Spiets

PERĒKLIS 6. DIENA 18:18

Es pamodos savā gultā dzīvojamo telpu modulī. Gaisa ap­strādes kameras rūca tik skaļi, ka sajūta bija kā lidostā. Aiz­miglotām acīm aiztenterēju līdz durvīm. Durvis bija aizslēg­tas.

Kādu bridi dauzījos, taču neviens neatsaucās, pat tad, kad es sāku bļaustīties. Piegāju pie datora, kas stāvēja uz galda, un to ieslēdzu. Uzradās izvēlne, un cs meklēju, vai nav pie­ejama kaut kāda iekšējās saziņas sistēma. Neko tamlīdzīgu nespēju atrast, tomēr kādu bridi pabakstījos pa saskarni. Lai­kam biju kaut ko iedarbinājis, jo atvērās logs un tajā parādī­jās Rikija smaidošā seja.

"Ahā, esi pamodies!" viņš sacīja. "Kā jūties?"

"Atslēdz tās sasodītās durvis."

"Vai tad tavas durvis ir aizslēgtas?"

"Atslēdz, velns parāvis!"

"Tas ir tikai tavas drošības labad."

"Rikij!" cs teicu. "Atslēdz tās draņķa durvis!"

"Jau atslēdzu. Tās ir vaļā, Džek."

Piegāju pie durvīm. Viņam bija taisnība, tās uzreiz atvē­rās. Palūkojos uz aizkritni. Tur bija viena lieka bulta, kaut kas līdzīgs tālvadības slēdzējmehānismam. Jāatceras noblo­ķēt to ar izolācijas lenti.

Rikijs monitorā sacīja:

"Tu droši vien vēlēsies noskaloties dušā."

"Jā, vēlēšos gan. Kāpēc tas gaiss tā rēc?"

"Mēs ieslēdzām tavā istabā pilnīgu ventilāciju," Rikijs at­bildēja. "Gadījumam, ja nu kādas daļiņas būtu palikušas."

Parakņājos pa somu, meklēdams drēbes.

"Kur ir duša?"

"Varbūt tev palīdzēt?"

"Nē, man nevajag palīdzēt. Tikai pasaki, kur ir tā sasodī­tā duša."

"Izklausās, ka tu esi saniknots."

"Ej pupās, Rikij!"

Duša palīdzēja. Es stāvēju zem tās kādas divdesmit minū­tes, ļaudams karstajam, kūpošajam ūdenim līt pār manu smeldzošo augumu. Izskatījās, ka man milzums skrambu - uz krūtim, uz gūžas -, taču es neatcerējos, kā biju tās ieguvis.

Iznācis es atradu Rikiju turpat, sēžam uz ķebļa.

"Džek, es esmu ļoti nobažījies."

"Kā klājas Čārlijam?"

"Izskatās, ka viss būs labi. Viņš guļ."

"Vai tu arī viņa istabu aizslēdzi?"

"Džek! Es zinu, ka tu esi pārcietis smagu pārbaudījumu, un vēlos, lai tu zini, ka mēs visi esam ļoti pateicīgi par to, ko tu izdarīji… es gribu teikt, uzņēmums ir pateicīgs, un…"

"Es uzspļauju uzņēmumam!"

"Džek, es saprotu, ka tu droši vien esi nikns…"

"Izbeidz gvelzt, Rikij! Sasodīts, es neesmu saņēmis pilnī­gi nekādu palīdzību! Nc no tevis, nc arī no kāda cita."

"Jā, protams, tā varētu izskatīties…"

"Tā ir., Rikij. Ncpalīdzēšana ir nepalīdzēšana."

"Džek, Džek! Lūdzu! Es mēģinu tev pateikt, ka man ir žēl par visu notikušo. Es jūtos drausmīgi. Patiešām! Ja būtu kāda iespēja pagriezt visu atpakaļ un izmainīt, es to darītu, tici man!"

Es palūkojos viņam acīs.

"Es tev neticu, Rikij."

Viņš triumfējoši pasmaidīja, ar mutes kaktiņiem vien.

"Ceru, ka tas ar laiku mainīsies."

"Nemainīsies."

"Zini, es vienmēr esmu augstu vērtējis tavu draudzību, Džek. Tā vienmēr man ir bijusi ārkārtīgi svarīga."

