Spiets

6. DIENA 8:12

Mēs iegājām lielā telpā, uz kuras durvīm bija rakstīts IERĪ­CES un mazākiem burtiem - MOL. NOD. /RŪP. NOD./ ENERGO. NOD. Sienas un griestus klāja jau pazīstams, gludais plastikāta materiāls. Uz grīdas kaudzēs bija sakrauti prāvi, lami- nēti konteineri. Labajā pusē es redzēju lielu nerūsējošā tērauda katlu rindu, kas iesniedzās zem grīdas līmeņa, tiem apkārt bija milzums cauruļu un vārstuļu, kas stiepās cauri griestiem. Izska­tījās uz mata kā nelielā alus brūzī, un es jau grasījos apjautāties Rikijam, kas tas ir, kad viņš iesaucās: "Tad re, kur jūs esat!"

Pie sadales dēļa monitora strādāja vēl trīs manas vecās ko­mandas darbinieki. Mums ienākot, viņi izskatījās mazliet vai­nīgi - kā bērneļi, kas pieķerti, snaikstāmies ap cepumu trau­ku. Viņu līderis, protams, bija Bobijs Lembcks. Trīsdesmit piecu gadu vecumā Bobijs kodus nevis rakstīja, bet pārrau­dzīja, taču, ja vēlējās, viņš joprojām spēja tos uzrakstīt. Kā jau vienmēr, viņš bija ģērbies izbalējušos džinsos un teniskrek­lā ar uzrakstu "Spoks bruņās", pie jostas piekāris neiztrūk­stošo portatīvo disku atskaņotāju.

Včl tur bija Meja Cana, daiļa un smalka, tik ļoti citāda nekā Rozija Kastro, cik atšķirīgas vispār var būt sievietes. Me­ja bija Sičuaņā strādājusi par lauka bioloģi, pētot zeltainos strupdeguna pērtiķus, un tikai aptuveni divdesmit piecu ga­du vecumā pievērsusies programmēšanai. Laukā pavadītā lai­ka, tāpat sava rakstura dēļ viņa bija gandrīz nedzirdama. Me­ja ļoti maz runāja, kustējās teju bez skaņas un nekad nepacēla balsi - taču arī nevienā strīdā nekad nebija zaudējusi. Kā dau­dzi lauka biologi, viņa bija izkopusi pārdabisku spēju saplūst ar fonu, kļūt nemanāma, gandrīz nozust.

Un, visbeidzot, Čārlijs Devenpdrts - īdzīgs, saņurcīts un trīsdesmit gadu vecumā jau pārmēru resns. Viņš bija lēns un lempīgs, izskatījās, it kā viņš būtu gulējis ar visām drēbēm, un patiesībā pēc programmēšanas maratoniem tā bieži arī no­tika. Cārlijs bija strādājis pie Džona Holenda Čikāgā un pie Doina Pārmēra Losalamosā. Viņa specialitāte bija gēnu al­goritmi, tāda programmēšana, kur, lai iegūtu maksimāli pre­cīzas atbildes, tika imitēta dabiskā izlase. Taču kā cilvēks viņš bija kaitinošs - viņš dungoja, sprausloja, sarunājās pats ar se­vi, skaļi un nevērīgi pirda. Grupa pacicta viņu tikai tāpēc, ka viņš bija ļoti talantīgs.

"Vai patiešām šim darbam ir nepieciešami trīs cilvēki?" noprasīja Rikijs, kad es biju ar visiem sarokojies.

"Jā," atbildēja Bobijs. "Ir vajadzīgi trīs cilvēki, senjor Sak­ni, jo šis ir sarežģīts darbs." x

"Kādēļ? Un nesauc mani par senjoru Sakni."

"Dzirdu un paklausu, mister Sakni."

"Pie lietas…"

"Nu," sacīja Bobijs, "pēc šārita ekscesa cs sāku pārbaudīt sensorus un man izskatās, ka tie ir nepareizi kalibrēti. Bet, tā kā ārā neviens neiet, tad nav zināms, vai mēs tos nepareizi nolasām, vai varbūt paši sensori ir defektīvi, vai arī uz šīm te ierīcēm ir nepareizs mērogs. Meja pazīst šos sensorus, viņa ar tiem ir strādājusi Ķīnā. Es šobrīd pārbaudu kodus. Un Cār- lijs šeit ir tāpēc, ka negrib iet prom un likt mūs mierā."

