Spiets

6. diena 16:22

Pūta spirdzinošs vējš. Spieti nekur nebija manāmi, un cs bez starpgadījumiem nokļuvu pie šķūņa. Austiņu man nebi­ja, tāpēc man bija aiztaupīti Rikija komentāri.

aToyota" aizmugurējās durvis bija vaļā. Es atradu Cārliju nekustīgi guļam uz muguras. Pagāja kāds brīdis, līdz es sa­pratu, ka viņš vēl elpo, gan sekli. Ar pūlēm uzslēju viņu sē­dus. Viņš skatījās uz mani ar trulām acīm. Viņa lūpas bija zilas un āda krita pelēka. Pāri viņa vaigam noritēja asara. Mu­te pakustējās.

"Nepūlies runāt," es sacīju. "Pataupi enerģiju." Es stenēdams aizvilku viņu līdz sēdekļa malai, līdz dur­vīm, un sagriezu kājas tā, ka viņš atradās ar seju pret dur­vīm. Cārlijs bija liels, sešas pēdas garš un vismaz divdesmit mārciņas smagāks par mani. Es zināju, ka nespēšu viņu aiz­nest līdz laboratoriju ēkai. Bet aiz "Toyota"pakaļējā sēdekļa biju pamanījis bczceļu motocikla platās riepas. Tur kaut kas varētu sanākt.

"Cārlij, vai tu mani dzirdi?"

Tikko jaušams galvas mājiens.

"Vai tu vari noturēties uz kājām?"

Nekā. Pilnīgi nekādas reakcijas. Viņš uz mani neskatījās; viņš lūkojās tukšumā.

"Cārlij," es neatlaidos, "kā tev šķiet, tu vari turēties kā­jās?"

Viņš atkal pamāja, tad sasprindzinājās tā, ka noslīdēja no sēdekļa un nostājās zemē. Brīdi viņš ļodzīgi stāvēja, kājām trīcot, tad saļima pret mani, pieķerdamies pie manis, lai ne­nokristu. Es sagrīļojos zem viņa svara.

"Labi, Cārlij…" Es atbalstīju viņu pret mašīnu un apsēdi­nāju uz pakāpiena. "Pasēdi šeit, labi?"

Palaidu viņu vaļā, un viņš palika sēžam. Viņš joprojām iz­klaidīgu skatienu lūkojās tukšumā.

"Tūlīt būšu atpakaļ."

Es aizgāju līdz "Land Cruiser" pakaļgalam un atvēru ba­gāžnieku. Jā, tajā bija motocikls - tīrākais bczccļu motocikls, kādu es mūžā biju redzējis. Tas bija ietīts smagā 'xMylar" maisā. Turklāt pēc lietošanas tas bija noslaucīts. Tas tiešām izskatās pēc Deivida, es nodomāju. Viņš vienmēr bija tik tī­rīgs, tik akurāts.

Es izvilku motociklu no mašīnas un noliku zemē. Aizde­dzē atslēgas nebija. Piegājis pie aToyota* priekšgala, atvēru pasažiera durvis. Priekšējie sēdekļi bija nevainojami tīri un rūpīgi sakārtoti. Dcividam pie priekšējā paneļa bija tāfclīte ar piesūcekņiem, ligzdiņa mobilajam tālrunim un uz āķīša pakārtas radioaustiņas. Atvēru cimdu nodalījumu un redzē­ju, ka ari tur viss bija glīti salikts. Automobiļa dokumenti ap­loksnē, zem tiem - plastmasas paplātīte ar nodalījumiem lū­pu balzamam, papīra kabadakatiņiem, plāksteriem. Atslēgu nebija. Tad es pamanīju, ka starp sēdekļiem ir lādīte kom­paktdisku atskaņotājam, bet zem tās - aizslēgta atvilktnīte.

Tās slēdzene bija tāda pati kā aizdedzei. Droši vien to varēja atvērt ar aizdedzes atslēgu.

Es iezvēlu pa atvilktnīti ar plaukstas malu un dzirdēju, ka iekšā nogrāb kaut kas metālisks. Tā varēja būt kāda maza atslēdziņa. Piemēram, motocikla atslēga. Jebkurā gadījumā kaut kas 110 metāla.

Kur bija Deivida atslēgas? Man ienāca prātā, ka Vinss var­būt ir tās paņēmis, kad Deivids atbrauca, gluži tāpat, kā viņš bija savācis manējās. Ja tā, atslēgas bija laboratorijā. Un no tā man nebūtu nekāda labuma.