Es tikai blenzu viņā. Rikijs vispār neklausījās. Viņam sejā joprojām bija tā pati muļķīgā izteiksme, kas pauda: smaidi, un viss būs brīnišķīgi! Varbūt viņš lieto narkotikas, es nodo­māju. Viņš neapšaubāmi uzvedās ērmīgi.

"labi," viņš ievilka elpu un mainīja tēmu. "Šurp brauc Džūlija, tā ir labā ziņa. Viņa būs klāt kaut kad vakarā."

"Ahā. Kāpēc viņa šurp dodas?"

"Nu, bez šaubām, tāpēc, ka uztraucas par tiem aizbēgu­šajiem spietiem."

"Cik ļoti viņa uztraucas?" es jautāju. "Šos spietus vajadzēja nokaut pirms nezcik nedēļām, kad pirmo reizi parādījās evo­lūcijas pazīmes. Bet tas nenotika."

"Jā. Mhm. Saproti, toreiz neviens īsti nesaprata…"

"Manuprāt, saprata gan."

"Nu, tomēr nē." Viņš pamanījās izskatīties netaisni apsū­dzēts un mazliet aizvainots. Taču man viņa spēlīte sāka apnikt.

"Rikij," es teicu, "kad lidoju šurp, helikopterā sēdēja bariņš PRvcču. Kurš viņiem paziņoja, ka te radusies PR problēma?"

"Par kaut kādiem PR večiem cs neko nezinu."

"Viņiem bija piekodināts nekāpt ārā no helikoptera. Šeit esot bīstami."

Viņš papurināja galvu. "Nav nc jausmas… Nezinu, par ko tu runā." Es pacēlu rokas un izgāju no vannasistabas. "Es nezinu!" Rikijs protestēdams sauca man nopakaļ. "Zvēru, cs neko par to nezinu!"

Pēc pusstundas, kā zināmu izlīguma upuri, Rikijs atnesa man trūkstošo kodu, kuru cs biju prasījis. Tas bija īss, viena papīra lapa.

"Atvaino," viņš teica. "Pagāja labs brīdis, kamēr man iz­devās to atrast. Pirms pāris dienām Rozija paņēma visu apakš­direktoriju paralēlajā zonā, lai padarbotos ap vienu gabalu. Droši vien viņa bija aizmirsusi to ielikt atpakaļ. Tāpēc gal­venajā direktorijā tā nebija."

"Ahā." Es pārlaidu acis papīra lapai. "Ar ko viņa tur no­ņēmās?"

Rikijs paraustīja plecus.

"Manam prātam nav aptverams. Tas bija viens cits fails."

/* Mod Compstat_do*/ Exec (move (0 ij (Cxl, Cyl, Czl) /*init* / (3ij (xl, yl, zl)/ *state */3ikl (xl, yl, zl) (x2, y2, z2) /* track */ Push ļz(i) ļ / * store */ React / * ref state*/ 61 ļ(dx (i, j, k)ļ placc (Cj, Hj)fi2 (fx (a, q)ļ Place ļz(q)ļ / * store*/ Intent < advan> / *ref intent */ fiijk(dx (i,j,k)ļ place (Cj,Hj)| fix fx (a, q)ļ Load z(q)ļ / * store*/

Exec move (0 ij (Cxl, Cyl, Czl)ļ)

Exec (prc 0 ij (Hxl, Hyl, Hzl)ļ)

Exec (post 0 ij (Hxl, Hyl, Hzl)

Push jdij (xl,yl, zl)

(5ikl (x 1, yl, zl) move (x2, y2, z2) track */

"Rikij," cs teicu, "šis kods gandrīz nemaz neatšķiras no sākotnējā."

"Jā, tā varētu būt. Izmaiņas ir pavisam niecīgas. Nezinu, kāpēc tas ir dk svarīgi." Viņš paraustīja plecus. "Saproti, tik­līdz mēs zaudējām kontroli pār spietu, koda precizitāte, ma­nuprāt, zaudēja savu nozīmi. Tik un tā vairs neko nevarēja mainīt."

"Un kā jūs zaudējāt kontroli? Sai kodā nav nekāda evo­lūcijas algoritma."

Viņš izpleta rokas. "Džek," viņš teica, "ja mēs to zinātu, tad zinātu visu. Tad mēs nebūtu iepinušies šajā jezgā."

