz postažu. "Jēziņ! Cārlijs nu gan ir plosījies ap tiem paneļiem!"

"Kāpēc, tavuprāt, viņš to darīja?" es vaicāju.

Rikijs papurināja galvu.

"Zini, Čārlijs bija mazlietiņ ķerts. Nu, viņš bija krāšņs. Bet visa tā piršana un ņurdēšana… viņam visi nebija mājās, Džek."

"Man tā nelikās."

"Tas ir tikai mans viedoklis," viņš sacīja.

Es apstājos Rikijam aiz muguras un palūkojos pa lodzi­ņu. Spiets sanēja ap Čārlija galvu, un uz viņa ķermeņa sāka parādīties pienainais aplikums. Parastā shēma.

"Varbūt tur iekšā var iepumpēt šķidru slāpekli? Sasaldēt to spietu?" es ierosināju.

"Droši vien tas ir iespējams," Rikijs atbildēja, "bet man bail, ka tā mēs sabojāsim aparatūru."

"Vai tu nevari noregulēt kondicionētājus tā, lai tic izsūk­tu daļiņas ārā?"

"Kondicionētāji darbojas ar pilnu jaudu."

"Un ugunsdzēšamo aparātu tu arī negribēsi izmantot…"

Viņš papurināja galvu. "Ugunsdzēšamajos aparātos ir ha- lons. Daļiņām tas būs kā pīlei ūdens."

"Tātad faktiski mēs tajā telpā iekļūt nevaram."

"Cik man zināms - nē."

"Mobilie tālruņi?"

Viņš papurināja galvu. "Antenas iet cauri tai telpai. Visi sakaru veidi, kas mums šeit ir - mobilie, internets, ātrās datu maģistrāles, - pilnīgi viss iet caur to telpu."

"Cārlijs zināja, ka tā telpa ir hermētiski izolēta," ierunā­jās Džūlija. "Lieku galvu ķīlā, ka viņš tur iegāja, lai mūs pa­sargātu. Tā bija pašaizliedzīga rīcība. Drosmīga rīcība."

Viņa izstrādāja savu teoriju par Cārliju, ietērpa to miesā, pievienoja detaļas. Tas mazliet novērsa uzmanību, ņemot vē­rā, ka joprojām nebija atbildes uz galveno jautājumu - kā atslēgt durvis un iznīcināt spietu. "Vai tajā kabūzī ir kāds logs?" es jautāju.

"Nē."

"Tad šis lodziņš durvīs ir vienīgais?"

"Jā."

"Skaidrs, tad darīsim šādi," es sacīju. "Aptumšosim šo lo­dziņu un izslēgsim gaismas. Nogaidīsim pāris stundu, kamēr spieti zaudēs enerģiju."

"Jēziņ, cs nezinu," Rikijs šaubīdamies novilka.

"Ko tu nezini, Rikij?" noprasīja Džūlija. "Manuprāt, lie­liska doma. Noteikti ir vērts pamēģināt. Darīsim to nekavē­joties*."

"Jā, labi," atsaucās Rikijs, acumirklī piekāpdamies viņai. "Bet būs jāgaida kādas sešas stundas."

"Man likās - runa bija par trim stundām," es iebildu.

"Jā, tā ir, bet es gribu, lai pirms durvju atvēršanas paiet pāris rezerves stundu. Ja tas spiets paspruks vaļā, mums vi­siem būs vāks."

Galu galā pie tā mēs ari palikām. Mēs sadabūjām melnu audumu un ar līīnlcnd piestiprinājām to pie loga, tam pāri uz- likām melnu papes gabalu. Izslēdzām gaismu un pielīmējām gaismas slēdzi stāvoklī "izslēgts". Ap to laiku mani atkal uz­veica pārgurums. Ieskatījos rokaspulkstenī. Bija viens nakti.

"Es iešu gulēt," es sacīju.

"Mēs visi iesim gulēt," teica Džūlija. "So te mēs varam apskatīt rīt."

Mēs visi devāmies uz dzīvojamo telpu moduli. Meja pie­nāca pie manis un sāka iet blakus. "Kā tu jūties?" viņa jautāja.

"Labi. Tā kā sāk sāpēt mugura."

Viņa pamāja ar galvu. "Varbūt ļauj man paskatīties!"

"Kāpēc?"

"Vienkārši tāpat, cs paskatīšos, tad varēsi iet gulēt."

