Spiets

6. diena 16:12

Zem rievotā jumta gaiss bija karsts un nekustīgs. Mums priekšā bija automašīnu rinda. Bija dzirdams, kā zem jumta dūc videokameras motors. Rikijs laikam bija monitoros ieraudzījis, ka mēs iznākam no šķūņa. Manās austiņās atskanēja šņākoņa.

"Kas, pie velna, jums tur notiek?" noprasīja Rikijs.

"Nekā laba," cs atbildēju. Aiz ēnām joprojām spoži spī­dēja pēcpusdienas saule.

"Kur pārējie?" teica Rikijs. "Vai visiem viss kārtībā?"

"Nē. Visiem viss nav kārtībā."

"Nu, pasaki vienreiz…"

"Ne tagad." Mēs visi bijām mēmi, apzinoties, kas ir noti­cis. Vienīgais, ko mēs vēlējāmies, - ātrāk nokļūt drošībā.

Laboratoriju ēka atradās simt tuksneša jardu attālumā pa labi no mums. Līdz elektrostacijas durvīm mēs varējām no­kļūt trīsdesmit vai četrdesmit sekundēs. Sākām skriet žiglā riksī. Joprojām kaut ko runāja Rikijs, taču mēs viņam neat­bildējām. Mēs visi domājām par vienu un to pašu: vēl pēc pusminūtes mēs sasniegsim durvis un drošību.

Taču mēs bijām aizmirsuši par ccturto spietu.

"Sūds!" izgrūda Čārlijs.

Ceturtais spiets parādījās gar laboratorijas ēkas stūri un vir­moja tieši pie mums. Mēs apjukumā apstājāmies. "Ko darī­sim?" jautāja Meja. "Veidosim baru?"

"Nē," es papurināju galvu. "Mēs esam tikai trīs."

Mūsu bija pārāk maz, lai apmulsinātu plēsoņu. Taču ne­vienu citu iespējamo stratēģiju cs nespēju izdomāt. Atsaucu prātā visus lasītos pētījumus par plēsoņām un upuriem. Par kaut ko tic bija vienisprātis. Vienalga, vai tiek modelētas ka- rotājskudras vai Screngeti lauvas, visi pētījumi apstiprināja galveno dinamiku: atstāti savā ziņā, plēsoņas nogalinās visus upurus, līdz vairs neviens nebūs palicis dzīvs - ja nu vienīgi upuris būs patvēries drošā vietā. īstie upuri varēja patverties kādā ligzdā kokā vai pazemes midzenī, vai upes dzelmē. Ja upurim bija, kur patverties, viņš var palikt dzīvs. Ja patvēru­ma nebija, plēsoņas nogalina visus līdz pēdējam.

"Izskatās, ka mēs esam pakaļā," teica Čārlijs.

Mums bija vajadzīgs patvērums. Spiets nāca mums virsū. Es jau gandrīz jutu, kā adatiņas dursta ādu, mutē jau uzradās sausais plienainums. Mums bija jāatrod kaut kāds patvērums, iekams spiets bija mūs sasniedzis. Es apgriezos ap savu asi, skatīdamies uz visām pusēm, taču neredzēju neko, izņemot…

"Vai mašīnas ir aizslēgtas?"

Manas austiņas iesprakšķējās. "Nevajadzētu būt."

Mēs pagriezāmies un skrējām.

Tuvākā mašīna bija zils "Ford sedan ". Es atvēru vadītāja durvis, Meja - durvis blakussēdētāja pusē. Spiets bija tieši mums aiz muguras. Aizcirzdams durvis, cs dzirdēju trinkšķo- ņu, tad Meja aizcirta savējās. Čārlijs, joprojām ar "Windex" pudeli rokās, pūlējās atdabūt vaļā aizmugurējās durvis, taču tās bija aizslēgtas. Meja pagriezās, lai atbloķētu atslēgu, ta­ču Cārlijs jau bija pieskrējis pie nākamās mašīnas, "Land Cruiserun iclēcis tajā. Un aizcirtis durvis.

"Au!" viņš iesaucās. "Velns, kur karsts!"

