Spiets

6. diena 19:12

"Sūdu būšana," izgrūda Bobijs. Viņš pielēca kājās un iz­skrēja no virtuves. Visi pārējie darīja tāpat. Es sekoju.

Rikijs pa ceļam bija paķēris rāciju:

"Vins, noslēdz mūs! Vins?"

"Mēs esam noslēgti," Vinss atsaucās. "Spiediens - plus pieci."

"Kāpēc nav iedarbojusies signalizācija?"

"Nezinu sacīt. Varbūt viņi ir iemanījušies arī tai aizlīst garām."

Es sekoju visiem pārējiem palīgtelpā, kur atradās lieli, sie­nā iebūvēti šķidro kristālu ekrāni, kas rādīja ārpuses videoka­meru attēlus. Tuksnesis visvisādos leņķos.

Saule jau bija nolaidusies aiz apvāršņa, bet debesis pie pa­males bija spilgti oranžas, mazliet augstāk tās kļuva violetas un tad - tumši zilas. Uz šo debesu fona bija redzams jauns vīrietis ar īsiem matiem. Viņš bija ģērbies džinsos un baltā krekliņā un izskatījās pēc sērfotāja. Dziestošajā gaismā es vi­ņa seju nespēju saskatīt, tomēr, arī tāpat vērodams, kā viņš kustas, es viņā redzēju kaut ko pazīstamu.

"Tur ārā mums ir kaut kādi jupiteri?" jautāja Cārlijs. Viņš staigāja apkārt ar savai makaronu bļodu, joprojām ēzdams.

"Tūlīt ieslēgsies," teica Bobijs, un pēc mirkļa jaunais vī­rietis stāvēja, spožas gaismas apspīdēts. Tagad es viņu redzē­ju skaidri…

Un man pielēca. Viņš izskadjās gluži tāpat kā tas čalis, kas bija sēdējis Džūlijas mašīnā pēc vakariņām, kad viņa brau­ca prom, tieši pirms avārijas. Tas pats blondais sērfotājs, kurš tagad, kad es viņu atkal redzēju, izskadjās pēc…

"Jēziņ, Rikij," teica Bobijs. "Viņš izskatās pēc tevis."

"Tev taisnība," piekrita Meja. "Tas ir Rikijs. Pat krekliņš ir viņa."

Rikijs stāvēja pie automāta un lēja sev dzērienu. Viņš pa­griezās pret displeja ekrānu.

"Par ko jūs tur runājat?"

"Viņš izskatās pēc tevis," teica Meja. "Viņam ir pat tavs krekliņš ar "Es esmu sakne" uz krūtīm."

Rikijs palūkojās uz savu krekliņu, tad atkal pievērsa ska­tienu ekrānam. Bridi viņš bija gluži mēms. "Nolādēts!"

"Tu neesi izgājis no ēkas, Rikij," es sacīju. "Kā tas nākas, ka tas esi tu?"

"Manam prātam tas nav aptverams," Rikijs atbildēja. Viņš nevērīgi parausdja plecus. Pārlieku nevērīgi?

"Es īsti nespēju saskadt seju," teica Meja. "Nu, vaibstus."

Cārlijs piegāja pie lielākā ekrāna un piemiegtām acīm vē­roja attēlu.

"Tu nespēj saskatīt vaibstus tāpēc," viņš sacīja, "ka nekā­du vaibstu nav."

"Ei, nepūt pīlītes!"

"Cārlij, tas ir izšķirtspējas dēļ!"

"Nav vis," teica Cārlijs. "Tur nav nekādu sasodītu vaib­stu. Pievelciet klāt un paši redzēsiet!"

Bobijs palielināja attēlu. Gaišmatainās galvas attēls kļuva lielāks. Tas virzījās šurpu turpu, te iekļuva ekrānā, te nozuda, taču uzreiz bija skaidrs, ka Čārlijam taisnība. Vaibstu nebija. Tur bija ovāls bālas ādas plankums zem gaišo matu kontūras; bija nojaušami deguna un uzacu loki un kaut kas līdzīgs paaugstinājumam tur, kur vajadzētu būt lūpām. Tomēr īstu vaibstu nebija.

Izskatījās, it kā tēlnieks būtu sācis izkalt seju, bet atstājis darbu pusratā. Šī seja nebija pabeigta.

