Spiets

6. diena 22:12

Uzreiz pēc vakariņām Čārlijs atkal likās gulēt. Desmitos, kad mēs ar Meju gatavojāmies no jauna doties ārā, viņš vēl gulēja. Mēs uzvilkām vestes un jakas, jo vēlāk kļūs auksts. Bija vajadzīgs trešais līdznācējs. Rikijs paziņoja, ka viņam jāsagaida Džūlija - viņa kuru katru brīdi varēja atlidot; man nebija iebil­dumu, cs tik un tā negribēju, lai viņš nāk kopā ar mums. Vinss kaut kur skatījās televīziju un dzēra alu. Atlika Bobijs.

Bobijs nākt nevēlējās, taču Meja viņu nokaunināja un viņš piekrita. Nebija skaidrs, kā mēs trijatā pārvietosimies, jo bija iespējams, ka spieta slēptuve atrodas kaut kur tālu, varbūt pat vairāku jūdžu attālumā. Mūsu rīcībā joprojām bija Deivida motocikls, taču uz tā varēja sēdēt tikai divi. Izrādījās, ka Vin- sam ir visurgājējs, kas stāv nojumē pie noliktavas. Es aizgāju pie viņa uz elektrostaciju, lai palūgtu atslēgu.

"Atslēgu nevajag," viņš atteica. Viņš sēdēja uz dīvāna, ska­tīdamies "Gribi būt miljonārs?" Es dzirdēju, kā Rcdžiss sa­ka: "Galīgā atbilde?"

"Ko tu ar to gribi pateikt?" cs jautāju.

"Atslēgas ir iekšā," Vinss atbildēja. "Vienmēr."

"Paga, paga," es sacīju. "Tu gribi teikt, ka nojumē visu šo laiku ir stāvējusi mašīna ar atslēgām?"

"Nūja." Es dzirdēju, kā televīzijā kāds vervelē: "Jautājums par četriem tūkstošiem dolāru - kā sauc mazāko valsti Eiropā?"

"Kāpēc neviens man to nepateica?" es noprasīju, palēnām zaudēdams pacietību.

Vmss paraustīja plecus. "Nemāku sadt. Neviens man nejautāja."

Es aizsoļoju atpakaļ uz galveno ēku.

"Kur, ellē, ir Rikijs?"

"Pie telefona," atbildēja Bobijs. "Runā ar dižajiem Iele­jas kramapierēm."

"Neuzskrūvējies," mierināja Meja.

"Es ncuzskrūvējos," atcirtu. "Pie kura telefona? Galvenajā ēkā?"

"Džek!" Viņa mani apturēja, uzlikdama rokas man uz ple­ciem. "Jau ir pāri desmitiem. Aizmirsti to!"

"Aizmirst? Viņa dēļ mēs varējām atstiept kājas!"

"Bet šobrīd mums ir jāķeras pie darba."

Es ielūkojos viņas rāmajā sejā, viņas mierīgajos vaibstos. Iedomājos par to, cik veikli viņa bija izķidājusi trusi.

"Tev taisnība," es atzinu.

"Labi," viņa aizgriezdamās noteica. "Tā, manuprāt, tiklīdz mēs sadabūsim kaut kādas mugursomas, tā varēsim doties."

jā, ne bez pamata Meja nevienā strīdā netika sakauta, es nodomāju. Piegāju pie skapja un izņēmu trīs somas. Vienu pasviedu Bobijam.

"Ceļā!" es sacīju.

Nakts bija skaidra un zvaigžņota. Tumsā mēs gājām uz noliktavu - tumšu aprisi uz tumšo debesu fona. Es stūmu motociklu. Brīdi neviens no mums neko neteica. Visbeidzot ierunājās Bobijs:

"Mums vajadzēs lukturus."

"Mums vajadzēs daudzas lietas," atbildēja Meja. "Es sa­stādīju sarakstu."

Mēs piegājām pie noliktavas un atgrūdām vaļā durvis. Es re­dzēju, ka Bobijs vilcinās, nevēlēdamies ieiet tumšajā telpā. Iegā­ju un taustījos, meklēdams gaismas slēdzi. Ieslēdzu gaismu.

Noliktavā izskatījās gluži tāpat kā tad, kad mēs to atstā­jām. Meja atvilka savas mugursomas rāvējslēdzēju un sāka iet gar plauktu rindu. "Mums vajadzēs lukturus… degļus… signālraķetes… skābekli…"

"Skābekli?" pārjautāja Bobijs. "Patiešām?"

