Spiets

6. diena 13:12

Visi bija sapulcējušies atpūtas telpā, kur bija videospēles un pinbola automāti. Neviens neko nespēlēja. Es skaidroju, kas jādara, un visi ar nemierīgām acīm skatījās uz mani. Mans plāns bija diezgan vienkāršs - spiets pats teica priekšā, kas darāms, tikai šo nepatīkamo patiesību cs izlaidu.

Būtībā es viņiem sacīju, ka mums ir vaļā pasprucis spiets, ko mēs nespējam savaldīt. Un šis spiets uzrāda pašorganizētu uzve­dību. "Ja reiz pastāv spēcīgs pašorganizācijas elements, tas nozī­mē, ka spiets spēj sevi izveidot no jauna pēc bojājuma vai izjauk­šanas. Tieši tā notika ar mani. Tādēļ šis spiets ir pilnīgi, fiziski jāiznīcina, proti, jāpakļauj daļiņas karstumam, aukstumam, skā­bei vai spēcīgiem magnētiskiem laukiem. Un, spriežot pēc tā, ko esmu novērojis, es teiktu, ka lielākā iespēja to iznīcināt ir naktī, kad spiets zaudē enerģiju un noslīgst līdz zemei."

"Es taču jau tev teicu, Džek, naktī mēs nevaram to at­rast…" Rikijs nodīca.

"Taisnība, nevarat," es atbildēju. "Jo jūs neesat to mar­ķējuši. Paskatieties, cik tas tuksnesis ir liels! Ja jūs gribat iz­sekot tam līdz vietai, kur tas slēpjas, jums jāiezīmē tas ar kaut ko tik spēcīgu, lai jūs varētu visur sekot tam pa pēdām."

"Ar ko lai to iezīmē?"

"Tas ir mans nākamais jautājums," es turpināju. "Kādi marķēšanas līdzekļi mums šeit ir?" Manī raudzījās tukšas acis. "Nu, izbeidziet, veči. Šeit ir rūpnīca. Jums noteikti ir kaut kas tāds, kas noklās aģentus un atstās pēdas, pa kurām mēs varēsim iet. Es runāju par spēcīgi fluorescējošām vielām vai kādu feromonu ar raksturīgu ķīmisku parakstu, vai kaut ko radioaktīvu… Nekā nav?"

Joprojām tukšas acis. Galvas purināšana.

"Nu," ierunājās Meja, "mums, protams, ir radioaktīvie izotopi."

"Paldies, ļoti labi." Beidzot kaut kas!

"Mēs tos izmantojam, lai pārbaudītu, vai sistēmā nav no­plūžu. Tos reizi nedēļā atved helikopters."

"Kādi izotopi jums ir?"

"72. selēns un 186. rēnijs. Dažreiz ari 133. ksenons. Es īsti nezinu, kas mums šobrīd ir krājumā."

"Kādi tur ir pussabrukšanas periodi?"

Ir izotopi, kas ļoti strauji zaudē radioaktivitāti, dažu stun­du vai minūšu laikā. Tādā gadījumā tie man nav derīgi.

"Pussabrukšanas periods vidēji ir nedēļa," atbildēja Meja. "Selēnam astoņas dienas, rēnijam - četras, 133. ksenonam - piecas. Piecas un ccturtdaļdiena."

"Labi. Mūsu nolūkam noderēs jebkurš no tiem," es sacī­ju. "Vajag, lai radioaktivitāte noturētos vienu nakti pēc tam, kad būsim iezīmējuši spietu."

"Parasti mēs izotopus turam FDG. Tā ir šķidrās glikozes bāze. Tie ir izsmidzināmi."

"Tas būtu jauki," es sacīju. "Kur izotopi šobrīd atrodas?"

Meja vārgi pasmaidīja. "Noliktavā," viņa sacīja.

"Kur tas ir?"

"Ārā. Pie stāvvietas."

"labi," es teicu. "Tad iesim un tos paņemsim."

"Ak, Dieva dēļ," rokas izsliedams, iesaucās Rikijs. "Vai tu esi prātu izkūkojis? Tu jau šorīt gandrīz atstiepi pekas, Džek. Tu nedrīksti atkal iet ārā."

"Nav izvēles," es attraucu.

"Skaidrs, ka ir. Pagaidi līdz vakaram."

