Spiets

7. diena 6:12

Viss notika ātrāk, nekā es biju domājis. Izdzirdēju, ka vi­ņi skrien pa gaiteni pie manis. Es žigli noslēpu pudeli, tad aizskrēju atpakaļ un turpināju ceļu pa ražošanas cehu. Tieši tad ari viņi man uzklupa. Es metos skriešus. Vinss aizlika man priekšā kāju, un cs nogāzos uz betona grīdas, sāpīgi sa- sizdamies. Rikijs uzreiz metās man virsū, un man aizžņau­dzās elpa. Tad Vinss pāris reižu iespēra man pa ribām, un vi­ņi kopīgiem spēkiem uzrāva mani kājās un nolika aci pret aci ar Džūliju.

"Sveiks, Džek," viņa smaidīdama sacīja. "Kā klājas?"

"Ir bijis arī labāk."

"Mēs tikko jauki patērzējām ar Meju," sacīja Džūlija. "Tāpēc nav jēgas runāt riņķī un apkārt." Viņa palūkojās ap­kārt. "Kur ir pudele?"

"Kāda pudele?"

"Džek!" Viņa skumji pašūpoja galvu. "Kāpēc tu spītējies? Kur ir pudele ar fagiem, ko tu grasījies ieliet ugunsdzēsības sistēmā?"

"Man nav nekādas pudeles."

Viņa piegāja man klāt. Manu seju aizskāra viņas elpa.

"Džek… Es pazīstu šo tavu sejas izteiksmi, Džek. Tu esi kaut ko izperinājis, vai ne? Un tagad pasaki man, kur ir pu­dele!"

"Kāda pudele?"

Viņas lūpas pieskārās manām. Es stāvēju, nekustīgs kā sta­tuja.

"Džek, dārgumiņ," viņa čukstēja, "tu taču esi gana gudrs, lai nespēlētos ar bīstamām lietām. Es gribu dabūt šo pudeli."

Es tikai stāvēju.

"Džek… vienu skūpstu…" Viņa bija tuvu, viņa kārdināja.

"Izbeidz, Džūlij!" iejaucās Rikijs. "Viņš no tevis nebai­dās. Viņš ir iedzēris vīrusu un domā, ka tas viņu pasargās."

"Un pasargās arī?" Džūlija jautāja un paspēra soli atpa­kaļ.

"Iespējams," atbildēja Rikijs, "bet varu derēt, ka no nā­ves viņš baidās."

Un tad viņi abi ar Vinsu sāka vilkt mani pa galveno cehu uz telpu, kurā bija spēcīgs magnētiskais lauks. Es sāku ķepu­roties.

"Pareizi, pareizi," teica Rikijs. "Tu zini, kas tūlīt notiks, vai ne?"

Par to es nebiju iedomājies. Es nebiju to gaidījis, nezināju, ko lai tagad daru. Es izmisīgi pretojos, spārdījos un locījos, taču viņi abi bija neaptverami stipri. Viņi bez īpašām pūlēm vilka mani tālāk. Džūlija atvēra smagās tērauda durvis uz magnētu telpu. Tur es ieraudzīju apaļo magnētu, sešu pēdu diametrā.

Viņi rupji iegrūda mani pa durvīm. Es izstiepos garšļau­kus uz grīdas, atsizdamies ar galvu pret tērauda aizsargrežģi. Durvis aizvērās, noklikšķēja atslēga.

Es piecēlos kājās.

Atskanēja rūkoņa - iedarbojās dzesēšanas sūkņi. Ar klikšķi ieslēdzās iekšējās saziņas sistēma. Es izdzirdēju Rikija balsi:

"Vai tev nav gadījies padomāt, kāpēc šīs sienas ir no tē­rauda, Džek? Impulsu magnēti ir ļoti bīstami. Ja tos darbina bez pārtraukuma, tie uzsprāgst. Tos pārplēš pušu viņu pašu ģenerētais magnētiskais lauks. Uzlādē ilgst vienu minūti. Tā­tad tev ir minūte laika visu pārdomāt."

Es jau biju bijis šai telpā, kad Rikijs izrādīja man rūpnīcu. Atcerējos, ka šeit ceļgalu augstumā ir panclītis, slēdzis, ar ko avārijas gadījumā var izslēgt magnētu. Es iezvēlu ar celi pa šo slēdzi.

"Nelīdzēs, Džek," lakoniski paziņoja Rikijs. "Es apmai­nīju pārslēgšanas polus. Tagad šī poga nevis izslēdz magnē­tu, bet gan ieslēdz. Man likās, ka tu vēlēsies to zināt."

