Spiets

6. diena 10:11

Raugoties atpakaļ, vienā ziņā man izrādījās taisnība: uzzi­nāt, kā nomira trusis, bija vitāli svarīgi. Protams, tagad es zi­nu, kāpēc. Es zinu arī, kāpēc trusim uzbruka. Taču tai pirmajā dienā laboratorijā man nebija pat visaptuvenākā priekšstata par to, kas notiek. Un es varēju nekad neuzzināt patiesību.

Tobrīd neviens no mums to nevarēja.

Pat Rikijs.

Pat Džūlija.

Bija pagājušas desmit minūtes pēc tam, kad spieti bija no­zuduši, un mēs visi stāvējām noliktavā. Bija sapulcējusies visa grupa, visi bija saspringti un bažīgi. Viņi skatījās, kā cs pie­stiprinu pie siksnas radioraidītāju un uzlieku galvā saziņas sis­tēmu. Saziņas sistēmā ietilpa ari videokamera, tā bija piestip­rināta man pie kreisās auss. Pagāja kāds brīdis, kamēr tika noregulēts videoraidītājs.

Rikijs teica:

"Tu tiešām iesi ārā?"

"Jā," es atbildēju. "Gribu zināt, kas notika ar to trusi." Pagriezos pret pārējiem. "Kurš nāks man līdzi?"

Neviens nekustējās. Bobijs Lembeks, rokas kabatās sabā­zis, skatījās grīdā. Dcivids Bruks strauji samirkšķināja acis un novērsās. Rikijs pētīja savus nagus. Es notvēru Rozijas Kas- tro skatienu. Viņa papurināja galvu. "Es neesmu nojūgusics, Džek."

"Kāpēc, Rozij?"

"Pats redzi. Viņi medī."

"Tiešām?"

"Un kā vēl, nolāpīts!"

"Rozij," es sacīju. "Es tevi tā neesmu mācījis. Kā šie spieti var medīt?"

"Mēs visi to redzējām." Viņa stūrgalvīgi izslēja zodu. "Vi­si trīs spieti koordinēti medīja."

"Bet kā?" es jautāju.

Viņa sarauca pieri un šķita apjukusi. "Ko tu jautā? Tur nav nekā noslēpumaina. Aģenti var sazināties. Katrs no viņiem spēj ģenerēt elektrisku signālu."

"Pareizi." Es piekritu. "Cik spēcīgs ir signāls?"

"Nu…" viņa paraustīja plecus.

"Cik spēcīgs, Rozij? Liels tas nevarētu būt, aģents ir tikai piecas simtdaļas no cilvēka mata resnuma. Tas taču nespētu ģenerēt pārāk spēcīgu signālu, pareizi?"

"Pareizi…"

"Un elektromagnētiskā radiācija samazinās proporcionāli rādiusa kvadrātam, pareizi?" So faktu vidusskolas fizikas kursā uzzina katrs skolas bērns. Attālinoties no elektromagnētiskā sta­rojuma avota, strauji samazinās jauda - ļoti strauji. Un tas no­zīmē, ka atsevišķi aģenti spēj sazināties rikai ar saviem tuvāka­jiem kaimiņiem, ar tiem aģentiem, kas atrodas tiem ļoti tuvai. Nevis ar citiem spietiem divdesmit vai trīsdesmit jardu attālumā.

Rievas Rozijas pierē kļuva dziļākas. Šobrīd jau visi rauca pieres, neveikli saskatīdamies.

Dcivids Bruks nokremšļojās. "Tad ko mēs redzējām, Džek?"

"Jūs redzējāt šķitumu," cs stingri noteicu. "Jūs redzējāt trīs spietus, kuri darbojās neatkarīgi, un nolēmāt, ka tic savā starpā sazinās. Bet viņi to nedara. Un esmu pilnīgi pārlieci­nāts, ka arī citu apstākļu, kuriem jūs ticat šo spietu sakarā, patiesībā nav."

