Spiets

6. DIENA 9:12

Sākumā bija grūti aptvert, ko es redzu - izskatījās, ka ma­nā priekšā gaisā planē gigantisks, spīdīgs astoņkājis, kas uz visām pusēm izstiepis zalgojošus, daudzšķautņainus taustek­ļus, mezdams uz ārsienām sarežģītus atspulgus un krāsainas joslas. Šī astoņkāja taustekļi atradās vairākos līmeņos. Viens līmenis bija pavisam zemu, tikai kādu pēdu virs grīdas. Ot­rais bija krūšu augstumā; trešais un ceturtais līmenis bija aug­stāks, man virs galvas. Un tic visi laistījās, spoži dzirkstīja.

Es apstulbis mirkšķināju acis. Sāku izšķirt detaļas. Astoņ­kājis bija savienots ar neregulāru trīsstāvu karkasu, kas bija uzbūvēts no modulāriem stikla kubiem. Taču tie bija izkār­toti kā pagadās, it kā telpas vidū kāds būtu nosviedis veselu kalnu milzīgu, caurspīdīgu cukurgraudu. Šajā kubu lērumā uz visām pusēm izlocījās astoņkāja ekstremitātes. To visu tu­rēja melnu anodizētu statņu un savienojumu tīkls, taču at­spīdumu dēļ tic gandrīz nebija pamanāmi, un izskatījās, ka astoņkājis karājas gaisā.

Rikijs pasmaidīja. "Konverģenta montāža. Fraktāļu arhi­tektūra. Glīti, ko?"

Es lēni pamāju ar galvu. Tagad cs saskatīju vairāk detaļu. Tas, ko biju ieraudzījis kā astoņkāji, patiesībā bija sazarota koka struktūra. Centrālais kvadrātveida cauruļvads sniedzās vertikāli cauri telpas centram, un no tā uz visām pusēm at­zarojās mazākas caurules. No šiem zariem savukārt izgāja vēl mazāki un mazāki zari. Pašas tievākās caurules bija zīmuļa resnumā. Viss spīdēja tā, it kā būtu noklāts ar spoguļstiklu.

"Kāpēc tas tā spīd?"

"Stiklam ir dimantoīdu pārklājums," viņš teica. "Moleku­lu līmenī tas stikls ir kā Šveices siers, pilns ar caurumiem. Un, protams, tas ir šķidrs, tāpēc atomi mierīgi staigā tam cauri."

"Tāpēc jūs pārklājāt to stiklu."

"Jā. Nācās."

Šai mirdzoši zarotajā stikla mežā staigāja Dcivids un Ro­zija, rakstīdami piezīmes, pieregulēdami vārstuļus, ieskatīda­mies rokas datoros. Es sapratu, ka skatos uz iespaidīgu para­lēlo konveijeru. Šaurākajās caurulītēs tika ievadīti mazi molekulu fragmenti, savukārt tiem tika pievienoti atomi. Kad tas bija paveikts, tie virzījās tālāk uz lielākajām caurulēm, kur tika pievienoti jauni atomi. Šādi molekulas pakāpenski virzījās uz struktūras centru, kur montāža tika pabeigta un tās tika izgrūstas centrālajā caurulē.

"Gluži pareizi," teica Rikijs. "Tas ir tieši tāpat kā auto­mobiļu konveijers, vienīgi šis te ir molekulu mērogā. Mole­kulas sākas galos un pa konveijeru nonāk centrā. Te mēs pie­stiprinām proteīnu sekvenci, tur - mctila grupu, tieši tāpat, kā viņi piestiprina mašīnai durvis un riteņus. Lentes galā no­ripo jauna, pēc pasūtījuma izgatavota molekulāra ietaise. Uz­būvēta atbilstīgi jūsu spccifikācijām."

"Un dažādie taustekļi?"

"Būvē dažādas molekulas. Tādēļ ari šie taustekļi izskatās atšķirīgi." Vairākās vietās astoņkāja ekstremitātes stiepās cauri tērauda tunelim, kas bija nostiprināts ar smagām skrūvēm, - vakuuma kanalizācijai. Citās vietās kādu kubu klāja stepēta sudraba izolācija, un tuvumā cs redzēju tvertnes ar šķidru slā­pekli: šajās sekcijās rika uzturētas ārkārtīgi zemas temperatūras.