Tomēr uzacis laiku pa laikam sakustējās. It kā sašķobījās, it kā notrīsēja. Vai varbūt tas bija attēla efekts.

"Jūs taču zināt, uz ko jūs tagad skatāties, vai ne?" jautāja Cārlijs. Viņa balsī skanēja bažas. "Patin uz leju! Paskatīsimies uz visu pārējo." Bobijs patina attēlu zemāk, un mēs ierau­dzījām baltas kedas, kas pārvietojās pa tuksneša smilti. Tikai šis kedas neskārās pie zemes, drīzāk plivinājās nelielā augstu­mā. Un pašas kedas bija it kā izplūdušas. Bija nojaušamas saites un švīka tur, kur vajadzēja atrasties "Nikev logotipam. Tomēr tās izskatījās drīzāk pēc skices, nevis pēc īstām kedām.

"Ļoti dīvaini," teica Meja.

"Nemaz nav dīvaini," attrauca Čārlijs. "Tā ir aprēķināta blīvuma aproksimācija. Spietam nepietiek aģentu, lai izvei­dotu augstas izšķirtspējas apavus. Tāpēc tie ir aptuveni."

"Vai varbūt," cs sacīju, "tas ir labākais, ko tas spēj izvei­dot no tā materiāla, kas ir pie rokas. Tas droši vien ģenerē krāsas, izliecot savu fotoelektrisko virsmu smalkos leņķos, tverot gaismu. Kā tās kartiņas, ko skatītāji paceļ augšā fut­bola stadionos, veidojot bildes."

"Un tādā gadījumā," secināja Čārlijs, "tā uzvedība ir vis­notaļ izsmalcināta."

"Daudz izsmalcinātāka nekā tā, ko mēs redzējām agrāk," es piekritu.

"Ak, Dieva dēļ," Rikijs aizkaitināts iesaucās. "Jūs runājat tā, it kā šis spiets būtu Einšteins."

"Nebūt ne," atcirta Cārlijs. "Ja tas modelē tevi, tad tas pilnīgi noteikti nav nekāds Einšteins."

"Liecies mierā, Čārlij."

"Es labprāt, Rikij, bet tu esi tāds pakala, ka visu laiku ma­ni izprovocē."

"Vai jūs abi, lūdzu, nevarētu likdes mierā?" iejaucās Bobijs.

Meja, pagriezusies pret mani, vaicāja:

"Kāpēc spiets to dara? Viņš imitē medījumu?"

"Principā - jā," es atbildēju.

"Man riebjas domāt par mums kā par medījumu," pazi­ņoja Rikijs.

"Tu gribi teikt, ka tas iekodēts - vārda burtiskā nozīmē -, lai fiziski imitētu medījumu?" jautāja Meja.

"Nē," es atbildēju. "Programmas instrukcija ir vispārīgā­ka. Tā vienkārši liek aģentiem tiekties uz mērķi. Tā nu mēs redzam vienu no iespējamajiem iegūtajiem risinājumiem. Uzlabotu, salīdzinājumā ar iepriekšējo versiju. Pirmīt tam lā­gā neizdevās izveidot noturīgu 2-D attēlu. Šobrīd tas mode­lē trīs dimensijās."

Pametu skatienu uz programmētājiem. Viņi izskatījās sa­triekti. Viņi skaidri apzinājās, cik milzīgs ir progress, ko viņi patlaban redz. Pāreja uz trim dimensijām nozīmēja, ka spiets ne tikai imitē mūsu ārējo izskatu, bet ari mūsu uzvedību. Mū­su gaitu, žestus. Un tas liecināja par daudz sarežģītāku iek­šējo modeli.

"Un spiets pats to ir izdomājis?" jautāja Meja.

"Jā," cs sacīju. "Lai gan neesmu pārliecināts, ka "izdo­mājis" ir atbilstošākais vārds. Iegūtā uzvedība ir individuālo aģentu uzvedību summa. Tur neviens neko "neizdomā". Šai spietā nav smadzeņu, nav augstāka līmeņa kontroles."

"Grupas intelekts?" jautāja Meja. "Stropa prāts?"

"Savā ziņā," cs piekritu. "Galvenais - tam nav vienota va­dības centra."

"Bet tas taču izskatās ļoti kontrolēts," Meja iebilda. "Tas izskatās pēc augsti organizēta, mērķtiecīga organisma."

