Spiets

6. diena 14:52

Es pirmais izgāju pa durvīm un samiedzu acis tuksneša saulē. Kaut gan pulkstcns bija jau gandrīz trīs, saule šķita tik­pat spoža un svelmīga kā vienmēr. Karsts vējš purināja manas bikses un kreklu. Pievilcis mikrofonu tuvāk lūpām, es sacīju:

"Bobij, tu tver?"

"Tveru tevi, Džek."

"Dabūji bildi?"

"Jā, Džek."

Cārlijs Devenports, izgājis ārā, iesmējās. Viņš teica:

"Zini, Rikij, tu nu gan esi kretīns. Tu to zināji?"

Man austiņās atskanēja Rikija balss:

"Pietaupies! Tu taču zini, ka man nepatīk komplimend. Labāk ķeries pie lietas!"

Nākamā pa durvīm iznāca Meja. Plecā viņa bija uzmetu­si mugursomu.

"Izotopiem," viņa man sacīja.

"Tic ir smagi?"

"Konteineri ir smagi."

Tad iznāca Dcivids Bruks un viņam pa pēdām sekoja Ro­zija. Spērusi pirmo soli smiltīs, viņa novaikstījās.

"Ak kungs, cik karsts!" viņa tcica.

"Un man šķita, ka tu esi informēta par šo tuksnešu īpat­nību," ķircinājās Cārlijs.

"Nesmirdi, Cārlij!"

"Nemūžam, Rozij!" Viņš atraugājās.

Es rūpīgi pētīju apvārsni, taču neko neredzēju. Mašīnas stāvēja nojumē apmēram piecdesmit jardu attālumā. Noju­mes tālākajā galā bija balta taisnstūrveida ēka ar šauriem lo­giem. Tā bija noliktava.

Mēs sākām iet uz to pusi.

"Vai tur ir kondicionieri?" jautāja Rozija.

"Ir," atbildēja Meja. "Bet tur vienalga ir karsts. Izolācija nekam neder."

"Vai tā ir hermētiska?" es vaicāju.

"Ne gluži."

"Proti, nav," Devcnports smiedamies iejaucās. "Bobij, kāds vējš mums te ir?" viņš jautāja mikrofonā.

"Septiņpadsmit mezglu," teica Bobijs Lembcks. "Labs, stiprs vējš."

"Un kad tas norims? Ap saulrietu?"

"Droši vien. Jūsu rīcībā ir trīs stundas."

"Milzums laika," es noteicu.

Es pamanīju, ka Dcivids Bruks nav bildis ne pušplēsta vār­da. Viņš tikai klamzāja uz ēkas pusi. Rozija gāja tieši viņam aiz muguras.

"Bet nekad neko nevar zināt," teica Devenports. "Mums visiem var būt vāks. Kuru katru brīdi." Viņš atkal smēja sa­vus kaitinošos smiekliņus.

"Cārlij, vai tu, velns parāvis, vienreiz nevarētu aizvērties?" noprasīja Rikijs.

"Varbūt tu gribi iznākt ārā un mani apklusināt, tēvaini?" atcirta Cārlijs. "Kas tad nu, tev vēnas aizdambējuši cāļu sūdi?"

"Koncentrēsimies uz darāmo, Čāriij," cs iejaucos.

"Ko tu, es koncentrējos. Un kā vēl koncentrējos!"

Vējš pūta smiltis un virs zemes veidojās brūngana ņudzo- ņa. Man blakus gāja Meja. Viņa pameta skatienu uz tuksne­si un aprauti sacīja:

"Es gribu paskatīties uz to trusi. Ejiet tālāk, ja tīk."

Viņa pagriezās pa labi, uz beigtā truša pusi. Es gāju viņai līdzi. Un visi pārējie bariņā pagriezās un mums sekoja. Izskatī­jās, ka mums gribējās palikt kopā. Vēl arvien pūta stiprs vējš.

"Kāpēc tu gribi to redzēt, Meja?" jautāja Cārlijs.

"Gribu kaut ko pārbaudīt." Viņa iedama uzvilka cimdus.

Austiņās nosprakšķēja. Rikijs jautāja:

"Vai kāds, lūdzu, nevarētu man paskaidrot, kas jums tur, ellē, notiek?"

