Spiets

6. diena 23:22

Es piezemējos uz akmeņu biruma un pa pusei notenterē- ju, pa pusei noslīdēju pa nogāzi līdz alas mutei. Mums virs galvas skaļi dārdēja helikoptera propelleris. Meja bija man tieši blakus, taču biezajā miglā cs tikai ar grūtībām spēju viņu saskatīt. Rikiji nekur nebija redzami. Mēs piegājām pie alas mutes un apstājāmies. Meja izvilka termīta kapsulas. Viņa iedeva man magnija degļus un pasvieda plastmasas šķiltavi- ņas. Un tas arī ir viss, kas mums ir? - cs nodomāju. Viņas seju daļēji aizsedza maska. Acis slēpa nakts redzamības brilles. Viņa norādīja uz alas mutes pusi. Es pamāju ar galvu. Viņa uzsita man pa plecu un ar pirkstu iebikstīja man bril­lēs. Es neko nesapratu, tāpēc viņa pasniedzās man pie vaiga un nospieda slēdzi.

"…dzirdi?" viņa jautāja. "Jā, dzirdu," "Labi, tad ejam!"

Mēs iegājām alā. Zaļā blāzma bija izgaisusi biezajā mig­lā. Mums bija tikai infrasarkanais lukturītis, kas bija picrīkots pie nakts redzamības brillēm. Cilvēku stāvi nekur nebija ma­nāmi. Nebija dzirdams nekas, izņemot helikoptera dārdoņu. Kad mēs iegājām alā dziļāk, troksnis kļuva klusāks.

Un, nokļūstot dārdoņai, noplaka arī vējš.

Meja bija ļoti koncentrējusies.

"Bobij?" viņa jautāja. "Vai tu mani dzirdi?"

"Jā, es tevi dzirdu."

"Taisies šurp."

"Es mēģinu…"

"Nemēģini. Nāc šurp, Bobij!"

Es pašūpoju galvu. Ja cs kaut cik pazinu Bobiju Lembc- ku, viņš nemūžam nelīdīs šajā bedrē. Mēs nogriezāmies gar stūri un ncieraudzījām neko citu kā vien putekļus, kas karā­jās gaisā, un neskaidras alas sienu aprises. Sienas likās gludas, te nebija, kur paslēpties. Tad no tumsas mums tieši priekšā uzradās Rikija stāvs. Viņa seja bija gluži neizteiksmīga, viņš nāca uz mūsu pusi. Pēc mirkļa kreisajā pusē parādījās vēl viens stāvs, tad - vēl viens. Visi trīs nostājās rindā. Viņi nāca mums preti vienmērīgā solī, viņu sejas bija pilnīgi vienādas un neiz­teiksmīgas.

"Pirmā mācība," tcica Meja, pastiepdama termīta kapsulu.

"Cerēsim, ka viņi to neapgūs," es bildu un aizdedzināju degli. Pašķīda balti kvēlojošas dzirksteles. Viņa meta kapsu­lu uz priekšu. Tā nokrita dažu pēdu attālumā no soļotājiem. Viņi nepievērsa tai uzmanību un nenovērsdamics lūkojās uz mums.

"Skaitu no trīs," tcica Meja, "divi… viens… aizgrieziet''''

Es sašķiebos un aizliku roku priekšā galvai tieši tai brīdī, kad tunelis pēkšņi bija pilns ar žilbinoši baltu lodi. Kaut arī acis cs turēju ciet, gaisma bija tik spoža, ka tad, kad atkal pa­cēlu galvu, man gar acīm griezās raibs. Es vēlreiz aizgriezos.

Meja jau soļoja uz priekšu. Putekļi gaisā tagad bija maz­liet tumšākā nokrāsā. Trīs stāvi nekur nebija manāmi.

"Vai viņi aizbēga?"

"Nē. Iztvaikoja," Meja atbildēja. Viņa šķita iepriecināta.

"Jaunas situācijas," es bildu. Man sāka rasties cerība. Ja programmas pamatpremisas joprojām bija spēkā, tad uz pil­nīgi jaunām situācijām spieti reaģēs vāji. Ar laiku tie iemācī­sies, ar laiku tie izstrādās stratēģiju, kā tikt galā jaunajos ap­stākļos. Tomēr sākumā to reakcija būs neorganizēta, haotiska. Tur slēpjas dalītā intelekta vājā vieta. Tas ir spēcīgs un elastīgs, taču nebijušās situācijās reaģē lēni.