"Tās ir mūsu kriogēnās kameras," teica Rikijs. "Mēs ne­ejam pārāk zemu, maksimums -70 Celsija skalā. Nāc, cs tev parādīšu." Viņš veda mani pa kompleksu, iedams pa stikla gaiteņiem, kas vijās starp taustekļiem. Dažās vietās īsas kāp­nes ļāva pārkāpt pāri zemākajām ekstremitātēm.

Rikijs nemitīgi čaloja par tehniskām detaļām: šļūtenes va­kuuma apvalkā, metāla fazu sadalītāji, lodveida pretvārsti. Kad mēs bijām nonākuši pie izolētā kuba, viņš atvēra sma­gas durvis, aiz kurām atklājās mazs kambarītis, kuram lī­dzās atradās vēl viena telpa. Tie izskatījās līdzīgi diviem me­tāla skapīšiem. Visās durvīs bija stikla lodziņi. Šobrīd visur bija istabas temperatūra. "Šeit var dabūt divas atšķirīgas tem­peratūras," viņš teica. "No vienas var vadīt otru, ja ir tāda vēlēšanās, taču parasti tas notiek automātiski."

Rikijs atkal izveda mani ārā, pa ceļam ieskatīdamies pulk­stenī. "Vai mēs kavējam kādu tikšanos?" es vaicāju.

"Ko? Nē, nē. Nekā tamlīdzīga." Divi tuvākie kubi patiesībā bija masīvas metāla telpas, kurās iestiepās resni elektrības vadi.

"Tās ir jūsu magnētu telpas?" es vaicāju.

"Tieši tā," Rikijs atbildēja. "Mums ir impulsu lauka mag­nēti, kas serdenī ģenerē 33 teslas. Tas ir apmēram miljons rei­žu vairāk nekā Zemes magnētiskajā laukā."

Nostenēdamies viņš atgrūda tērauda durvis uz tuvāko magnēttelpu. Es ieraudzīju prāvu, virtulim līdzīgu objektu, aptuveni sešu pēdu diametrā, kura centrā bija kādu collu plats caurums. Virtuli viscaur ietina caurules un plastikāta izo­lācija. Smagas tērauda skrūves, kas sniedzās no augšas līdz apakšai, noturēja apvalku vietā.

"Tādam mazulim vajag pamatīgu dzesēšanu, cs tev teik­šu. Un daudz enerģijas: piecpadsmit kilovoltu. Kondcnsato- riem vajag veselu minūti, lai uzlādētos. Un, protams, mēs va­ram to darbināt tikai impulsu režīmā. Ja to ieslēgtu pastāvī­gi, tas uzsprāgtu - paša radītais lauks to saraustītu gabalos." Viņš norādīja uz magnēta pamatni, kur ceļgalu augstumā bija apaļa poga. "Tas ir avārijas drošinātājs," viņš teica. "Katram gadījumam. Ja rokas ir aizņemtas, var nospiest ar ceļgalu."

Es teicu: "Tātad jūs izmantojat spēcīgus magnētiskos lau­kus, lai veiktu daļu no montā…"

Taču Rikijs jau bija pagriezies un soļoja ārā pa durvīm, atkal ieskatīdamies pulkstenī. Es steidzos viņam pakaļ.

"Rikij…"

"Man tev vēl šis tas jāparāda," viņš sacīja. "Mēs jau tuvo­jamies beigām."

"Rikij, tas viss ir ļoti iespaidīgi," es teicu, pamādams uz mirdzošajām ekstremitātēm. "Bet lielākā daļa jūsu konvei­jera darbojas istabas temperatūrā - bez vakuuma, bez krio, bez magnētiskā lauka."

"Jā. Bez kaut kādiem īpašiem apstākļiem."

"Kā tas ir iespējams?"

Viņš paraustīja plecus. "Ascmblcriem tas nav vajadzīgs."

"Asemblcricm?" cs pārjautāju. "Vai tu gribi teikt, ka pie šī konveijera jums strādā molekulāri asembleri?"

"Jā. Protams."

"Molekulārie asembleri liek jums visu kopā?"

"Protams. Man likās, ka tu to esi sapratis."

"Nē, Rikij," cs sacīju, "es to galīgi nesaprotu. Un man nepatīk, ka man melo."

Viņa sejā parādījās sāpīgs vaibsts. "Es nemeloju."

Bet es biju drošs, ka viņš melo gan.