Rūkoņa kļuva skaļāka. Telpa sāka viegli vibrēt. Gaiss kļu­va manāmi vēsāks. Pēc neilga brīža mana izelpa kļuva re­dzama.

"Atvaino par neērtībām, tās ir tikai īslaicīgas," teica Ri­kijs. "Kad sāksies impulsi, uzreiz kļūst karsti. Uff, paskatīsi­mies. Četrdesmit septiņas sekundes."

Atskanēja žigli klak-klak-klak, izklausījās pēc klusināta at­skaldāmā āmura blīkšķināšanas. Troksnis kļuva arvien ska­ļāks. Bija grūti sadzirdēt, ko Rikijs saka pa iekšējās saziņas sistēmu.

"Nu, Džek!" viņš skubināja. "Tev taču ir ģimene! Ģime­ne, kurai tu esi vajadzīgs! Tā ka labāk rūpīgi pārdomā, ko tu izvēlies."

"Gibu runāt ar Džūliju," es sacīju.

"Nē, Džek. Viņa šobrīd nevēlas ar tevi runāt. Viņa tevī ir ļoti vīlusies, Džek."

"Es gribu ar viņu runāt!"

"Džek, vai tu nedzirdēji, ko es teicu? Viņa runās ar tevi tikai tad, kad tu pateiksi, kur ir vīruss."

Klak-klak-klak. Kļuva karstāks. Es dzirdēju, kā caurulēs burbuļo dzesēšanas šķidrums. Es ar ceļgalu iezvēlu pa avāri­jas slēdzi.

"Es taču tev teicu, Džek! Ar to var tikai ieslēgt magnētu. Kas ir, tu mani slikti dzirdi?"

"Jā," es atkliedzu. "Slikti!"

"Ak vai," Rikijs atsaucās. "Cik žēl!"

Katrā ziņā man šķita, ka tieši to viņš atbildēja. Klakšķoņa piepildīja visu telpu, pat gaiss sāka vibrēt. Šie milzīgie sūkņi darbojās ar tādu troksni kā gigantisks MR aparāts. Man ie­sāpējās galva. Es skatījos uz magnētu, uz prāvajām skrūvēm, kas saturēja kopā magnēta serdeni. Drīz šīs skrūves pārvērtī­sies par reaktīvajām raķetēm.

"Mēs nemuļķojamies, Džek," teica Rikijs. "Mums būs ļo­ti žēl tevi zaudēt. Divdesmit sekunžu!"

Uzlādēs laiks ir laiks, kas vajadzīgs, lai uzlādētos elektro­magnēta kondensatori, lai uzkrātā enerģija varētu atbrīvoties milisekundi ilgos impulsos. Es prātoju, cik ilgs laiks pēc uz­lādēs vajadzīgs, lai impulsi pārplēstu magnētu pušu. Droši vien dažas sekundes, ne vairāk. Tātad man vairs daudz nebi­ja atlicis. Es nezināju, ko darīt. Viss bija sagājis grīstē. Un briesmīgākais bija tas, ka es biju zaudējis savu vienīgo priekš­rocību, jo tagad viņi zināja, cik svarīgi ir vīrusi. Agrāk viņi neuztvēra tos kā draudus. Toties tagad viņi visu bija sapratu­ši un pieprasīja, lai es atdodu pudeli. Drīz viņiem ienāks prā­tā iznīcināt fermentācijas tvertni. Vīrusus viņi izdeldēs ārkār­tīgi rūpīgi, par to es nešaubījos.

Un es tur neko nevarēju darīt. Vismaz šobrīd.

Es ieprātojos par to, kur ir Meja, vai viņi nav Mejai no­darījuši pāri. Vai viņa vēl ir dzīva? Mani pārņēma apātija, vienaldzība. Es sēdēju milzonīgā MR aparātā, tas arī viss. Šī drausmīgā klaboņa… droši vien tieši to dzirdēja Amanda, gu­lēdama šajā aparātā… Manas domas aizpeldēja kur kurā.

"Desmit sekunžu, Džek!" Rikijs sauca. "Domā, Džek! Netēlo varoni! Tas nav tavā stilā. Pasaki, kur ir vīruss! Sešas sekundes. Piecas. Džek, ātrāk!"

Klakšķēšana apklusa, atskanēja skaļš blīkšķis un pušu plēs­ta metāla spiedziens. Uz dažām milisekundēm bija ieslēdzies magnēts.