Es daudz ko par šiem spietiem nesapratu - un daudz kam neticēju. Neticēju, piemēram, ka šie spieti vairojas. Es domā­ju, ka Rikijs un pārējie acīmredzot 11 tik ļoti sanervozējušies, ka vienkārši to izdomājuši. Galu gala ar piecdesmit mārci­ņām ražošanas materiāla, ko viņi bija izpūtuši gaisā, pilnīgi varēja pietikt trim spietiem, ko biju redzējis, - un vēl desmi­tiem citu. (Es lēsu, ka ikkatru spietu veido trīs mārciņas nano- daļiņu. Aptuveni tik daudz sver liels bišu spiets.) Savukārt tas, ka šie spieti demonstrēja mērķtiecīgu uzmanību, it nemaz ne­bija uztraucoši: tas bija paredzēts zema līmeņa programmēša­nas rezultāts. Un neticēju, ka spieti rīkojas koordinēti. Tas vienkārši nebija iespējams, jo lauku jauda bija pārāk vāja.

Es neticēju arī tam, ka spietiem piemīt pielāgošanās spē­jas, ko Rikijs tiem piedēvēja. Biju redzējis neskaitāmas de­monstrācijas, kur roboti vcica kādu uzdevumu - piemēram, kopīgiem spēkiem stumdīja apkārt kasti -, un novērotāji to interpretēja kā saprātīgu uzvedību, kaut patiesībā roboti bija dumji, minimāli ieprogrammēti un sadarbojās nejaušības pēc. Ļoti bieži uzvedība izskatās gudrāka, nekā tā īstenībā ir. (Kā mēdza sacīt Cārlijs Dcvenports: "Rikijam vajadzētu pateik­ties Dievam par to.")

Un, visbeidzot, es nekādā ziņā neticēju, ka šie spieti ir bīs­tami. Neuzskatīju, ka trīs mārciņas smags nanodaļiņu māko­nis var kādu apdraudēt, pat trusi. Nebūt nebiju pārliecināts, ka tas ir nogalināts. Es it kā atcerējos, ka truši ir nervozas būtnes un mēdz nomirt aiz bailēm. Vai varbūt vajātājas daļi­ņas spietojušas cauri tā degunam un mutei, aizsprostojot elp­ceļus, un tāpēc dzīvnieks nosmacis. Tādā gadījumā nāve bija nejauša, nevis tīša. Nejauša nāve man šķita reālāka.

īsi sakot, es domāju, ka Rikijs un pārējie visu laiku nepa­reizi interpretēja to, ko redzēja. Viņi bija paši sevi iebiedējuši.

No otras puses, bija jāatzīst, ka mani kaitināja vairāki ne­atbildēti jautājumi.

Pirmais un acīm redzamākais kāpēc spiets bija aizbē­dzis no viņu kontroles? Sākotnējais kameru spiets bija pro­jektēts, lai to varētu kontrolēt ar tā virzienā pavērstu daudz- kanālu raidītāju. Tagad izskatījās, ka spiets ignorē pa radio noraidītās komandas, un es nesapratu - kādēļ. Jādomā, daļi­ņas bija nepareizi darinātas.

Otrs jautājums attiecās uz spieta ilgo mūžu. Atsevišķās da­ļiņas bija ārkārtīgi mazas, tās varēja iznīcināt kosmosa staro­jums, fotoķīmiskās reakcijas, to proteīnu ķēžu dehidrācija un citi apkārtējās vides faktori. Skarbajā tuksnesī visiem spietiem jau pirms daudzām dienām vajadzēja sačokuroties un nomirt "no vecuma". Taču tic nebija aizgājuši bojā. Kādēļ?

Treškārt, pastāvēja spieta šķietamā mērķa problēma. Kā apgalvoja Rikijs, spieti pastāvīgi atgriezās pie galvenās ēkas. Rikijs uzskatīja, ka tie mēģina iekļūt iekšā. Taču man nešķi­ta, ka šāds aģentu mērķis ir racionāls, un cs vēlējos redzēt programmkodu, lai saprastu, kas to izraisa. Godīgi sakot, man bija aizdomas, ka kodā ir kļūda.