Viens no pirmajiem apstākļiem, ko zinātnieki noskaidro­ja molekulārās ražošanas sakarā, bija tas, cik fenomenāli sa­režģīti ir to veikt. Daži "IBM"pētnieki 1990. gadā stumdīja ksenona atomus pa niķeļa plāksni tik ilgi, līdz tic izveidoja burtus "IBM" uzņēmuma logotipa formā. Viss logotips bija vienu desmit miljardo daļu collas liels un to varēja saskatīt tikai elektronmikroskopā. Taču tas izskatījās satriecoši un gu­va plašu ievērību. "IBM" ļāva visiem domāt, ka tas pierāda jauno koncepciju, atver durvis uz molekulāro ražošanu. Ta­ču drīzāk tas bija triks, un vairāk nekas.

Atsevišķu atomu sastumšana noteiktā kārtībā ir lēns, rūpīgs un dārgs darbs. "IBM" pētniekiem nācās veltīt visu dienu, lai saliktu pareizajās vietās trīsdesmit piecus atomus. Neviens neti­cēja, ka šādi var radīt jaunu tehnoloģiju. Patiesībā gandrīz visi uzskatīja, ka nanoinženieri galu galā atradīs veidu, kā būvēt "asemblerus" - miniatūras molekulāras icrīcītes, kas spēs ražot noteiktas molekulas tieši tāpat, kā lodīšu gultņu ražošanas au­tomāts izgatavo lodīšgultņus. Jaunā tehnoloģija, balstoties uz molekulārām ierīcēm, ražos molekulārus produktus.

Doma bija skaista, taču praktiskās problēmas bija biedējo­šas. Asembleri bija nesalīdzināmi sarežģītāki nekā to ražotās molekulas, un tāpēc mēģinājumi tos projektēt un uzbūvēt jau no paša sākuma sekmējās vāji. Cik man zināms, neviena la­boratorija nekur pasaulē to nebija paveikusi. Un tagad Rikijs man itin nevērīgi mēģina iestāstīt, ka aXymos" spēj būvēt mo­lekulārus asemblerus, kuri šai firmai ražo molekulas.

Es viņam neticēju.

Visu mūžu biju nostrādājis tehnoloģiju jomā un man bija izstrādājusies nojauta par to, kas ir iespējams. Šis gigantiskais lēciens uz priekšu vienkārši nebija varējis notikt. Nevarēja, un viss. Tehnoloģijas ir zināšanu veids, un, kā jau visas zinā­šanas, tehnoloģijas aug, attīstās, nobriest. Ticēt, ka var citā­di, nozīmētu ticēt, ka brāļi Raiti spēja uzbūvēt raķeti un aiz­lidot uz Mēnesi, nevis noplivināties trīssimt pēdu virs smilšu kāpām ar "Kitty Hawk".

Nanotehnoloģijas joprojām bija "Kitty Hawk" stadijā.

"Izbeidz, Rikij," es sacīju. "Kā jūs īstenībā to darāt?"

"Tehniskās detaļas nav tik svarīgas, Džek."

"Kas tās par jaunām blēņām? Skaidrs, ka tās ir svarīgas."

"Džek," viņš sacīja, apveltīdams mani ar savai visapburo­šāko smaidu. "Vai tu patiešām domā, ka es tev meloju?"

"Jā, Rikij," es atbildēju. "Domāju gan."

Es palūkojos uz astoņkāja ekstremitātēm, kas stiepās man visapkārt. Stāvēdams stikla ielokā, redzēju visās šajās virsmās desmitiem savu atspulgu. Tas bija mulsinoši, jauca galvu. Mē­ģinādams sakopot domas, es paskatījos lejup.

Un pamanīju to, ka, lai gan mēs staigājam pa stikla gaite­ņiem, arī pirmais stāvs dažviet ir no stikla. Viena tāda zona bija tepat tuvumā. Es pagājos uz tās pusi. Cauri stiklam redzē­ju tērauda caurules un vadus, kas sniedzās zemāk par pirmā stāva līmeni. Aiz vienām caurulēm mans skatiens aizķērās, jo tās veda no noliktavas uz tuvējo stikla kubu, tur izauga no grīdas un sazarojoties stiepās augšup mazākās caurulēs.

Es sapratu, ka tās ir izejvielas - organiska jēlmateriāla šķī­dums, kas konveijerā tiks pārveidots pabeigtās molekulās.

