Spiets

7. diena 23:57

Ir vēls.

Gandrīz pusnakts. Mājā valda klusums. Es nezinu, ar ko tas viss beigsies. Bērniem ir ļoti slikti, es viņiem iedevu vīru­su, un viņi briesmīgi vemj. Es dzirdu, kā mans dēls un meita katrs savā vannasistabā rīstās. Pirms dažām minūtēm es biju aizgājis palūkoties, kā viņiem klājas. Viņu sejas bija mironī- gi bālas. Es redzēju, ka viņiem ir bail, jo viņi zināja, ka man ir bail. Vēl nebiju viņiem pastāstījis par Džūliju. Viņi arī ne­jautāja. Šobrīd viņiem ir pārāk slikti, lai kaut ko jautātu. Visvairāk es uztraucos par mazulīti, jo man nācās arī viņai iebarot vīrusu. Tā ir viņas vienīgā cerība. Šobrīd pie vi­ņas ir Elena, taču arī Elena vemj. Mazulīte vēl nav vēmusi. Nezinu, tas ir labi vai slikti. Mazi bērni var reaģēt pavisam atšķirīgi.

Ar mani it kā viss ir kārtībā. Esmu līdz nāvei noguris. Droši vien laiku pa laikam es iesnaudos, un tā visu vakaru. Šobrīd es sēžu pie loga, skatos uz pagalmu un gaidu Meju. Viņa pārlēca pār žogu mana pagalma tālākajā galā un droši vien laužas cauri krūmiem nogāzē, kas sākas uzreiz aiz žoga - tur stāv smidzināšanas ierīces. Viņai šķita - kaut kur uz tās nogāzes zalgoja zaļgana gaisma. Es teicu, lai viņa neiet turp viena pad, taču biju pārāk noguris, lai viņu pavadītu. Ja viņa pagaidītu līdz rītam, ierastos kareivji ar liesmu metējiem un pārpelnotu to draņķību - vienalga, lai kas ari tur slēptos.

Armijnicld visā šai lietā tēlo muļķīšus, taču man te, mā­jās, ir Džūlijas dators, un uz cietā diska ir saglabājusies viņas elektroniskā sarakste. Cieto disku es izņēmu - tāpat vien, drošības dēļ. Es to nokopēju un oriģinālu noglabāju bankas seifa pilsētā. Panesībā armija mani pārāk neuztrauc. Mani uz­trauc Lerijs Hendlers un citi "Xymos" bosi. Viņi apzinās, ka viņus gaida šaušalīgas tiesas prāvas. Uzņēmums tuvākajā lai­kā pasludinās sevi par bankrotējušu, taču tas viņus neatbrī­vos no apsūdzībām kriminālnoziegumos. Jo sevišķi Leriju. Ja viņš nonāks aiz restēm, es nesērošu.

Mums ar Meju izdevās salikt kopā gandrīz visus dažu pēdē­jo dienu notikumus. Manas meitas izsitumus bija izraisījuši gamma asembleri - mikroicrīces, kas no fragmentu kompo­nentiem montēja gala molekulas. Droši vien šie gamma asem­bleri bija uz Džūlijas drēbēm, kad viņa pārradās mājās no labo­ratorijas. Džūlija baidījās, ka tā varētu notikt, tāpēc, pārnākusi mājās, uzreiz devās uz dušu. Pašā laboratorijā bija pietiekamas atsārņošanas proccdūras, taču Džūlija saskārās ar spietiem ari ārpus laboratorijas. Viņa apzinājās, ka tas ir bīstami.

Tā vai citādi, tonakt viņa nejauši ienesa gamma asemble­rus bērnistabā. Tie bija projektēti oglekļa sašķelšanai, un, sa­skārušies ar tik elastīgu virsmu kā āda, gamma asembleri to vienīgi durstīja. Tas ir sāpīgi un izraisa mikrotraumas, kādas neviens vēl nebija redzējis. Un pat iedomāties nespēja. Nav brīnums, ka Amandai nebija drudža. Viņai nebija nekādas in­fekcijas. Viņai uz ādas bija kodīgu nanodaļiņu slānis. MR aparāta magnētiskajā laukā meitiņa uzreiz kļuva vesela: jau pirmajā impulsā visi asembleri aizgāja pa gaisu. (Acīm redzot, tas pats notika ari ar to ekologu tuksnesī. Viņš kaut kā bija nonācis saskarsmē ar ascmblcru partiju. Viņš taču bija nakšņo­jis tikai jūdzes attālumā no aXymos"ražošanas kompleksa!)