Es palūkojos uz laboratoriju ēku, prātodams, vai nedoties pa­kaļ atslēgām. Tā es ievēroju, ka vējš vairs nav tik stiprs. Gar zemi joprojām vēipās smiltis, taču pūsma vairs nebija tik sparīga.

Lieliski, es nodomāju. Tieši tas man vajadzīgs.

No jauna sajuzdams steigu, es nolēmu atmest ar roku mo­tociklam un tā pazudušajai atslēgai. Varbūt noliktavā ir kaut kas noderīgs, lai es varētu aizvest Čārliju uz laboratoriju. Ne­ko tādu es neatcerējos, tomēr devos uz šķūni apskatīties. Iekšā es iegāju piesardzīgi, dzirdēdams blīkšķināšanos. Izrādījās, ka tās ir tālākās durvis, kas virinās vējā. Rozijas līķis gulēja uz­reiz aiz durvīm, pamīšus gaišs un tumšs durvju dauzīšanās rit­mā. Viņai uz ādas bija tas pats pienainais aplikums, kādu mēs bijām redzējuši trusim. Taču es nepiegāju viņai klāt, lai pa- raudzītos. Skubīgi pārmeklēju plauktus, atvēru slotu skapi, paskatījos aiz kaudzēs sakrautajām kastēm. Atradu no koka listēm darinātus ratiņus ar maziem ritentiņiem. Tomēr smil­tīs no tiem nebūtu nekāda labuma.

Es atkal izgāju ārā zem rievotā skārda un steidzos pie "To- yotaNeatlika nekas cits, kā vien stiepšus stiept Cārliju uz laboratoriju ēku. Varbūt man tas izdosies, ja viņš pats spēs noturēt kādu daļu sava svara. Iespējams, tagad viņš jūtas la­bāk, es domāju. Varbūt viņš ir stiprāks.

Taču, paskatījies uz viņa seju, es sapratu, ka tā nav. Viņš neapšaubāmi izskatījās vārgāks.

"Sasodīts, Čārlij, ko lai cs ar tevi daru?"

Viņš neatbildēja.

"Es nevaru tevi nest. Un Deivids nav atstājis mašīnā at­slēgas, tā ka mums neveicas…"

Es aprāvos.

Ja nu Deividam kādreiz atslēgas būtu palikušas iekšā? Viņš bija inženieris, viņš paredzēja šādas nejaušības. Pat ja nekas tāds gandrīz nevarētu atgadīties, Deivids vienalga būtu saga­tavojies. Viņš nemūžam nestāvētu šosejas malā ar paceltu ro­ku, taujādams, vai nevar no kāda palicnēt metāla drēbju pa­karamo. Nē, nē.

Dcivids būtu kaut kur noslēpis atslēgu. Domājams, kādā no magnētiskajām atslēgu kastītēm. Es jau gandrīz biju pa­līdis zem mašīnas, kad man ienāca prātā, ka Deivids nekādā ziņā nebūtu smērējis apģērbu tikai tāpēc, lai tiktu pie atslē­gas. Viņš noteikti ir to noslēpis atjautīgi izvēlētā, taču viegli pieejamā vietā.

Paturēdams to prātā, cs pārlaidu pirkstus gar priekšējo bu­feru iekšpusi. Nekā. Piegāju pie aizmugures buferiem un rīko­jos tāpat. Nekā. Pataustīju zem pakāpieniem abās mašīnas pusēs. Nekā. Nc magnētisko kastīšu, ne atslēgu. Nespēdams tam noticēt, es noliecos un paskatījos zem mašīnas, lai redzē­tu, vai tur nav kāda skava vai balstenis, ko mani pirksti nez kā palaiduši garām.

Nē, nekā tāda tur nebija. Atslēga nebija atrodama.

Es apjucis pašūpoju galvu. Slēptuvei bija jābūt no tērau­da, lai varētu piestiprināt magnētisko kastīti. Turklāt tai bija jābūt pasargātai no dabas spēkiem. Tāpēc gandrīz visi slēpa atslēgas aiz savu mašīnu buferiem.

Deivids tā nebija darījis.

Kur vēl var paslēpt atslēgu?

Es vēlreiz apgāju ap mašīnu, lūkodamies uz metāla glu­dajām aprisēm. Pārvilku pirkstus pār priekšējā režģa atveri un pataustīju aizmugurē zem numura ierobījuma.

Atslēgu nebija.

Es sāku svīst. Vainīga bija nc tikai svelme: tagad es skaid­ri jutu, ka vējš noplok. Atgriezos pie Cārlija, kurš joprojām sēdēja uz pakāpiena.