"Bet mani uzaicināja atbraukt un paskatīties, kādi sarež­ģījumi notikuši ar manas komandas rakstīto kodu, Rikij. Man tcica, ka aģenti pazaudējot savus mērķus…"

"Es sacītu, ka izlaušanās no radiokontrolcs ir mērķu zau­dēšana."

"Bet kods nav mainīts."

"Jā, nu, panesībā kods kā tāds nevienu neinteresēja, Džek. Nozīme ir sekām, ko tas radīja. Uzvedībai, kas radās no šī koda. Tāpēc mēs vēlējāmies, lai tu mums palīdzi. Jo tas ta­ču ir tavs kods, pareizi?"

"Jā, un tas ir jūsu spiets."

"Taisnība, Džek."

Viņš savā nožēlotāja manierē paraustīja plecus un izgāja no istabas. Es brīdi blenzu uz papīru un tad sāku domāt, kā­pēc viņš to ir man izdrukājis. Tas nozīmēja, ka es nevaru ap­skatīties elektronisko dokumentu. Iespējams, Rikijs kārtējo reizi izskaistināja problēmu. Iespējams, kods patiesībā bija mainīts, bet viņš man to nerādīja. Vai ari…

Pie velna to visu, es nodomāju. Saņurcījis papīra gabalu, cs iesviedu to atkritumu grozā. Lai kāds arī bija šīs problē­mas risinājums, tas nebūs rodams programmkodā. Tik daudz nu bija skaidrs.

Meju es atradu bioloģijas laboratorijā. Atbalstījusi zodu ro­kās, viņa ar skatienu urbās monitorā.

"Jūties labi?" es jautāju.

"Jā," viņa pasmaidīja. "Un tu?"

"Noguris. Un man atkal sāp galva."

"Man ari. Bet droši vien šī laga dēļ." Viņa norādīja uz mo­nitora ekrānu. Tur bija rastra elektronmikroskopā redzams melnbalts vīruss. Fāgs izskatījās pēc mīnas - sīpolveidīga, nosmailināta galva pie šaurākas astes.

"Tas pats jaunais mutants, par kuru tu pirmīt stāstīji?" es jautāju.

"Jā. Es jau izņēmu vienu fermentācijas tvertni no lietoša­nas. Ražošana šobrīd notiek tikai ar sešdesmit proccntu jau­du. Kaut gan, manuprāt, tam nav nozīmes."

"Un ko tu dari ar to izņemto tvertni?"

"Pārbaudu antivīrusu reaģentus," viņa atbildēja. "Daudz man nav. Mēs nebijām plānojuši analizēt sārņotājus. Saska­ņā ar protokolu sabojātā tvertne ir vienkārši jāizņem no lie­tošanas un jāizberž."

"Kāpēc tu tā nedari?"

"Droši vien beigās tā ari darīšu. Bet, tā kā tas ir jauns mu­tants, es nolēmu, ka jāpamēģina atrast pretaģents. Turpmā­kai ražošanai tas būs vajadzīgs. Vīruss taču atgriezīsies."

"Tu gribi teikt, ka tas atkal uzradīsies? Vēlreiz attīstīsies evolūcijas ceļā?"

"Jā. Varbūt vairāk vai mazāk bīstams, taču būtībā tāds pats."

Pamāju ar galvu. Tas man bija zināms no darba ar ģenētis­kajiem algoritmiem - programmām, kas īpaši izstrādātas, lai atdarinātu evolūciju. Lielākoties cilvēki iztēlojas evolūciju kā vienreizēju procesu, nejaušu notikumu sakritību. Ja augi nebū­tu sākuši izstrādāt skābekli, dzīvnieki tā arī nebūtu radušies. Ja kāds asteroīds nebūtu noslaucījis no zemes virsas dinozaurus, zīdītāji nekad nebūtu guvuši pārsvaru. Ja kāda zivs nebūtu izrā­pusies krastā, mēs visi joprojām dzīvotu ūdenī. Un tā tālāk.

Tas viss nudien bija taisnība, taču evolūcijai bija arī otra puse. Noteiktas varietātes un noteiktas dzīvības izpausmes vi­su laiku radās no jauna. Piemēram, parazītisms - kad viens dzīvnieks pārtiek no cita - evolūcijas gaitā bija neatkarīgi at­tīstījies vairākas reizes. Parazītisms dzīviem organismiem bi­ja drošs mijiedarbības veids; un tas radās atkal un atkal.