Atkal pievērsdamies grīdai, izsekoju caurulēm līdz vietai, kur tās iesniedzās no blakustelpas. Šis savienojums arī bija no stikla. Es ieraudzīju liektas tērauda pavēderes - tur stāvēja lieli katli, kurus biju pamanījis iepriekš. Biju nodomājis, ka šīs tvertnes izskatās kā miniatūrā alus brūzī. Jā, tieši tā - kā alus brūzītī. Aparāts kontrolētai fermentācijai, kontrolētai mikrobu audzēšanai.

Un tad es sapratu, kas tas patiesībā ir.

Es teicu: "Tu, kuņas dēls."

Rikijs atkal pasmaidīja un paraustīja plecus. "Klau," viņš tcica. "Viss strādā".

Šie katli blakustelpā tik tiešām bija tvertnes kontrolētai mikrobu audzēšanai. Taču ne jau alu Rikijs brūvēja - viņš perināja mikrobus, un man nebija šaubu - kālab. Tā kā "Xymos" nebija spējīga uzbūvēt īstus nanoasemblerus, tad nu taisīja savas molekulas ar baktēriju palīdzību. Tā bija gēnu inženierija, nevis nanotehnoloģijas.

"Mjā, nc gluži," atbildēja Rikijs, kad es viņam pateicu, ko domāju. "Bet cs atzīstu, ka mēs izmantojam hibrīdu teh­noloģiju. Vismaz nav tik liels pārsteigums, ko?"

Taisnība gan. Jau vismaz desmit gadu novērotāji progno­zēja, ka gēnu inženierija, datorzinātnes un nanotehnoloģijas galu galā saplūdīs. Šo sfēru intereses objekti bija līdzīgi - un savstarpēji saistīti. Nav nemaz tik liela atšķirība, vai dators tiek izmantots, lai atkodētu kādu daļu no baktērijas geno- ma, vai arī tas tiek izmantots, lai būtu vieglāk pievienot šai baktērijai jaunus gēnus, lai ražotu jaunus proteīnus. Un nav liela atšķirība, vai mēs radām jaunu baktēriju, kas dod ārā, teiksim, insulīna molekulas, vai radām paštaisītu mikrome- hānisku asemblcru, kas ražo jaunas molekulas. Tas viss no­tiek molekulu līmenī. To visu junda viens izaicinājums - uz­tiept cilvēka konstrukcijas ārkārtīgi sarežģītām sistēmām. Un molekulu konstrukcijas bija visaugstākajā mērā sarežģītas.

Var domāt par molekulu kā par virkni atomu, kas sakabi- nāti kopā līdzīgi "Lejjo" klucīšiem, cits pēc cita. Taču šāda iztēles aina ved maldināšanā. Jo, atšķirībā no "Lego" kom­plekta, atomus nevar sakabināt jebkādā tev tīkamā secībā. Pievienots atoms ir pakļauts jaudīgiem lokāliem spēkiem - elektriskiem un ķīmiskiem - un rezultāti bieži vien nav ie­priecinoši. Atomu var izgrūst ārā 110 tā vietas. Tas var ari tur palikt, taču nejēdzīgā leņķī. Tas var pat satīņāt visu moleku­lu mezglos.

Rezultātā molekulārā rūpniecība ir vingrināšanās iespēja­mību mākslā, mācīšanās, kā aizstāt atomus un atomu grupas, lai izveidotu ekvivalentas struktūras, kas funkcionētu iecerēta­jā veidā. Visu šo grūtību priekšā nebija iespējams ignorēt fak­tu, ka jau pastāv pārbaudītas molekulāras rūpnīcas, kas spēj ražot molekulas lielos daudzumos: tās sauc par šūnām.

"Diemžēl ar šūnu rūpniecību mēs tālāk netiekam," sacīja Rikijs. "Mēs ievācam substrāta molekulas - jēlmatcriālu un tad būvējam tālāk jau ar nanoinženicrijas palīdzību. Tā sanāk, ka mēs ņemam pa kripatai no abām."

Es rādīju lejup, uz tvertnēm. "Kādas šūnas jūs audzējat?"

"Theta-d 5972,v viņš atbildēja.

"Un, proti?"

"Ј. coli paveids."

E. coli jeb zarnu nūjiņa bija izplatīta baktērija, atrodama gandrīz visur dabiskajā vidē, pat cilvēka zarnās. Es jautāju: "Vai kādam ienāca prātā, ka nav prātīgi izmantot šūnas, kas var dzīvot cilvēkā?"