"Pirmais impulss!" sauca Rikijs. "Neesi tāds pakaļa, Džek!"

Vēl viens blīkšķis. Blīkš! Blikš! Impulsi kļuva arvien bie­žāki. Es redzēju, ka ar katru impulsu dzesētāja apšuvums ar­vien vairāk izliecas. Impulsi bija pārāk bieži. Blīkš! Blīkš!

Tas vairs nebija izturams. Es iekliedzos:

"Labi! Rikij! Es pateikšu!"

Blīkš! "Runā, Džek!" Blīkš! "Es gaidu!"

"Nē! Vispirms izslēdz! Un es runāšu tikai ar Džūliju!"

BlīkŠ! Blīkš!

"Ļoti nesaprātīgi no tavas puses, Džek! Tu neesi tādā stā­voklī, lai varētu tirgoties." Blīkš!

"Jūs gribat vīrusu, vai varbūt labāk pārsteigumu?"

Blīkš! Blīkš! Blīkš!

Un tad - pēkšņi - klusums. Pilnīgs klusums, vien cauru­lēs klusi šalca dzesēšanas šķidrums. Magnēts bija ļoti karsts. Tomēr vismaz MR izmeklēšanas troksnis bija apklusis.

MR izmeklēšana.

Es stāvēju telpas vidū un gaidīju, kad ienāks Džūlija. Un tad, visu pārdomādams, apsēdos uz grīdas.

Noklikšķēja slēdzene, durvis atvērās. Ienāca Džūlija.

"Džek! Tev taču nesāp, ko?"

"Nē," es atbildēju. "Tikai nervi pagalam."

"Nezinu, kāpēc tu pats sev to uztiepi," viņa sacīja. "Tas galīgi nebija vajadzīgs. Bet zini ko? Man ir labas ziņas. Tik­ko adidoja helikopters." "Ak tā?"

"Jā, šoreiz agrāk nekā parasti. Padomā, vai nebūtu jauki tagad tajā iekāpt, doties mājup? Doties uz mājām, pie savas ģimenes? Vai tas nebūtu vareni?"

Es sēdēju, atspiedies ar muguru pret sienu, un skatījos uz Džūliju no apakšas.

"Tu saki - es varu doties prom?"

"Bet, protams, Džek! Tev nebūt nevajag šeit palikt! Ti­kai atdod man pudeli ar vīrusu un dodies mājup!"

Es ne mirkli viņai nenoticēju. Es redzēju šo draudzīgo Džūliju, šo kārdinošo Džūliju. Taču es viņai neticēju.

"Kur ir Meja?"

"Meja atpūšas."

"Tu viņai kaut ko nodarīji."

"Nē. Nē, nē, nē. Kāpēc lai es tā darītu?" Džūlija papuri­nāja galvu. "Tu laikam neko nesaproti, ja? Es nevienam ne­gribu ļaunu, Džek. Ne tev, ne Mcjai, ne kādam citam. Jo sevišķi es negribu nodarīt ļaunu tev."

"Pamēģini to iestāstīt Rikijam."

"Džek! Lūdzu! Uz brīdi aizmirsīsim emocijas un runāsim loģiski. To visu tu sev nodarīji pats. Kāpēc tu atsakies pie­ņemt šo jauno situāciju?" Viņa pastiepa man roku. Es to sa­tvēru un viņa uzrāva mani kājās. Viņa bija stipra. Stiprāka nekā jebkad agrāk. "Galu galā," viņa teica, "tu esi kļuvis par neatņemamu šā visa sastāvdaļu. Tu mums iznīcināji mežonī­go paveidu, Džek."

"lai labdabīgais varētu plaukt un zelt…"

"Tieši tā, Džek. Lai labdabīgais paveids varētu plaukt un zelt. Un radīt jaunu sinerģiju ar cilvēkiem."

"Tādu sinerģiju, kāda, piemēram, ir tev."

"Pareizi, Džek." Viņa pasmaidīja. Tas bija drausmīgs smaids.

"Un kā jūs sadzīvojat? Tā ir koeksistence? Koevolūcija?"

"Simbioze." Viņa joprojām smaidīja.

"Džūlij, tie ir pussprāguša suņa murgi," es sacīju. "Tā ir slimība."

"Mjā, protams, tu vari teikt arī tā. Jo pagaidām tu tikpat kā neko nezini." Viņa pienāca pie manis un apkampa mani. Es ļāvos. "Tu pat nespēj iedomāties, kas tevi gaida."