"Zinu," cs atbildēju. Mašīnā bija karsts kā cepeškrāsnī. Mēs ar Meju jau bijām nosvīduši. Spiets metās uz mūsu pusi un vir­moja gar vējstiklu, pulsēdams, stumdīdamics šurpu turpu.

Panikas pārņemtais Rikijs austiņās sauca:

"Veči? Kur jūs esat? Veči?"

"Mašīnās."

"Kādās mašīnās?"

"Ellē ratā, kāda starpība?" atcirta Čārlijs. "Mēs esam di­vās no tām draņķa mašīnām, Rikij."

Melnais spiets atstāja mūsu "Scdan"un devās uz "Toyota" pusi. Mēs skatījāmies, kā tas slīd no viena loga pie otra, pū­lēdamies tikt iekšā. Čārlijs caur sdklu man greizi uzsmaidīja.

"Seit nav, kā tajā šķūnī. Sitie vāģi ir noblīvēti. Tā kā… šie var iet…"

"Bet ventilācijas atveres?" cs jautāju.

"Es savējo aizvēru."

"Bet tās taču nav hermētiski noslēgtas, vai ne?"

"Nav gan," viņš atbildēja. "Bet, lai tiktu iekšā, vajag pa­līst zem motora pārsega. Vai varbūt jālien caur bagāžnieku. Un es varu derēt, ka šitā pārbarotā dūcenīte nespēs tik tālu aizdomāties."

Meja citu pēc citas vēra ciet mūsu mašīnas ventilācijas lū­kas. Viņa atvēra cimdu nodalījumu, ieskatījās tajā un atkal to aizvēra.

"Atradi kādas atslēgas?" es jautāju.

Viņa papurināja galvu - nē.

Austiņās atskanēja Rikija balss:

"Veči? Jums ir jauni cicmiņi."

Es pagriezos un ieraudzīju, kā gar noliktavu tuvojas vēl divi spieti. Tic nekavējoties metās virsū mūsu mašīnai no priekšpuses un no aizmugures. Man bija sajūta, it kā mēs būtu iekļuvuši smilšu vētrā. Palūkojos uz Meju. Viņa sēdēja pilnī­gi nekustīgi, ar akmenscictu seju, un vērīgi skatījās.

Divi jaunie mākoņi beidza apriņķot mašīnu, tad aizvirmo- ja uz priekšu. Viens ierīkojās tieši pie loga Mcjas durvju pu­sē. Tas pulsēja, mirdzinādams sudrabu. Otrs bija uz motora pārsega un virzījās šurpu turpu no Mejas pie manis. Laiku pa laikam tas uzklupa vējstiklam un izšķīda pa stiklu. Tad tas atkal saauga kopā, aizslīdēja uz motora pārsega priekš­galu un no jauna metās pret stiklu.

"Mēģina tikt iekšā," Cārlijs līksmi ietarkšķējās. "Es tak jums teicu - viņiem neizdosies!"

Es nebiju tik ļoti pārliecināts. Ievēroju, ka pēc katra trie­ciena spiets atvirzās arvien tālāk, ieskrienas ilgāk. Drīz tas būs atkāpies līdz priekšgala režģim. Un, ja tas sāks ložņāt pa rež­ģi, tad atradīs ventilācijas atveres. Un tad mums būs beigas.

Meja rakņājās pa sīklietu kastīti starp sēdekļiem. Viņa iz­vilka līmlentes rullīti un kārbiņu ar sviestmaižu maisiņiem.

"Varbūt mēs varam aizlīmēt atveres…" viņa teica.

Es papurināju galvu. "Nav jēgas," es sacīju. "Tās ir nano­daļiņas. Tās ir tik sīkas, ka var tikt cauri plēvei."

"Tu gribi teikt, ka tās tiks cauri polietilēnam?"

"Jā, vai varbūt izsprauksies gar malām, pa sīkām šķirbiņām. Nav iespējams aizlīmēt tik hermētiski, lai tās netiktu cauri."

"Tad mums adiek tikai sēdēt?"

"Lielā mērā jā."

"Un cerēt, ka tās neiedomāsies."

"Tieši tā," es pamāju.

Bobijs Lembcks austiņās sacīja:

"Vējš atkal sāk celties. Seši mezgli."