"Ne gluži," viņš atbildēja. "Godīgi sakot, par to nemaz netika runāts. Mēs tikai vēlējāmies kādu labi izpētītu šūnu, kas būtu pilnvērtīgi dokumentēta literatūrā. Izvēlējāmies rūp­niecisku standartu."

"Ahā…"

"Un vispār," Rikijs turpināja, "es nedomāju, ka tā ir pro­blēma, Džek. Tā neperināsies cilvēka iekšās. TP)eta-d ir opti- mizēta dažādām barotnēm - lai to būtu lētāk audzēt labora­torijā. Īstenībā es domāju, ka tā varētu augt pat atkritumos."

"Tad savas molekulas jūs iegūstat šādi. Jums tās ražo bak­tērijas."

"Jā," viņš atbildēja, "šādi mēs iegūstam pirmmolekulas. Mēs ievācam divdesmit septiņas pirmmolekulas. Tās tiek sa­montētas relatīvi augstas temperatūras vidē, kur atomi ir ak tīvāki un ātrāk sajaucas."

"Tāpēc šeit ir tik karsti?"

"Jā. Reakcijas efektivitātes maksimums tiek panākts simt četrdesmit septiņu grādu temperatūrā pēc Fārcnheita, tāpēc mēs strādājam tādā. Tā mēs dabūjam vislielāko kombinēša­nās ātrumu. Taču šīs molekulas kombinēsies daudz zemākās temperatūrās. Pat kādu trīsdesmit piccu-četrdesmit Fārcn­heita grādu temperatūrā var dabūt zināmu daudzumu mole­kulāru kombināciju."

"Un citi apstākli jums nav vajadzīgi?" es jautāju. "Vaku­ums? Spiediens? Spēcīgi magnētiskie lauki?"

Rikijs papurināja galvu. "Nē, Džek. Mēs uzturam šos ap­stākļus, lai paātrinātu montāžu, bet, stingri ņemot, tas nav nepieciešams. Viss ir izdomāts patiešām eleganti. Kompo­nentu molekulas saiet kopā pavisam viegli."

"Un šīs komponentu molekulas tiek kombinētas, lai galu galā izveidotu jūsu asemblerus?"

"Kuri pēc tam montē tās molekulas, kuras mēs vēlamies. Jā."

Radīt šos asemblerus ar baktēriju palīdzību - tas bija at­jautīgs risinājums. Taču Rikijs man apgalvoja, ka šie kom­ponenti samontējas gandrīz automātiski, nav nepieciešams tikpat kā nekas, izņemot augstu temperatūru. Tad kādam no­lūkam tika izmantota šī sarežģītā stikla būve?

"Efektivitātei un procesu nošķiršanai," atbildēja Rikijs. "Mēs varam vienlaikus būvēt deviņus asemblerus, katru savā ekstremitātē."

"Un kur šie asembleri izgatavo galīgās molekulas?"

"Šai pašā būvē. Bet vispirms mēs tās atpiclietojam."

Es papurināju galvai. So terminu cs nezināju. "Atpiclictojat?"

"Tas ir mazs uzlabojums, mēs šeit esam to izgudrojuši. Mēs to patentēsim. Redzi, mūsu sistēma ideāli strādāja jau no paša sākuma - bet ieguvumi bija ārkārtīgi mazi. Mēs ievā­cām pusgramu pabeigtu molekulu stundā. Šādā ātrumā, lai uztaisītu vienu kameru, būtu vajadzīgas vairākas dienas. Mēs nespējām izdomāt, kur te ir āķis. Noslēguma montāža eks­tremitātēs notiek gāzes tazē. Izrādījās, ka molekulārie mon­tieri bija smagi un viņiem bija tendence nogrimt. Baktērijas uzturējās līmeni augstāk par tiem, atāķējot komponentu mo­lekulas, kas bija vēl vieglākas un lidinājās augstāk. Tādējādi asembleri gandrīz ncsaskārās ar molekulām, kuras tiem va­jadzēja likt kopā. Mēs izmēģinājām jaukt tehnoloģijas, taču ar to nekas nebija līdzēts."

"Un ko jūs galu galā izdarījāt?"

"Mēs modificējām ascmblcru konstrukciju, izveidojot li- potrofii pamatni, kas pieāķējas pie baktērijas virsmas. Tādē­jādi mūsu molekulārie montētāji nonāca labākā kontaktā ar komponentu molekulām un mūsu ieguvumi uzreiz bija par piecām kārtām lielāki."

"Un tagad jūsu montētāji sēž uz baktērijām?"