Un visbeidzot, es vēlējos zināt, kāpēc tic bija vajājuši trusi. PREDPREYprogramma neliek vienībām kļūt par plēsoņām vārda burtiskajā nozīmē. Tā vienkārši izmanto plēsoņas mo­deli, lai aģenti koncentrētos un neatlaidīgi virzītos uz mērķi.

Tas kaut kādā veidā bija mainījies, un šobrīd izskatījās, ka spieti no tiesas medī.

Arī tā, domājams, bija kļūda kodā.

Manuprāt, visām šīm neskaidrībām bija viens kodols, un galvenais jautājums - kā bija gājis bojā trusis? Es nedomāju, ka tas tika nogalināts. Man bija ai/domas, ka truša nāve bija nejauša, nevis ar nodomu izraisīta.

Taču tas bija jānoskaidro.

Es sakārtoju portatīvo sakaru ierīci to veidoja rācijas aus­tiņas un pie saulesbriļļu kreisā stikliņa picrīkota videokame­ra. Paņēmu plastmasas maisu truša līķim un pagriezos pret pārējiem. "Kāds nāks kopā ar mani?"

Neveikls klusums.

"Kam tev tas maiss?" jautāja Rikijs

"Lai atnestu trusi."

"Nekādā gadījumā," paziņoja Rikijs. "Ja tu gribi iet ārā - tā ir tava darīšana. Bet to trusi tu atpakaļ nenesīsi."

"Tu droši vien joko," cs sacīju.

"Nē. Mums šeit ir sestā līmeņa vides tīrība, Džek. Tas tru­sis ir netīrs. Iekšā to nevar nest."

"Labi, tad mēs varam to nolikt Mcjas laboratorijā un…"

"Nekādā ziņā, Džek. Atvaino! Tas netiks cauri pat pirma­jām slūžām."

Palūkojos uz pārējiem. Visi piekrītot māja ar galvām.

"Labi, tad es izpētīšu to ārā."

"Tu tiešām grasies iet ārā?"

"Kāpēc ne?" Es noskatīju viņus, citu pēc cita. "Man jums jāsaka, draugi, manuprāt, jūs visi esat pārnervozējušies. Tas mā­konis nav bīstams. Un - jā, cs eju ārā." Es pagriezos pret Mc- ju. "Vai tev nav kaut kāds anatomēšanas komplekts, kas…"

"Es iešu tev līdzi," viņa klusi sacīja.

"Labi. Paldies." Mani pārsteidza tas, ka Meja pirmā bija piekritusi manam skatījumam. Taču, būdama lauka bioloģe, viņa droši vien labāk nekā pārējie prata novērtēt reālo risku. Katrā ziņā viņas lēmums it kā mazliet izldiedēja telpā valdošo spriedzi: pārējie manāmi atslābinājās. Meja devās paņemt anatomēšanas piederumus un kaut kādas lietas no laboratori­jas. Tad iezvanījās tālrunis. Vinss atbildēja un pagriezās pret mani. "Tu pazīsti kādu vārdā Dr. Elena Formena?"

"Jā." Tā ir mana māsa.

"Viņa zvana." Vinss pasniedza man tālruni un pakāpās malā. Pēkšņi sāku nervozēt. Paskatījos pulkstenī. Bija vien­padsmit no rīta, Amandai vajadzētu gulēt. Tad atcerējos, ka biju apsolījis māsai, ka vienpadsmitos viņai piezvanīšu, lai no­skaidrotu, kā klājas mājās.

Es teicu: "Hallo? Elena? Vai viss ir kārtībā?"

"Protams. Labi." Ilga, ilga nopūta. "Viss ir labi. Es nezi­nāju, kā tev klājas, tas arī viss."

"Nogurusi?"

"Kā nekad mūžā."

"Bērni aizbrauca uz skolu bez problēmām?"

Vēl viena nopūta. "Jā. Mašīnā Ēriks iesita Nikolai pa mu­guru un viņa iezvēla tam pa ausi."

"Tev jāiejaucas, ja viņi sāk tā uzvesties, Elen."

"Tā izskatās," viņa gurdi noteica.

"Un mazā? Kā viņas izsitumi?"

"labāk. Es uzziedu smēri."

"Kustas labi?"