Līdzīgs fenomens notika ģenētiskajās programmās. Tās slie­cās attīstīties praksē pārbaudītu risinājumu virzienā. Program­mētāji runāja par tām, piesaucot smaiļu pielāgošanos ainavā: tās varēja attēlot kā trīsdimensiju kalnu grēdu nedabīgās krā­sās. Taču takts ir tāds, ka evolūcijai ir arī stabilais aspekts.

Un viens apstāklis, ar kuru var rēķināties, ir tāds, ka jeb­kuru lielu, karstu baktēriju barotni noteikti piesārņos kāds vī­russ un, ja šis vīruss nespēs inficēt baktērijas, tad pārveidosies tik ilgi, līdz to spēs. Ar to var rēķināties tikpat droši, kā ar to, ka tu noteikti atradīsi skudras savā cukurtraukā, ja to pā­rāk ilgi turēsi vaļā.

Ņemot vērā to, ka evolūcija tiek pētīta jau simtpiecdesmit gadu, pārsteidzošs ir fakts, cik maz mēs par to zinām. Vccās idejas par stiprāko izdzīvošanu jau sen ir izgājušas no modes.

Tā uzskatīt bija pārāk liela vientiesība. Deviņpadsmitā gadsim­ta domātāji evolūciju iztēlojās apmēram šādi: "Sarkani ir dabas ilkņi un nagi" , redzēdami pasauli, kurā stiprākie dzīvnieki no­galināja vājākos. Viņi neņēma vērā to, ka vājākie neizbēgami kļūst stiprāki vai pretojas citādi. Un, protams, tā notiek vienmēr.

Jaunās idejas uzsvēra mijiedarbību starp nemitīgā attīstībā esošajiem dzīvajiem organismiem. Daži runā par evolūciju kā par bruņošanās sacensību, domādami arvien pieaugošo mijie­darbību. Augs, kuram uzbrūk kaitēkļi, lapās izstrādā pesticīdus. Kaitēklis attīstās, kļūst izturīgs pret pesticīdiem, tāpēc augs sāk izstrādāt arvien spēcīgākus pesticīdus. Un tā joprojām.

Citi runā par to kā par kocvolūciju, kurā divi vai vairāki dzīvie organismi attīstās vienlaikus, lai būtu noturīgi cits pret citu. Tādējādi augs, kuram uzbrūk skudras, attīstās, lai būtu izturīgs pret skudrām, un pat sāk izstrādāt īpašu skudrubarī- bu uz savām lapām. Atbildot uz to, vietējās skudras aizsargā augu, sakozdamas dzīvniekus, kas mēģina apēst lapas. Drīz vairs ne šis augs, ne šī skudru suga nespēj izdzīvot vieni paši.

Sī shēma ir tik fundamentāla, ka daudzi uzskata to par patieso evolūcijas būtību. Evolucionāro pārmaiņu īstais pa­mats ir parazītisms un simbioze. Sie procesi veido visu evo­lūciju kodolu un iesaistās tajās jau no paša sākuma. Linna Marguli kļuva slavena, kad parādīja, ka baktērijas sākotnēji izstrādājušas kodolu, aprijot citu baktēriju.

Divdesmit pirmajā gadsimtā bija skaidrs, ka kocvolūcija neietver tikai dažus kustoņus, kas saķērušies pārī, griežas kaut kādā izolētā riņķadejā. Pastāv kocvolūcijas shēmas, kurās ie­saistīti trīs, desmit vai n dzīvie organismi, un n var būt pil­nīgi jebkāds skaidis. Kukurūzas laukam ar visdažādākajiem augiem uzbrūk dažādi kaitēkļi, tiek izstrādātas dažādas aiz­sardzības. Kultūraugi konkurē ar nezālēm, kaitēkļi konkurē ar citiem kaitēkļiem, lielie dzīvnieki apēd gan augus, gan kai- tčkļus. Šīs sarežģītās mijiedarbības iznākums nemitīgi mainās, allaž attīstās.

Un tas nekad nav paredzams.

Lūk, tāpēc es biju tik nikns uz Rikiju.

