Spiets

IEVADS MĀKSLĪGĀ EVOLŪCIJA DIVDESMIT PIRMAJĀ GADSIMTĀ

Tēze - "pasaule mums apkārt nemitīgi attīstās" - izklau­sās banāla; mēs reti apzināmies, ko tas patiesībā nozīmē. Pie­mēram, gandrīz nekad mums neienāk prātā, kā, epidēmijai izplatoties, mainās epidēmiskas slimības raksturs. Tāpat mēs neiedomājamies, ka augu un dzīvnieku evolūcija varētu no­risināties dažu dienu vai nedēļu laikā, - tomēr tā notiek. Un mēs lielākoties nciztēlojamics zaļo pasauli mums apkārt kā pastāvīga, sarežģīta ķīmiskā kara lauku, kur augi, reaģējot liz uzbrukumu, izstrādā pesticīdus, bet dzīvnieki izstrādā pretes­tības spējas.

Ja mēs vēlētos apjēgt dabas patieso būtību - ja mēs spētu aptvert, kāda ir evolūcijas īstā nozīme, mums jāiztēlojas pa­saule, kurā ikkatra aktīvā augu, kukaiņu un dzīvnieku suga nemitīgi mainās, reaģējot uz visiem citiem aktīvajiem au­giem, kukaiņiem un dzīvniekiem. Veselas organismu popu­lācijas piedzīvo uzplaukumu un aiziet bojā, pārvietojas un pārtop. Šīs nerimtīgās un mūžīgās pārmaiņas, tikpat nepie­lūdzamas un neapturamas kā viļņi, kā paisuma un bēguma mija, liecina, ka pasaulē jebkurai cilvēku rīcībai, nenoliedza­mi, ietekme nav zināma. Totālā sistēma, ko saucam par bio- sferu, ir tik komplicēta, ka mēs iepriekš nevaram zināt, kādas var būt jebkuras mūsu darbības sekas.1

Tādēļ pat mūsu visrūpīgāk apsvērtajiem pagātnes pūliņiem ir bijuši nevēlami rezultāti - vai nu tāpēc, ka mums pietrūka izpratnes, vai arī tāpēc, ka nemitīgi mainīgā pasaule uz mū­su rīcību reaģēja negaidītos veidos. No šī viedokļa apkārtējās vides aizsardzības vēsture ir tikpat neiepriecinoša kā vides piesārņošanas vēsture. Ja kāds gribēs iebilst, piemēram, ka in­dustriālā mežu izciršanas politika ir postošāka nekā ekoloģis­kā ugunsgrēku apsplāpēšanas politika, tad viņš ignorēs fak­tu, ka abas politikas tiek īstenotas ar absolūtu pārliecību un abas ir neatgriezeniski izmainījušas neskartos mežus. Kā vie­na, tā otra sniedz gana daudz piemēru stūrgalvīgajam egois­mam, kas vislabāk raksturo cilvēka mijiedarbību ar vidi.

Fakts, ka biosfera neprognozējami reaģē uz mūsu rīcību, nav iemesls bezdarbībai. Toties tas ir spēcīgs arguments, lai rīkotos piesardzīgi, lai pret visu, ko mēs uzskatām un ko mēs darām, izturētos apdomīgi. Diemžēl mūsu suga pagātnē ir demonstrējusi satriecošu piesardzības trūkumu. Grūti iztēlo­ties, ka nākotnē mēs būsim citādi.

Mums šķiet, ka zinām, ko darām. Mēs vienmēr esam tā domājuši. Izskatās, ka mēs nekad neatzīsim, ka esam kļūdī­jušies pagātnē un tātad varam kļūdīties nākotnē. Tieši pretē­ji, ikkatra paaudze noraksta priekšteču pūliņus kā aprobežo­tības un ncattapības rezultātu - un tad sāk pašapzinīgi vairot savas kļūdas.

Uz mūsu planētas ir tikai trīs sugas, par kurām var apgal­vot, ka tām piemīt spēja sevi apzināties, un viena no tām esam mēs2, taču precīzāk mūsu ģinti raksturotu vārds "pašapmāns".

* * *

Kaut kad divdesmit pirmajā gadsimtā mūsu sevi mānošā neapdomība nonāks konfliktā ar pieaugošo tehnoloģisko va­ru. Viena no jomām, kur tas notiks, atrodas nanotchnoloģi- ju, biotehnoloģiju un datortehnoloģiju sadurē. Šīm trim zi­nātnēm ir kas kopīgs - spēja radīt un izlaist apkārtējā vidē patstāvīgas vienības, kas spēj sevi pavairot.

Mēs jau esam dažus gadus nodzīvojuši kopā ar pirmajām šīm sevi pavairojošajām patstāvīgajām vienībām - datorvī- rusiem. Un mums sāk uzkrāties zināma praktiska pieredze ar biotehnoloģijas problēmām. Nesenie ziņojumi par to, ka Meksikā dabiskajā kukurūzā parādās modificētās kukurūzas gēni - par spīti likumiem, kas to aizliedz, un pūlēm to no­vērst - ir tikai sākums ceļam, kas, domājams, izvērtīsies par ilgiem un grūtiem pūliņiem savaldīt mūsu tehnoloģijas. Ilgi pastāvējusī pārliecība par to, ka biotehnoloģija pašos pama­tos ir droša - šo uzskatu kopš 20. gadsimta 70. gadiem aiz­stāvēja lielākā daļa biologu - šobrīd vairs nešķiet tik negro­zāma. Tas, kā Austrālijas zinātnieki 2001. gadā nevilšus radīja postoši letālu vīrusu, daudziem ir licis pārskatīt vecos pieņē­mumus.3 Nākotnē mēs vairs neizturēsimies pret šo tehnolo­ģiju tik nevērīgi kā pagātnē.