"Jā. Savam vecumam viņai ir laba koordinācija. Vai ir kā­da problēma, par ko man vajadzētu zināt?"

"Nē, nē," es atsaucos. Pagriezis pārējiem muguru, es pie­klusināju balsi. "Es gribēju zināt - vai viņa kakā labi?"

Dzirdēju, kā Čārlijs Devenports man aiz muguras iespurcas.

"Dāsni," atbildēja Elena. "Šobrīd viņa guļ. Mēs mazliet pastaigājām pa parku. Viņa labprāt aizmiga. Mājās viss ir kār­tībā. Vienīgi ūdens sildītāja signāllampiņa izdega, bet atnāks meistars un to salabos."

"Labi, labi… Klau, Elen, šobrīd es esmu aizņemts…"

"Džek? Pirms dažām minūtēm zvanīja Džūlija no slim­nīcas. Viņa meklēja tevi."

"Ahā…"

"Kad es pateicu, ka tu esi aizbraucis uz Nevadu, viņa briesmīgi satraucās."

"Tiešām?"

"Viņa teica, ka tu neesot sapratis. Un tagad viss būšot vēl ļaunāk. Apmēram tā. Varbūt labāk piezvani viņai. Izklausī­jās, ka viņa ir uzbudināta."

"Labi. Piezvanīšu."

"Kā tev tur sokas? Vakarā būsi mājās?"

"Šovakar nebūšu," es atbildēju. "Kaut kad rit no rīta. Elen, man jāiet…"

"Piezvani bērniem ap vakariņu laiku, ja vari. Viņi priecā­sies. Tante Elena - tas ir jauki, tomēr viņa nav tētis. Tu jau pats saproti."

"Labi. Jūs ēdīsiet sešos?"

"Aptuveni."

Es apsolīju, ka mēģināšu piezvanīt, un noliku klausuli.

Mēs ar Meju stāvējām ārējās slūžās pie dubultās stikla sie­nas, pie pašas izejas. Aiz stikla bija redzamas ugunsizturīgās tērauda durvis, kas veda ārup. Drūms un nervozs mums līdzās stāvēja Rikijs, noskatīdamies, kā mēs veicam beidzamos saga­tavošanās darbus.

"Tu droši zini, ka tas ir nepieciešams? Iet ārā?"

"Tas ir būtiski nepieciešams."

"Kāpēc jūs ar Meju nevarat pagaidīt līdz vakaram un iet ārā, kad būs tumšs?"

"Tāpēc, ka tad truša tur vairs nebūs," es sacīju. "Naktī uz- radīsics koijoti vai vanagi un aizstieps tās atliekas projām."

"Neesmu pārliecināts," sacīja Rikijs. "Mēs tc labu bridi neesam redzējuši nevienu koijotu."

"Velns parāvis!" es nepacietīgi sacīju, ieslēgdams radioaus­tiņas. "Kamēr mēs te strīdamies, jau būtu varējuši aiziet un atnākt atpakaļ. Cau, Rikij."

Izgāju pa stikla durvīm un apstājos slūžās. Durvis man aiz muguras aizvērās. Brīdi jau pazīstamajā veidā pašņāca gaisa kondicionētāji, tad atvērās tālākās stikla durvis. Es devos uz ugunsdrošo tērauda durvju pusi. Atskatīdamies redzēju, kā Meja ieiet slūžās.

Es pavēru mazu spraudziņu tērauda durvīs. No nejauki žil­binošās, spožās saules uz grīdas palika kvēlojoša josla. Man sejā iesitās karstais gaiss. Rikijs austiņās novēlēja: "Veiksmi, draugi."

Es ievilku elpu, atgrūdu durvis plašāk un izgāju tuksnesī.

Vējš bija mitējies un priekšpusdienas tveice bija smacējo­ša. Kaut kur čivināja putns; citādi bija klusums. Stāvēdams pie durvīm, es miedzu acis saulē. Pār muguru pārskrēja dre­buļi. Vēlreiz dziļi ievilku elpu.

