Spiets

6. diena 11:12

"Nekusties."

Manās vēnās plūda kaut kas ledaini salts. Es nodrebēju.

"Džek! Nekusties! Tikai mirklīti, labi?"

Kaut kas auksts, auksts šķidrums šļācās augšup pa manu delmu. Es atvēru acis. Tieši virs galvas dega spuldze, žilbi­noša, zaļgani spoža; es aizmiedzu acis. Visas maliņas sāpēja. Sajūta bija tāda, it kā es būtu piekauts. Gulēju uz muguras Mejas bioloģijas laboratorijā uz melnās kušetes. Miegdams acis žilbinošajā gaismā, es redzēju, ka Meja stāv man blakus, noliekusies pār manu kreiso roku. Man elkonī viņa bija ie­dūrusi intravenozās sistēmas adatu.

"Kas te notiek?"

"Džek, lūdzu! Nekusties! Es esmu to darījusi tikai labo­ratorijas dzīvniekiem."

"Tas priecē." Es pacēlu galvu, lai redzētu, ko viņa dara. Deniņos pulsēja. Es ievaidējos un atslīgu atpakaļ.

"Slikti jūties?" jautāja Meja.

"Drausmīgi."

"Varu derēt. Man nācās izdarīt trīs iešļircinājumus." "Kādus?"

"Tev bija anafilaktiskais šoks, Džek. Briesmīga alerģiska reakcija. Kakls bija gandrīz ciet."

"Alerģiska reakcija," es atkārtoju. "Ak tad tā?"

"Briesmīga."

"No tā spieta?"

Viņa mirkli vilcinājās, tad atbildēja: "Protams." "Vai nanodaļiņas izraisa šādas alerģiskas reakcijas?" "Tas noteikti ir iespējams…" "Bet tu tā nedomā," es sacīju.

"Jā, es tā nedomāju. Es domāju, ka nanodaļiņas antigēnu ziņā ir neitrālas. Es domāju, ka tā bija reakcija uz zarnu nūjinu indi."

"Zarnu nūjiņu indi…" Pulsēšana deniņos uznāca viļņiem. Es ievilku elpu, lēni izelpoju. Es mēģināju saprast viņas sacī­to. Prāts darbojās lēni: sāpēja galva. Zarnu nūjiņu inde. "Tieši tā."

"Inde no E. coli baktērijām? Tā tu domā?" "Tieši tā. Visticamāk, proteolītiskais toksīns." "Un no kā tāds toksīns varēja rasties?" "No spieta," viņa sacīja.

Izklausījās pēc galīgām aplamībām. Kā bija sacījis Rikijs, E. coli baktērijas tika izmantotas tikai prekursoru molekulu ra­žošanai. "Bet spietā taču šīs baktērijas nevar būt," cs iebildu. "Nezinu, Džek. Domāju, ka var." Kāpēc viņa bija tik nedroša? Es nesapratu. Tas neizskatī­jās pēc viņas. Parasti Meja bija precīza, asa. "Mjā," cs sacīju. "Kāds to zina. Šis spiets ir projektēts. Baktērijas vai nu ir ie­projektētas, vai nav."

Dzirdēju viņu nopūšamies, it kā nekādi nespēru aptvert. Bet ko īsti cs neaptvēru?

Es sacīju:

"Vai jūs savācāt tās daļiņas, kuras iepūta slūžās? Vai jūs kaut ko paņēmāt no slūžām?"

"Nē. Visas slūžu daļiņas tika sadedzinātas."

"Vai tas bija gudri…"

"Tas ir iebūvēts sistēmā, Džek. Kā drošības sastāvdaļa. To nevar apiet."

"Skaidrs." Bija mana kārta nopūsties. Tātad mums nebi­ja neviena spieta aģenta parauga, ko izpētīt. Es mēģināju pie­celties sēdus, taču viņa uzlika saudzīgu roku man uz krūtīm, mani apvaldīdama.

"Lēnām, Džek."

Viņai bija taisnība, jo apsēžoties, mana galva sāka sāpēt vēl vairāk. Es pārsviedu kāju pāri galda malai. "Cik ilgi es biju izslēdzies?"

"Divdesmit minūtes."

"Tāda sajūta, it kā es būtu piekauts." Ievelkot elpu, kat­ru reizi iesāpējās ribas.

"Tev bija nopietnas problēmas ar elpošanu."