"Mēs ejam apskatīt trusīti," atbildēja Cārlijs.

"Kāpēc?"

"Mejai gribas to redzēt."

"Viņa jau ir to redzējusi. Veči, jūs tur, ārā, esat pilnīgi ne­aizsargāti. Jūsu vietā cs nevandītos apkārt."

"Neviens te nevandās apkārt, Rikij."

Es jau redzēju tālumā trusi, ko daļēji aizsedza sapūstās smiltis. Pēc brīža mēs visi stāvējām tam apkārt. Vējš bija ap­vēlis līķīti uz sāniem. Meja pietupās, apgrieza to uz muguras un paplēta ķepas.

"Jēziņ!" izgrūda Rozija.

Es biju satriekts, ieraugot, ka atsegtā miesa vairs nav glu­da un sārta. Tā bija kļuvusi grubuļaina un dažās vietās izska tījās kā noskrāpēta. Turklāt to sedza pienaini balts aplikums.

"Izskatās kā skābē pamērcēts," teica Cārlijs.

"Jā gan," atsaucās Meja. Viņas balss šķita drūma.

Es ieskatījos rokaspulkstcnī. Tas viss bija noticis divu stun­du laikā.

"Kas atgadījies?"

Meja bija izņēmusi palielināmo stiklu un pieliekusies pie dzīvnieka. Veikli pārvietodama lupu, viņa aplūkoja trusi. Tad viņa teica:

"Tas ir daļēji saēsts."

"Saēsts? Kas to izdarījis?"

"Baktērijas."

"Paga, paga," iebilda Cārlijs Devenports. "Tu gribi teikt, ka to paveikušas Theta-d? Tu domā, ka to apgrauzušas E.colii'"

"Drīz uzzināsim," viņa atbildēja. Iebāzusi rokas somiņā, viņa izņēma vairākas sdkla mēģenītes ar steriliem tampo­niem.

"Bet tas taču ir beigts pavisam īsu brīdi!"

"Pietiekami ilgi," teica Meja. "Un augsta temperatūra paātrina augšanu." Viņa citu pēc citas paņēma uztriepes un ielika tās mēģenītēs.

"Tad jau šīs Theta-d ļoti agresīvi vairojas."

"Baktērijas tā dara, ja tikai tām ir labs barošanās avots. Iestājas augšanas logfaze, un ik pēc divām trim minūtēm to skaits dubultojas. Manuprāt, tieši tas arī šeit notiek."

"Bet, ja tā ir, tas nozīmē, ka spiets…" es iesāku.

"Nezinu, ko tas nozīmē, Džek," viņa mani pārtrauca. Vi­ņa paskatījās man acīs un vieglītēm pašūpoja galvu. Doma bija skaidra: ne tagad.

Tomēr pārējie mierā nelikās.

"Meja, Meja, Meja!" uzstāja Cārlijs Devenports, "tu gri­bi mums teikt, ka spieti nogalināja šo trusi, lai to apēstu? Tā­dēļ, lai izaudzētu nūjiņas? Un radītu jaunus nanomākoņus?"

"Es tā neteicu, Cārlij." Viņas balss bija rāma, gandrīz mie­rinoša.

"Bet tu tā domā" Cārlijs turpināja, "tu domā, ka šie spieti izmanto zīdītāju audus vairošanās nolūkā…"

"Jā. Tieši tā es domāju, Cārlij." Meja uzmanīgi savāca uztriepes un piecēlās kājās. "Bet tagad es tikai paņēmu kul­tūras. Uztaisīsim luriju un agaru12 un tad paskatīsimies, kas tur atklāsies."

"Varu derēt - ja mēs atkal atnāksim pēc stundas, tās bal­tās šļuras vairs nebūs un viss ķermenis būs melns. Jaunas, mel­nas nanodaļiņas. Un galu galā to būs tik daudz, ka pietiks jaunam spietam."

Viņa palocīja galvu. "Jā. Es arī tā domāju."

"Un tieši tādēļ no šejienes ir pazuduši visi dzīvnieki?" jau­tāja Deivids Bruks.

"Jā." Viņa ar roku atglauda matu šķipsnu. "Tas turpinās jau labu bridi."