"Cerams," teica Meja.

Mēs pienācām pie viņas aprakstitā cauruma alas grīdā. Ar nakts brillēm cs redzēju kaut ko līdzīgu slīpai rampai. Uz mū­su pusi nāca četri vai pieci cilvēku stāvi, un izskatījās, ka vi­ņiem seko vēl citi. Viņi visi bija līdzīgi Rikijam, taču daudzi nebija pārāk labi veidoti. Un tie, kas gāja pašās beigās, bija tikai virmojoši mākoņi. Viņi visi dobji, skaļi trinkšķēja.

"Otrā mācība." Meja pastiepa uz priekšu kapsulu. Kad cs to aizdedzināju, tā švirkstēdama aizdegās ar baltu liesmu. Viņa glīti noripināja to lejup pa rampu. To ieraudzījuši, stāvi saminstinājās.

"Nolādēts," es izgrūdu, taču bija laiks aizgriezties, lai pasar­gātu acis no sprādziena uzliesmojuma. Alas šaurībā izplezda- mās, gāze uzliesmoja, skaļi rēkdama. Man mugurā ietriecās spējš karstuma vilnis. Kad es atkal pagriezos, gandrīz visi spieti bija izgaisuši. Tomēr daži vēl vīdēja, tiem nekas nebija noticis.

Tie mācījās.

Ātri.

"Nākamā mācība," tcica Meja, šoreiz pastiepdama uz priekšu divas kapsulas. Es aizdedzināju abas un otro aizmetu tālāk uz priekšu. Sprādzieni nodārdēja vienlaikus, un augšup pie mums vēlās milzīga karsta gaisa brāzma. Man aizdegās krekls. Meja, veikli sizdama ar plaukstu, to apdzēsa.

Kad mēs atkal palūkojāmies lejup, nebija redzams neviens cilvēka stāvs, neviens tumšs spiets.

Mēs sākām iet pa rampu, dodamies alas dzīlēs.

Sākumā mums bija divdesmit piecas termīta kapsulas. Bija atlikusi divdesmit viena, un mēs bijām nogājuši pavisam ma­zu gabalu uz lielā kambara pusi. Meja traucās ātri - man va­jadzēja pielikt soli, lai turētos viņai līdzi, - taču viņai bija ļo­ti laba reakcija. Tie nedaudzie spieti, kas materializējās mūsu priekšā, mums tuvojoties, žigli atkāpās.

Mēs dzinām tos uz kambari.

"Bobij, kur tu esi?" Meja uzsauca.

Austiņās atskanēja sprakšķi.

"… mēģinu… tikt…"

"Bobij, ātrāk, sasodīts!"

Taču tikām mēs gājām arvien tālāk alas dzīlēs un drīz aus­tiņās bija dzirdami vienīgi sprakšķi. Šeit, apakšā, gaisā karā­jās putekļi, kas izkliedējās infrasarkanajos staros. Mēs varē­jām saskatīt sienas un grīdu tieši mums priekšā, taču tālāk viss bija absolūti melns. Tumsa un nošķirtība iedvesa šausmas. Nebija iespējams noprast, kas ir man apkārt, ja es nepagrie­zu galvu, lai padzenātu šurpu turpu gaismas staru. Atkal sā­ku saost puvuma smaku, asu un šķebinošu.

Mēs bijām nonākuši līdzenā vietā. Meja nezaudēja mie­ru; kad mūsu priekšā iesanējās kāds pusducis spietu, viņa pa­stiepa man kārtējo kapsulu. Iekams cs biju paspējis aizsvelt degli, spieti atkāpās. Viņa uzreiz gāja tālāk.

"Izskatās pēc lauvu dresēšanas," viņa sacīja.

"Pagaidām," cs piekritu.

Es nezināju, cik ilgi mēs tā noturēsimies. Ala bija liela, daudz lielāka, nekā biju iztēlojies. Šķita, ka ar divdesmit vie­nu kapsulu būs par maz, lai izietu tai cauri. Es ieprātojos, vai ari Meja ir nobažījusies. Tā nelikās. Tomēr diezin vai viņa to izrādītu.