"Ncgvclz, man ir, ko darīt," sacīja Cārlijs. "Bet es rakstī­ju to algoritmu, kas kontrolē sensorus, un, kad viņi būs pa­beiguši, vajadzēs optimizēt sensoru kodu. Es te sēžu un gai­du, kad viņi beigs muļļātics. Tad cs optimizēšu." Viņš zīmīgi paskatījās uz Bobiju. "Neviens no šamējiem nc velna nespēj nooptimizēt."

"Bobijs spēj," sacīja Meja.

"Jā, ja viņam dod sešus mēnešus laika, tad varbūt."

"Bērni, bērni," iejaucās Rikijs. "Ncplēsīsimies ciemiņa klātbūtnē."

Es sāji pasmaidīju. Patiesībā es vispār nepievērsu uzmanī­bu tam, ko viņi runā. Es vienkārši viņus vēroju. Te bija trīs no maniem labākajiem programmētājiem - un toreiz, kad viņi strādāja pie manis, viņi bija pašpārliecināti līdz uzpūtī­bai. Bet tagad mani satrieca tas, cik nervozi viņi izskatījās. Viņi visi bija uzbudināti, kašķīgi, lecīgi. Un, mazliet pado­mājis, es apjautu, ka arī Rozija un Dcivids bija uzbudināti.

Cārlijs sāka kaut ko dungot savā tracinošajā manierē.

"Ak Dievs" iesaucās Bobijs Lcmbcks. "Vai tu nevari pa­teikt, lai viņš aizveras?"

"Čārlij, tu zini, ka mēs runājām par šo dungošanu," teica Rikijs.

Cārlijs dungoja vien tālāk.

"Čārlij…"

Cārlijs dziļi, teatrāli nopūtās. Viņš beidza dungot.

"Paldies tev," noteica Bobijs.

Čārlijs, acis nobolījis, palūkojās griestos.

"Labi," teica Rikijs. "Veicīgi pabeidziet un ejiet atpakaļ pie saviem darbiem."

"Jā, labi."

"Es gribu, lai visi iespējami ātri būtu savās vietās."

"Jā," sacīja Bobijs.

"Es runāju nopietni. Savās vietās."

"Dieva dēļ, Rikij, jā, jā. Vai tu vienreiz izbeigsi bļaustī­ties un ļausi mums strādāt?"

Paejot grupiņai garām, Rikijs ieveda mani mazākā telpā. Es sacīju:

"Rikij, viņi galīgi nav tādi, kā toreiz, kad strādāja pie ma­nis."

"Es zinu. Šobrīd visi ir maķenīt uzskrūvējušies."

"Un kādēļ?"

"Tā dēļ, kas šeit notiek."

"Un kas īsu šeit notiek?"

Viņš apstājās telpas tālākajā galā pie nelielas kabīnītes. "Džūlija nedrīkstēja tev neko stāstīt, jo tas bija slepeni." Viņš pieskārās durvīm ar atslēgas kartīti.

"Slepeni?" cs pārjautāju. "Medicīniskā attēlveidošana ir slepena?"

Aizšaujamais noklikšķēja, durvis atvērās un mēs iegājām iekšā. Durvis aizvērās. Es ieraudzīju galdu, divus krēslus, da­tora monitoru un klaviatūru. Rikijs apsēdās un nekavējoties sāka rakstīt.

"Tas medicīniskās attēlveidošanas projekts uzradās tikai vēlāk," viņš sacīja, "neliels komerciāls pielietojums tehnolo­ģijai, ko mēs jau bijām sākuši izstrādāt."

"Ahā. Un tā būtu?"

"Militāra."

" "Xymos" strādā armijas vajadzībām?"

"Jā. Uz līguma pamata." Viņš uz bridi apklusa. "Pirms di­viem gadiem Aizsardzības departaments pēc pieredzes Bosnijā saprata, ka ārkārtīgi vērtīga būtu robotu lidmašīna, kas varētu lidot pa gaisu un reālā laikā pārraidīt attēlus no kara lauka. Pentagons apzinājās, ka nākotnes karos šādām lidojošām ka­merām būtu arvien sarežģītāks pielietojums. Tās varētu iesūtīt ienaidnieka karaspēka atrašanās vietās, arī tad, ja tas slēptos džungļos vai ēkās; varētu izmantot, lai kontrolētu lāzervadāmo raķešu uguni, lai identificētu draudzīga karaspēka atrašanās vie­tu, un tā tālāk. Komandieri uz zemes varētu pieprasīt nepiecie­šamos attēlus viņiem nepieciešamajā spektrā - redzamajā, in­frasarkanajā, ultravioletajā, jebkādā. Reālā laika attēlveidošana nākotnes karos būs ļoti jaudīgs palīglīdzeklis." "Jā…"

"Ret bija acīm redzams," Rikijs turpināja, "ka šīs robot- kameras bija pārāk nedrošas. Tās varēja nošaut kā baložus. Pentagons vēlējās kameru, kuru nevarētu notriekt. Viņi bija iedomājušies kaut ko ļoti sīku, varbūt spāres lielumā - tik mazu mērķi, lai tajā nevarētu trāpīt. Taču bija problēmas ar energoapgādi, ar mazām stūrēm un ar izšķirtspēju, izmanto­jot tik sīkas lēcas. Bija vajadzīgas lielākas lēcas."