Džūlija zināja, kas Amandai kaiš, taču nevienam nestāstīja. Toties viņa izsauca "Xymos" tīrīšanas brigādi, kas ieradās nakts vidū, kamēr es biju slimnīcā. Šos vīrus redzēja vienīgi Ēriks, un tagad es zināju, ko viņš redzēja: tikai pirms dažām stundām tā pati komanda bija atbraukusi, lai izmēztu manu māju. Šos vī­rus es biju redzējis ari tonakt, ceļmalā stāvošajā busiņā.

Galvenajam ir sudrabots antimagnētisks kombinezons, un viņš atgādina rēgu. Sudrabotās maskas dēļ izskatās, ka viņam nav sejas. Viņš pirmais ieiet iekšā un apskatās. Tad seko četri vīri darba tērpos, viņi visu izsūc un iztīra. Es biju Ērikam tei­cis, ka viņš to ir nosapņojis, taču viņam izrādījās taisnība. Ko­manda atstāja zem Amandas gultiņas vienu detektoru. Tas bija ar nolūku, lai pārliecinātos, vai ir iztīrīti visi gamma asembleri. Tas nebija nekāds sprieguma izlīdzinātājs - šī ie­rīce vienkārši bija tam līdzīga.

Beidzot to visu apjēdzis, es pārskaitos uz Džūliju par to, ka viņa man neko neteica. Par to, ka viņa lika man uztrauk­ties. Bet, protams, viņa jau bija slima. Un šobrīd uz viņu nik­noties vairs nav nekādas jēgas.

Ērika MP3 atskaņotāju ari bija saēduši gamma asemble­ri, gluži tāpat kā tuksnesī atstātās mašīnas, tāpat kā magnē­tiskās rezonanses aparātu. Ik reizi gamma asembleri saēda at­miņas mikroshēmas, kuras satur daudz oglekļa, bet galvenos procesorus neaiztika.

Tonakt Džūlijas mašīnā tiešām bija spiets. Viņa bija to at­vedusi no tuksneša. Nezinu, vai tas bija ar nolūku vai nejauši.

Spiets spēj sabrukt un kļūt gandrīz neredzams, un tādēļ Ēriks, izgājis paskadties, mašīnā neko neredzēja. Ari es īsti neticēju savām acīm, kad Džūlija brauca prom, un tas ir visnotaļ sa­protams. Droši vien spiets dīvaini atstaroja gaismu. Man pali­cis prātā, ka tas mazliet līdzinājās Rikijam, bet diez vai tā bija - tolaik spiets vēl neprata pieņemt cilvēku izskatu. Tas vēl nebija tik tālu evolucionējis. Vai varbūt es ieraudzīju kaut kādu nenoteiktu apveidu un savā greizsirdībā iztēlojos, ka tas ir cilvēks. Man nešķiet, ka es tur kaut ko izdomāju, tomēr tā var gadīties. Elena uzskata, ka tas ir iespējams.

Ar mašīnu noripojusi no kraujas, Džūlija izsauca tīrīšanas brigādi. Tādēļ arī viņi tonakt bija ceļmalā. Viņi gaidīja, kad varēs nokāpt lejā un visu sakopt. Nezinu, kāpēc īsti notika avārija, vai tam vispār bija kāds sakars ar spietu vai varbūt tas bija vienkāršs nelaimes gadījums. Un nav neviena, kam to pajautāt.

Rūpnīcas komplekss tuksnesī ir pilnīgi iznīcināts. Galve­najā laboratorijā bija tik daudz metāna, ka sprādzienā radās ugunīga bumba, kuras temperatūra pārsniedza divtūkstoš grā­du pēc Eārcnheita. Jebkādas bioloģiskas vielas tādā karstu­mā pārvēršas pelnos. Tomēr es vienalga uztraucos. Drupās neatrada nevienu līķi, nebija pat kaulu.