Zem kājām kaut kas nokrakšķēja. Es paskatījos lejup un ieraudzīju, ka alas grīdu klāj tūkstošiem sīku, smalku dzeltenu kaulu. Tie bija līdzīgi putnu kauliem, taču nebija vis - tie bija sikspārņu kauli. Mejai izrādījās taisnība: sikspārņi bija apēsti.

Manu nakts redzamības briļļu attēla augšējā stūrī iemir- gojās sarkana signāllampiņa. Droši vien tas bija kāds brīdi­nājums, visticamāk - par bateriju. "Meja…" cs iesāku. Tad, tikpat spēji kā sākusies, mirgošana beidzās.

"Kas?" viņa jautāja. "Kas noticis?"

"Viss kārtībā."

Un tad mēs beidzot bijām nokļuvuši prāvajā kambari… tikai nekāda kambara te vairs nebija. Milzīgajā telpā no grīdas līdz griestiem rindojās tumšas lodes; to diametrs bija apmē­ram divas pēdas, tās noklāja smaili, sariem līdzīgi izvirzījumi. Lodes izskadjās pēc gigantiskiem jūras ežiem, kas sagrupēju­šies lielos čemuros. Tajā visā jautās kārtiba.

"Vai ir tā, kā man liekas?" Meja jautāja. Viņas balss bija rāma un bezkaislīga. Zinātnieces balss.

"Jā, domāju gan," cs sacīju. Ja nekļūdījos, tad šie sarainie čemuri bija "Xymos" virszemē uzbūvētās rūpnīcas analoģija mātes Dabas klēpī. "Tad tā viņi vairojas…" Es paspēru soli uz priekšu.

"Nezinu, vai mums vajadzētu tur iet…" viņa sacīja.

"Ir jāiet, Meja. Skaties, cik tas viss ir kārtīgs!"

"Tu domā, ka šeit ir centrs?"

"Iespējams." Un, ja tā tiešām bija, es gribēju tajā iesviest termītu. Gāju tālāk.

Staigājot starp šiem čemuriem, sajūta bija baisa. No smailēm pilēja biezs, gļotains šķidrums. Turklāt lodes bija ietītas tādā kā biezā, trīcošā receklī, un viss čemurs, šķiet, kustējās kā dzīvs. Es apstājos, lai ieskatītos rūpīgāk. Tad pa­manīju, ka ložu virsma patiešām ir dzīva: receklī mudžeklīgi rāpoja melni tārpi. "Ak kungs…"

"Viņi te bija arī agrāk," Meja mierīgi sacīja.

"Kas?"

"Tie tārpi. Kad es iepriekšējo reizi šeit biju, viņi dzīvoja mēslu kārtā uz alas grīdas. Viņi ēd organiskās vielas un viņu izdalījumos ir liels fosfora procents."

"Un tagad tie ir iesaistīti spietu sintēzē," cs sacīju. "Nc ilgi, tikai pāris dienu. Koevolūcija tīrā veidā. Lodes, jādomā, apgādā viņus ar pārtiku un kaut kādā veidā savāc viņu eks­krementus."

"Vai varbūt viņus pašus," sausi teica Meja.

"Jā. Varbūt." Tas nebija nekas neiespējams. Skudras tur laputis gluži tāpat kā mēs turam govis. Citi kukaiņi pārtikai dārzos audzē sēnes.

Mēs gājām tālāk. Mums apkārt virmoja spieti, taču tie tu­rējās pa gabalu. Droši vien kārtējais nebijušais gadījums, es domāju: viņu pūznī kāds iebrucis. Viņi nebija izlēmuši, ko darīt. Es uzmanīgi liku kājas: grīda kļuva arvien slidenāka. To klāja kaut kādi biezi mēsli. Dažviet tie zalgoja zaļganām švīkām. Tās it kā tiecās iekšup, uz centra pusi. Man bija sa­jūta, ka grīda ir nedaudz ieslīpa.

"Cik tālu vēl iesim?" jautāja Meja. Viņa joprojām šķita mierīga, tomēr diez vai tā bija. Arī cs jutos nelāgi: atskato­ties kambara ieeja vairs nebija saskatāma, to apslēpa čemuri.