Viņam vajadzēja apzināties šīs briesmas jau tobrīd, kad viņš atklāja, ka nespēj kontrolēt spietus. Bija neprāts vienkārši sēdēt un ļaut, lai tie savā nodabā attīstās. Rikijs bija gudrs, viņš zināja par ģenētiskajiem algoritmiem, viņš zināja pro­grammēšanas jaunāko tendenču bioloģiskos pamatojumus.

Viņš zināja, ka pašorganizēšanās ir neizbēgama.

Viņš zināja, ka iegūtie organismi ir neprognozējami.

Viņš zināja, ka evolūcija nozīmē n organismu mijiedar­bību.

Viņš visu to zināja, un tik un tā neko nedarīja.

Viņš, vai varbūt Džūlija.

Es iegriezos pie Cārlija. Viņš joprojām bija aizmidzis, iz­stiepies gultā garšļaukus. Garām gāja Bobijs Lembeks.

"Cik ilgi jau viņš guļ?"

"Kopš jūs atgriezāties. Kādas trīs stundas."

"Kā tev šķiet, vai nevajag viņu pamodināt, paskatīties, kā viņam ir?"

"Ne-c, lai guļ. Paskatīsimies pēc vakariņām."

"Kad būs vakariņas?"

"Pēc pusstundas." Bobijs Lcmbcks iesmējās. "Es esmu ķēkša."

Tas man atgādināja, ka man ap vakariņu laiku vajadzēja pie­zvanīt uz mājām, tāpēc devos uz savu istabu un piezvanīju.

Klausuli paņēma Elena.

"Hallo? Kas runā!"

Viņa izklausījās samocīta. Es dzirdēju, ka fonā brēc Aman­da un Ēriks kliedz uz Nikolu. Elena uzsauca: "Nikola, ne­dari tā savam brālim!"

"Sveika, Elen," cs sacīju.

"Ak, paldies Dievam," viņa izdvesa. "Parunā ar savu meitu!"

"Kas tur notiek?"

"Tūlīt. Nikola, tavs tēvs zvana." Es nopratu, ka Elena pa­stiepj klausuli Nikolai.

Pauze,tad:

"Sveiks, tēt."

"Kas notiek, Nika?"

"Nekas. Ēriks ir knēvelis." Pavisam lietišķi.

"Nika, cs gribu zināt, ko tu dari savam brālim."

"Tēt!" Viņa sāka runāt čukstus. Es zināju, ka viņa ar plaukstu aizsedz klausuli. "Tante Elena nav sevišķi jauka."

"Es dzirdēju!" fonā uzsauca Elena. Bet vismaz mazulīte bija beigusi brēkt: viņa bija paņemta rokās.

"Nikola," es sacīju. "Tu esi vecākā un es paļaujos uz tevi, ka tu palīdzēsi uzturēt kārtību, kamēr manis nav."

"Es jau cenšos, tēt. Bet viņš ir drausmīgs dtarpakaļa."

Fonā: "Neesmu vis! Pad tāda, zebiekstes sūds!"

"Tēt! Tu redzi, ar ko man te jādzīvo."

"Pati tāda, kā mērkaķa āda!"

Es skatījos monitorā, kas atradās man priekšā. Tajā bija redzams tuksnesis, pārmaiņus visu apsardzes kameru uzņem­tie attēli. Viena kamera rādīja manu motociklu, kas apgāzts gulēja pie elektrostacijas durvīm. Cita kamera rādīja nolikta­vu, kuras durvis virinājās ciet un vaļā, atklājot skatienam Ro- zijas līķa aprises. Šodien bija aizgājuši bojā divi cilvēki. Es pats gandrīz biju zaudējis dzīvību. Un mana ģimene, kas va­kar bija pats svarīgākais manā dzīvē, šobrīd šķita tāla un ne­nozīmīga.

"Tas viss ir ļoti vienkārši, tēt," Nikola skaidroja savā vis­saprātīgākajā "liela cilvēka" balsī. "Mēs ar tanti Elenu pār­braucām no veikala - es dabūju ļoti jauku blūzīti izrādei -, un tad Ēriks ienāca manā istabā un nogāza visas manas grā­matas uz grīdas. Tāpēc cs viņam liku tās savākt. Viņš pazi­ņoja, ka nevāks, un nosauca mani vārdā, kas sākas ar "m", un tāpēc es viņam iespēru pa pakaļu - nestipri! - atņēmu viņa kareivi Džo un noslēpu. Tas arī viss."