Es biju pārliecināts, ka spieti nav bīstami. Taču tagad, stāvot ārā, mani teorētiskie slēdzieni it kā zaudēja spēku. Laikam man bija pielipis Rikija sasprindzinājums, jo es manāmi nervo­zēju. Ārā izejot, beigtais trusis šķita daudz tālāk, nekā biju ie­domājies. Tas gulēja kādu piecdesmit jardu attālumā no dur­vīm - puse futbola laukuma garuma. Apkārtējais tuksnesis likās kails un draudīgs. Es rūpīgi nopētīju mirgojošo apvārsni, vai kaut kur neparādīsies melnas ēnas. Neko tādu neredzēju.

Tērauda durvis man aiz muguras atvērās, un Meja sacīja: "Kad būsi gatavs, es arī varēšu iet, Džek."

"Tad ejam."

Mēs devāmies uz truša pusi, soļiem gurkstot tuksneša smil­tīs. Mēs attālinājāmies no ēkām. Gandrīz tūdaļ mana sirds sāka spēcīgi dauzīties un cs nosvīdu. Liku sev elpot dziļi un lēni, pūlēdamies saglabāt mieru. Saule svilināja man seju. Es apzinā­jos, ka esmu ļāvis, lai Rikijs mani nobiedē, taču neko nespēju līdzēt. Visu laiku metu skatienus uz apvāršņa pusi.

Meja nāca dažus soļus aiz manis. Hs vaicāju:

"Kā jūties?"

"Priecāšos, kad tas būs galā."

Mēs gājām pa dzeltenu čoljas kaktusu lauku - tic snie­dzās līdz ceļiem. To ērkšķi mirdzēja saulē. Vietumis no ze­mes kā durstīgi īkšķi spraucās ārā lieli kaktusu stumbri.

Pa zemi čolju pakājē lēkāja kaut kādi klusējoši putniņi. Mums tuvojoties, tie pacēlās gaisā un kā riņķojoši plankumi vīdēja uz ziluma fona. Simt pēdu tālāk tie atkal nolaidās.

Beidzot mēs bijām nokļuvuši pie truša, ap kuru bija dū­cošs, melns mākonis. Es izbijos un apstājos.

"Tās ir mušas," teica Meja. Viņa devas uz priekšu un pic- tupās līdzās beigtajam trusim, nepievērsdama mušām uzma­nību. Viņa uzvilka gumijas cimdus un pasniedza arī man tā­dus. Viņa nolika zemē kvadrātveida plastikāta gabalu un katru stūri nostiprināja ar akmeni. Viņa paņēma trusi un noli­ka to plastikāta vidū. Viņa atvilka anatomēšanas piederumu somiņas rāvējslēdzēju un atvēra somiņu. Saulē iemirdzējās tē­rauda instrumenti: pincetes, skalpelis, vairāku veidu šķēres. Viņa izņēma un sarindoja arī šļirci un vairākas analīžu pude­lītes ar gumijas vāciņiem. Viņa kustējās veikli un prasmīgi. Šo darbiņu viņai jau bija nācies darīt.

Es pietupos viņai blakus. Beigtais trusis ne pēc kā neoda. Nekādas ārējas pazīmes neliecināja par nāves cēloni. Ieples­tā acs bija sārta un šķita veselīga.

"Bobij? Vai tu ieraksti?" ierunājās Meja.

Bobija Lcmbeka balss austiņās atbildēja: "Nolaid zemāk kameru!"

Meja pieskārās saulesbrillēs iemontētajai kamerai.

"Vēl mazliet… vēl… Piedks. Tā būs labi."

"Skaidrs," atsaucās Meja. Viņa pagrozīja truša līķi rokās, nopētīdama to no visām pusēm. "Ārējā apskatē dzīvnieks iz­skatās pilnīgi normāli," viņa strauji diktēja. "Nav nekādu ie­dzimtu anomāliju vai slimību pazīmju, kažoks ir biezs un izskatās veselīgs. Deguna kanāli šķiet daļēji vai pilnīgi aiz­sprostoti. Ānusā ir mazliet fekāliju, taču es pieņemu, ka tā ir parastā defekācija, kas notiek, nāvei iestājoties."