"Kā tev klājas, Čārlij?"

Viņš neatbildēja, vien mazliet paraustīja plecus. Noņēmis viņa austiņas, uzliku tās sev galvā. Izdzirdēju sprakšķus un klusas balsis. Šķiet, tur runāja Rikijs un Bobijs, un, liekas, vi­ņi strīdējās. Es pievilku mikrofonu pie mutes un sacīju:

"Veči? Parunājiet ar mani!"

Pauze. Bobijs, pārsteigts: "Džek?"

"Tā gan…"

"Džek, tu tur nevari palikt. Beidzamajās minūtēs vējš vienmērīgi noplok. Šobrīd ir tikai desmit mezglu."

"Jā…"

"Džek, tev jānāk iekšā."

"Vēl nevaru."

"Zem septiņiem mezgliem spieti sāk pārvietoties."

"Jā…"

Rikijs: "Ko tu gribi teikt ar savu jā? Jēziņ, Džek, tad tu nāc vai nē?"

"Es nevaru panest Čārliju."

"Tu to zināji, jau ārā iedams." "Ahā."

"Džek! Ko, ellē, tu tur dari?"

Es dzirdēju, kā nojumes stūri iedūcās videomonitors. Pa­lūkojies pār mašīnas jumtu, es redzēju lēcu griežamies - viņi notēmēja uz mani. aToyot a" bij* tik liels auto, ka gandrīz no­slēpa mani kameras skatienam. Un vēl augstāku to padarīja slēpju statne uz jumta. Es garāmejot nobrīnījos, kāpēc gan Deividam bija vajadzīga slēpju statne, jo viņš ncslēpoja: viņš necieta aukstumu. Droši vien statne ir nākusi kopā ar mašī­nu kā standarta aprīkojums un…

Es nolamājos. Tas bija tik acīm redzami!

Tikai vienā vietā es vēl nebiju paskatījies. Uzlēcis uz pa­kāpiena, es paraudzījos uz mašīnas jumta. Ar pirkstiem no­braucu gar slēpju statni un gar jumtam pieskrūvētajām para­lēlajām sliecēm. Pie melnās statnes mani pirksti sataustīja melnu izolācijas lenti. Es norāvu lenti un ieraudzīju sudra­bainu atslēdziņu.

"Džek? Deviņi mezgli."

"Jā."

Es atkal nolēcu zemē un ierāpos vadītāja sēdeklī. Ieliku atslēgu atvilktnītes slēdzenē un pagriezu. Kastīte atvērās. Tajā es atradu mazu, dzeltenu atslēdziņu.

"Džek? Ko tu tur dari?"

Es aizskrēju uz mašīnas pakaļgalu. Ieliku dzelteno atslē­dziņu aizdedzē. Uzsēdos uz motocikla un piestartēju. Mo­tors skaļi ierūcās zem rievotā skārda. "Džek?"

Es piestūmu motociklu pie tā mašīnas sāna, kur sēdēja Čārlijs. Tagad sāksies ķēpīgākais. Motociklam nebija atlokā­mā balsta; es piegāju iespējami tuvu Čārlijam un tad pūlējos pieturēt viņu, lai viņš varētu apsēsties aizmugurē, bet pats joprojām sēdēju uz motocikla, lai tas neapgāztos. Par laimi, viņš laikam bija sapratis, kas man padomā; es aizdabūju vi­ņu līdz īstajai vietai un liku turēties pie manis.

Bobijs Lembeks:

"Džek? Viņi ir klāt."

"Kur?"

"Dienvidos. Dodas uz tavu pusi."

"Skaidrs."

Es piešķīlu motoru un aizvēru pasažiera durvis. Un pali­ku stāvam, kur biju stāvējis.

"Džek?"

Rikijs:

"Kas viņam lēcies? Viņš taču zina, kas viņam draud."

"Zinu."

"Viņš vienkārši tur sēž!"

Cārlijs bija ar rokām apķēries man ap vidukli. Viņa galva gulēja man uz pleca. Es dzirdēju viņa čerkstošo elpu.

"Turies cieši, Čārlij," es tcicu. Viņš palocīja galvu.

Rikijs:

"Džek? Ko tu tur dari?"

Tad, man tieši ausī, neko daudz skaļāk par čukstu, ieru­nājās Čārlijs:

"Stulbais kretīns."