Izklausījās, ka viņš grib mūs uzmundrināt, taču seši mez­gli ne tuvu nebija pietiekams stiprums. Spieti aiz vējstikla bez pūlēm virmoja ap mašīnu.

"Džek?" iejautājās Cārlijs. "Mana dūcenīte tikko pazuda. Kur šī palika?"

Es atskatījos uz Cārlija mašīnu un redzēju, ka trešais spiets bija noslīdējis pie priekšējās riepas un virmoja iekšā un ārā pa diska caurumiem.

"Pēta tava riteņa disku, Cārlij," es atbildēju.

"M-m-m." Viņš neizklausījās laimīgs, un tam bija pietie­kams iemesls. Ja reiz spiets bija sācis rūpīgi pēdt mašīnu, tas var nejauši atklāt, kā tajā var iekļūt. "Manuprāt, viss atduras jautājumā, kāda ir viņu PO komponente, vai ne?" viņš sacīja.

"Tā gan," es atbildēju.

"Un kā tas būtu angliski?" vaicāja Meja.

Es paskaidroju. Spietiem nav ne vadoņa, ne centrālā prā­ta. To intelekts ir atsevišķu daļiņu summa. Šīs daļiņas pašor- ganizējas spietā un to pašorganizēšanās tendencei ir nepro­gnozējami rezultāti. Nekādi nav iespējams zināt, ko tās darīs. Spieti var turpināt darboties tikpat nesekmīgi kā šobrīd. Tie var nejauši uzdurties kādam risinājumam. Tie var arī sākt meklēt organizēti.

Pagaidām gan tie tik tālu nebija tikuši.

Mans apģērbs bija smags, sviedros izmircis. Sviedri pilēja no deguna un zoda. Ar delnas virspusi noslaucīju pieri. Palū­kojos uz Meju. Ari viņa svīda.

"Klau, Džek?" ierunājās Rikijs.

"Kas ir?"

"Pirms brīža zvanīja Džūlija. Viņa ir izrakstījusies no slim­nīcas un…"

"Ne tagad, Rikij."

"Viņa šovakar atlidos."

"Parunāsim vēlāk, Rikij."

"Es tikai domāju, ka tu gribēsi zināt."

"Jēziņ!" uzsprāga Cārlijs. "Pasakiet tam pakaļcaurumam, lai aizveras. Mēs esam aizņemtiV

"Vēja stiprums - astoņi mezgli," teica Bobijs Lembeks. "Nē, piedošanu… septiņi."

"Jēziņ, tā spriedze mani nobeigs," sacīja Čārlijs. "Kur ir mans spiets, Džek?"

"Zem mašīnas. Es neredzu, ko viņš tur dara… Nē, paga… Tas ceļas augšā tev aiz muguras, Čārlij. Izskatās, ka tas pēta tavas gabaritugunis."

"Vēl viens, kas ķerts uz vāģiem," viņš noteica. "Nu, lai pēta vien."

Es joprojām pār plecu lūkojos uz Čārlija spietu, kad ieru­nājas Meja:

"Džek. Paskaties/"

Spiets, kas virmoja gar sānlogu viņas pusē, bija mainījies. Šobrīd tas bija gandrīz pilnīgi sudrabots, mirgojošs, taču ļoti noturīgs, un cs redzēju, kā šajā sudrabotajā virsmā atspīd Me- jas galva un pleci. Atspulgs nebija ideāls, viņas acis un mute bija mazliet izplūdušas, taču lielos vilcienos tas bija precīzs.

Es saraucu pieri.

"Tas ir spogulis…"

"Nē," viņa iebilda. "Nav vis." Viņa aizgriezās no loga un paskatījās uz mani. Viņas attēls uz sudrabotās virsmas nemainījās. Seja vēl arvien lūkojās mašīnā. Tad, pēc kāda brīža, attēls notrī­sēja, izšķīda un pēc tam, atkal izveidojies, rādīja viņas pakausi.

"Ko tas nozīmē?" Meja jautāja.

