Spiets

7. diena 9:11

Helikoptera pilots atvēra durvis, jau pa gabalu ieraudzījis mūs skrienam pa nosēšanās laukumu. Mēs ielēcām kabīnē. "Braucam!" pavēlēja Meja.

"Es pieprasu, lai jūs vispirms aizsprādzētu drošības jostas, un tikai tad…"

"Celiet gaisā šo grabažu!" es iebļāvos.

"Atvainojiet, tādi ir noteikumi, un nav droši…"

No elektrostacijas durvīm, pa kurām mēs tikko bijām iz­skrējuši, sāka velties melni dūmi. Tie kāpa zilajās tuksneša debesīs.

Tos ieraudzījis, pilots iesaucās:

"Turieties!"

Mēs pacēlāmies gaisā un pagriczāmics uz ziemeļiem, tā­lāk no rūpnīcas ēkām. Dūmi jau stiepās no visām ventilāci­jas atverēm zem jumta dzegas. Debesīs vijās melns plīvurs.

"Uguns sadedzina gan nanodaļiņas, gan arī baktērijas," teica Meja. "Neraizējies!"

"Uz kurieni mēs dodamies?" jautāja pilots.

"Uz mājām."

Viņš pagriezās uz rietumiem, un dažu minūšu laikā rūp­nīca palika mums aiz muguras. Tā nozuda aiz apvāršņa. Meja bija atzvilusi sēdeklī, aizvērusi acis. Es viņu uzrunāju:

"Es biju domājis, ka tas viss uzsprāgs gaisā. Bet viņi atkal ieslēdza drošības sistēmu. Tad jau laikam nesprāgs."

Meja neatbildēja.

"Tad kāpēc bija tik briesmīgi jāsteidzas no šejienes prom?" es turpināju. "Un kur tu vispār biji? Neviens tevi nevarēja at­rast."

"Es biju ārā, noliktavā," Meja atbildēja.

"Un ko tu tur darīji?"

"Meklēju termītu."

"Atradi?"

Skaņas nebija. Tikai dzeltenas gaismas zibsnis, kas mirkli zvēroja aiz tuksneša apvāršņa un tad nodzisa. Gandrīz jau va­rēja nodomāt, ka nekas nav noticis. Taču helikopters noraus­tījās un palēcās - mums garām aizvēlās triecienvilnis.

"Svētā Dievmāte, kas tur bija?" jautāja pilots.

"Ražošanas negadījums," es atbildēju. "Ļoti nepatīkami."

Viņš pasniedzās pēc rācijas.

"Derētu paziņot."

"Jā," es atsaucos. "Derētu gan."

Mēs lidojām uz rietumiem, un cs ieraudzīju zaļo mežu lī­niju un Sjcrras viļņainās priekškalnes. Mēs šķērsojām Kalifor- nijas robežu.