"Mjā, mēs tāpat," spalgi iesmiedamies, sacīja Cārlijs.

Neviens nesmējās kopā ar viņu.

Ja vēlaties domāt šādās kategorijās, cilvēks patiesībā ir mil­zīgs spiets. Vai, precīzāk, spietu spiets, jo katrs orgāns - asi­nis, aknas, nieres - ir atsevišķs spiets. Tas, ko mēs saucam par "ķermeni", īstenībā ir visu šo spietorgānu kopsalikums.

Mēs domājam par mūsu ķermeni kā par cictu, taču tikai tāpēc, ka neredzam, kas notiek šūnu līmenī. Ja varētu cilvēka ķermeni palielināt, pamatīgi uzpūst, tad jūs ieraudzīm, ka ta­jā nav burtiski nekā cita kā vien virmojoša masa, ko veido šū­nas un atomi, savērpjoties mazākos šūnu un atomu virpuļos.

Nu un tad? Mjā, izrādās, ka liela daļa datu apstrādes no­tiek orgānu līmenī. Cilvēka uzvedība daudzējādi ir determi­nēta. Mūsu uzvedības vadība nenāk no smadzenēm. Tā risi­nās visā ķermenī.

Tāpēc varētu pierādīt, ka "spieta intelekts" vada arī cil­vēkus. Līdzsvaru pārvalda mugurkaula spiets, vien retumis ie­saistot apziņu. Citi dati tiek apstrādāti mugurkaula smadze­nēs, kuņģī, zarnā. Redze lielā mērā pastāv acu ābolos un jau ilgi pirms smadzeņu iesaistīšanās.

Un, ja reiz par to runājam, zem mūsu apziņas sliekšņa no­tiek ari liela daļa sarežģītas smadzeņu darbības. Vienkāršs pie­rādījums ir izvairīšanās no priekšmetiem. Mobilam robotam ir jāvelta milzīgs daudzums procesorlaika, lai izvairītos no šķēršļiem, kas pastāv apkārtējā vidē. To pašu dara arī cilvēki, taču nemēdz to apzināties - kamēr nav izslēgta gaisma. Tad viņi mokoši atskārš, cik daudz datu patiesībā ir jāapstrādā.

Tāpēc arguments par visas apziņas struktūru un to, ka cil­vēkiem šķiet - viņi paši sevi kontrolē un vada, ir lietotāja ilūzi­ja. Mums nepavisam nav apzinātas kontroles pār sevi. Mums tikai šķiet, ka tāda pastāv.

Tikai tas vien, ka cilvēki sāka staigāt apkārt, domādami par sevi kā par "es", vēl nenozīmē, ka tā ari ir. Un, cik mums zināms, šim sasodītajam spietam piemīt kaut kāda rudimen­tāra apjēga par sevi kā vienotu veselumu. Vai, ja vēl nav, tad, iespējams, drīz radīsies.

Skatīdamies uz bezsejaino vīrieti monitorā, mēs ieraudzī­jām, ka attēls sāk kļūt nestabils. Spietam īsti neizdevās pa­nākt, lai izskats būtu noturīgs. Tas mainījās: brīžiem seja un pleci it kā izšķīda mijkrēslī, tad atkal uzradās un it kā kļuva stingri. To vērot bija savādi.

"Zaudē kontroli?" jautāja Bobijs.

"Nē, manuprāt, tas nogurst," sacīja Cārlijs.

"Tu gribi teikt, ka tam izsīkst enerģija?"

"Jā, tā varētu būt. Daudz spara aizgāja, lai visas daļiņas izliektu precīzos virzienos."

Patiešām, spiets atkal sāka pārvērsties par mākoni.

"Tātad šis ir enerģijas taupīšanas režīms?" es vaicāju.

"Jā. Nešaubos, ka tiem ir iestrādāta enerģijas vadības spēja."

"Vai varbūt tagad viņi to apgūst," es tcicu.

Strauji satumsa. Nekā oranža debesīs vairs nebija. Moni­tors sāka zaudēt izšķirtspēju.

Spiets pagriezās un aizlidoja.

"Nolādēts," teica Čārlijs.

Es skatījos, kā spiets izgaist pie apvāršņa.

"Trīs stundas," es sacīju. "Pēc tam tie būs vēsture."