"Man ir viena laba doma, bet…"

Spiets uz motora pārsega izturējās gluži tāpat, vienīgi tā sudrabotajā virsmā bijām redzami mēs abi, plecu pie pleca mašīnā, ļoti izbiedēti. Arī šis attēls bija zināmā mērā izplū­dis. Un tagad man bija skaidrs, ka spiets nebija spogulis vār­da burtiskajā nozīmē. Tas patstāvīgi veidoja attēlu, precīzi iz­vietojot atsevišķas daļiņas, un tas nozīmēja…

"Draņķīgi…" ierunājās Cārlijs.

"Zinu," cs atbildēju. "Tic ievieš jauninājumus."

"Kā tev šķiet, vai tas ir kāds no iebūvētajiem gājieniem?"

"Lielā mērā jā. Manuprāt, tā ir imitēšana."

Meja nesaprazdama papurināja galvu.

"Programmā ir iepriekš paredzētas noteiktas stratēģijas, kas palīdz sasniegt mērķus. Šīs stratēģijas modelē to, ko da­ra īstie plēsoņas. Piemēram, viena no iebūvētajām stratēģi­jām ir sastingt uz vietas un gaidīt, uzglūnēt no slēpņa. Cita ir skraidīt šurpu turpu, līdz esi uzdūries medījumam, un tad dzīties tam pakaļ. Trešā ir nomaskētics, pārņemot kaut kā­dus apkārtējās vides elementus, saplūst ar to. Un ceturtā ir atdarināt medījuma uzvedību - imitēt upuri."

"Tu domā, ka tā ir imitēšana?" viņa jautāja.

"Es domāju, ka tas ir imitēšanas paveids, jā."

"Tas mēģina izskatīties tāds pats kā mēs?" "Jā."

"Tā ir iegūtā uzvedība? Viņš patstāvīgi ir to attīstījis?"

"Jā," es teicu.

"Nelāgs jaunums," sērīgi novilka Cārlijs. "Nelāgs, nelāgs jaunums."

Mašīnā sēdēdams, es sāku niknoties. Šī spoguļattēla vei­došana man lika saprast, ka cs nezinu nanodaļiņu patieso uz­būvi. Man bija teikts, ka tiem ir iebūvēti pjczoclementi, kas spēj atstarot gaismu. Tāpēc nebija brīnums, ka spiets ik pa laikam sudraboti nozibsnīja saulē. Nekāda sevišķi izsmalci­nāta daļiņu orientēšana tam nebija vajadzīga. Īstenībā šādu sudrabotu ņirbu varēja uzskatīt par nejaušu efektu, gluži tā­pat, kā mašīnām pilnās šosejās tc uzrodas, te izzūd satiksmes "korķi". Sastrēgumus izraisa viens vai divi autobraucēji, ga­dījuma pēc mainot ātrumu, taču tā iespaids aizviļņo pa visu šoseju. Tas pats, iespējams, bija sakāms par spietiem. Gadī­juma efekts varēja viļņveidīgi izplatīties pa visu spietu. Un tieši to ari mēs bijām redzējuši.

Toties šī spoguļošana jau bija kaut kas pavisam cits. Spie­ti veidoja krāsainus attēlus, turklāt tiem piemita pasakaina noturība. Tik sarežģītu uzvedību nevarēja gaidīt no tām vien­kāršajām nanodaļiņām, kas man bija parādītas. Es šaubījos, vai no sudraba slāņa ir iespējams radīt pilnu spektru. Teorē­tiski bija iespējams, ka sudrabu var precīzi izliekt, lai radītu prizmas krāsas, taču tam bija vajadzīga ārkārtīgi izsmalcinā­ta kustība.

Loģiskāk bija pieņemt, ka daļiņas rada krāsas citādi. Un tas nozīmēja, ka cs nezināju patiesību par daļiņām. Rikijs kār­tējo reizi bija man melojis. Tāpēc es niknojos.