"Jā." Es pamāju. Gaidīju. Nu jau es spietus redzēju, tie parādījās pie ēkas stūra. Šoreiz bija deviņi spieti, un tie, iz­kārtojušies V veidā, taisnā ceļā lidoja pie manis. Arī viņi bija izveidojuši baru.

Deviņi spieti, es domāju. Drīz būs trīsdesmit, tad - divsimt…

Bobijs:

"Džek, vai tu viņus redzi?"

"Redzu." Skaidrs, ka redzu.

Un skaidrs, ka viņi bija citādi nekā iepriekš. Tagad viņi bija blīvāki, kolonnas ciešākas un vieliskākas. Šie spieti vairs nesvēra trīs mārciņas. Es nopratu, ka tur runa ir drīzāk par desmit vai divdesmit mārciņām. Varbūt vēl vairāk. Varbūt trīsdesmit mārciņu. Tagad tiem bija īsts svars un īsta matērija.

Es gaidīju. Stāvēju, kur stāvējis. Kāda savrupa manu sma­dzeņu daļa prātoja, ko tie darītu, mani sasnieguši. Vai tie ma­ni aplenktu? Vai daži spieti atpaliktu un nogaidītu? Ko tie domāja par dārdošo motociklu?

Neko - tic devās tieši pie manis, izstiepdami V vienā līni­jā, tad izveidodami kaut ko līdzīgu otrādi apgrieztam V. Es dzirdēju dobjo, vibrējošo dūkoņu. Kad spietu bija tik daudz, tā bija daudz skaļāka.

Virmojošās kolonnas bija divdesmit jardu attālumā no ma­nis, tad - desmit jardu. Vai tiešām tagad tic spēja pārvieto­ties ātrāk, vai varbūt tās bija manas iedomas? Es nogaidīju, līdz tie bija gandrīz virs manis, tad pagriezu droseli un me­tos uz priekšu. Izbraucu taisni cauri pirmajam spietam, ie- skrēju melnumā un izšāvos no tā, un tad brāžos uz elektro­stacijas durvju pusi, lēkādams pa tuksneša zemi, neuzdrošinādamies atskatīties pār plecu. Tas bija mežonīgs brauciens un ilga tikai dažas sekundes. Kad mēs bijām pie elektrostacijas, es nosviedu motociklu, iestūmu plecu Čārli- jam padusē un aiztenterēju dažus atlikušos soļus līdz durvīm.

Spieti vēl arvien bija piecdesmit jardu attālumā, kad man izdevās pagriezt tverekli, paraut, iestumt vienu kāju spraugā un atgrūst durvis vaļā. Tālāk cs zaudēju līdzsvaru, un mēs abi ar Cārliju burtiski iegāzāmies pa durvīm uz betona. Durvis šūpodamās vērās ciet un iemauca mums pa kājām - tās ka­rājās ārā. Potītes spēji iesāpējās, taču ļaunākais bija tas, ka durvis joprojām bija vaļā, tām neļāva aizvērties mūsu kājas. Pa spraugu es redzēju tuvojamies spietus.

Uzrausos kājās un ievilku iekšā Čārlija ļengano ķermeni. Durvis neaizvērās pavisam, palika maza spraudziņa, kaut ari es tās pāris reižu paraustīju, pūlēdamies aizvērt. Taču aplodā acīmredzot bija sakrājusies zeme. Man vajadzēja aizdabūt mūs abus līdz slūžām. Mēs nebūsim drošībā, iekams nebūs aizvērušās pirmās stikla durvis.

Stenēdams un svīzdams, es ievilku Čārliju slūžās. Uzstū- mis viņu sēdus, cs atbalstīju viņu pret gaisa pūtējiem pie sie­nas. Tā izdevās aizvākt viņa pēdas no stikla durvīm. Un, tā kā slūžās drīkstēja atrasties tikai viens, es izgāju ārā. Un gai­dīju, kad durvis aizvērsies.

Taču tās nevērās.

Pārlaidu skatienu sienai, meklēdams kaut ko līdzīgu po­gai, taču neko tamlīdzīgu neicraudzīju. Slūžās dega gaisma, tātad strāva bija. Tomēr durvis ciet nevērās.

Un es zināju, ka spieti strauji tuvojas.

Tālākajā telpā ieskrēja Bobijs Lembcks un Meja. Es re­dzēju viņus caur otrajām stikla durvīm. Viņi vēcināja rokas, māja, acīm redzot, rādīja, ka man jāiet atpakaļ slūžās. Taču tas bija nejēdzīgi. Es mikrofonā sacīju:

"Man likās, ka jāiet pa vienam!"