Iestājās klusums. Mēs visi bijām sanākuši ap beigto trusi, pagriezuši muguras pret vēju. Trusis tika apēsts tik veikli, ka tā vien likās - tas notiek manu acu priekšā, reālā laikā.

"Derētu gan tos draņķa spietus piežmiegt," noteica Cār­lijs.

Mēs visi pagriežamies un sākām soļot uz nojumi.

Neviens neko neteica.

Nekas arī nebija sakāms.

Mums ejot, daži no putneļiem, kas bija lēkājuši pa sauso zemi ap čoljas kaktusiem, pēkšņi uzspurdza gaisā, čivināda­mi un plivinādamies mums pa priekšu.

Es uzrunāju Meju:

"Tātad dzīvnieku šeit nav, bet putni ir palikuši?"

"Tā izskatās."

Putnu bariņš palidoja uz priekšu, tad atgriezās un nolai­dās zemē kādus simt jardus tālāk.

"Varbūt tic ir pārāk mazi un spieti tiem nepievērš uzmanī­bu," teica Meja. "Nav pietiekami daudz gaļas uz kauliem."

"Varbūt." Man šķita, ka atbilde varētu būt arī citāda. Ta­ču, lai to zinātu droši, man bija jāieskatās kodā.

No saulainās teritorijas es iegāju rievotā skārda nojumes ēnā un gar mašīnu rindu soļoju uz noliktavas durvju pusi. Durvis bija nolīmētas ar brīdinājuma zīmēm - par radioak­tīvo starojumu, bioloģiskajām briesmām, mikroviļņiem, spē­cīgām sprāgstvielām, lāzeru radiāciju. "Tagad tu saproti, kā­pēc mēs tos draņķus turam ārā," sacīja Cārlijs.

Kad es piegāju pie durvīm, mani pasauca Vinss:

"Džek, tev zvana. Es savienošu."

Zvanīja mans mobilais tālrunis. Droši vien Džūlija. Es at­vēru vāciņu.

"Hallo?"

"Tēt!" Zvanītājs bija Ēriks, un viņš runāja tai zīmīgajā to­nī, kāds viņam uzradās satraukuma brīžos.

Es nopūtos.

"Jā, Ērik."

"Kad tu būsi atpakaļ?"

"Nezinu, dēls."

"Vai uz vakariņām tu nebūsi?"

"Baidos, ka nebūšu. Kas par lietu? Vai kaut kas atgadījies?"

"Viņa ir tāda pakaļa!"

"Ērik, lūdzu, pasaki man, kas atgadījies…"

"Elenas tante visu laiku viņu aizstāv. Tas nav godīgi."

"Ērik, es šobrīd esmu diezgan aizņemts, lūdzu, pasaki…"

"Kāpēc? Ko tu dari?"

"Lūdzu, pasaki man, kas nav labi, dēls."

"Kāda starpība," viņš saīga. "Ja tu nebrauc mājās, tam nav nekādas nozīmes. Un kur tu vispār esi? Tai tuksnesī?"

"Jā. Kā tu to zini?"

"Es runāju ar mammu. Elcnas tante lika mums aizbraukt pie viņas uz slimnīcu. Tas nav godīgi! Es negribēju! Viņa vienalga man lika."

"Ahā. Kā klājas mammai?"

"Viņa rakstās ārā no tās slimnīcas."

"Viņa ir uztaisījusi visas analīzes?"

"Dakteri gribēja, lai viņa vēl paliek," sacīja Ēriks. "Bet viņa grib tikt ārā. Viņai roka ir ģipsī, un tas ari viss. Viņa tei­ca, ka nekas cits viņai nekaiš. Tēt? Kāpēc man visu laiku jā­dara tas, ko Elenas tante liek? Tas nav godīgi!"

"Es parunāšu ar Elenu."

"Viņas nav mājās. Viņa aizveda Nikolu pirkt jaunu kleitu tai viņas izrādei."

"Kurš tad ir mājās kopā ar tevi?"

"Marija."

"Skaidrs," es noteicu. "Vai tu mājasdarbus izpildīji?"

"Vēl ne."

"Nu, tad ķeries klāt, dēls. Es gribu, lai līdz vakariņām tu būtu izmācījies." Pārsteidzoši, cik viegli šie teksti plūst no vecāku mutes.