Es jau biju secinājis, ka ar Rikiju kaut kas nav lāgā, un, šobrīd visu apjaušot, tā bija mana, nevis viņa problēma. Pat pēc katastrofas noliktavā cs joprojām neaptvēru, ka spieti at­tīstās tik ātri, ka mēs tiem netiekam līdzi. Man būtu vaja­dzējis sajēgt, kas atrodas manā priekšā jau tad, kad spieti de­monstrēja jaunu stratēģiju - padarīt grīdu slidenu, lai viņu medījums nespētu aizbēgt un to varētu pārvietot. Runājot par skudrām, to dēvēja par kolektīvo transportu; tas bija labi zināms fenomens. Turpretī šo spietu gadījumā tā bija nepie­redzēta, tikko izstrādāta uzvedība. Taču tobrīd es biju neprā­tīgi pārbijies un nespēju aptvert, cik tas ir būtiski. Tagad, sēžot svelmīgajā mašīnā, nebija jēgas vainot Rikiju, tomēr es biju nobijies un noguris, un nejaudāju skaidri domāt.

"Džek." Meja piebikstīja man pie pleca un norādīja uz Cārlija mašīnu.

Viņas seja bija drūma.

* * *

Spiets pie Čārlija mašīnas pakaļējām gabaritugunīm bija kļuvis par melnu straumi, kas augstu gaisā izliecās un tad no­zuda vīlē, kur sarkanā plastmasa bija savienota ar metālu.

Es ierunājos:

"Paklau, Cārlij… Manuprāt, tie ir atraduši ceļu."

"Jā, es redzu. Kas par draņķiem!"

Cārlijs patlaban mēģināja ierāpties aizmugures sēdeklī. Daļiņas mašīnas iekšpusē jau bija savairojušās un veidoja pe­lēku dūmaku, kas strauji satumsa. Cārlijs ieklepojās. Es ne­redzēju, ko viņš dara, - viņš bija zemāk par loga līmeni. Viņš atkal ieklepojās.

"Čārlij?"

Viņš neatbildēja. Taču es dzirdēju, kā viņš nolamājas.

"Čārlij, kāp ārā!"

"Pie pakaļas tos draņķusi"

Un tad atskanēja dīvains troksnis, kura izcelsmi cs uzreiz nespēju saprast. Pagriezos pret Meju, kas bija piespiedusi sa­karu ierīci pie auss. Bija dzirdama savāda, ritmiska šņirksto- ņa. Viņa jautājoši pavērās manī.

"Čārlij?"

"Es… apsmidzinu tos mērglēnus. Paskatīsimies, ko šie da­rīs, kad būs slapji."

"Tu izsmidzini izotopu?" pārjautāja Meja.

Viņš neatbildēja. Taču pēc brīža viņš atkal bija redzams pa logu un uz visām pusēm smidzināja ar "Windex" pudeli. Šķidrums tecēja pār stiklu un pilēja zemē. Mašīnas iekšiene kļuva vēl tumšāka - tajā sanāca arvien vairāk daļiņu. Drīz mēs viņu vairs nespējām saskaut. No melnuma iznira viņa rokas, tās atspiedās pret stiklu un atkal nozuda. Viņš nemitī­gi klepoja. Sausi un rejoši.

"Čārlij," es teicu, "negaidi, bēdz!"

"Ai, pie pakaļas. Kāda jēga?"

"Vējš - desmit mezglu," sacīja Bobijs Lembcks. "Izman­tojiet!"

Ar desmit mezgliem nebija diezgan, tomēr tas bija labāk nekā nekas.

"Čārlij? Tu dzirdi?"

No melnās mašīnas atskanēja balss:

"Jā, labi… Bs meklēju… nevaru atrast… to draņķa roktu­ri, nevaru sataustīt… Kur, ellē, ir tas sasodītais rokturis…" Viņš aprāvās un sāka aizvilkdamies klepot.

Austiņās es dzirdēju, kā laboratorijā skan drudžainas balsis.

"Viņš sēž aToyota teica Rikijs. "Kur uToyota" ir rokturis?"

Bobijs Lembcks: "Nezinu, tā nav mana mašīna."

"Kā mašīna tā ir? Vins?"

Vinss: "Nē, nē. Tam čalim ar slimajām acīm."

"Kuram?"

"Tam inženierim. Tam, kurš visu laiku mirkšķina acis."

"Deividam Brukām?"

"Jā. Viņam."

"Veči?" mūs uzrunāja Rikijs. "Mēs domājam, ka tā ir Dei­vida mašīna."

Es iesāku: "Tas mums neko…"

Un tad cs aprāvos, jo Meja rādīja uz mūsu mašīnas aiz­muguri. No šuves, kur sēdekļa spilvens saskārās ar atzveltni, šņākdamas ieplūda daļiņas, līdzīgas melniem dūmiem.