"Pareizi. Tie pieāķējas pie ārējās šūnas apvalka."

Pie tuvējā datora Rikijs, uzsitis pa taustiņiem, izvilka uz plakanā šķidro kristālu displeja shematisku asemblera attēlu. Tas izskatījās aptuveni līdzīgs ūdensdzirnaviņām - dažādos virzienos pavērsti neskaitāmi spirāliski atzari ar blīvu atomu mezglu centrā. "Kā jau es teicu, tas ir fraktālis," viņš sacīja. "Tāpēc mazākos kārtu līmeņos tas izskatās tieši tāpat."Viņš iesmējās. "Kā tai vecajā anekdotē - bruņurupuči vien, līdz pašai apakšai." Viņš nospieda vēl dažus taustiņus. "Skaties, te ir picāķētā konfigurācija."

Tagad uz ekrāna bija redzams asemblers, kas bija piezī­dies daudz lielākam zāļu graudiņam līdzīgam objektam - iz­skatījās, it kā pie zemūdenes būtu piestiprinātas vējdzirnavi- ņas. "Šī ir tā Theta-d baktērija," sacīja Rikijs. "Un uz tās atrodas montētājs."

Kamēr es skatījos, pieāķējas vēl vairākas dzirnaviņas. "Un šie asembleri uztaisa īstās kameras vienības?"

"Pareizi." Viņš atkal kaut ko uzrakstīja. Es ieraudzīju jau­nu attēlu. "Šis ir mūsu mērķis - mikroierice, kamera. Tu re-

v *

dzēji asinsvadu versiju. Sī ir Pentagona versija, krietni prāvā­kā, uztaisīta tā, lai spētu lidot. Tu skaties uz molekulāru helikopteru."

"Kur tad ir propellers?" es jautāju.

"Tādu nemaz nevajag. Šī ierīce izmanto tos sīkos, apaļos izvirzījumus, kurus tu redzi lienam ārā no stūriem. Tic ir mo­tori. Patiesībā šīs iericītes manevrē, rāpjoties pa gaisa viskozi­tāti."

"Rāpjoties pa koV

"Pa viskozitāti. Gaisa." Viņš pasmaidīja. "Vai atceries - te ir mikroierīču līmenis! Pavisam jauna pasaule, Džek."

Lai cik novatorisks bija dizains, Rikijam joprojām radīja pienākumus Pentagona tehniskās specifikācijas produkta izstrāde, un produkts nefunkcionēja. Jā, viņi bija uzbūvējuši kameni, ko nebija iespējams notriekt, un attēlus tā pārraidī­ja ļoti labi. Rikijs stāstīja, ka pārbaudēs, kuras norisinājušās telpās, tā esot darbojusies nevainojami. Taču ārā pat niecī­gākais vējiņš varēja to aizpūst prom kā putekļu mākoni - un tāds tas arī bija.

aXymos,>projektētāju brigāde mēģināja modificēt atseviš­ķās vienības, lai palielinātu mobilitāti, taču pagaidām bez pa­nākumiem. Tikām Aizsardzības departaments bija izlēmis, ka konstrukcijas ierobežojumi ir nepārvarami, un atkāpies no visas nano idejas: aXymos" līgums bija anulēts, tuvāko sešu nedēļu laikā AD grasījās atņemt finansējumu.

Es teicu: "Tad tāpēc Džūlija beidzamajās nedēļās tik iz­misīgi noņēmās ap to kapitāla palielināšanu."

"Jā," atbildēja Rikijs. "Godīgi sakot, viss šis uzņēmums vēl pirms Ziemassvētkiem var aiziet pa burbuli."

"Ja vien jūs neuzlabosiet vienības, lai tās varētu darboties vējā."

"Jā, jā."

Es teicu: "Rikij, cs esmu programmētājs. Es nevaru jums palīdzēt atrisināt jūsu aģentu mobilitātes problēmas. Tas ir molekulārās konstrukcijas jautājums. Tā ir mašīnbūve. Tas nav mans lauciņš."

"Mhm, cs zinu." Viņš apklusa, sarauca pieri. "Bet īstenībā mēs domājam, ka programmkods varētu būt saistīts ar risināju­mu."

"Kods? Saistīts? Ar kādu risinājumu?"

"Džek, teikšu tev godīgi. Mēs esam kļūdījušies," viņš tei­ca. "Bet tā nav mūsu vaina. Es tev zvēru! Pie tā ir vainīgi būvuzņēmēji." Viņš piecēlās. "Nāc, es tev parādīšu!"