"Ja perēklis atrodas pazemē, jā, mēs varēsim…. Un vēl mums vajag termītu."

"Rozijai bija," es sacīju. "Varbūt viņa nolika to zemē, kad… Paskatīšos." Iegāju blakustelpā. Termīta caurulīšu kaste apgā­zusies gulēja uz grīdas, līdzās mētājās caurulītes. Droši vien Ro­zija bija to nosviedusi, kad metās skriešus. Es iedomājos, vai kāda nav palikusi viņai rokā. Atskatījos uz viņas līķi pie durvīm.

Rozijas līķa nebija.

"Ak kungs!"

Ieskrēja Bobijs.

"Kas ir? Kas noticis?"

Es norādīju uz durvīm.

"Rozija pazudusi."

"Kā - pazudusi?"

Es ieskatījos viņam acīs.

"Pazudusi, Bobij. Agrāk līķis te bija, un tagad tā vairs nav."

"Kā tas iespējams? Kāds dzīvnieks?"

"Nezinu." Es piegāju un notupos tur, kur bija gulējis vi­ņas līķis. Kad es viņu beidzamo reizi redzēju, pirms piecām vai sešām stundām, viņas līķi klāja pienains sekrēts. Sī sekrē­ta atliekas bija uz grīdas. Tas izskatījās gluži kā biezs, sakal­tis piens. Tur, kur bija gulējusi viņas galva, sekrēts bija gluds un neaizskarts. Taču durvju tuvumā tas izskatījās kā saskram­bāts. Aplikumā bija švīkas.

"Izskatās, ka viņa ir aizvilkta prom," teica Bobijs.

"Jā."

Es rūpīgi pētīju sekrētu, meklēdams pēdu nospiedumus. Viens pats koijots nebūtu varējis viņu aizvilkt; lai dabūtu viņu ārā pa durvīm, būtu jārīkojas veselam dzīvnieku baram. Viņi noteikti atstātu kādas pēdas. Neko tamlīdzīgu es neredzēju.

Piecēlos un piegāju pie durvīm. Bobijs apstājās man aiz muguras, lūkodamies tumsā.

"Tu kaut ko redzi?" viņš jautāja.

"Nē."

Atgriezos pie Mejas. Viņa bija visu atradusi. Viņai bija magnija degauklas ritulis. Viņai bija signālraķešu pistole. Vi­ņai bija pārnēsājami halogēnlukturi. Viņai bija pie pieres pie­stiprināmi lukturīši ar platām, elastīgām lentēm. Viņai bija binokļi un nakts redzamības brilles. Viņai bija lauka rācija. Un viņai bija skābekļa baloni un caurspīdīgas plastmasas gāz­maskas. Man sametās nelāgi, kad sazīmēju, ka tieši tādas mas­kas cs vakarnakt Kalifornijā biju redzējis vīriem aSSVT" bu- siņā, vienīgi šīs nebija sudrabotas.

Un tad cs domāju - vai tiešām tas bija tikai vakarnakt? Jā, tiešām. Vēl nebija pagājušas pat divdesmit četras stundas.

Man šķita - vismaz mēnesis.

Meja sadalīja visu pa trim mugursomām. Viņu vērodams, cs aptvēru, ka vienīgi viņa ir strādājusi laukā, neskartā dabā. Salīdzinot ar Meju, mēs visi bijām mājās sēdētāji, teorētiķi. Pārsteidzoši, cik atkarīgs no Mejas es šonakt jutos.

Bobijs pacilāja tuvāko somu un nostenējās.

"Tu patiešām domā, tas ka viss būs vajadzīgs, Meja?"

"Tev taču tas nebūs jānes; mēs brauksim. Un - jā, drošs paliek drošs."

"Jā, labi, bet nu… lauka rācija?"

"Nekad neko nevar zināt."

"Kam tu taisies zvanīt?"

"Saproti, Bobij," viņa sacīja, "ja izrādīsies, ka jebkas no tā visa ir vajadzīgs, tad tas patiešām būs vajadzīgs."

"Jā, bet…"

Meja paņēma otru mugursomu un uzmeta to plecā. Tās svaru viņa cilāja viegli. Viņa ieskadjās Bobijam acīs.

"Vai tu kaut ko teici?"

"Nepievērs uzmanību."