"Joprojām ir." Es paņēmu papīra kabatlakatiņu un izšņau­cu degunu. Ārā iznāca daudz melnu gļotu, kas jaucās ar asi­nīm un tuksneša putekļiem. Lai iztīrītu degunu, man bija jā- nošņaucas četras vai piecas reizes. Saburzījis kabatlakatiņu, grasījos to izmest. Meja izstiepa roku. "Es paņemšu."

"Nē, es pats…"

"Dod man, Džek."

Viņa paņēma kabatlakatiņu un, ieslidinājusi plastmasas maisiņā, to hermētiski noslēdza. Tad cs apjēdzu, cik muļķīgi bija darbojies mans prāts. Protams, šajā kabatlakatiņā būs tieši tās daļiņas, kuras es vēlējos izpētīt. Aizvēru acis, dziļi elpoju un gaidīju, kad kaut nedaudz pierims pulsēšana galvā. Kad cs atkal atvēru acis, gaisma telpā vairs nešķita tik spilgta. Nu jau bija gandrīz normāli.

"Starp citu," teica Meja, "tikko zvanīja Džūlija. Viņa lū­dza, vai tu nevarētu viņai piezvanīt, viņa pieminēja kaut kā­das analīzes. Taču viņa gribēja runāt ar tevi. "Ahā."

Es skatījos, kā Meja ieliek maisiņu ar kabatlakatiņu her­mētiski noslēdzamā traukā. Viņa cieši aizskrūvēja vāku. "Me­ja," es sacīju, "ja tajā spietā ir E. coli, mēs varam to noskaid­rot, tūlīt pat to izpētot. Darīsim tā?"

"Šobrīd es nevaru. Tiklīdz varēšu, tā izpētīšu. Man radu­šies nelieli sarežģījumi ar vienu fermentācijas tvertni, un tam ir vajadzīgs mikroskops."

"Kādi sarežģījumi?"

"Vēl nezinu. Bet vienā tvertnē strauji samazinājies baktē­riju augšanas ātrums." Viņa papurināja galvu. "Droši vien ne­kas nopietns. Tā gadās ik pa laikam. Šī ražošana ir neticami smalks process, Džek. Tās uzturēšana līdzinās žonglēšanai ar simt bumbiņām uzreiz. Man ir darba pilnas rokas."

Es pamāju. Taču sāku domāt, vai īstais iemesls, kura dēļ viņa nevēlas pētīt kabatlakatiņu, nav tas, ka viņa jau zina - jā, spietā ir šīs baktērijas. Viņa vienkārši nedomāja, ka tieši viņai būtu man tas jāpasaka. Un, ja reiz tā, viņa man neko neteiks.

"Meja," cs sacīju, "kādam vajadzētu man paskaidrot, kas šeit patiesībā notiek. Ne Rikijam. Es gribu, lai kāds patie­šām pastāsta."

"Labi," viņa atbildēja. "Man šķiet, tā ir ļoti laba doma."

Un tāpēc es šobrīd atrados vienā no mazajiem kambarī­šiem un sēdēju datora priekšā. Man blakus sēdēja projekta inženieris Deivids Bruks. Runādams Deivids nemitīgi kārto­ja apģērbu - viņš nogludināja kaklasaiti, aizpogāja aproces, nolīdzināja apkaklīti, savilka uz augšu bikšu krokas. Tad viņš uzlika vienu kāju uz ceļgala, savilka uz augšu zeķi, to pašu izdarīja ar otru zeķi. Pārlaida rokas pār pleciem, notraukdams iedomātus putekļus. Un tad sāka no gala. Tas viss, protams, notika neapzināti, un sāpošās galvas dēļ tas man varēja šķist kaitinoši. Taču cs nepievērsu tam uzmanību. Jo ar katru jau­nās informācijas kripatiņu, ko man sniedza Dcivids, mana galva sāpēja arvien briesmīgāk.

Atšķirībā no Rikija, Deividam piemita ļoti sakārtots prāts, un viņš man pastāstīja visu, sākot no paša sākuma. "Xymos" bija noslēdzis līgumu par tāda mikrorobotu spieta ražošanu, kas funkcionētu kā aerokamera. Daļiņas bija sekmīgi izstrā­dātas, un telpās viss funkcionēja. Taču, pārbaudot ārā, vējā tās zaudēja mobilitāti. Pārbaudes spietu aizpūta spēcīgs vējš. Tas notika pirms sešām nedēļām.

"Pēc tam jūs turpinājāt pārbaudīt spietus?" es jautāju.

"Jā, daudzus. Apmēram četras nedēļas."

"Neviens nefunkcionēja?"

"Tieši tā. Neviens nefunkcionēja."

"Tātad visi sākotnējie spieti ir pazuduši - tos aizpūta vējš."