Strauji soļodams, viņš mani veda uz rūpnīcas tālāko galu, kur ieraudzīju pie sienas piestiprinātu dzeltenu, vaļēju liftu. Lifts bija mazs, un man bija neomulīgi, jo tas bija vaļējs; es novērsu acis. "Tev nepatīk augstums?"

"Nepanesu."

"Nu, tas ir labāk, nekā iet kājām." Viņš pamāja sānis, kur no sienas līdz griestiem stiepās dzelzs kāpnes. "Kad lifts ne­darbojas, jārāpjas pa tām."

Es noskurinājos. "Tikai ne es."

Mēs uzbraucām ar liftu līdz griestiem, trīs stāvu augstumā virs grīdas. Zem griestiem karājās cauruļvadu un izolācijas va­du mudžeklis un vesels līkloču eju tīkls, lai strādnieki varētu to apkalpot. Šis tīkls man riebās, jo caur to bija redzama grīda - daudz, daudz zemāk. Centos neskatīties lejup. Mums vairāk­kārt nācās pieliekties, lai palīstu zem nokarenām caurulēm. Rikijs sauca, pārkliegdams aprīkojuma rēkoņu.

"Te, augšā, ir viss!" viņš kliedza un rādīja uz visām pusēm. "Gaisa kondicionētāji! Ūdens tvertne ugunsdzēsības sistēmai! Elektrības sadales kastes! Patiesībā visa centrs ir šeit!" Rikijs soļoja tālāk pa eju, līdz beidzot apstājās pie liela ventilatora - apmēram trīs pēdu diametrā -, kas bija iebūvēts ārsienā.

"Ventilators numur trīs," viņš teica, pieliekdamies man pie auss. "Viens no četriem galvenajiem ventilatoriem, kas sūknē gaisu ārup. Redzi tās spraugas gar malām un tās kvadrātiskās kastes, kas iebūvētas spraugās? Tās ir filtru paketes. Mums te ir pakāpeniskos līmeņos izkārtoti mikrofiltri, lai izvairītos no jebkāda ārēja piesārņojuma, kas var nākt no rūpnīcas."

"Redzu…"

"Tu redzi tos tagad" sacīja Rikijs. "Diemžēl tieši šajā ven­tilatorā būvuzņēmējs bija aizmirsis filtrus ierīkot. Īstenībā viņi pat nebija izurbuši spraugas, tāpēc būvinspekcija tā arī neuz­zināja, ka šeit kaut kā trūkst. Tie parakstīja ēkas pieņemšanas aktu; mēs sākām strādāt. Un pūtām ārā nefiltrētu gaisu."

"Cik ilgi?"

Rikijs iekoda lūpā. "Trīs nedēļas."

"Un jūs ražojāt ar pilnu jaudu?"

Viņš pamāja ar galvu. "Mēs rēķinām, ka esam izpūtuši ārā apmēram divdesmit piecus kilogramus piesārņojuma."

"Un kas veidoja šo piesārņojumu?"

"Pa druskai no visa. Mēs precīzi nezinām."

"Tātad jūs izpūtāt ārā E. coli, asemblerus, pabeigtās mo­lekulas - visu?"

"Tieši tā. Bet nezinām, kādās proporcijās."

"Vai proporcijas ir svarīgas?"

"Iespējams. Jā."

To visu stāstīdams, Rikijs arvien vairāk satraucās, kodīja lūpu, kasīja galvu, vairījās no mana skatiena. Es kaut ko ne­sapratu. Rūpnieciskā piesārņojuma annālēs piecdesmit mār­ciņu piesārņojuma bija pierasta lieta. Piecdesmit mārciņu jeb­kā mierīgi varētu satilpt sporta somā. Ja nu vienīgi tas bija kaut kas ārkārtīgi toksisks vai radioaktīvs - un šoreiz tā ne­bija -, tik nelielam daudzumam vienkārši nebija nozīmes.

Es teicu:

"Rikij, kas tad ir? Vējš šīs daļiņas izkaisīja pa tuksnesi sim­tiem jūdžu platībā. Tās sairs saules gaismas un kosmosa ra­diācijas ietekmē. Tās sadalīsies, sairs. Dažu stundu vai dienu laikā to vairs nebūs. Pareizi?"

Rikijs paraustīja plecus. "Patiesībā, Džek, nc par to…"

Šai mirklī iedarbojās avārijas signalizācija.