Tikām es biju piegājis pie noliktavas durvīm un skatījos uz visām šīm brīdinājuma zīmēm. Dažas cs nebiju redzējis, piemēram, dimantu, kas bija izveidots no četru dažādu krā­su kvadrātiem un katram bija numurs. Meja atslēdza durvis un iegāja iekšā.

"Tēt?" Ēriks apraudājās. "Kad tu būsi mājās?"

"Nezinu," cs atbildēju. "Ceru, ka rit."

"Labi. Apsoli?"

"Apsolu."

Dzirdēju, kā viņš šņākuļo, un tad klausulē bija dzirdams ilgs pūtiens - viņš izšņauca degunu kreklā. Es viņam patei­cu, ka viņš, ja grib, drīkst man piezvanīt vēlāk. Šķita, ka viņš ir nomierinājies, viņš piekrita un tad atvadījās.

Es aizvēru tālruni un iegāju noliktavā.

Šī telpa bija sadalīta divās lielās glabātavās ar plauktiem pie visām četrām sienām, plaukti stāvēja ari plānvidū. Betona sienas, betona grīda. Bija vēl vienas durvis uz otru telpu un rievoti bīdāmie vārti smagajām mašīnām. Pa logiem koka rāmjos lauzās karsta saule. Skaļi rūca gaisa kondicionētāji, bet, kā jau Meja bija sacījusi, šeit tik un tā bija tveicīgi. Es aizvēru durvis sev aiz muguras un paskatījos uz to malu. Vis­parastākās blīves. Šis šķūnis pilnīgi noteikti nebija hermētisks.

Es gāju gar plauktiem, kuros rindojās kastes ar rezerves daļām, kas bija paredzētas rūpnīcas ietaisēm un laboratori­jām. Otrajā telpā bija ikdienišķākas lietas - telpu uzkopša­nas līdzekļi, tualetes papīrs, ziepes, sauso brokastu kārbas un pāris ledusskapju ar ēdienu.

Pagriezos pret Meju.

"Kur ir izotopi?"

"Šeit." Viņa man pa priekšu apgāja apkārt plauktam un apstājās pie tērauda lūkas vāka. Betona grīdā iebūvētā lūka bija aptuveni trīs pēdu diametrā. Tā izskatījās pēc apraktas atkritumu tvertnes, vienīgi vāka vidū kvēloja šķidro kristālu displejs un tam līdzās bija tastatūra. Meja nometās uz ceļga­la un žigli nospieda koda taustiņus.

Vāks šņākdams pacēlās.

Es ieraudzīju kāpnes, kas veda uz apaļu tērauda kameru. Izotopi glabājās dažāda lieluma metāla konteineros. Meja acīm redzot jau pa gabalu zināja, kas tajos atrodas, jo viņa sacīja:

"Mums ir 72. sclēns. Vai būs gana labs?"

"Protams."

Meja sāka nokāpt kamerā.

"Vai tu, velns parāvis, vienreiz rimsies?" Noliktavas stūri Deivids Bruks atlēca no Cārlija Devenporta. Cārlijam rokā bija liela izsmidzināmā "Windex*pudele. Viņš bija izmēģi­nājis slēdzi un pie viena apšļakstījis Deividu. Neizskatījās, ka tas būtu noticis nejauši. "Atdod man to draņķību!" Deivids pavēlēja, sakampdams pudeli.

"Man ienāca prātā, ka tas varētu noderēt," nodūdoja Cār­lijs. "Bet mums vajag kaut ko tālvadāmu."

Rozija, kas bija palikusi pirmajā telpā, jautāja:

"Varbūt šis derēs?"

Viņa pacēla spožu cilindru, kuram apkārt kūļājās vadi. "Vai tas nav ieslēdzējrclejs?"

"Ir," atbildēja Deivids. "Bet es šaubos, vai tas spēj saspiest šo pudeli. Kāda tam ir jauda? Mums vajadzīgs kaut kas lielāks."

"Un neaizmirsti, ka mums vajadzīgs arī tālvadāms regu­lators," sacīja Cārlijs. "Ja nu vienīgi tu gribi tur stāvēt un paš­rocīgi apsmidzināt tos ķēmus."