"Nē," es neatkāpos. "Jo tas nozīmē, ka mēs varēsim tos apsmidzināt tikai rīt. Un izsekot un iznīcināt varēsim tikai rītnakt. Tas nozīmē, ka mēs gaidīsim trīsdesmit sešas stun­das ar ātri evolucionējušu organismu. Tā nevar riskēt."

"Riskēt? Džek, ja tu tagad iziesi ārā, dzīvs nepaliksi. Tu esi galīgi traks, ja vispār par to domā!"

Cārlijs Devenports visu laiku bija skatījies monitorā. Ta­gad viņš pagriezās pret pārējiem.

"Nē, Džeks nav traks." Viņš man greizi uzsmaidīja. "Un es iešu kopā ar viņu." Cārlijs sāka dūkt "Born to Be Wild,\

"Es arī iešu," teica Meja. "Es zinu, kur šie izotopi atro­das."

"Tas nav nepieciešams, Meja, tu vari man pastāstīt…" es iesāku.

"Nē. Es iešu."

"Mums vajadzēs uztaisīt kaut kādu smidzināmo ierīci." Deivids Bruks rūpīgi atrotīja piedurknes. "Vēlams - vadāmu no attāluma. Tā jau Rozijas sfēra."

"Labs ir, es ari iešu," skatīdamās uz Deividu, bilda Rozi­ja Kastro.

"Jūs visi iesiet?" Rikijs, galvu purinādams, skatījās te uz vienu, te uz otru. "Tas ir ārkārtīgi liels risks," viņš teica. "Ārkārtīgi licis."

Neviens neatbildēja. Mēs visi tikai lūkojāmies viņā.

Tad Rikijs sacīja:

"Čārlij, vai tu, velns parāvis, nevari aizvērties?" Viņš pa­griezās pret mani. "Nedomāju, ka cs varu to atļaut, Džek…"

"Manuprāt, tev nav izvēles," es atbildēju.

"Es šeit esmu galvenais."

"Nc šobrīd," es atcirtu, juzdamies sapīcis. Man gribējās viņam pateikt, ka viņš, ļaudams spietam attīstīties savā vaļā, ir izdarījies drausmīgi stulbi. Taču es nezināju, cik daudz no­zīmīgu lēmumu ir pieņēmusi Džūlija. Galu galā Rikijs izta­pa direktoriem, cenzdamies viņus iepriecināt kā bērns mēģi­na iepriecināt vecākus. Viņš to darīja apburoši; tieši tā viņš dzīvē virzījās uz priekšu. Tas arī bija viņa lielākais vājums.

Toties tagad Rikijs stūrgalvīgi izslēja zodu.

"Tu vienkārši to nevari, Džek," viņš teica. "Jūs nevarat iziet ārā un palikt dzīvi."

"Skaidrs, ka varam," atsaucās Cārlijs Dcvcnports. "Paska­ties pats!" Viņš norādīja uz monitoru.

Monitorā bija redzams tuksnesis. Pundurkaktusus apspī­dēja pēcpusdienas saule. Tālumā uz saules fona vīdēja viens nīkulīgs kadiķis. Mirkli cs nesapratu, ko Cārlijs grib pateikt. Tad ieraudzīju gar zemi pūstās smiltis. Un arī kadiķis bija no­liecies uz vienu pusi.

"Tā gan, veči," teica Cārlijs Dcvenports. "Tur, ārā, ir stiprs vējš. Atceraties? Stiprs vējš, spietu nav. Tic spiežas pie zemes." Viņš devās uz gaiteni, kas veda uz elektrostaciju. "Laiks iet. Ķeramies pie lietas, biedrīši."

Visi rindiņā izgāja ārā. Es paliku pēdējais. Man par pār­steigumu, Rikijs pavilka mani sānis, aizstādamies priekšā dur­vīm.

"Atvaino, Džek, cs negribēju tevi mulsināt pārējo priek­šā. Bet es nevaru tev ļaut to darīt."

"Varbūt tu vēlies, lai to izdara kāds cits?" es jautāju.

Viņš savilka uzacis.

"Ko tu ar to gribi teikt?"

"Skaties patiesībai acīs, Rikij. Ir notikusi katastrofa. Un, ja mēs tūlīt pat to nesavaldīsim, tad nāksies izsaukt palīgus."

"Palīgus? Par ko tu runā?"

"Es runāju par to, ka būs jāzvana Pentagonam. Jāizsauc armija. Mums nāksies izsaukt kādu, kas savaldītu šos spietus."