"Tu atņēmi viņam kareivi Dzo?" es pārjautāju. Kareivis Džo bija pati galvenā Ērika manta. Viņš ar kareivi Džo sarunājās. Gulēt iedams, viņš kareivi Džo nolika uz spilvena sev blakus.

"Viņš dabūs to atpakaļ," viņa atbildēja, "kolīdz savāks manas grāmatas."

"Nika…"

"Tēt, viņš nosauca mani vārdā ar "m"!"

"Atdod viņam kareivi Džo!"

Attēli uz ekrāna riņķoja pa vairākām kamerām. Katrs at­tēls bija redzams tikai vienu divas sekundes. Es gaidīju, kad atkal parādīsies noliktavas aina. Kaut kas man nelika mieru. Kaut kas uztrauca.

"Tēt, tas ir pazemojoši…"

"Nika, tu neesi māte…"

"Ak, jā, viņa šeit iegriezās varbūt uz piecām sekundēm."

"Viņa bija mājās? Mamma bija iegriezusies?"

"Bet tad, kāds pārsteigums, viņai bija jābrauc prom. Jā­skrien uz lidmašīnu."

"Ahā. Nikola, tev jāklausa Elena…"

"Tēt, cs jau tev teicu, viņa nav…"

"Tāpēc, ka pa to laiku, kamēr manis nav, galvenā ir viņa. Ja viņa kaut ko saka, tev ir jāklausa."

"Tēt! Es uzskatu, ka tas ir nesaprātīgi." Viņa runāja kā zvērināto tiesas locekle.

"Mjā, dārgumiņ, tā nu tas ir."

"Bet mana problēma…"

"Nikola! Tā nu tas ir. Līdz es atgriezīšos."

"Kad tu būsi mājās?"

"Droši vien rīt."

"Skaidrs."

"Un tātad. Mēs sapratāmies?"

"Jā, tēt. Es te droši vien dabūšu nervu sabrukumu…"

"Tad es apsolu, ka uzreiz pēc atgriešanās apciemošu tevi psihiatriskajā slimnīcā."

"Ļoti smieklīgi."

"Iedod klausuli Ērikam!"

Es īsi aprunājos ar Ēriku, un viņš vairākas reizes man patei­ca, ka tas neesot godīgi. Liku viņam savākt Nikolas grāmatas. Viņš apgalvoja, ka nemaz neesot tās nogāzis, tā esot bijusi nejaušība. Liku, lai viņš vienalga tās savāc. Tad mazliet paru­nāju ar Elcnu. Uzmundrināju viņu, cik nu bija manos spēkos.

Kaut kad šīs sarunas laikā ekrānā atkal parādījās kameras filmētais noliktavas ārskats. Un es vēlreiz ieraudzīju žvanksto- šās durvis un nojumi. Šādā leņķī noliktava bija mazliet virs ze­mes līmeņa: uz durvīm veda četri koka pakāpieni. Tomēr viss izskatījās gluži normāli. Nesapratu, kas mani bija uztraucis.

Tad es to apjēdzu.

Nebija Deivida līķa. Pa durvīm tas nebija saskatāms. Die­nā es biju redzējis, kā viņa ķermenis izslīd pa durvīm un no­zūd skatienam, tātad tam vajadzēja gulēt ārā. Ņemot vērā vieglo slīpumu, tas varēja būt aizripojis pāris jardu no dur­vīm, bet nc vairāk.

Līķa nebija.

Varbūt cs biju kaut ko sajaucis. Vai varbūt te bija koijoti. Tā vai citādi, kameras attēls bija nomainījies. Man bija jāpa­laiž garām pilns cikls, lai atkal to ieraudzītu. Nolēmu negai­dīt. Ja Deivida līķis bija pazudis, es tur neko nevarēju darīt.

Ap septiņiem mēs apsēdāmies, lai dzīvojamo telpu moduļa virtuvītē ieturētu vakariņas. Bobijs atnesa šķīvjus ar ravioli to­mātu mērcē un dažādiem dārzeņiem. Biju gana ilgi nodzīvojis kā "mājas tētis", lai pazītu viņa izmantoto sasaldēto ēdienu markas. "Īstenībā man šķiet, ka "Contadina"ravioli ir labāks."