"Ak Džek, dārgais!" sāka vaimanāt Džūlija. "Mans ma­zais nabadziņš!"

"Kas tur ir?"

Es, kreklu novilcis, sēdēju uz virtuves galda. Džūlija un Meja dvesa un pūta man aiz muguras.

"Kas tur ir?" es vēlreiz jautāju.

"Nekas briesmīgs, tikai čulgas," atbildēja Meja.

"Čulgas?" pārjautāja Džūlija. "Viņam visa mugura…"

"Man šķiet, mums ir plāksteri," Meja viņu pārtrauca un pasniedzās pēc aptieciņas, kas stāvēja zem izlietnes.

"Jā, es ceru gan." Džūlija man uzsmaidīja. "Džek, ne­spēju vien izteikt, cik vainīga jūtos par to, ka tev vajadzēja to visu pārdzīvot."

"Varbūt mazliet kodīs," teica Meja.

Es zināju, ka Meja gribēja parunāt ar mani zem četrām acīm, taču tas nebija iespējams. Džūlija negrasījās atstāt mūs divatā ne uz mirkli. Viņa vienmēr bija jutusies greizsirdīga uz Meju, jau pirms vairākiem gadiem, kad es pieņēmu Meju darbā savā uzņēmumā, un šobrīd viņa ar Meju sacentās par manu uzmanību.

Es nebūt nejutos glaimots.

Plāksteri pirmajā mirklī, kad Meja tos uzlīmēja, šķita vē­si, taču drīz vien sāka nežēlīgi kost. Es noskurinājos.

"Nezinu, vai mums šeit ir piemēroti pretsāpju līdzekļi," tei­ca Meja. "Tev te ir krietni daudz otrās pakāpes apdegumu."

Džūlija drudžaini rakņājās pa aptieciņu, mētādama tās sa­turu pa labi un pa kreisi. Nokrītot uz grīdas, džinkstēja pude­lītes un trauciņi. "Ir morfijs," viņa beidzot sacīja, paceldama mazu pudelīti. Viņa man plati uzsmaidīja. "Tas palīdzēs!"

"Es negribu morfiju," iebildu. Patiesībā es vēlējos pateikt, ka gribu, lai viņa iet gulēt. Džūlija mani kaitināja. Viņas dru­džainā uzvilktība krita man uz nerviem. Turklāt es gribēju aprunāties ar Meju.

"Nekā cita nav," teica Džūlija, "vienīgi aspirīns."

"Ļoti labi, dod aspirīnu!"

"Baidos, ka ar to…"

*Ļoti labi.9

"Tādēļ jau nevajag klupt man virsū!"

"Piedod! Es nejūtos labi."

"Jā, cs tikai mēģinu palīdzēt." Džūlija paspēra soli atpa­kaļ. "Protams, ja jūs abi gribat pabūt divatā, tad tā ari vajag pateikt."

"Nē," es atbildēju. "Mēs nevēlamies pabūt divatā."

"Jā, es tikai mēģinu palīdzēt." Viņa atkal ķērās pie aptie­ciņas. "Varbūt ir vēl kaut kas cits." Uz grīdas nokrita saišu trauciņi un antibiotiku pudelītes.

"Džūlij!" es sacīju. "Lūdzu, izbeidz!"

"Ko tad es daru? Ko es tik briesmīgu daru?"

"Vienkārši izbeidz."

"Es rikai mēģinu palīdzēt."

"Es to zinu."

Man aiz muguras ierunājās Meja:

"Labi. Es pabeidzu. Līdz rītam vajadzētu būt labāk." Vi­ņa nožāvājās. "Un tagad, ja jums nav iebildumu, es eju gu­lēt."

Es viņai pateicos un noskatījos, kā viņa iziet no virtuves. Kad es atkal paskatījos uz Džūliju, viņa sniedza man glāzi ūdens un divas aspirīna ripiņas.

"Paldies," es teicu.

"Šī sieviete man nekad nav patikusi," viņa paziņoja.

"Ejam gulēt," es sacīju.

"Te ir tikai vienguļamās gultas."

"Zinu."

Viņa pienāca tuvāk.

"Es gribētu būt kopā ar tevi, Džek."

"Es patiešām esmu noguris. Tiksimies rit, Džūlij."

Aizgāju uz savu istabu un palūkojos uz gultu. Es nepapū- lējos izģērbties.

Kā mana galva pieskārās spilvenam, es neatceros.