Es ieskatījos un pamanīju aizmugurē uz grīdas segu. Arī Meja bija to ieraudzījusi un, ienirdama starp sēdekļiem, ie­metās aizmugurē. Lēkdama viņa iespēra man pa galvu, to­ties sega bija viņai rokā un viņa sāka to bāzt iekšā spraugā. Es mēģināju ierāpties aizmugurē, lai viņai palīdzētu, un ma­nas austiņas nokrita un aizķērās aiz stūres. Mašīnā nebija vie­tas. Austiņās skanēja kāda metāliska balss.

"Ātrāk," skubināja Meja. "Ātrāk!"

Es biju par viņu lielāks; man aizmugurē nepietika vietas; saliecies līdzīgi kabatas nazim, sniedzos pāri vadītāja sēdek­lim, saķēru segu un palīdzēju viņai to bakstīt spraugā.

Kaut kur tālumā es neskaidri manīju, ka ar troksni atveras aT(>yota"durvis un no melnuma iznirst Cārlija pēda. Viņš gribē­ja izmēģināt laimi ārā. Varbūt mums jādara tāpat, cs nodomā­ju, palīdzēdams Mejai darboties ar segu. Nekāda labuma no segas nebūs, tā bija tikai notikumu novilcināšana. Es jau manī­ju, ka daļiņas spiežas cauri audumam; mašīnā to bija arvien vairāk. Kļuva arvien tumšāks. Visu manu ādu durstīja adatiņas.

"Meja, skrienam!"

Viņa neatbildēja, tikai sāka vēl sparīgāk stumt segu sprau­gās. Droši vien viņa apzinājās, ka ārā mums nav izredžu iz­sprukt sveikā. Spieti mūs panāks, nostāsies ceļā, liks mums paklupt un krist. Un, kad mēs būsim nokrituši, tic mūs no­smacēs. Gluži tāpat kā pārējos.

Gaiss kļuva blīvāks. Es sāku klepot. Pustumsā visu laiku skanēja metāliskā balss no austiņām. Nebija skaidrs, no ku­rienes tā nāk. Arī Mejas austiņas bija nokritušas, es it kā biju manījis tās uz priekšējā sēdekļa, taču jau bija pārāk tumšs, lai kaut ko varētu saskatīt. Acis svila. Es nemitīgi klepoju. Arī Meja klepoja. Es nezināju, vai viņa joprojām baksta spraugā segu. Viņa bija tikai ēna miglā.

Aso sāpju dēļ cs aizmiedzu acis. Rīkle sažņaudzās, klepus bija sauss. Man atkal reiba galva. Es apzinājos, ka mums atlikusi ti­kai apmēram minūte, iespējams, mazāk. Atskatījos uz Meju, taču viņu neredzēju. Dzirdēju viņas klepu. Pavicināju roku, mē­ģinādams izklīdināt miglu, lai viņu ieraudzītu. Tas nelīdzēja. Pa­vicināju roku vējstikla priekšā, un tas acumirklī kļuva tīrs.

Neraugoties uz klepus lēkmi, cs tālumā redzēju laborato­rijas ēku. Spīdēja saule. Viss izskatījās tāpat kā parasti. Cik kaitinoši, ka viss varēja izskatīties tik normāli un mierīgi, bet mēs šeit bijām noklepojušies līdz nāvei. Nespēju saskatīt, kur palicis Cārlijs. Viņš vairs ncatradas man priekšā. īstenībā - es atkal pavicināju roku - redzamas bija tikai…

Vēja pūstas smiltis.

Ak kungs, vēja pūstas smiltis.

Atkal bija sacēlies vējš.

"Meja," es klepoju. "Meja. Uz durvīm!"

Nezināju, vai viņa ir dzirdējusi. Viņa smagi klepoja. Es iz­stiepu roku uz vadītāja durvju pusi un gramstīdamies mek­lēju rokturi. Jutos apjucis un dezorientēts. Bez apstājas kle­poju. Sataustīju karstu metāla stienīti, parāvu to lejup.