"Jā."

"Un tas nozīmē, ka tiem bēguļojošajiem spietiem, ko mēs redzam, nav nekā kopīga ar tiem spietiem, ko jūs sākumā izmēģinājāt."

"Pareizi…"

"Tie ir kontaminācijas rezultāts…"

Deivids strauji samirkšķināja acis. "Ko tu gribi teikt ar vār­du "kontaminācija"?"

"Tie divdesmit pieci kilogrami materiāla, kurus ventila­tors izpūta ārā tāpēc, ka nebija filtra…"

"Kurš teica, ka tur bija divdesmit pieci kilogrami?"

"Rikijs."

"Ak, nē, Džek," sacīja Dcivids. "Mēs pūtām ārā dienām ilgi. Droši vien ir izpūsti piecsimt vai sešsimt kilogramu pie­sārņojuma - baktērijas, molekulas, asembleri."

Tātad Rikijs kārtējo reizi bija aplam novērtējis situāciju. Taču cs nesapratu, kāpēc viņš pūlējās, par to melodams. Ga­lu galā tā bija tikai kļūda. Un, kā Rikijs bija sacījis, tā bija būvuzņēmēja kļūda. "Labi," es teicu. "Un kad jūs ieraudzī- jāt pirmo no šiem tuksneša spietiem?"

"Pirms divām nedēļām," atbildēja Deivids, mādams ar galvu un nogludinādams kaklasaiti.

Viņš paskaidroja, ka sākumā spiets ir bijis tik neorganizēts, ka, tam pirmoreiz parādoties, viņi domājuši - tur lido vesels mākonis tuksneša kukaiņu, knišļi vai kaut kas tamlīdzīgs.

"Tas parādījās, palidinājās ap laboratorijas ēku un nozu­da. Viss kopā izskatījās pēc nejaušības."

Pēc dažām dienām spiets bija uzradies vēlreiz, Deivids sacī­ja, un tad jau tas bijis daudz labāk organizēts. "Tas demonstrē­ja nepārprotamu spietošanas uzvedību, tādu virmošanu māko­nī, kādu tu redzēji. Tad bija skaidrs, ka tie ir mūsu nanoroboti."

"Un kas tad notika?"

"Spiets virpuļoja pa tuksnesi netālu no kompleksa, gluži tāpat kā iepriekš. Tas parādījās un pazuda. Pāris turpmākās dienas mēs pūlējāmies iegūt radiokontroli pār to, taču mums nekas neizdevās. Un galu galā - apmēram nedēļu pēc tam - mēs atklājām, ka neviena automašīna nav iedarbināma." Viņš apklusa. "Es izgāju ārā, lai paskatītos, un atklāju, ka visi borta datori ir pagalam. Šajos laikos visām mašīnām ir iebūvētie mikroprocesori. Tic kontrolē visu, no degvielas padeves līdz radio un durvju atslēgām."

"Bet tagad šie datori nefunkcionēja?"

"Jā. Patiesībā ar procesoru mikroshēmām viss bija kārtī­bā. Turpretim atmiņas mikroshēmas bija saēstas. Tās bija bur­tiski pārvērtušās putekļos."

Velns, es nodomāju. "Vai jums izdevās noskaidrot, kāpēc?"

"Jā gan. Tā nebija nekāda lielā mīkla, Džek. Erozijai bi­ja gamma asembleru raksturīgās pazīmes. Tu zini, kas tie ir?

Nē? Nu, mums ražošanā piedalās deviņi dažādi asembleri. Katram ir sava funkcija. Gamma asembleri silikātu slāņos sa­grauj oglekli. Patiesībā tic burtiski graiza to nanolīmenī - no­šķeļ oglekļa substrāta gabalus."

"Tātad šie asembleri saēda mašīnu atmiņas mikroshēmas."

"Jā, jā, bet…" Deivids saminstinājās. Viņš izturējās tā, it kā es pašu galveno nebūtu sapratis. Viņš paraustīja aproces, pabungoja ar pirkstiem pa apkaklīti. "Paturi prātā vienu, Džek, - šie asembleri spēj funkcionēt istabas temperatūrā. Vispār tuksneša tveice viņiem patīk pat vēl labāk. Karstumā iznāk efektīvāk."

Mirkli es nesapratu, ko īsti viņš grib pateikt. Kāda starpī­ba, istabas temperatūrā vai tuksneša tveicē? Un kāds tam sa­kars ar atmiņas mikroshēmām automašīnās. Un tad man pie­peši pielēca.