"Mans dzīves stāsts," cs atbildēju.

"Izbeidz tiepties tūlīt pat! Vienkārši pieņem to. Tu izska­ties noguris, Džek."

Es nopūtos.

"Es ari esmu noguris," cs sacīju. Un tā tiešām bija. Viņas skavās es jutos pavisam slābans. Viņa, bez šaubām, to juta.

"Tad jau tev vienkārši vajag atpūsties. Apskauj mani, Džek."

"Nezinu… Varbūt tev taisnība."

"Protams, man taisnība." Viņa atkal pasmaidīja un ar vie­nu roku pabužināja man matus. "Ak, Džek… Kā cs pēc te­vis ilgojos…."

"Es arī," es atbildēju. "Es arī pēc tevis ilgojos." Es viņu apkampu un cicši piespiedu sev klāt. Mūsu sejas bija pavi­sam tuvu. Viņa izskatījās daiļa. Viņas lūpas bija pavērtas, acis lūkojās manī, maigas, aicinošas. Es jutu, ka viņa atslābinās. Un tad cs sacīju: "Atbildi man uz vienu jautājumu, Džūlij. Tas mani visu laiku uztrauc."

"Protams, Džek."

"Kāpēc tu slimnīcā neļāvi veikt MR izmeklēšanu?"

Viņa sarauca pieri un adiecās, lai labāk mani redzētu. "Ko? Kāpēc tu tā jautā?"

"Vai tu esi tāda pati kā Amanda?"

"Amanda?"

"Mūsu mazā meitiņa… Tu noteikti viņu atceries. MR apa­rātā viņa kļuva vesela. Acumirklī."

"Par ko tu runā, Džek?"

"Džūlij, vai spietam ir kaut kādas problēmas ar magnē­tiskajiem laukiem?"

Viņas acis iepletās. Viņa sāka ķepuroties, rauties laukā no mana tvēriena.

"Laid mani vaļā! Rikij, Rikij!"

"Piedod, saulīt," es sacīju un ar ceļgalu iezvēlu pa avāri­jas paneli. Atskanēja skaļš blīkšķis, magnēts sāka pulsēt.

Džūlija sāka kliegt.

Viņa kliedza ilgi un nepārtraukti, mute bija plati atvērta, seja no sasprindzinājuma sastingusi. Es cieši viņu turēju. Vi­ņas sejas āda ietrīcējās, sāka strauji vibrēt. Pēc tam viņas vaib­sti it kā izauga, it kā uzblīda. Džūlija kliedza bez apstājas. Man šķita, ka viņas acīs es redzu lielas izbailes. Viņas seja jo­projām piepampa, tad sāka izšķīst urgās un straumītēs.

Un tad, tieši man acu priekšā, Džūlija pēkšņi izira vārda vistiešākajā nozīmē. Āda no viņas uzblīdušās sejas un ķerme­ņa aizlidoja pa gaisu daļiņu straumēs kā smiltis, kuras vējš aizpūš no kāpas. Daļiņas magnētiskā lauka virpulī lidoja uz telpas sienu pusi.

Es jutu, kā viņas augums manās rokās kļūst arvien vieg­lāks. Vēl aizvien no viņas svelpdamas šāvās prom daļiņas, tās sablīvējās visos kaktos. Kad tas bija beidzies, pāri palika - pa­lika manās skaujās - bāla, līķim līdzīga būtne. Džūlijas acis bija dziļi iegrimušas. Viņas mute bija plāna un saplaisājusi, āda - caurspīdīga. Viņas mati bija sausi un bezkrāsaini. Asi rēgojās atslēgas kauls. Džūlija izskatījās kā cilvēks, kas mirst no vēža. Viņas lūpas kustējās. Viņa kaut ko gandrīz nedzir­dami sacīja. Es noliecos un piespiedu ausi pie viņas mutes, lai saklausītu.

"Džek," viņa čukstēja, "viņi mani saēd."

"Zinu," es atbildēju.

"Tev kaut kas jādara," tas bija pavisam kluss čuksts.

"Zinu."

"Džek… bērni…" "Jā."

"Es… viņus skūpstīju…" viņa nočukstēja.

Es neatbildēju. Tikai aizvēru acis.

"Džek… glāb manus bērniņus… Džek…"

"Jā," es sacīju.