Viņa apgrieza dzīvnieku uz muguras un ar rokām pašķīra priekšķepas. "Man vajag tavu palīdzību, Džek." Viņa vēlē­jās, lai cs pieturu ķepas. Līķis joprojām bija silts un vēl nebi­ja sācis sastingt.

Viņa paņēma skalpeli un, strauji pārgriežot, atsedza vēdera dobumu. Pavērās sarkana brūce; sāka plūst asinis. Es ieraudzī­ju ribu kaulus un zarnu sārtenos rituļus. Meja griezdama visu laiku runāja, atzīmēdama audu krāsu un tekstūru. Viņa lika man: "Pieturi šeit!" un es pavilku vienu roku zemāk, lai pa­ņemtu sānis slidenās zarnas. Ar vienu skalpeļa griezienu viņa pāršķēla kuņģi. Izšļācās dubļaini zaļš šķidrums un kaut kāda gaļīga viela, kas varēja būt nesagremotas šķiedras. Kuņģa iek­šējā sieniņa šķita paraupja, taču Meja sacīja, ka tas esot nor­māli.Viņa lietpratīgi pārvilka ar pirkstu gar kuņģa sieniņu, tad aprāvās.

"Mmm. Paskaties!" viņa sacīja.

"Kur?"

"Seit." Viņa parādīja. Vairākās vietās kuņģis bija sarkanīgs un mazliet asiņoja, it kā būtu noberzts jēls. Asinīs cs pama­nīju melnus plankumus. "Tas nav normāli," sacīja Meja. "Tā ir patoloģija." Viņa paņēma lupu un paskatījās uzmanīgi, tad nodiktēja: "Novērojami tumši plankumi aptuveni četru līdz astoņu milimetru diametrā, cs pieņemu, ka tic ir nanodaļiņu sakopojumi kuņģa gļotādā," viņa sacīja. "Šie sakopojumi atrasti saistībā ar nelielu kuņģa sieniņas asiņošanu."

"Kuņģī ir nanodaļiņas?" cs pārjautāju. "Kā tās varēja tur iekļūt? Vai trusis ir tās apēdis? Netīšām norijis?"

"Šaubos. Es teiktu, ka tās ir aktīvi iekļuvušas."

Es saraucu pieri. "Tu domā, ka tās ir nokļuvušas tur…"

"Pa barības vadu. Jā. Vismaz es tā domāju."

"Kāpēc lai tās šādi darītu?"

"Nezinu."

Viņa nc mirkli nepārtrauca veiklo «ecēšanu. Viņa paņē­ma šķēres un grieza uz augšu cauri kruškaulam, tad ar pirk­stiem atvēra vaļā ribas. "Pieturi šeit!" Es pārliku rokas, lai turētu atvērtas ribas, kā to bija darījusi viņa. Kaulu gali bija asi. Ar otru roku es turēju pavērtas pakaļkājas. Meja darbo­jās starp manām rokām.

"Plaušas ir koši sārtas un cietas, izskats normāls." Viņa ar skalpeli pāršķēla vienu daivu, tad vēl un vēlreiz. Beigās viņa atsedza bronhiolu un pārgrieza to pušu. Tās iekšpuse bija pa­visam melna.

"Bronhos redzama spēcīga nanodaļiņu invāzija, kas noti­kusi spieta elementu ieelpošanas rezultātā," viņa diktēja. "Re­dzi, Bobij?"

"Redzu visu. Izšķirtspēja laba."

Viņa turpināja griezt augšup. "Izsekojot bronhu kokam uz augšu…"

Un viņa turpināja griezt, pārgrieza rīkli, tad - no deguna atpakaļ pāri vaigam, tad atvēra muti… Es uz brīdi biju spiests novērsties. Taču viņa mierīgi turpināja diktēt. "Novērojama spēcīga visu deguna kanālu un rīkles infiltrācija. Tas liek do­māt par daļēju vai pilnīgu elpceļu obstrukciju, kas savukārt varētu būt nāves cēlonis."

Es atskatījos. "Kas?"