Meja aizveda bakteriofagus uz savu veco laboratoriju Pā­lo Alto. Ceai, ka viņai izdevās kolēģiem iestāstīt, cik šī situ­ācija ir katastrofāla. Viņa neko nestāsta par biedru reakciju. Es biju domājis, ka viņi ielaidīs fagus ūdensvadā, taču Meja apgalvo, ka hlors tos iznīcinās. Varbūt tiks uzsākta vakcinā­cija. Cik mums zināms, ar šiem fagiem ir iespējams iznīci­nāt spietus.

Brīžam man ausīs sāk džinkstēt, un tā ir nelāga zīme. Krū­tīs un vēderā palaikam kaut kas vibrē. Nezinu, varbūt man vienkārši ir paranoja, bet varbūt ar mani kaut kas patiešām notiek. Bērnu dēļ es cenšos izskatīties mundrs, taču bērni, protams, nav apmuļķojami. Viņi zina, ka esmu nobijies.

Viena mīkla vēl jāatmin, - kāpēc spieti allaž atgriezās la­boratorijā. Man šāda uzvedība joprojām šķiet bezjēdzīga. Un tā mani uztrauc, jo mērķis ir ārkārtīgi nesaprātīgs. Tas neat­bilst PREDPRETformulējumiem. Kāpēc lai plēsoņa nemi­tīgi atgrieztos kādā noteiktā vietā?

Protams, paraugoties atpakaļ, ir iespējama tikai viena jē­dzīga atbilde. Spieti bija ieprogrammēti atgriezties. Šo mēr­ķi bija definējuši paši programmētāji.

Bet kāpēc lai cilvēks ieprogrammētu šādu mērķi?

To es uzzināju tikai pirms dažām stundām.

Kods, ko man parādīja Rikijs, nebija tas kods, ko viņi pa­tiesībā izmantoja nanodaļiņu ražošanā. Viņš nevarēja man rā­dīt īsto kodu, jo es uzreiz būtu sapratis, kas ir izdarīts. Rikijs man tā arī nepateica taisnību. Neviens nepateica.

Mani visvairāk uztrauc vēstule, ko es šodien atradu Džū­lijas cietajā diskā. To viņa bija rakstījusi Rikijam Morzem, kopija bija nosūtīta "Xymos" direktoram Lerijam Hendleram. Viņa ieskicēja procedūru, kurai sekojot, varētu kameru spie­tu iemācīt funkcionēt stiprā vējā. Viņa vēlējās apzināti izlaist spietu apkārtējā vidē.

Un tieši to viņi izdarīja.

Viņi izlikās, ka spiets būtu izsprucis ārā nejauši, nekvali­tatīvu gaisa filtru dēļ. Tāpēc Rikijs izvadāja mani garā eks­kursijā un piestāstīja man pilnas ausis par būvuzņēmējiem un ventilācijas sistēmu. Taču tas viss bija meli. Spiets bija izlaists ārā tīšuprāt.

Tas bija ieplānots jau pašā sākumā.

Kad viņiem neizdevās piespiest spietu funkcionēt stiprā vē­jā, viņi mēģināja atrast kādu tehnisku risinājumu. Nekas ne­iznāca. Daļiņas bija pārāk mazas un vieglas - un, iespējams, ari pārāk dumjas. Jau no sākta gala tās bija konstruētas ne­pareizi, un tagad šīs kļūdas vairs nevarēja izlabot. Viņi neti­ka galā, un visu aXymos" daudzmiljonu projektu pēc Aizsar­dzības departamenta pasūdjuma varēja izmest atkritumos.

Tad viņi izdomāja, ka jāpanāk, lai spiets visu atrisina viņu vietā.

Viņi pārkonfigurēja nanodaļiņas, apgādāja tās ar saules enerģijas elementu un atmiņu. Viņi pārrakstīja daļiņu pro­grammu, iekļaujot tajā ģenētisko algoritmu. Un viņi izlaida daļiņas ārā, lai tās vairojas un evolucionē, lai būtu redzams, vai spiets iemācīsies patstāvīgi izdzīvot.