Es pamāju ar galvu. "Un tad jūs izdomājāt nanokompo- nentu spietu."

"Tieši tā," Rikijs norādīja uz ekrānu, kur gaisā, līdzīgi put­niem, virpuļoja un griezās melnu punktu puduris. "Kompo­nentu mākonis lautu izveidot kameru ar tik lielu lēcu, cik būtu nepieciešams. Un to nevarētu sašaut, jo lode vienkārši izietu mākonim cauri. Tālāk mākoni varētu izkliedēt - gluži tāpat, kā, atskanot lodes šāvienam, izklīst putnu bars. Tad kamera būtu neredzama, līdz izveidotos no jauna. Risinājums šķita ideāls. Pentagons deva mums DARPAU finansējumu un trīs gadus laika."

"Un?"

"Mēs ķērāmies taisīt šo kameru. Protams, uzreiz bija skaidrs, ka radīsies problēmas ar dalīto intelektu."

Šī problēma man bija pazīstama. Šā mākoņa nanodaļiņām bija jāpiešķir rudimentārs saprāts, lai tās spētu, savā starpā sadar­bojoties, izveidot gaisā virpuļojošo bani. Šāda koordinēta darbī­ba varēja izskatīties ļoti saprātīga, taču tā notika ari tad, ja baru veidojošie indivīdi bija pilnīgi dumji. Galu galā to spēj putni un zivis, un uz šīs planētas tie nebūt nav ģeniālākie radījumi.

Daudzi, skatīdamies uz pumu vai zivju baru, spriež, ka tiem ir vadonis un pārējie dzīvnieki seko vadonim - jo cilvēkiem, tāpat kā sabiedriskākajiem zīdītājiem, mēdz būt grupu līderi.

Taču putniem un zivīm līderu nav. To grupas tiek organi­zētas citādi. Rūpīgi bara uzvedības pētījumi - kadru pēc kad­ra veikta video analīze - liecināja, ka tiem līdera nav. Putni un zivis savstarpēji reaģē uz dažiem vienkāršiem stimuliem, un rezultāts ir koordinēta uzvedība. Taču to neviens nekon­trolē. Neviens to nevada. Neviens nevirza.

Tāpat atsevišķi putni nav ģenētiski ieprogrammēti turēties barā. Bara instinkts tiem nav iedzimts. Putnu smadzenēs nekas nepavēl: "Kad notiek tas un tas, meties barā." Tieši pretēji, bara veidošana sākas daudz vienkāršāku, zema līmeņa noteiku­mu rezultātā. Piemēram, šādu - "Turies blakus tuvākajiem putniem, bet neskrien viņiem virsū." Vadoties pēc šiem notei­kumiem, visa grupa, viegli koordinējoties, izveido baru.

Bara veidošanu izraisa zema līmeņa noteikumi, tādēļ to dēvē par iegūto uzvedību. Saskaņā ar tehnisko iegūtās uzvedī­bas definīciju, tā ir uzvedība, kas rodas grupā, bet nav iepro­grammēta nevienam no grupas locekļiem. Iegūtā uzvedība var rasties jebkurā populācijā, ieskaitot datoru populāciju. Vai robotu populāciju. Vai nanospietu.

"Jūsu problēma bija spieta iegūtā uzvedība?"

"Tieši tā."

"Tas bija neprognozējams?"

"Maigi izsakoties."

Pēdējo gadu desmitu laikā šis grupu iegūtās uzvedības jē­dziens bija izraisījis nelielu apvērsumu datorzinātnēs. Pro­grammētājiem tas nozīmē, ka tu vari definēt noteikumus at­sevišķu aģentu uzvedībai, bet nevis aģentiem, kas mijiedarbojas savā starpā.

Atsevišķi aģentus - vienalga, programmu moduļus, pro­cesorus vai, kā šai gadījumā, īstus mikrorobotus - var iepro­grammēt tā, lai vienos apstākļos tie sadarbotos, bet citos - sacenstos. Tiem var dot mērķus. Tiem var iemācīt dzīties pēc saviem mērķiem ar nelokāmu intensitāti vai uz brīdi novēr­sties no mērķa, lai palīdzētu citicm aģentiem. Taču šo mij­iedarbību rezultātu nav iespējams ieprogrammēt. Tas vien­kārši rodas, un iznākums bieži ir negaidīts.