Viņiem nebija austiņu un viņi mani nedzirdēja. Viņi iz­misīgi māja - ej iekšā, ej iekšā!

Es jautājot pacēlu divus pirkstus.

Viņi purināja galvas. Izskatījās, ka, viņuprāt, es kaut ko nesaprotu.

Es redzēju, ka man gar kājām iekšā kā melni tvaiki sāk ieplūst nanodaļiņas. Tās sūcās gar ugunsdzēsēju durvju ma­lām. Manā rīcībā bija palikušas piccas līdz desmit sekundes.

Es atkal iegāju slūžās. Bobijs un Meja piekrītoši māja ar galvu. Taču durvis nevērās ciet. Tagad viņi vicināja rokas ci­tādi, kā cilādami kaut ko.

"Jūs gribat, lai cs paceļu Cārliju?"

Tieši to viņi gribēja. Es papurināju galvu. Cārlijs bija sa- kņupis sēdus, neizkustināms smagums uz grīdas. Es atskatī­jos uz priekškambari un redzēju, ka to piepilda melnas daļi­ņas, sākdamas gaisā veidot pelēcīgu miglu. Pelēcīgā migla ieplūda arī slūžās. Es sajutu ādā ieduramics pirmās adatiņas.

Palūkojos uz Bobiju un Meju stikla otrajā pusē. Viņi re­dzēja, kas notiek; viņi zināja, ka atlikušas tikai dažas sekun­des. Viņi atkal māja ar rokām: pacel Cārliju! Es noliecos pār viņu, ieliku rokas viņam padusēs. Mēģināju uzvilkt viņu kā­jās, taču viņš pat nepakustējās.

"Cārlij, Dieva dēļ, palīdzi!"

Stenēdams mēģināju vēlreiz. Čārlijs atspērās ar kājām un atgrūdās ar rokām, un es pacēlu viņu dažas pēdas virs zemes. Tad viņš atšļuka atpakaļ. "Cārlij, nu, vēl reizīti…" Es vilku, cik jaudas, un šoreiz viņš krietni palīdzēja - mēs dabūjām vi­ņa pēdas zem viņa un ar pēdējo rāvienu nostatījām viņu uz kājām. Es joprojām turēju viņu aiz padusēm; mēs bijām sa­ķērušies tādā kā jukušu mīlētāju tvērienā. Čārlijs sēca. Es at­skatījos uz stikla durvīm.

Durvis nevērās ciet.

Gaiss kļuva arvien melnāks. Palūkojos uz Meju un Bobi- ju, un viņi bija kā neprātīgi, cēla divus pirkstus un kradja tos manā virzienā. Es nesapratu.

"Jā, mēs šeit esam divi…"

Kas lēcies tām sasodītajām durvīm? Pēdīgi Meja noliecās un ļoti apņēmīgi norādīja ar abu roku rādītājpirkstiem uz abām savām kurpēm. Es redzēju viņas muti: "Divas kurpes!" Un viņa rādīja uz Čārliju.

"Jā, mums ir divas kurpes. Viņš stāv divās kurpēs."

Meja purināja galvai.

Viņa pacēla četrus pirkstus.

"Četras kurpes?"

Adatu dūrieni tracināja, traucēja domāt. Es jutu, kā manī iesūcas vecais apjukums. Smadzenes kļuva gausas. Kādas čet­ras kurpes?

Slūžās satumsa. Bija arvien grūtāk saskaut Meju un Bo- biju. Viņi rādīja kaut ko citu, taču es neko nesapratu. Viņi kļuva arvien tālāki, tālāki un mazsvarīgāki. Man nebija spē­ka, un viss bija vienalga.

Divas kurpes, četras kurpes.

Un tad es apjēdzu. Pagriezis Cārlijam muguru, es atbal­stījos pret viņu un teicu:

"Liec rokas man ap kaklu!"

Viņš paklausīja, un es, saķēris viņu aiz kājām, pacēlu viņa pēdas no grīdas.

Durvis acumirklī šņākdamas aizvērās. Ak tā, es nodomāju.

Gaisa pūtēji sāka laist pūsmu no augšas. Gaiss ātri tīrījās. Es pūlējos noturēt Cārliju un man tas izdevās, līdz es ierau­dzīju, ka otras durvis paveras un aizslīd katra uz savu pusi. Slūžās ieskrēja Meja un Bobijs.

Un tad es vienkārši nokritu. Čārlijs uzgāzās man virsū. Šķiet, Bobijs novilka viņu no manis. Es īsti nezinu. No tā brī­ža es ļoti vāji kaut ko atceros.