Es paņēmu trešo mugursomu. Nebija tik briesmīgi. Bo­bijs gaudās tāpēc, ka bija nobijies. Jā, skābekļa balons bija mazliet lielāks un smagāks, nekā man būtu paticis, un mu­gursomā tas iegūla ārkārtīgi neērti. Taču Meja uzstāja, ka mums ir jāņem līdzi rezerves skābeklis.

"Rezerves skābeklis?" Bobijs nervozi noprasīja. "Cik lie­la tad, jūsuprāt, tā paslēptuve ir?"

"Nav nc jausmas," atbildēja Meja. "Taču paši pēdējie spie­ti ir daudz lielāki."

Viņa piegāja pie izlietnes un paņēma dozimetru. Taču, no- āķēdama to no sienas, viņa ieraudzīja, ka baterija ir tukša. Mums bija jādzen rokā jauna baterija, jāskrūvē vaļā kastīte, jānomaina baterija. Es bažījos, vai arī jaunā baterija nebūs tukša. Ja tā gadīsies, mums ir vāks.

"Uzmanieties ari ar nakts redzamības brillēm," sacīja Me­ja. "Es nezinu, cik noderīgas šīs baterijas ir tām lietiņām, kas mums šeit ir."

Tomēr radiācijas skaitītājs skaļi tikšķēja. Baterijas indika­tora spuldzīte dega. "Maksimālā jauda," viņa teica. "Pietiks četrām stundām."

"Tad sākam," es sacīju.

Pulkstenis rādīja 22:43.

Kad mēs pienācām pie "Toyota dozimetrs satrakojās un tikšķēja tik ātri, ka skaņa kļuva nepārtraukta. Turēdama šo burvju nūjiņu sev priekšā, Meja pagāja mašīnai garām un iz- soļoja tuksnesī. Viņa pagriezās uz rietumiem, un tikšķi kļu­va retāki. Viņa pagājās uz austrumiem, un tie paātrinājās. Ta­ču, jo tālāk uz austrumiem viņa gāja, jo lēnāk aparāts tikšķēja. Viņa pagriezās uz ziemeļiem, un tic kļuva biežāki.

"Uz ziemeļiem," viņa teica.

Es apsēdos uz motocikla un iedarbināju motoru.

Bobijs izdārdināja no stāvvietas visurgājējā ar platiem aiz­mugures riteņiem un velosipēda stūri. Visurgājējs izskatījās lempīgs, taču es zināju, ka tas ir īsti piemērots naksnīgiem pārbraucieniem tuksnesī.

Meja, apsēdusies man aiz muguras uz motocikla, noliecās, lai antena būtu tuvāk zemei un sacīja: "Labs ir. Braucam!"

Zem dzidrajām nakts debesīm mēs devāmies tuksnesī.

Motocikla priekšējo lukturu gaismas stars lēkāja augšup un lejup, raustīdams līdzenuma ēnas, un tikai ar grūtībām va­rēja saskatīt, kas atrodas mums priekšā. Tuksnesī, kas dienā bija izskadjies tik plakans un neizteiksmīgs, nu atldājās smil­šainas ieplakas, akmeņainas dangas un dziļas izžuvušu strautu gultnes, kas bez brīdinājuma uzradās ccļā. Man bija no visa spēka jākoncentrējas, lai motocikls neapgāztos, - jo sevišķi tāpēc, ka Meja nemitīgi sauca man pār plccu: "Pa kreisi… taisni… taisni… labi, pietiks, pa kreisi…" Dažreiz vajadzēja apmest riņķi, iekams viņa pārliecinājās, ka mēs esam atradu­ši īsto ceļu.

Ja kāds dienas gaismā izsekotu mūsu pēdām, tad domā­tu, ka motocikla vadītājs ir bijis piedzēries - tik līkumains un raustīgs bija mūsu ceļš. Uz nelīdzenās zemes motocikls lēkāja un grozījās. Bijām nobraukuši vairākas jūdzes no la­boratorijas, un es sāku uztraukties. Dzirdēju dozimetra tik­šķus, un tic kļuva arvien retāki. Radās grūtības atšķirt spieta "pēdas" no fona radiācijas. Es nesapratu, kāpēc tā notika, to­mēr šis fakts nebija apšaubāms. Ja mēs drīz neatradīsim spieta paslēptuvi, tad pavisam pazaudēsim "pēdas".