Meja izkāpa no lūkas, nesdama smagu metāla cauruli. Vi­ņa piegāja pie izlietnes un paņēma salmu krāsas šķidruma pu­deli. Uzvilkusi biezus gumijas cimdus, viņa sāka sajaukt izo­topu ar šo šķidrumu. Ictarkšķējās virs izlietnes piestiprinātais radiācijas skaitītājs.

Austiņās atskanēja Rikija balss:

"Vai jūs, veči, neesat kaut ko aizmirsuši? Pat ja jums būs tālvadāma ierīce, kā jūs piedabūsiet mākoni peldēt tai virsū? Es nedomāju, ka spiets tā vienkārši ieradīsies un stāvēs ne­kustēdamies, kamēr jūs to aplaistāt."

"Mēs atradīsm kaut ko, ar ko to pievilināt," cs sacīju.

"Piemēram?"

"Tos pievilināja trusis."

"Mums te nav nekādu trušu."

"Zini, Rikij," teica Cārlijs, "tev ir raksturīga ļoti negatī­va domāšana."

"Es tikai izklāstu faktus."

"Paldies par palīdzību," atcirta Cārlijs.

Gluži tāpat kā Meja, arī Cārlijs redzēja, ka Rikijs cenšas aizkavēt katru mūsu soli. Izskatījās, ka viņš grib, lai spieti pa­liktu dzīvi. Un tas bija pilnīgs stulbums. Tomēr tieši tā viņš izturējās.

Es būtu Cārlijam kaut ko pateicis par Rikiju, taču mūsu austiņās visi dzirdēja visu. Moderno saziņas veidu ēnas puse: klausīties var katrs.

"Klau, veči?" Tas bija Bobijs Ixmbcks. "Kā sokas?"

"Teicami. Kāpēc tu jautā?"

"Vējš mazinās."

"Kāds ir šobrīd?" es jautāju.

"Piecpadsmit mezglu. Pirmīt bija astoņpadsmit."

"Joprojām spēcīgs," cs sacīju. "Būs labi."

"Zinu. Es tikai informēju."

Rozija blakustelpā jautāja:

"Kas ir termīts?" Viņa turēja rokā plastmasas paplāti ar īkšķa lieluma metāla cilindriņiem.

"Uzmanīgi!" brīdināja Deivids. "Tas droši vien palicis no būvdarbiem. Man šķiet, viņi metināja ar termītu."

"Bet kas tas ir?" '

"Termīts ir alumīnija un dzelzs oksīds," Deivids sacīja. "Tas deg, izdalot ļoti daudz siltuma - apmēram trīstūkstoš grādu, un deg ar tādu liesmu, ka uz to nav iespējams skatī­ties. Ar to kausē tēraudu metināšanai."

"Cik daudz tā ir?" es jautāju Rozijai. "Šonakt mums tas var noderēt."

"Tur stāv četras kastes." Viņa izvilka vienu caurulīti no kastes. "Un kā to uzlaiž gaisā?"

"Esi uzmanīga, Rozij. Tam ir magnija aplika. To var aiz­dedzināt jebkurš cik nccik pienācīgs siltuma avots."

"Pat sērkociņi?"

"Ja vēlies palikt bez rokas. Labāk jau izmanto avārijas brīdinājuma gaismas, kaut ko ar detonatoru."

"Ahā," viņa teica un nozuda aiz stūra.

Radiācijas skaitītājs joprojām tikšķēja. Es pagriezos pret izlietni. Meja bija uzlikusi izotopa stobriņam vāku. Šobrīd vi­ņa lēja salmu krāsas šķidrumu aWindex" pudelē.

"Klau, veči?" Tas atkal bija Bobijs Lembcks. "Es te manu zināmu nestabilitāti. Vējš svārstās ap divpadsmit mezgliem."

"Paldies," es teicu. "Nevajag ziņot par katru niecīgo pār­maiņu, Bobij."

"Es tikai redzu nestabilitāti, tas arī viss."

"Manuprāt, vēl bridi viss būs labi."

Pēc pāris minūtēm Meja pavisam noteikti būs pabeigusi. Es piegāju pie datora un to ieslēdzu. Ekrāns iemirdzējās; tur bija redzama opciju izvēlne. Es skaļi jautāju:

"Rikij, vai es varu šai monitorā redzēt spieta kodu?"