Es pacēlu acis un ieraudzīju, ka man visapkārt pa sienām ir izstiepta Džūlijas seja un ķermenis, tā, ka visa istaba bija pilna. Daļiņas bija saglabājušas viņas izskatu, taču bija pie­placinātas pie sienām. Tās vēl arī šobrīd kustējās, pieskaņo­jās viņas lūpu kustībām, plakstu mirkšķināšanai. Man acu priekšā tās no sienām sāka plūst atpakaļ pie viņas kā miesas- krāsas dūmaka.

"Džūlij! Džūlij!"aiz durvīm auroja Rikijs. Viņš vairākas reizes iespēra pa durvīm, tomēr iekšā nenāca. Es zināju, ka viņš neuzdrošināsies ienākt. Biju nogaidījis veselu minūti, lai kondensatori uzlādētos. Viņš nespēja man neļaut ieslēgt im­pulsu magnētu. Varēju to darīt, kad vien vēlējos - vismaz tik ilgi, kamēr būs spriegums. Nezināju, cik ilgi tā pietiks.

"Džek…"

Pagriezos pret Džūliju. Viņas acis bija skumjas, lūdzošas.

"Džek," viņa klusi teica, "cs nezināju…"

"Nekas," cs atbildēju. Daļiņas peldēja atpakaļ, manu acu priekšā no jauna izveidojot viņas seju. Džūlija atkal kļuva tvir­ta un daiļa.

Es ar ceļgalu iezvēlu pa avārijas pogu.

Blīkš!

Daļiņas atsprāga, tās atkal salidoja pie sienām, tomēr šo­reiz vairs ne tik ātri. Un manās skavās atkal mironci līdzīgā Džūlija, viņas dziļi iegrimušās acis lūdzoši lūkojās manī.

Es iebāzu roku kabatā un izvilku vienu no mēģenītēm ar vīrusiem.

"Es gribu, lai tu izdzer," es sacīju.

"Nē… nē…" Viņa satraucās. "Par vēlu… lai…"

"Pamēģini," es mudināju. Pieliku mēģenīti viņai pie lū­pām. "Nu, mīlulīt! Iedzer!"

"Nē… lūdzu… Nav svarīgi…"

Rikijs nelabā balsī auroja:

"Džūlij! Džūlij!" Viņš ar dūrēm dauzīja pa durvīm. "Džū- lij, vai viss ir kārtībā?"

Mirones acis aizslīdēja uz durvju pusi. Viņas lūpas kustē­jās. Skeleta kauliem līdzīgie pirksti plūkāja manu kreklu, skrā­pējās gar audumu. Viņa vēlējās man kaut ko pateikt. Es at­kal noliecos, lai dzirdētu.

Viņa elpoja sekli, vārgi. Es nespēju saldausīt, ko viņa sa­ka. Un tad piepeši viss bija skaidrs.

Viņa teica:

"Tagad viņiem vajadzēs tevi nogalināt

"Zinu," es atbildēju.

"Neļauj… Bērni…"

"Neļaušu."

Viņas kaulainā roka pieskārās man pie vaiga. Viņa čuk­stēja:

"Tu taču zini - es vienmēr esmu tevi mīlējusi, Džek. Es nemūžam nenodarītu tev pāri."

"Zinu, Džūlij. Zinu."

Pie sienām piespiestās daļiņas atkal sāka lidot uz Džūlijas pusi, sastājās, atjaunoja viņas seju un ķermeni. Es vēlreiz ie­spēru pa avārijas paneli, cerēdams iegūt mazliet laika, lai pabūtu kopā ar viņu, taču atskanēja tikai dobjš mehānisks klaudziens.

Kondensators bija izlādējies.

Un pēkšņi visas daļiņas šņākdamas atgriezās, un Džūlija atkal bija pilnīga, daiļa un stipra kā iepriekš, un viņa atgrūda mani, nomērodama ar nicīgu skatienu, un skaļā, stingrā bal­sī tcica:

"Man žēl, ka tev vajadzēja to redzēt, Džek."

"Man arī," es atbildēju.

"Tomēr ar to nekas nebūs līdzēts. Mēs veltīgi tērējam lai­ku. Es gribu to pudeli ar vīrusiem. Un cs gribu to dabūt tūlīt."

Savā ziņā tagad viss bija vienkāršāk. Es sapratu, ka ar mani vairs nerunā Džūlija. Man nevajadzēja bažīties par to, kas ar viņu notiks. Man vajadzēja bažīties tikai par Meju - ja viņa vēl ir dzīva - un par sevi.

Ja man izdosies pārdzīvot dažas nākamās minūtes.