Arī Meja bija nobažījusies. Viņa liecās arvien zemāk, ar vienu roku turēdama uztveršanas ierīci, ar otru apķērusies man ap vidukli. Un man bija jāsāk braukt lēnāk, jo "pēdas" kļuva tik tikko jaušamas. Mēs tās pazaudējām, atradām, at­kal aizmaldījāmies. Zem melnā zvaigžņu kupola mēs grie- zāmics atpakaļ pa to pašu ceļu, braukājām riņķiem. Es pa­manīju, ka esmu aizturējis elpu.

Un pēdīgi es atkal un atkal braucu pa vienu un to pašu vietu, pūlēdamies nejusdes izmisis. Apmetu trešo loku, tad ceturto, taču tas bija veltīgi: dozimetrs Mejas rokā te tikšķē­ja, te netikšķēja. Un pēkšņi mums bija skaidrs, ka "pēdas" patiešām ir pazudušas.

Mēs bijām kaut kādā Dieva pamestā vietā un braukājām pa apli.

Mēs bijām pazaudējuši pēdas.

Pēkšņi un nesaudzīgi mani pārņēma nogurums. Visu die­nu mani bija dzinis uz priekšu adrenalīns, un tagad, kad es biju galīgi sakauts, manu augumu pārņēma dziļš gurdums. Acis lipa ciet. Man šķita, ka es varētu aizmigt turpat uz mo­tocikla.

Meja man aiz muguras apsēdās taisni un sacīja:

"Neuztraucies, labi?"

"Kā tas ir?" es gurdi jautāju. "Mans plāns ir pilnīgi izgā­zies, Meja."

"Varbūt vēl nc," viņa teica.

Mums blakus piebrauca Bobijs.

"Jūs atpakaļ skatāties?" viņš uzsauca.

"Kāpēc?"

"Atskatieties!" viņš teica. "Redzat, cik tālu mēs esam?"

Es pagriezos un palūkojos pār plecu. Dienvidos spīdēja rūpnīcas spožās gaismas, tās bija pārsteidzoši tuvu. Diez vai mēs bijām tālāk par pāris jūdzēm. Laikam bijām braukuši lielā puslokā un galu galā pagriezušies uz starta punkta pusi.

"Savādi."

Meja nokāpa no motocikla un nostājās priekšējo lukturu gaismas lokā. Viņa skatījās uz dozimetra šķidro kristālu dis­pleju. "Hmmm," viņa novilka.

"Nu, ko tu saki, Meja?" Bobijs cerīgi jautāja. "Laiks do­ties atpakaļ?"

"Nē," atbildēja Meja. "Nav vis laiks doties atpakaļ. Pa­skatieties!"

Bobijs pieliecās tuvāk un mēs abi ielūkojāmies šķidro kris­tālu ekrānā. Tas rādīja radiācijas intensitātes līkni, kas pakā­peniski nolaidās arvien zemāk un pašās beigās strauji nokri­tās. Bobijs sarauca pieri:

"Un tas būtu?"

"Sāvakara nolasījumu izvērsums laikā," viņa atbildēja. "Sī ierīcc rāda, ka, sākot ar brīdi, kad mēs devāmies ceļā, radiā­cijas intensitāte ir sarukusi aritmētiskā progresijā - tā ir šī lī- nijveida pazemināšanās, kāpnītes, redzat? Un tā palika arit­mētiska līdz, apmēram pirms minūtes, sarukums pēkšņi kļuva cksponenciāls. Tas uzreiz nokrita līdz nullei."

"Un tad?" Bobijs šķita apjucis. "Ko tas nozīmē? Es nesa­protu."

"Es gan saprotu." Viņa pagriezās pret mani un atkal ap­sēdās uz motocikla. "Man šķiet, es zinu, kas notika. Brauc uz priekšu… lēnām."

Es atlaidu sajūgu un ducināju uz priekšu. Lēkājošais gais­mas stars priekšā rādija nelielu uzkalnu tuksnesī, sarainu kak­tusu…

"Nē. Lēnāk, Džek!"

Es samazināju ātrumu. Šobrīd mēs virzījāmies uz priekšu gandrīz soļotāja ātrumā. Es nožāvājos. Viņu izprašņāt nebija jēgas: viņa bija saspringta, koncentrējusies. Es biju tikai no­guris un jutos sakauts. Mēs rāpāmies uzkalnā, līdz tas kļuva lēzens, tad motocikls sašķiebās uz leju…

*stopr

Es apturēju motociklu.

Tieši priekšā pēkšņi beidzās tuksnesis. Aiz tā vīdēja mel­na tumsa.

"Vai te ir klints?"