Nanotehnoloģija ir jaunākā no šīm trim tehnoloģijām un kaut kādā ziņā arī pati radikālākā. Tā cenšas izstrādāt cilvē­ka radītu mehānismu, kā izmērs būtu ārkārtīgi mazs - ar kār­tu 100 nanometri jeb metra simt miljardā daļa. Šādas ierīces būtu 1000 reižu mazākas par cilvēka mata diametru. Zinību vīri pareģo, ka šīs niecīgās ierīcītes nodrošinās visu, no mini­atūriem datoru komponentiem un jaunām vēža ārstēšanas ie­spējām līdz jauniem kara ieročiem.

Nanotchnoloģijas jēdziens pirmoreiz parādījās Ričarda Feinmana 1959. gadā teiktajā runā, kuras nosaukums bija "Apakšā vietas netrūkst"4. Ir pagājuši četrdesmit gadi, un, par spīti plašsaziņas līdzekļu nemitīgajai brēkai, šī nozare ļoti lielā mērā joprojām atrodas bērna autiņos. Tomēr jau ir gūti prak­tiski panākumi, un finansējums ir pieaudzis dramatiski. Lie­lās korporācijas, tādas kā "IBM", "Fujitsu" un "Intel" gāz­ti n gāž naudu pētījumiem. ASV valdība divu pēdējo gadu laikā nanotehnoloģijām ir atvēlējusi 1 miljardu dolāru.

Tikām nanotehnoloģijas jau tiek izmantotas automobiļu saules filtru, pret traipiem noturīgu audumu un kompozīt­materiālu ražošanai. Drīz tos lietos, lai ražotu ārkārtīgi ma­za izmēra datorus un glabāšanas ierīces.

Tāpat ir sākuši parādīties ilgi gaidītie "brīnumprodukti". Kāda kompānija 2002. gadā ražoja paštīrošos logu stiklu; ci­ta no nanokristāliem izstrādājusi brūču pārsienamo materiā­lu ar antibiotiskām un pretiekaisuma īpašībām.

Patlaban nanotehnoloģija visupirms ir matcriāltehnoloģi­ja, taču tās potenciāls ir daudz plašāks. Gadu desmitiem ir spriedelēts par ierīcēm, kas pašas spētu vairoties. Kādā NASA izdevumā 1980. gadā tika iztirzātas vairākas metodes, ar kuru palīdzību varētu ražot šādas ierīces. Pirms desmit gadiem di­vi kompetenti zinātnieki uztvēra to nopietni:

Tuvāko piecdesmit līdz simt gadu laikā, domājams, radī­sies jauna organismu klase. Šie organismi būs mākslīgi tai no­zīmē, ka tos būs izveidojuši cilvēki. Taču tie vairosies un attīs­tīsies, pārtopot par kaut ko atšķirīgu no sava sākotnējā veidola; tie būs "dzīvi" atbilstīgi jebkurai saprātīgai šā vārda definīci­jai. So organismu attīstība būs citāda pašos pamatos… Temps… būs ārkārtīgi straujš… Iespaids uz cilvēci un biosferu var būt milzīgs, lielāks nekā ietekme, ko atstāj industriālā revolūcija, kodolieroči vai apkārtējās vides piesārņošana. Mums jau tagad jāsāk rīkoties, lai kontrolētu mākslīgu organismu rašanos…5

Arī galvenais nanotehnoloģiju aizstāvis K. Ēriks Drekslers pauda līdzīgas bažas:

Ir daudz cilvēku, tostarp cs pats, kuriem ir ļoti nemierīgs prāts par šo tehnoloģiju ietekmi uz nākotni. Mēs runājam par tik globālām pārmaiņām, taču pastāv ļoti liels risks - sabied­rība tam nav sagatavota un netiks ar tām galā.6

Pat saskaņā ar optimistiskākajām (vai šaušalīgākajām) prognozēm šādi organismi tiks radīti tuvākajos gadu desmi­tos. Mēs varam cerēt, ka ap to laiku, kad tie radīsies, mēs būsim vienojušies par starptautiskām direktīvām pašreprodu- cējošo tehnoloģiju jomā. Mēs varam cerēt, ka šīs direktīvas tiks piemērotas piespiedu kārtā. Pret datorvīrusu rakstītājiem jau esam iemācījušies izturēties ar bardzību, kāda pirms div­desmit gadiem nebija iedomājama. Esam iemācījušies likt cietumā hakerus. Drīz tiem piebiedrosies nogrēkojušies bio­logi.

Protams, vienmēr ir iespējams, ka mēs neieviesīsim direk­tīvas. Vai varbūt kādam izdosies radīt mākslīgus, pašrepro- ducējošos organismus daudz ātrāk, nekā mēs gaidām. Ja tā notiks, sekas ir grūti iedomāties. Par tām ir šis romāns.

Maikls Kraitons LOSANDŽELOSA, 2002