Truša galvu tagad gandrīz nevarēja pazīt, viņa bija nogrie­zusi žokli un šobrīd skatījās kaklā. "Paraugies pats," viņa ai­cināja, "izskatās, ka rīkli blīvi noslēdz daļiņas un ir reakcija, kas izskatās pēc alerģiskas reakcijas vai…"

Iejaucās Rikijs: "Kas ir, jūs vēl ilgi taisādes tur tupēt?"

"Cik ilgi vajadzēs," es atbildēju. Pagriezos pret Meju. "Kāda alerģiska reakcija?"

"Nu," viņa sacīja, "redzi, šie audi, tic ir iekaisuši, un tu redzi, ka tic ir kļuvuši pelēki, un tas liek domāt…"

"Jūs apjēdzat," jautāja Rikijs, "ka jūs tur esat jau četras minūtes?"

"Mēs esam šeit tikai tāpēc, ka nevaram ienest trusi iek­šā," es atcirtu.

"To jūs tiešām nevarat."

Meja, to klausīdamās, šūpoja galvu. "Rikij, tu šobrīd ti­kai traucē…"

Iejaucās Bobijs: "Nekustini galvu, Meja. Tu šūpo kameru šurpu turpu."

"Piedod."

Bet es redzēju, ka viņa paccļ galvu, kā lūkodamās uz ap­vārsni, un tikmēr noņem analīžu caurulītes vāciņu un ieslidi­na tajā kuņģa sieniņas šķēlīti. To viņa ielika sev kabatā. Tad atkal nolaida galvu. Skatoties video, neviens nevarēja pama­nīt, ko viņa dara. Viņa sacīja, "Labi, tagad mēs paņemsim asins paraugus."

"Iekšā jūs drīkstat ienest tikai asinis, citu neko," piekodi­nāja Rikijs.

"Jā, Rikij. Mēs zinām."

Meja paņēma šļirci, iedūra adatu artērijā, izvilka asins pa­raugu, ielaida to plastmasas trauciņā, ar vienu roku izņēma adatu, iesprauda citu un paņēma vēl vienu paraugu no vē­nas. Visu laiku viņa rīkojās vienlīdz strauji.

Es sacīju:

"Man ir rāda sajūta, ka tu jau esi to darījusi."

"Sis te ir sīkums. Sičuaņā mēs vienmēr strādājām spēcī­gās sniegavētrās - tu neredzi, ko dari, rokas salst, dzīvnieks ir pavisam sasalis, adatu nav iespējams iedurt…" Viņa nolika pudelītes ar asins paraugiem. "Paņemsim vēl pāris kultūru, un viss būs padarīts…" Viņa meklējot apgāza somiņu. "Ai, neveicas."

"Kas par lietu?" es jautāju.

"Aizmirsu paņemt tamponus kultūru paraugiem."

"Bet iekšā tev tie ir?"

"Jā, pilnīgi noteikti."

"Rikij, tu neredzi kaut kur tos tamponus?"

"Redzu. Tepat pie slūžām."

"Negribi atnest?"

"Kāda runa, veči." Viņš asi iesmējās. "Es nemūžam ne­speršu kāju ārā pa dienu. Ja jums vajag, nāciet paši pakaļ."

"Gribi aiziet?" Meja vaicāja man.

"Nē," cs sacīju. Es jau turēju dzīvnieku pavērtu; manas rokas atradās īstajā vietā. "Es pagaidīšu. Ej tu!"

"Labi." Viņa piecēlās. "Mēģini nelaist klāt mušas. Nekāds lieks piesārņojums mums nav vajadzīgs. Tūlīt būšu atpakaļ." Viņa vieglā riksī devās uz durvju pusi.

Es dzirdēju, kā soļu duna noklust, tad viņai aiz muguras noblīkšķ metāla durvis. Tad - klusums. Pavērtā līķa pievili­nātas, bariem atgriezās mušas, tās sīca man ap galvu un mēģi­nāja nolaisties uz atvērtajām iekšām. Es palaidu vaļā truša pa­kaļkājas un ar vienu roku atgaiņāju mušas. Es centīgi domāju par tām, lai man nebūtu jādomā par to, ka es šeit esmu viens pats.