"Žēlīgā debess," es tcicu.

Viņš pamāja ar galvu. "Jā."

Deivids gribēja teikt, ka tuksnesī bija izpūsts komponen­tu maisījums, un šie komponenti - kuri bija izgatavoti tā, lai ražošanas procesā paši spētu samontētics spētu samontē- tics arī ārpasaulē. Tuksnesī varēja notikt autonoma montā­ža. Un, kā rādās, tieši tas arī notika.

Es pa vienam atliecu pirkstus, lai pārliecinātos, vai esmu pareizi sapratis. "Montāžas pirmais līmenis sākas ar baktēri­jām. Tās ir uztaisītas tā, ka spēj ēst visu, pat atkritumus, tā­tad tās spēj tuksnesī atrast sev barību."

"Jā."

"Un tas nozīmē, ka baktērijas vairojas un sāk ražot moleku­las, kas samontējas, veidojot lielākas molekulas. Drīz vien ir gatavi asembleri - molekulārie montētāji, un šie montētāji ķe­ras pie pēdējiem darbiem un laiž klajā jaunus mikroaģentus."

"Jā, jā."

"Un tas nozīmē, ka spieti vairojas."

"Jā. Tie vairojas."

"Un atsevišķajiem aģentiem ir atmiņa."

"Jā. Neliela."

"Bet viņiem nemaz nevajag lielu, tāda jau ir dalītā inte­lekta pamatideja. Tas ir kolektīvs. Viņiem ir intelekts un, ja reiz viņiem ir atmiņa, tātad viņi var mācīties no pieredzes."

"Jā."

"Un ar programmu PREDPRETviņi spēj risināt problē­mas. Un programma ģenerē pietiekami daudz nejaušu ele­mentu, lai viņi varētu ieviest jauninājumus."

"Pareizi. Jā."

Man pulsēja deniņi. Tagad cs redzēju visas slēptās nozī­mes, un tās bija nelāgas.

"Tātad," es sacīju, "tu man stāsti, ka šis spiets vairojas, pats sevi uztur, mācās no pieredzes, tam piemīt kolektīvs intelekts un tas spēj ieviest jauninājumus, lai atrisinām problēmas."

"Jā."

"Un tas nozīmē, ka praktiski tas ir dzīvs."

"Jā." Deivids palocīja galvu. "Vismaz tas izturas tā, it kā būtu dzīvs. Funkcionāli tas ir dzīvs, Džek."

"Draņķība, tā ir ļoti nejauka ziņa," es teicu.

"Nemaz nerunā," atsaucās Bruks.

"Es vēlētos zināt," es sacīju, "kāpēc tas ķēms jau sen nav iznīcināts?"

Deivids neatbildēja. Viņš nogludināja savu kaklasaiti un izskatījās saspringts.

"Tāpēc, ka jūs sapratāt," es turpināju, "ka runa ir par me­hānisku mēri. Lūk, kas jums šeit ir. Tas ir tāds pats kā bakte- riālais mēris vai vīrusu mēris. Tikai tā organismi ir mehānis­ki. Jums te ir viens maucīgs paštaisīts mēris."

"Jā." Viņš pamāja ar galvu.

"Tas attīstās." "Jā."

"Un to neierobežo evolūcijas bioloģiskie tempi. Tas dro­ši vien attīstās daudz ātrāk."

Viņš pamāja. "Tas patiešām attīstās ātrāk."

"Cik ātrāk, Deivid?"

Bruks nopūtās. "Nolādēts, daudz ātrāk. Pievakarē atgrie­zies šeit, tas jau būs citādāks."

"Tas atgriezīsies?"

"Tas vienmēr atgriežas."

"Un kāpēc tas atgriežas?" es jautāju.

"Mēģina tikt iekšā."

"Un kāpēc?"

Deivids, juzdamies neomulīgi, sagrozījās.

"Mums ir tikai teorijas, Džek."

"Pamēģini izklāstīt!"

"Viena iespēja ir tāda, ka tas ir teritoriāls. Kā tu zini, sā­kotnējā PREDPREY kodā ietilpa savannas jēdziens, proti - teritorija, kurā plēsoņas klejos. Sajā savannā ir definēta kāda mājas bāze, un, iespējams, ka šis spiets uzskata - tā atrodas šajā ēkā."

"Tu pats tam tici?" cs jautāju.

"Nc gluži. Nē." Viņš vilcinājās. "Patiesībā," viņš teica, "mēs gandrīz visi domājam, ka tas atgriežas, meklēdams ta­vu sievu, Džek. Tas meklē Džūliju."