Durvis man blakus atvērās. Mašīnā, savirmojot miglu, ie­plūda karstā tuksneša gaisa straume. Vējš neapšaubāmi bija spēcīgāks.

"Meja!"

Viņa bija noklepojusies gandrīz līdz bezsamaņai. Iespē­jams, viņa nespēja kustēties. Es metos uz pasažiera durvīm iepretim. Apdauzīju ribas pret ātrumpārslēgu. Migla bija kļu­vusi plānāka, un es ieraudzīju rokturi, pagriezu to un atgrū- du durvis vaļā. Vējš aizcirta tās ciet. Es pavilkos uz priekšu un, atkal atgrūdis tās vaļā, pieturēju ar roku.

Vējš pūta cauri mašīnai.

Dažās sekundēs melnais mākonis izgaisa. Pakaļējais sēdek­lis joprojām bija tumšs. Es līdu uz priekšu, izrāpos pa pasa­žiera durvīm un atvēru pakaļējās durvis. Meja izstiepa rokas man pretī un es izrāvu viņu ārā. Mēs abi smagi klepojām. Viņas kājas saļodzījās. Es apmetu viņas roku sev ap pleciem un pusnešus izvilku viņu klajā tuksnesī.

Vēl joprojām nezinu, kā man izdevās nokļūt līdz labora­toriju ēkai. Spieti bija nozuduši; pūta spēcīgs vējš. Meja ne­kustīgi gulēja man uz pleciem, viņas augums bija ļengans, kājas vilkās pa smildm. Man nebija spēka. Mani mocīja kle­pus lēkmes, kuru dēļ bieži vajadzēja apstāties. Nespēju atgūt elpu. Jutos apreibis un dezorientēts. Saules stariem bija zaļ­gana nokrāsa, un gar acīm man griezās raibs. Meja vārgi kā­sēja; viņas elpa bija sekla. Man radās sajūta, ka viņa neizdzī­vos. Es klamzāju uz priekšu, likdams pēdu aiz pēdas.

Kaut kur man priekšā vīdēja durvis un es dabūju tās vaļā. Ienesu Meju melnajā priekšnamā. Otrā pusē bija stikla slūžas, tur gaidīja Rikijs un Bobijs Lembcks. Viņi mums uzgavilēja, taču es neko nedzirdēju. Austiņas bija palikušas mašīnā.

Durvis nošņācot atvērās, un es iestiepu Meju slūžās. Viņai izdevās noturēties kājās, kaut ari klepojot viņa bija saliekusies uz pusēm. Pagāju malā. Vējš sāka viņu appūst. Atslīgu pret sienu, aizelsies, apdullis.

Vai tikai tas jau reiz nav noticis, cs nodomāju.

Ieskatījos rokaspulkstenī. Tikai pirms trim stundām cs biju par mata tiesu izbēdzis no iepriekšējā uzbrukuma. Noliecies uzliku plaukstas uz ceļgaliem. Blenzu grīdā un gaidīju, kad slūžas atsvabināsies. Pametu skatienu uz Rikiju un Bobiju. Viņi kaut ko auroja, bakstīdami sev ausīs. Papurināju galvu.

Vai tiešām viņi neredz, ka man nav austiņu?

"Kur Cārlijs?" es jautāju.

Viņi atbildēja, taču es neko nedzirdēju.

"Vai viņš izglābās? Kur ir Čārlijs?"

Es saviebos - atskanēja spalgs elektronisks pīkstiens un tad iekšējās sakaru ierīces pastiprinātā Rikija balss:

"… tu tur neko nevari darīt."

"Vai viņš ir šeit?" es jautāju. "Vai viņš izglābās?" "Nē."

"Kur viņš ir?"

"Joprojām mašīnā," atbildēja Rikijs. "Viņš tā arī neizkā­pa. Tu nezināji?"

"Biju aizņemts," es sacīju. "Tad viņš joprojām ir tur?"

"Jā."

"Miris?"

"Nē, nē. Viņš ir dzīvs."

Es vēl arvien smagi elpoju, joprojām reiba galva. "Ko?"

"Tai videomonitorā ir grūti saprast, bet izskatās, ka viņš ir dzīvs…"

"Tad kāda velna pēc jūs nestiepjat viņu šurp?"