"Nē. Tikai augsta kalnu grēda."

Es uzmanīgi stūmu motociklu uz priekšu. Zem kājām pa­tiešām izzuda zeme. Drīz mēs bijām kraujas malā un cs no­orientējos. Mēs stāvējām piecpadsmit pēdu augstas kraujas malā - tā veidoja vienu ļoti plašas upes gultnes krastu. Tieši apakšā bija redzami lieli, gludi upes akmeņi, rets klintsblu- ķis un nīkulīgu krūmu puduri; tas viss stiepās apmēram piec­desmit jardu platumā līdz izžuvušās upes otram krastam. Aiz tālākā krasta atkal pletās līdzens tuksnesis.

"Sapratu," es sacīju. "Spiets lēca."

"Jā," viņa atbildēja. "Tas pacēlās gaisā. Un mēs pazau­dējām pēdas."

"Bet tad jau tas ir nolaidies kaut kur tur," teica Bobijs, rādīdams uz upes gultni.

"Varbūt," es atteicu. "Bet varbūt arī nē."

Es prātoju, ka paies ilgs laiks, kamēr mēs atradīsim drošu ceļu, kā nokļūt lejā. Tad mēs nezcik ilgi pārmcldēsim šos krū­mus un akmeņus, līdz beidzot atkal uzdursimies "pēdām".

Iespējams, paies vairākas stundas. Iespējams, mēs vispār ne­ko neatradīsim. Stāvēdami šeit, kraujas malā, mēs redzējām, cik biedīgi plašs tuksnesis ir mūsu priekšā.

"Spiets varēja piezemēties tai gultnē," cs sacīju. "Vai var­būt tas nolaidās viņā krastā. Vai varbūt ceturtdaļjūdzi tālāk."

Meja nezaudēja drosmi.

"Bobij, tu paliec šeit," viņa teica. "Iezīmēsi vietu, 110 ku­rienes tas lēca. Mēs ar Džeku atradīsim, kā tikt lejā, nobrauk­sim tai līdzenumā un dosimies tieši no austrumiem uz rietu­miem, līdz atkal uziesim pēdas. Agri vai vēlu mēs tās atradīsim."

"Jā," atsaucās Bobijs. "Visu sapratu."

"Jā," noteicu es. Kāpēc gan ne? Mums tik un tā nebija ko zaudēt. Tomēr cs tikpat kā neticēju, ka mums kaut kas izdosies.

Bobijs savā visurgājējā pieliecās. "Kas tas tādsV

"Kas?"

"Dzīvnieks. Es redzēju spožas acis."

"Kur?"

"Tajā krūmā." Viņš norādīja uz gultnes vidu.

Es saraucu pieri. Gan viņa, gan mana braucamā priekšē­jie lukturi bija vērsti uz priekšu. Mēs izgaismojām pasakaini plašu tuksneša loku. Nekādus dzīvniekus es neredzēju.

"Tur!" iesaucās Meja.

"Neko neredzu."

"Tas tikko nozuda aiz tā kadiķa," viņa rādīja. "Redzi krū­mu, kas izskatās pēc piramīdas? Kam vienā pusē zari nokal­tuši?"

"Redzu," es atbildēju. "Bet…" Nekādu dzīvnieku es ne- dzēju.

"Tas iet no kreisās uz labo pusi. Pagaidi, tūlīt atkal iznāks - - »

ara.

Mēs gaidījām, un tad cs ieraudzīju divus koši zaļus, zal­gojošus plankumus. Nelielā augstumā virs zemes tie virzījās pa labi. Redzēju palsa bāluma zibsni. Un gandrīz uzreiz sa­pratu - kaut kas nav labi.

Arī Bobijs bija to aptvēris. Viņš pagrieza stūri, virzīdams luktura staru tieši tai virzienā. Viņš pasniedzās, lai satvertu tālskati.

"Tas nav dzīvnieks…" viņš teica.

Starp zemajiem krūmiem atkal bija redzams baltums - miesas baltums. Taču mēs to saskatījām tikai mirklīgi. Un tad cs pamanīju plakanu, baltu virsmu un šausmās atskārtu, ka tā ir pa zemi vilkta cilvēka roka. Plauksta ar izstieptiem pirkstiem.

"Ak kungs," izgrūda Bobijs, skatīdamies tālskatī.

"Kas? Kas tur ir?"

"Tur pa zemi velk līķi," viņš teica un tad piebilda ērmīgā balsī: "Tā ir Rozija."