Savā ziņā tas ir gluži fantastiski. Pirmo reizi programma spēj sniegt rezultātu, kuru programmētājs nav prognozējis. Šīs programmas izturējās drīzāk kā dzīvi organismi un nevis kā cilvēka radīti automāti. Programmētājus tas sajūsmināja - bet arī nomāca.

Jo programmas iegūtā uzvedība mēdza būt ekscentriska. Reizēm konkurējošie aģenti cīnījās līdz pilnīgam strupceļam, un programma neko nespēja izpildīt. Reizēm aģenti tā ie­spaidojās cits no cita, ka aizmirsa par savu mērķi un sāka da­rīt kaut ko citu. Šai ziņā šīs programmas bija ļoti līdzīgas bēr­niem - neprognozējamas, ar viegli izkliedējamu uzmanību. Kā izteicās kāds programmētājs, "mēģināt programmēt da­līto intelektu ir kā likt piecgadīgam bērnam iet uz istabu un pārģērbties. Iespējams, viņš to izdarīs, taču tikpat iespējams, ka darīs kaut ko citu un neatgriezīsies."

Tādēļ, ka šīs programmas uzvedās kā dzīvas būtnes, pro­grammētāji sāka meklēt analoģijas ar reālu organismu uzve­šanos reālajā pasaulē. Patiesībā tic sāka modelēt dzīvu orga­nismu uzvedību, cerot šādi gūt kaut kādu kontroli pār programmu rezultātiem.

Un tā programmētāji pētīja to, kā skudras pulcējas baros, kā termīti ceļ pūžņus, kā dejo bites, - lai uzrakstītu program­mas lidmašīnu nolaišanās grafika kontrolei, pasta sūtījumu pār­vietošanai vai valodu tulkošanai. Bieži šīs programmas strādāja brīnišķīgi, bet bieži vienalga sagāja pavisam šķērsām, sevišķi tad, ja krasi izmainījās apstākļi. Tad tās savus mērķus pazaudēja.

Lai panāktu, ka programmas neaizmirst savus mērķus, es pirms pieciem gadiem sāku modelēt plēsoņas-medījuma at­tiecības. Izsalkuša plēsoņas uzmanība neizklicdējas. Apstākļi var piespiest to improvizēti mainīt metodes; pirms laupījums ir noķerts, tie var uzbrukt daudzas reizes - taču tie nepazau­dē sava laupījuma pēdas.

Tā es kļuvu par lietpratēju plēsoņas-laupījuma attiecībās. Es zināju, kā uzvedas hiēnu bari, Āfrikas hiēnsuņi, medībās iz­gājušas lauvenes un uzbrukumā izgājušu karotāju skudru kolon­nas. Mana komanda bija studējusi lauka biologu sarakstītos darbus, un mēs bijām vispārinājuši uzzināto programmas mo­dulī, ko nosaucām par PREDPRET- to varēja izmantot, lai kontrolētu jebkādu aģentu sistēmu un lai padarītu tās uzvedī­bu mērķtiecīgu. Lai liktu programmai meklēt mērķi.

Skatīdamies Rikija ekrānā, kur, virpuļojot gaisā, viegli kus­tējās savstarpēji koordinēti punkti, cs jautāju: "Lai program­mētu savas atsevišķās vienības, jūs izmantojāt PREDPRET?"

"Jā. Mēs izmantojām šos noteikumus."

"Nu, man izskatās, ka viņi uzvedas ļoti labi," es teicu, vē­rodams ekrānu. "Kur ir problēma?"

"Mēs nezinām."

"Ko tad tas nozīmē?"

"Tas nozīmē - mēs zinām, ka ir kaut kāda problēma, bet nezinām, kas to izraisa. Vai šī problēma slēpjas programmā… vai varbūt kaut kur citur."

"Kaut kur citur? Piemēram?" es saraucu pieri. "Rikij, es nesapratu. Sis ir vienkārši mikrorobotu bars. Tu vari ar to da­rīt, ko vien vēlies. Ja programma nestrādā pareizi, tu to izla­bo. Ko cs nesaprotu?"

Rikijs manāmi neveikli palūkojās uz mani. Viņš atgrūda krēslu un piecēlās. "Nāc, es tev parādīšu, kā mēs šos aģentus ražojam," viņš teica. "Tad tu labāk izpratīsi situāciju."