"Kodu?" Rikijs pārvaicāja. Viņa balsī jautās satraukums. "Kāpēc tev vajag to kodu?"

"Es gribu redzēt, ko jūs šeit esat izdarījuši."

"Kāpēc?"

"Rikij, Dieva dēļ, vai cs varu to redzēt, vai nē?"

"Jā, protams, ka vari. Visas koda versijas ir direktorija slīp- svītru kodā. Tur vajag paroli."

Es jau klabināju taustiņus. Atradu direktoriju. Man neļā­va tajā ieiet. "Un parole būtu?"

"L-e-n-g-t-o-n-s, visi burti mazie."

"Skaidrs."

Es ievadīju paroli. Tagad cs biju iegājis direktorijā un re­dzēju programmas modifikāciju sarakstu, katrai bija norādīts faila izmērs un datums. Visi dokumenti bija lieli, un tas no­zīmēja, ka tic attiecas uz citiem spieta mehānisma aspektiem. Pašu daļiņu kodam bija jābūt pavisam mazam - dažām rin­diņām, kādiem astoņiem-desmit kilobaitiem, ne vairāk.

"Rikij!"

"Jā, Džek."

"Kur ir daļiņu kods?"

"Vai tad tur nav?"

"Nolāpīts, Rikij. Izbeidz ākstīties."

"Ei, Džek, es neatbildu par arhivēšanu…"

"Rikij, tic ir darba faili, nevis arhīvi," es teicu. "Kur tas ir?"

īsa pauze.

"Tur jābūt apakšdirektorijam slīpsvītra C-D-N. Tajā." Es patinu uz leju. "Redzu."

Šajā direktorijā bija failu saraksts, un visi faili bija ļoti ma­zi. Modifikācijas bija sākušās pirms sešām nedēļām. Pēdējo divu nedēļu laikā nekas klāt nebija nācis.

"Rikij! Tu divas nedēļas neesi mainījis to kodu?" "Jā, kaut kā tā."

Es uzklikšķināju uz jaunāko dokumentu. "Tev ir koda apraksti?"

Kad šie puiši bija strādājuši pie manis, es vienmēr biju pie­prasījis, lai viņi raksta programmu struktūras kopsavilkumus dabīgā valodā. Tos varēja caurskatīt ātrāk nekā pašā kodā ie­tilpinātos komentārus. Turklāt loģiskās problēmas bieži va­rēja atrisināt, mēģinot tās īsi uzrakstīt. "Jābūt," atbildēja Rikijs. Uz ekrāna es redzēju:

/*Initialize*/

For j=l to L x V do

Sj=0 /* set initial demand to 0/

End For

For i = 1 to L x V do

5ij = (statc (x, y, z)) / *agent threshold param*/ 0 ij = (intent (Cj, Hj)) / * aģent intention fill */ Rcsponse = 0 / * begin aģent response */

Zonc = z(i) / *initial zonc unlearned by agcnt */ Swecp = 1 / *activatc agcnt travcl*/ End For

End For

/* Main * /

For kl = 1 to RVd do

For tm = to nv do

For d = 1 to j do /* tracking surrounds*/ 0 ij = (intent Cj, Hj)) /*agcnt intention fill*/ 8ij <> (statc (x, y, z)) / * agcnt is in motion*/ č)ikl = (filcd (x, y, z)) /* track ncarcst aģents */

Es bridi to pētīju, meklēdams, kādas īsti ir izmaiņas. Tad patinu tālāk līdz īstajam kodam, lai redzētu implemcntāciju. Taču svarīgā koda nebija. Visa daļiņu uzvedība bija izteikta kā objekta izsaukums kaut kam ar nosaukumu "compstat_do".

"Rikij," es ierunājos, "kas ir "compstat_do"> Kur tas ir?"

"Turpat jābūt."

"Nav."

"Tad cs nezinu. Varbūt tas ir kompilēts."

"Nu, no tā man laikam nekāda labuma nebūs, ja?" Kom­pilētu kodu izlasīt nav iespējams. "Rikij, es gribu redzēt to sasodīto moduli. Kas par lietu?"

"Jā, jā. Man jāpameklē, tas arī viss."