Un tad pēkšņi mēs atradāmies telpas vidū, jo čemuru rin­das beidzās un tieši man acu priekšā bija kaut kas līdzīgs uz­kalnam, kas atradās virszemē, tikai samazinātā veidā. Šis uz­kalns bija apmēram četras pēdas augsts, nevainojami riņķveidīgs pamatnē, un no tā uz visām pusēm atzarojās pla­kanas lāpstiņas. Ari te bija manāmas zaļās švīkas. No lāpsti- sņām kūpēja blāvi dūmi.

Mēs piegājām tuvāk.

"Karsts," teica Meja. Un tā tiešām bija. Karstums bija spēcīgs - tāpēc ari tas kūpēja. "Kā tev šķiet, kas tur atrodas?" viņa jautāja.

Es palūkojos uz grīdu. Tagad es redzēju, ka zaļās švīkas sākas no čemuriem un sniedzas līdz šim centrālajam uzkal­nam. "Asembleri," es sacīju. Sarainie jūras eži ģenerēja or­ganisko jēlmateriālu. Tas plūda uz centru, kur asembleri ra­žoja molekulas. Seit notika noslēdzošā montāža.

"Tad šeit ir tā visa sirds," teica Meja.

"Jā. Tā varētu sacīt."

Mūs no visām pusēm apņēma spieti, tie karājās gaisā če­muru rindu galos. Izskatījās, ka pašā vidū tic nemēdza ienākt. Toties tie bija visur, tic mums uzglūnēja.

"Cik tu gribi?" Meja klusi jautāja, izņemdama no mugur­somas termītu.

Es pārlaidu skatienu spietiem.

"Piecus," cs atbildēju. "Pārējie būs vajadzīgi, lai tiktu ārā."

"Piecus uzreiz mēs nevarēsim aizdedzināt…"

"Tas nekas." Es izstiepu roku. "Dod man!"

"Bet, Džek…"

"Ātrāk, Meja!"

Viņa iedeva man piecas kapsulas. Es piegāju tuvāk un ne­aizdedzinājis iesviedu tās uzkalna vidū. Spieti mums apkārt sanēja, tomēr vēl aizvien mums netuvojās.

"Skaidrs," Meja noteica. Viņa uzreiz saprata, ko es daru. Viņa jau ņēma ārā nākamās kapsulas.

"Tagad četras," es sacīju, atskatīdamies uz spietiem. Tic nemierīgi virmoja šurpu turpu. Es nezināju, cik ilgi tie šeit paliks. "Trīs tev, viena man. Tu ņem spietus."

"Labi…" Viņa pasniedza man vienu kapsulu. Es aizdedzi­nāju pārējās. Viņa aizmeta tās uz to pusi, no kuras mēs bi­jām atnākuši. Spieti aizplivinājās.

Viņa skaitīja:

"Trīs… divi… viens… aizieti"

Mēs salīkām, aizgriezdamies no nežēlīgā gaismas sprādzie­na. Kaut kas brikšķēja; atkal pacēlis acis, cs ieraudzīju, ka vai­rāki čemuri sašķīst un izjūk. Pa zemi ripoja dzeloņi. Es ne­vilcinādamies aizdedzināju nākamo kapsulu un, kad tā izspļāva baltas dzirksteles, iesviedu to uzkalniņā.

''Skrienam!"

Mēs metāmies uz izejas pusi. Māsu priekšā saira čemuri. Meja, ne uz mirkli neapstādamās, viegli lēca pāri nokrituša­jiem dzeloņiem. Es viņai sekoju, prātā skaitīdams: trīs… di­vi…. viens…

Aiziet!

Atskanēja kaut kas līdzīgs spalgam kliedzienam, tam se­koja baismīgs karstas gāzes triccicns, dārdoša dctonācija un dzeļošas sāpes ausīs. Triecienvilnis nogāza mani garšļaukus uz grīdas un es aizslīdēju pa dubļiem. Jutu, kā manā ādā vis­caur saduras dzeloņi. Brilles nokrita un mani apņēma mel­nums. Melnums. Es pilnīgi neko neredzēju. Noslaucīju dubļus no sejas. Mēģināju pierausties kājās, paslīdēju un nokritu.

"Meja," cs saucu. "Meja…"

"Bija sprādziens," viņa pārsteigtā balsī sacīja.

"Meja, kur tu esi? Es neredzu."

Viss bija piķa melns. Es vispār neko neredzēju. Es atrados dziļi kaut kādā draņķa alā, kas bija pilna ar dzeloņiem, un neko neredzēju. Cīnījos ar paniku.