Šis eksperiments izdevās.

Tas bija tik stulbi, ka vai elpa aizrāvās. Es nesapratu, kā viņi varēja kaut ko tādu pasākt, nepadomājot, kādas var būt sekas. Šis plāns, gluži tāpat kā viss cits, ko es biju redzējis "Xymosbija izdomāts pavirši, pa roku galam sasviežot visu kopā, lai tikai atrisinātu pašreizējās problēmas, un ne mirkli neiedomājoties par nākotni. Droši vien tāda ir tipiska korpo­ratīvā domāšana, kad tev nemitīgi kāds elpo pakausī, taču, strādājot ar šādām tehnoloģijām, tas ir neiedomājami bīsta­mi.

Bet, protams, patiesībā viss ir daudz sarežģītāk. Šī tehno­loģija pati stimulē tādu uzvedību. Dalītās aģentu sistēmas funkcionē patstāvīgi. Tā tas ir domāts un tieši tāda ir to jē­ga: tu ieprogrammē un palaid. Tu picrodi tā rīkoties. Tu pic- rodi šādi apieties ar aģentu tīkliem. Būtiskākais tajos ir auto­nomija.

Taču viens ir izlaist virtuālu aģentu populāciju datora at­miņā, lai tur atrisinātu kaut kādu problēmu. Pavisam kas cits ir palaist īstus aģentus reālajā pasaulē.

Viņi vienkārši neizprata šo atšķirību. Vai nevēlējās to iz­prast.

Un izlaida spietu brīvībā.

Tehniski to apzīmē ar terminu "pašoptimizācija." Spiets patstāvīgi evolucionē, ne tik veiksmīgie aģenti iet bojā, veik­smīgie aģenti atražojas nākamajā paaudzē. Pēc desmit vai simt paaudzēm spieta evolūcija tuvojas vislabākajam risinā­jumam. Labākajam no varbūtējiem risinājumiem.

Tādas lietas datoros tiek darītas pastāvīgi. Tās izmanto pat jaunu datoralgoritmu radīšanai. Jau pirms daudziem gadiem pirmais tā rīkojās Denijs Hiliss, lai optimizētu kārtošanas al­goritmu. Viņš vēlējās noskaidrot, vai dators pats spēs izdo­māt, kā labāk strādāt. Un programma atrada jaunu metodi. Šim paraugam drīz vien sekoja citi programmētāji.

Tomēr vēl neviens nebija tā rīkojies ar autonomiem robo­tiem reālajā pasaulē. Cik man zināms, šis bija pirmais gadī­jums. Iespējams, tas jau ir noticis, un mēs vienkārši par to ne­esam dzirdējuši. Tā vai citādi, es nešaubos, ka tas notiks atkal.

Visticamāk - drīz.

Ir divi naktī. Bērni beidzot ir pārstājuši vemt. Viņi ir noli­kušies gulēt. Izskatās, ka viņi guļ mierīgi. Mazulīte ir aizmigusi. Elena joprojām nemitīgi vemj. Es laikam atkal biju aizsnau­dies. Nezinu, kas mani pamodināja. Redzu, kā aiz manas mājas kalnup kāpj Meja. Viņai blakus iet vīrietis sudrabotajā kombi­nezonā un pārējie ((SSVTVbrigādes locekļi. Viņa nāk man pre­tī. Es redzu, ka viņa smaida. Ceru, ka viņai ir labas ziņas.

Labas ziņas mani šobrīd ļoti uzmundrinātu.

Džūlijas elektroniskajā vēstulē ir rakstīts: "Mums nav, ko zaudēt." Taču galu galā viņi zaudēja visu - savu uzņēmu­mu, savas dzīvības, pilnīgi visu. Un dīvainākais ir tas, ka Džū­lijas izdomātā procedūra izrādījās pareiza. Spiets patiešām at­risināja uzticēto problēmu.

Taču tas neapstājās, tas turpināja attīstīties.

Un viņi ļāva.

Viņi nezināja, ko viņi dara.

Baidos, ka tāds būs uzraksts piemineklim, ko uzcels uz cil­vēku cilts kapa.

Ceru, ka tā nebūs.

Varbūt mums paveiksies.