"Labi…"

"Es to izdarīšu, kad jūs būsiet atpakaļ."

Es atskatījos uz Meju. "Vai tu esi redzējusi to kodu?"

Viņa papurināja galvu. Viņas sejas izteiksme lika domāt, ka šo kodu man neredzēt kā savas ausis. Rikijs izgudros jeb­kādus aizbildinājumus, lai mani tam klāt nepielaistu. Es ne­sapratu, kāpēc. Galu galā es biju šeit ieradies, lai konsultētu viņus par kodu. Tā bija mana joma.

Blakus telpā Rozija un Dcivids rakņājās pa plaukdem, meklēdami radiorelejus. Panākumu viņiem nebija. Cārlijs Devenports, stāvēdams noliktavas otrā galā, skaļi nopirdās un iebrēcās: "Bingo!"

"Jēziņ, Čārlij!" izgrūda Rozija.

"Tās lietas nedrīkst apspiest," teica Cārlijs. "No tā paliek nelabi."

"Man nelabi paliek no tevis" atcirta Rozija.

"Vai, piedod!" Čārlijs pacēla roku, parādīdams mirdzošu metāla daiktu. "Tad jau tu droši vien negribi šo tālvadāmo saspiedes vārstu!"

"Ko?" Rozija pagriezdamās pārjautāja.

"Ko tu tur gvelz?" Deivids piegāja paskatīties.

"Un tas ir paredzēts spiedienam līdz divdesmit atmosfērām."

"Tieši tāds, kā mums vajag," sacīja Deivids.

"Ja tikai tu to nesajāsi," attrauca Čārlijs.

Viņi paņēma vārstu un piegāja pie izlietnes. Meja, ar sa­viem biezajiem cimdiem rokās, joprojām pārlēja šķidrumu. Viņa teica:

"Es pabeigšu…"

"Vai es tumsā spīdēšu?" Čārlijs, greizi uzsmaidīdams, jau­tāja.

"Tikai tavi pirdieni," uzsauca Rozija.

"Ei, tie jau spīd. īpaši tad, kad aizdedzina."

"Jēziņ, Čārlij!"

"Pirdieni ir metāns, tu taču zini. Deg ar intensīvi zilu, spo­žu liesmu." Un viņš iesmējās.

"Priecājos, ka tu pats sev patīc," teica Rozija. "Jo nevie­nam citam tu nepatīc."

"Vai, vai," piespiezdams rokas pie krūtīm, vaimanāja Čār­lijs. "Mirstu, mirstu…"

"Nepievil mūsu cerības!"

Manās austiņās atskanēja sprakšķi.

"Klau, veči?" Tas atkal bija Bobijs Lembcks. "Vējš tikko nokritās līdz sešiem mezgliem."

"Skaidrs," es atsaucos un pagriezos pret pārējiem. "Lie­kam punktu, veči!"

"Mēs gaidām Meju," teica Deivids. "Tad pieskrūvēsim to ventili."

"Darīsim to laboratorijā," es sacīju.

"Jā, cs tikai gribēju pārliecināties…"

"Laboratorijā," es atkārtoju. "Taisāmies prom!"

Piegāju pie loga un paskatījos ārā. Vējš joprojām bužinā- ja kadiķu krūmus, taču smiltis pa zemi vairs nepūta.

Austiņās ierunājās Rikijs:

"Džek, vāc savu sasodīto bandu prom no turienes!"

"Jau ejam," es atbildēju.

"Veči, nav jēgas kaut kur iet, iekams mums nav vārsta, par kuru ir zināms, ka tas der šai pudelei…" oficiālā tonī sa­cīja Deivids Bruks.

"Labāk jau iesim," teica Meja. "Vai nu ir pabeigts, vai nav."

"Kāda no tā būs jēga?" noprasīja Dcivids.

"Taisāmies," cs uzsaucu. "Beidziet pļāpāt un taisāmies, ka tiekam."

Bobijs austiņās sacīja:

"Četri mezgli un turpina kristies. Ātri."

"Viss, ejam!" es teicu. Viņiem pa priekšu devos uz durvīm.

Tad ierunājās Rikijs: «Nē!»

"Ko?"

"Jūs nekur nedrīkstat iet."

"Kāpēc?"

"Par vēlu. Viņi ir klāt."