Signalizācija nesacēla lielu troksni - bija dzirdama vien klusa, vienmērīga pīkstoņa, taču, to izdzirdis, Rikijs palēcās. Dimdinot metālu, viņš metās skriešus pa gaiteni pie sienā ie­būvētā datora. Monitora stūri bija redzams stāvokļa logs. Tajā sarkani mirgoja uzraksts: PV-90 ENTRT.

"Ko tas nozīmē?" cs jautāju.

"Kaut kāda iemesla dēļ iedarbojusies periterā signalizāci­ja." Viņš atāķēja rāciju un pavēlēja: "Vins, noslēdz!"

Rācija icsprakšķējās. "Esam noslēgti, Rikij."

"Palielini pozitīvo spiedienu!"

"Tas par piecām mārciņām pārsniedz bāzlīniju. Gribi vai­rāk?"

"Nē. Lai paliek. Vai mums ir vizualizācija?"

"Vēl nav."

"Velns!" Rikijs atkal aizāķēja rāciju aiz jostas un sāka žigli drukāt. Datora ekrāns sadalījās sešos mazos attēlos, ko raidī­ja visapkārt rūpnīcai izvietotās drošības sistēmas kameras. Da­žos attēlos bija redzami apkārtējie tuksneši skatā no augšas, no koku galotnēm. Citos bija redzama zeme. Kameras lēni panoramēja.

Es neko neredzēju. Tikai tuksneša brikšņus un retu kak­tusu puduri.

"Viltus trauksme?" es vaicāju.

Rikijs papurināja galvu. "Kaut tā būtu."

Es teicu: "Es neko neredzu."

"Paiet kāda minūte, līdz izdodas to atrast."

"Ko atrast?"

"To."

Viņš iebakstīja ar pirkstu monitorā un iekoda lūpā.

Tas, ko es ieraudzīju, izskatījās pēc virmojoša tumšu daļiņu mākonīša. Tas līdzinājās smilšu vētrai, vienam no tiem sīkajiem tornado tipa sabiezējumiem, kas pārvietojas nelielā augstumā, no karstās tuksneša zemes pacēlušos konvekcijas straumju griezts. Taču šis mākonis bija melns, un tam bija zināms ap­veids - šķita, ka vidū ir iežmauga, un tādēļ tas mazliet izskatī­jās pēc vecmodīgas kokakolas pudeles. Taču šī forma nebija pastāvīga. Tā apveids visu laiku kustējās, pārveidojās.

"Rikij," cs tcicu. "Uz ko mēs skatāmies?"

"Es cerēju, ka tu man pateiksi."

"Izskatās pēc aģentu spieta. Vai tas ir jūsu kameru spiets?"

"Nē. Tas ir kas cits."

"Kā tu zini?"

"Mēs nespējam to kontrolēt. Tas nereaģē uz mūsu radio­signāliem."

"Jūs mēģinājāt?"

"Jā. Mēs jau gandrīz divas nedēļas mēģinām nodibināt ar to sakarus," viņš teica. "Tas ģenerē elektrisko lauku, mēs va­ram to izmērīt, bet kaut kādu iemeslu dēļ nespējam ar to mij­iedarboties."

"Tātad jums ir aizbēdzis spiets."

"Jā."

"Kurš darbojas autonomi."

"Un tas ilgst jau…"

"Vairākas dienas. Apmēram desmit dienu."

"Desmit dienu?" Es saraucu pieri. "Kā tas iespējams, Ri­kij? Šis spiets ir mikrorobotisku ierīču kopums. Kāpēc tās nav sairušas, kāpēc tām nav izbeigusies enerģija? Un kas ir par lietu, kāpēc jūs nespējat to kontrolēt? Ja reiz tie spēj sapul­cēties barā, tad to starpā eksistē kaut kāda elektriski pastar­pināta mijiedarbība. Tātad jums ir jāspēj pārņemt kontroli pār šo spietu - vai vismaz to sagraut."

"Tas viss ir taisnība," teica Rikijs. "Tikai mēs to nespē­jam. Un esam izmēģinājuši visu, ko vien varējām iedomā­ties." Viņš bija koncentrējies uz ekrānu, uzmanīgi vērodams attēlu. "Tas mākonis ir no mums neatkarīgs. Punkts."

"Un tātad jūs atsaucāt mani šurp…"

"Lai tu palīdzētu mums dabūt to draņķi atpakaļ," teica Rikijs.