"Viss kārtībā," sacīja Meja. Es jutu, kā viņas plauksta tumsā satver manu delmu. Acīm redzot, viņa mani redzēja. "Luktu­rītis tev pie jostas," viņa teica un aizvadīja manu roku.

Es taustījos pa tumsu, meklēdams aizspiedni. Atradu, ta­ču nespēju to atdabūt vaļā. Tajā bija atspere, un mani pirksd visu laiku slīdēja. Es izdzirdēju trinkšķoņu, sākumā klusu, tad arvien spēcīgāku. Manas rokas bija nosvīdušas. Beidzot aiz- spiednis atvērās un cs, atviegloti nopūzdamies, ieslēdzu luk­turīti. Aukstajā halogēngaismā ieraudzīju Meju: viņai uz de­guna joprojām bija nakts brilles, un viņa aizgriezās. Es pārlaidu staru kūli alai. Sprādziens bija to pārvērtis. Daudzi čemuri bija izjukuši, un grīdu no vienas vietas klāja dzeloņi. Uz grīdas sāka aizdegties kaut kāda viela. Sāka velties sīvu, riebīgu dūmu vāls. Gaiss bija blīvs un tumšs. Paspēru soli at­pakaļ un uzdūros kaut kam ļumīgam.

Palūkojies lejup, es ieraudzīju Dcivida Bruka kreklu. Tad cs apjēdzu, ka stāvu uz tā, kas bija palicis pāri no Dcivida rumpja, tas bija pārvērties kaut kādā bālganā galertā. Es bi­ju iekāpis tieši viņam vēderā. Viņa ribas skrāpēja man ādu, astājot uz biksēm baltu švīku. Atskatījies es ieraudzīju Deivi­da seju, rēgaini baltu un sadrupušu, viņa vaibsti bija nograuzti un izskatījās tikpat blāvi kā spietu sejas. Man uzreiz kļuva nelabi un mutē uzradās žults garša.

"Nāc," sauca Meja, saķerdama un spēcīgi saspiezdama manu roku. "Nāc, Džek!"

Mana kāja ar šļurkstienu izrāvās no līķa. Es mēģināju no­berzēt kurpi gar grīdu, kaut kā notīrīt balto galertu. Es vis­pār vairs nedomāju, tikai cīnījos ar nelabumu un neiztura­mām šausmām. Man gribējās bēgt. Meja kaut ko tcica, bet es neko nedzirdēju. Telpa man apkārt ņirbēja, es pavisam ne­skaidri apzinājos, ka visās malās sarodas spieti, cits pēc cita, cits pēc cita. Tie dūca it visur.

"Džek, tu man esi vajadzīgs!" teica Meja, pasniegdama četras kapsulas, un man, kaut kā bakstoties ar lukturīti, iz­devās tās aizdedzināt; Meja aizmeta tās uz visām pusēm. Es pierāvu plaukstas pie acīm, visapkārt uzsprāga karstas lodes. Kad es atkal palūkojos, spieti bija pazuduši. Taču jau pēc mir­kļa de sāka rasties no jauna. Vispirms viens, tad trīs, tad seši, tad desmit, tad - pārāk daudz, lai varētu saskaitīt. Nikni dūk­dami, tie saplūda un devās mums virsū.

"Cik kapsulu vēl atlicis?" es jautāju.

"Astoņas."

Tad cs sapratu, ka mums nekas neizdosies. Mēs bijām pā­rāk dziļi alā. Mēs netiksim ārā. Man nebija nc jausmas, cik spietu ir mums apkārt - halogēnstars šūpojās šurpu turp, iz­gaismojot neskaitāmus melnu mākoņu leģionus.

"Džek…" teica Meja, izstiepdama roku. Šķiet, viņa ne­mēdza zaudēt mieru. Es aizdedzināju vēl trīs kapsulas, un Me­ja tās aizsvieda, vienlaikus steigdamās uz izejas pusi. Es cen­tos neatpalikt, tomēr apzinājos, ka mums nav nekādu cerību. Sprādzieni spietus izklīdināja tikai uz brīdi. Tad tie veicīgi sagrupējās no jauna. To bija pārāk daudz.

"Džek!" Viņai rokās atkal bija termīts.