Bobijs paraustīja plecus.

"Es piegāju pie ledusskapja un paņēmu, kas nu tur bija."

Es biju pārsteidzoši izsalcis. Apēdu visu, kas bija uzlikts uz škīva.

"Laikam nemaz tik slikti nebija," sacīja Bobijs.

Meja ēda klusējot, kā parasti. Viņai blakus trokšņaini ie­turējās Vinss. Rikijs sēdēja galda tālākajā galā un bija pie­vērsis skatienu ēdienam, nepalūkodamies uz manu pusi. Man nebija iebildumu. Nevienam nebija vēlēšanās runāt par Ro- ziju un Deividu, taču tukšie krēsli pie galda ļoti dūrās acīs.

"Tad tu šonakt iesi ārā?" Bobijs man jautāja.

"Jā," es atbildēju. "Cikos kļūst tumšs?"

"Saule rietēs ap septiņiem divdesmit," Bobijs teica. Viņš ieslēdza sienas monitoru. "Tūlīt pateikšu precīzi."

"Tātad mums jāiziet apmēram trīs stundas vēlāk. Kaut kad pēc desmitiem," cs sacīju.

"Un tu domā, ka tev izdosies atrast spietu?"

"Vajadzētu. Vienu spietu Cārlijs kārtīgi nosmidzināja."

"Un tā rezultātā es tumsā spīdu," Čārlijs smiedamies sa­cīja. Viņš ienāca virtuvē un apsēdās pie galda.

Visi viņu jūsmīgi apsveica. Patīkami bija kaut vai tas vien, ka pie galda sēž vēl viens cilvēks. Es apjautājos, kā viņš jūtas.

"Labi. Maķenīt vārgs. Un vēl man drausmīgi sāp galva."

"Zinu. Man ari."

"Man tāpat," bilda Meja.

"Šīs sāpes ir vēl briesmīgākas par tām, ko man uzdzen Rikijs," teica Čārlijs, palūkojies uz galda galu. "Un neparko nepāriet."

Rikijs neko neteica. Turpināja ēst.

"Kā jums šķiet, vai tie ķēmi var ielīst smadzenēs?" Cārlijs jautāja. "Nu, tās tak ir nanodaļiņas. Tu tās ieelpo, tās šķērso hematocncefalisko barjeru… un ielien smadzenēs?"

Bobijs piestūma Cārlijam šķīvi ar ēdienu. Viņš uzreiz no­bārstīja to ar pipariem.

"Vai tu nevēlies pagaršot?"

"Tikai neņem ļaunā! Esmu pārliecināts, ka tas ir vajadzīgs." Viņš sāka ēst. "Saprotiet," viņš turpināja, "vai tad ne tāpēc visi tā uztraucas, ka nanotehnoloģijas piesārņo apkārtējo vidi, ko? Nanodaļiņas ir tik mazas, ka var iekļūt tādās vietās, par kādām agrāk neviens nedomāja. Tās var ielīst sinapsēs starp neironiem. Tās var iekļūt sirds šūnu citoplazmā. Tās var ielīst šūnas kodo­lā. Tās ir tik mazas, ka var ielīst pilnīgi jebkur, visā ķermenī. Tā ka varbūt mēs ar tevi esam inficēti, Džek."

"Neizskatās, ka tas tevi pārāk uztrauktu," teica Rikijs.

"Paklau, ko tad es šobrīd varu pasākt? Cerēt, ka aplipinā­šu tevi, tas ari viss. Ei, tas spageti nemaz nav slikts."

"Ravioli," sacīja Bobijs.

"Vienalga. Vajag tikai mazliet iepiparot." Viņš uzbēra vēl mazliet.

"Saule riet deviņpadsmitos divdesmit septiņās," teica Bo­bijs, nolasīdams laiku no monitora. Viņš atkal ķērās pie ēša­nas. "Un pipari nemaz nav vajadzīgi."

"Skaidrs, ka ir."

"Es jau pieliku piparus."

"Vajag vairāk."

"Veči?" cs jautāju. "Vai kāda trūkst?"

"Diez vai, kāpēc tu prasi?"

Es norādīju uz monitoru.

"Kurš tad stāv tajā tuksnesī?"