"Mēs nevaram, Džek." Rikija balss bija mierīga. "Mums jāparūpējas par Meju."

"Kāds taču var aiziet."

"Mums nav lieku cilvēku."

"Es nevaru," es sacīju. "Man nav iekšā kaut kur iet."

"Protams," atbildēja Rikijs, likdams lietā savu mierinošo balsi. Apstāvētāja balsi. "Tev tas viss noteikti bija briesmīgs trieciens, Džek, viss, kas tev bija jāpārdzīvo…"

"Pasaki… vienu… kurš ies viņam pakaļ, Rikij?"

"Nežēlīgi atklāti runājot," Rikijs sacīja, "cs nedomāju, ka ir jēga to darīt. Viņam bija konvulsijas. Spēcīgas. Nedomā­ju, ka viņš vēl ilgi izvilks."

"Neviens neies?" es jautāju.

"Baidos, ka tam nav jēgas, Džek."

Slūžās Bobijs palīdzēja Mejai iziet ārā un veda viņu prom pa gaiteni. Rikijs stāvēja un caur stiklu skatījās uz mani.

"Tava kārta, Džek. Nāc iekšā!"

Es nekustējos. Paliku, atbalstījies pret sienu. "Kādam ir jā­iet un viņš jāatstiepj," cs tcicu.

"Ne tagad. Vējš nav noturīgs, Džek. Kuru katru bridi tas var pazust."

"Bet viņš ir dzīvs."

"Vairs nebūs ilgi."

"Kādam ir jāiet," cs tcicu.

"Džek, tu tikpat labi kā es apzinies, ar ko mēs esam sa­dūrušies," teica Rikijs. Šobrīd viņš tēloja saprāta balsi, rāmu un loģisku. "Mēs esam cietuši drausmīgus zaudējumus. Vairs nedrīkstam riskēt ne ar vienu cilvēku. Ap to laiku, kad izdo­sies nokļūt līdz Čārlijam, viņš būs miris. Varbūt viņš jau ta­gad ir miris. Izbeidz runāt niekus un ej iekšā slūžās!"

Es izvērtēju savai ķermeni, iztaustīju elpu, krūtis, dziļo pār­gurumu. Savā pašreizējā stāvoklī cs nespēju atkal iziet ārā.

Tāpēc iegāju slūžās.

Gaisa pūtēji rēkdami saplacināja man matus, pluinīja drē­bes un notīrīja melnās daļiņas no apģērba un ādas. Redze gan­drīz uzreiz uzlabojās. Es uzelpoju. Tagad pūta uz augšu. Es izstiepu savai melno roku un redzēju, kā tā kļūst bālgani pe­lēka un tad atgūst normālo miesas krāsu.

Iedarbojās gaisa pūtēji slūžu sānos. Es dziļi ievilku elpu. Adatiņas vairs tik sāpīgi ncdursdja man ādu. Vai nu cs mazāk tās jutu, vai arī tās pūta prom. Galva kļuva nedaudz skaidrāka. Vēlreiz ievilku elpu. Pašsajūta bija nelāga. Tomēr jutos labāk.

Stikla durvis atvērās. Rikijs izstiepa rokas.

"Džek! Paldies Dievam, tu esi drošībā."

Es neatbildēju, vien pagriezos un devos atpakaļ pa to pa­šu ccļu.

"Džek…"

Stikla durvis svelpdamas vērās ciet un ar būkšķi noslēdzās.

"Es viņu tur neatstāšu," cs sacīju.

"Ko tu taisies darīt? Tu taču nevari viņu nest, viņš ir pā­rāk liels. Ko tu taisies darīt?"

"Nezinu. Bet es viņu neatstāšu, Rikij."

Un es atkal izgāju ārā.

Protams, es rīkojos tieši tā, kā Rikijs vēlējās… tieši tā, kā viņš gaidīja… taču tobrīd es to neaptvēru. Un ari tad, ja kāds būtu mani brīdinājis, cs nebūtu noticējis, ka Rikijam var pie­mist tik attīstīta psiholoģiska izsmalcinātība. Rikija parastais vadības stils bija ļoti triviāls. Tomēr šoreiz viņš mani bija ap­vedis ap stūri.