Tā kā es biju redzējis Džūlijas demonstrācijas ierakstu, mani ārkārtīgi interesēja tas, ko viņš grasījās man parādīt. Jo daudzi manis cienīti cilvēki uzskatīja, ka molekulārā rūpnie­cība nav iespējama. Viens no galvenajiem teorētiskajiem ie­bildumiem saistījās ar laiku, kāds būtu vajadzīgs, lai izveido­tu funkcionējošu molekulu. Lai nanoagregāts vispār darbotos, tā ražošanas konveijeram jābūt daudz efektīvākam nekā visi tic, kas līdz šim bija pieredzēti rūpniecībā. Gandrīz visi cil­vēka ražotie konveijeri darbojas aptuveni vienādā ātrumā: tic spēj pievienot vienu detaļu sekundē. Automobilim, piemē­ram, ir daži tūkstoši detaļu. Mašīnu var uzbūvēt pāris stundu laikā. Komercaviācijas lidmašīnai ir seši miljoni detaļu, un tās uzbūvēšanai ir vajadzīgi vairāki mēneši.

Savukārt tipiska ražota molekula sastāv no 102S detaļu. Proti, 10 000 000 000 000 000 000 000 000 detaļu. Praktis­ki raugoties, šis skaitlis ir neiedomājami milzīgs. Cilvēka sma­dzenes nespēj to aptvert. Taču aprēķini liecināja, ka, pat ja būtu iespējams montēt ātrumā miljons detaļu sekundē, laiks, kas būtu nepieciešams vienas molekulas būvei, tik un tā bū­tu 3000 triljonu gadu - proti, šis laiks būtu ilgāks par mums zināmo Visuma vecumu. Un tā jau bija problēma. To dēvē­ja par būves laika problēmu.

Es teicu Rikijam: "Ja jūs veicat rūpniecisku ražošanu…"

"Mēs to darām."

"Tātad jūs droši vien esat atrisinājuši būves laika problēmu."

"Esam." "Kā?"

"Tūlīt redzēsi."

Lielākā daļa zinātnieku pieņēma, ka šī problēma tiks at­risināta, būvējot lielākas subvienības - molekulu fragmentus, kas sastāvētu no miljardiem atomu. Tā būves laiku varētu sa­īsināt līdz pāris gadiem. Tad, daļēji izmantojot pašmontēša- nos, laiku varētu saīsināt līdz vairākām stundām, iespējams - līdz vienai stundai. Taču pat ar tālākiem uzlabojumiem komerciālu produkta kvantitāšu ražošana palika teorētisks izaicinājums. Jo mērķis jau nebija ražot vienu molekulu stun­dā. Mērķis bija stundā saražot vairākas mārciņas molekulu.

Vēl neviens nebija izgudrojis, kā lai to izdara.

Mēs pagājām garām dažām laboratorijām, viena no tām izskatījās pēc parastas mikrobiologu vai ģenētiku laboratori­jas. Es redzēju, ka tajā knibinās Meja. Es sāku Rikijam jau­tāt, vai viņiem šeit ir mikrobioloģijas laboratorija, bet viņš pat neklausījās. Viņš bija nepacietīgs, viņš steidzās. Pamanī­ju, ka viņš ieskatās pulkstenī. Tieši priekšā bija pēdējās stik­lotās slūžas. Uz stikla durvīm ar trafaretu bija uzkrāsots: MIKRORAŽOŠANA. Rikijs pamāja, lai es eju iekšā. "Pa vienam," viņš sacīja. "Sistēma citādi neļauj."

Es iegāju slūžās. Durvis man aiz muguras šņākdamas aiz­vērās, starplikas ar būkšķi noslēdzās. Kārtējais gaisa brāzmas trieciens: no augšas, no sāniem, no apakšas. Es jau sāku pie tā pierast. Atvērās otras durvis, un es iegāju vēl vienā īsā gai- tenītī, pa kuru varēja nokļūt lielā telpā. Es ieraudzīju spoži mirdzošu, baltu gaismu - tik spožu, ka man iesmeldzās acis. Rikijs ienāca man aiz muguras, kaut ko runādams, taču es neatceros, ko viņš sacīja. Es nespēju koncentrēties uz viņa vārdiem. Es tikai skatījos. Jo nu es biju nokļuvis rūpnīcas gal­venajā cehā - milzīgā telpā bez logiem, tā bija līdzīga gigan­tiskam, trīs stāvus augstam angāram. Un šajā angārā atradās neiedomājami sarežģīta konstrukcija, kas šķita karājamies gaisā un mirdzēja kā dārgakmens.