"Jēziņ, Džek! To mēs nevaram!"

"Mums nav izvēles."

"Bet tad uzņēmums būtu iznīcināts! Mēs vairs nemūžam nedabūtu finansējumu."

"Tas nu mani maz uztrauc," es atbildēju. Mani kaitināja tas, kas bija noticis šai tuksnesī. Vesela virkne aplamu lēmu­mu, kļūdu un jādīšanās, kas ilga jau nezcik nedēļu un mēne­šu. Izskatījās, ka aXymos" darbiniekus interesē tikai īstermi­ņa risinājumi, ielāpiņu likšana, žigla un cūcīga. Neviens nepievērsa uzmanību ilgtermiņa sekām.

"Paklau," es teicu, "jums te ir izsprucis spiets, acīm re­dzami letāls. Ilgāk jūs vairs nevarat muļļāties."

"Bet Džūlija…"

"Džūlijas šeit nav."

"Bet viņa teica…"

"Mani neinteresē, ko viņa teica, Rikij."

"Bet uzņēmums…"

"Pie pakaļas uzņēmumu, Rikij!" Es saķēru viņu aiz ple­ciem un vienu reizi kārtīgi sapurināju. "Vai tu neko neap­jēdz? Tu atsakies iet ārā. Tu baidies no tiem ķēmiem, Rikij. Tos vajag nogalināt. Un, ja tuvākajā laikā mēs to neizdarī­sim, tad būs jāsauc palīgi." "Nē." "Jā, Rikij."

"Mēs vēl paskatīsimies!" viņš ierūcās. Viņa augums sasprin­ga, acis zibēja. Viņš sagrāba mani aiz krekla apkaklītes. Es stāvēju un skatījos uz viņu. Es nekustējos. Kādu bridi Rikijs nikni lūkojās man acīs, tad atlaida tvērienu. Viņš uzsita man pa plecu un nogludināja apkaklīti. "Oi, velns, Džek," viņš teica. "Ko cs te daru?" Un viņš uzsmaidīja man savu vainī­go sērfotāja smaidu. "Piedod! Rādās, mani sāk ietekmēt sprie­dze. Tev taisnība. Tev pilnīga taisnība! Pie pakaļas uzņēmu­mu. Mums tas jāizdara. Mums viņi nekavējoties jāiznīcina."

"Jā," es piekritu, joprojām skatīdamies viņam acīs. "Tā gan."

Viņš apklusa un atvilka roku no manas apkaklītes.

"Tu domā, ka es izturos dīvaini, ja? Mērija ari domā, ka es izturos dīvaini. Tā viņa vakar teica. Vai es izturos dīvai­ni?"

"Nu…"

"Pasaki!"

"Varbūt mazliet… Tu kaut cik izgulies?"

"Nc visai. Pāris stundu."

"Varbūt tev jāiedzer zāles."

"Es jau dzēru. Neizskatās, ka būtu līdzējis. Tā sasodītā spriedze. Es šeit mētājos jau nedēļu. Sī vieta var tevi padarīt traku."

"To es spēju iztēloties."

"Jā. Nu, labi." Viņš aizgriezās, it kā piepeši būtu apmul­sis. "Paklau, cs būšu pie radio," viņš sacīja. "Es sekošu kat­ram jūsu solim. Esmu tev ļoti pateicīgs, Džek. Tu šeit ienesi veselo saprātu un kārtību. Tikai… tikai tur, ārā, esi uzmanīgs, labi?"

"Labi."

Rikijs pakāpās sānis.

Es izgāju pa durvīm.

Soļodams pa gaiteni uz elektrostaciju, gaisa kondicionic- riem rūcot, cik jaudas, es panācu Meju. Es viņai teicu:

"Tev tiešām nevajag iet ārā, Meja. Tu man pa radio varē­si izstāstīt, kā apieties ar tiem izotopiem."

"Ne jau izotopi mani uztrauc," viņa teica, pieklusinājusi balsi, lai tā pazustu rūkoņā. "Mani uztrauc tas trusis."

Es nebiju pārliecināts, vai esmu pareizi saklausījis. "Kas?"

"Tas trusis. Man vajag to vēlreiz apskatīt."

"Kāpēc?"

"Atceries to audu paraugu, ko es izgriezu no kuņģa? Nu, pirms dažām minūtēm es to apskatīju mikroskopā."

"Un?"

"Baidos, ka mums ir lielas problēmas, Džek."