Es jau redzēju alas izeju, tā atradās tikai dažu jardu attā­lumā. No kodīgajiem dūmiem man asaroja acis. Halogēn- lukturītis ar pavisam šauriņu staru šķēla miglu. Gaiss kļuva arvien biezāks un biezāks.

Pēdējā balti kvēlojošo sprādzienu virkne, un mēs bijām no­nākuši pie izejas. Es redzēju rampu, kas veda virszemē. Ne­biju domājis, ka mēs nokļūsim tik tālu. Un cs vairs ari nedo­māju, viss bija tikai iespaidi.

"Cik vēl atlicis?" cs jautāju.

Meja neatbildēja. Es dzirdēju kaut kur augšā rūcam mo­toru. Pacēlis galvu, ieraudzīju alas griestos raustīgu, baltu gais­mu. Rūkoņa kļuva pavisam skaļa - cs dzirdēju piešķiltu mo­toru - un tad ieraudzīju rampas augšgalā visurgājēju. Tur stāvēja Bobijs, kurš kliedza: "Nost no ceļa-a-a-a-a!"

Meja pagriezās un metās skriešus pa rampu, cs ģeņģerēju viņai pakaļ. Neskaidri manīju, ka Bobijs kaut ko aizdedzina un šis kaut kas uzsprāgst ar oranžu liesmu, tad Meja piespie­da mani pie sienas un pa rampu aizripoja visurgājējs bez va­dītāja, tas devās lejas kambara virzienā, un no tā degvielas tvertnes plandījās liesmas. Tas bija motorizēts Molotova kok­teilis… tas devās uz noslēgtu, putekļu pilnu kambari.

Tiklīdz tas bija patraucies mums garām, Meja iegrūda man mugurā spēcīgu dunku.

"Skrien!"

Es nojoņoju dažus atlikušos jardus līdz rampas augšgalam. Bobijs izstiepa rokas un uzvilka mūs augšā. Es nokritu un nobrāzu ceļgalu, taču gandrīz neko nejutu, un viņš atkal uzrā­va mani kājās. Tad es no visa spēka skrēju uz alas izeju un jau gandrīz biju to sasniedzis, kad mežonīgs sprādziens nogā­za mūs no kājām un es kūleniski aizlidoju pa gaisu un ietrie­cos alas sienā. Uzķcpurojos kājās, galva džinkstēja. Lukturī­tis bija pazudis. Kaut kur man aiz muguras skanēja kas līdzīgs dīvainam kliedzienam, vai varbūt man tikai tā likās.

Paskatījos uz Meju un Bobiju. Viņi cēlās kājās. Augšā jo­projām dārdēja helikopters. Mēs uzrāpāmies pa nogāzi un sa- brukām uz pakalna malas, un noripojām lejup, vēsajā, mel­najā tuksneša naktī.

Pēdējais, ko es redzēju, - Meja māj, lai helikopters lido prom, lido prom, prom, prom…

Un tad ala eksplodēja.

Zeme zem kājām salēcās un nogāza mani. Es nokritu ze­mē tieši tai brīdī, kad no triecienviļņa nežēlīgi iesāpējās au­sis. Dzirdēju sprādziena dobjo dārdoņu. No alas mutes izri­poja milzīga, neganta ugunsbumba, melnumā iežņaugts oranžs spēks. Es jutu, kā uz manu pusi veļas karstuma vilnis, un tad tas pazuda, un viss piepeši bija kluss, un pasaule man apkārt kļuva melna.

Cik ilgi tā biju nogulējis zem zvaigžņotajām debesīm, es nezināju. Droši vien biju zaudējis samaņu, jo nākamais, ko es atcerējos - kā Bobijs stumj mani iekšā helikopterā. Meja jau bija priekšā, viņa pieliecās, lai mani apsēdinātu un aiz­sprādzētu siksnas. Viņu abu sejās, uz mani raugoties, bija la­sāmas bažas. Es truli pārliku, vai neesmu ievainots. Nekādas sāpes nejutu. Durvis aizcirtās, un Bobijs apsēdās priekšā, lī­dzās pilotam.

Mēs bijām to paveikuši. Mums izdevās.

Es gandrīz neticēju, ka tas viss ir beidzies.

Helikopters pacēlās gaisā, un tālumā cs ieraudzīju labo­ratorijas ugunis.