Spiets

ievads

Pusnakts. Māja ir tumša. Es nezinu, ar ko tas viss beig­sies. Bērniem ir ļoti slikti, viņi vemj. Es dzirdu, kā dažādās vannasistabās rīstās mans dēls un meita. Pirms dažām mi­nūtēm es biju aizgājis paskatīties, kā viņiem klājas, lai sa­prastu, kas gaidāms. Es uztraucos par mazulīti, bet man nā­cās izraisīt nelabumu arī viņai. Tā ir viņas vienīgā cerība.

Ar mani, šķiet, viss ir kārtībā, vismaz pagaidām. Taču iz­redzes, protams, ir nelāgas:gandrīz visi, kas bija iesaistīti šai lietā, jau ir miruši. Turklāt ir tik daudz kā tāda, par ko es neko nezinu.

Rūpnīca ir iznīcināta, bet es nezinu, vai mēs paspējām to izdarīt laikus.

Es gaidu Meju. Viņa pirms divpadsmit stundām aizbrau­ca uz Palo Alto laboratoriju. Ceru, ka viņai viss izdevās. Ce­ru, ka viņa spēja tiem ieskaidrot, cik šausmīga ir situācija. Es biju domājis, ka no laboratorijas kāds piezvanīs, taču pa­gaidām neviens nav to darījis.

Man džinkst ausīs, tā ir nelāga pazīme. Turklāt es jūtu vibrāciju krūtīs un vēdera dobumā. Mazulīte atraugājas, ne­vis vemj. Man reibst galva. Esmu vajadzīgs bērniem, jo seviš­ķi mazajai. Viņi ir pārbijušies. Es viņus nevainoju.

Arī man ir bail.

Sēžot šeit tumsā, ir grūti noticēt, ka pirms nedēļas mana lielākā problēma bija darba atrašana. Tagad tas šķiet gan­drīz smieklīgi.

Taču, no otras puses, viss vienmēr iznāk citādi, nekā tu esi gaidījis.