Brīdi pa brīdim palūkojos tālumā, taču tā arī neko ncie- raudzīju. Es visu laiku atgaiņāju mušas, un reiz mana roka nejauši pieskārās truša kažokam - tai mirklī es pamanīju, ka truša āda zem spalvas ir koši sarkana.

Koši sarkana - uz mata kā saules apdegums. To redzē­dams, es nodrebēju.

Es ierunājos: "Bobij?"

Sprakšķis. "Jā, Džek."

"Vai tu redzi trusi?"

"Jā, Džek."

"Tu redzi ādas sarkanumu? Vai tu to uzņem?"

"Uff, pagaidi brītiņu."

Man pie deniņiem atskanēja klusa dūkšana. Bobijs attāli­nāti vadīja kameru, pievilkdams trusi tuvplānā. Dūkšana ap­klusa.

Es teicu:

"Vai tu to redzi? Manā kamerā?"

Atbildes nebija.

"Bobij?"

Es dzirdēju murmināšanu, čukstus. Vai varbūt tie bija clektrostatiskie traucējumi.

"Bobij, vai tu tur esi?"

Klusums. Es dzirdēju elpu.

"Aū, Džek?" Atskanēja Deivida Bruka balss. "Labāk nāc iekšā."

"Meja vēl nav atgriezusies. Kur viņa ir?"

"Meja ir iekšā."

"Nu, man jāpagaida, viņa grib paņemt kultūras…"

"Nē. Tūlīt pat nāc iekšā, Džek."

Es palaidu vaļā trusi un piecēlos kājās. Palūkojos apkārt, nopētīju apvārsni. "Es neko neredzu."

"Viņi ir mājas otrā pusē, Džek."

Viņa balss šķita mierīga, taču man kļuva auksti. "Viņi ir klāt?"

"Tūlīt pat nāc iekšā, Džek."

Es noliecos, savācu Mcjas paraugus; anatomēšanas piede­rumi gulēja blakus beigtajam trusim. Melnā ādas somiņa bi­ja sakarsusi saulē.

"Džek?" "Tūlīt…"

"Džek! Beidz čakarēties!"

Es sāku iet uz tērauda durvju pusi. Pēdas uz tuksneša ze­mes rāvās čokurā. Es pilnīgi neko neredzēju.

Taču es kaut ko izdzirdēju.

Es izdzirdēju specifiski zemu, monotonu skaņu. Pirmajā mirklī man šķita, ka tur dūc ierīces, taču skaņa pieņēmās spē­kā un noklusa, pulsējot tādā kā sirdspukstu ritmā. Tai pāri klājās cits ritms, vēl tur kaut kas šņāca, un tas viss kopā iz­klausījās dīvaini, ir kā ne no šīs pasaules - neko tādu es nebi­ju dzirdējis.

Šobrīd, par to domājot, man šķiet, ka mani nobiedēja tieši skaņa, nevis viss pārējais.

Sāku iet ātrāk. "Kur viņi ir?" es vaicāju.

"Tuvojas."

"Kur?"

"Džek? Labāk skrien!"

"Ko?"

"Skrien!"

Es joprojām neko neredzēju, taču skaņa pieņēmās spēkā. Es sāku skriet vieglā riksī. Skaņas frekvence bija tik zema, ka cs izjutu to kā mana ķermeņa vibrāciju. Taču tā bija arī dzirdama. Dunošs, nevienmērīgs pulss.

"Skrien, Džek!"

Es nodomāju - pie visiem velniem!

Un skrēju.

Virmodams un sudrabā mirdzēdams, pie ēkas stūra parā­dījās pirmais spiets. Šņākoņa un vibrācija nāca no mākoņa. Slīdēdams gar ēkas sienu, tas virzījās uz manu pusi. Tas sa­sniegs durvis daudz ātrāk par mani.

Es palūkojos apkārt, vai kaut kur nav otrs spiets - un tas parādījās pie ēkas tālākā stūra. Arī tas virzījās uz manu pusi.

Icsprakšķējās austiņas. Es izdzirdēju Dcivida Bruka balsi. "Tu nepaspēsi, Džek."

"Redzu," es atbildēju. Pirmais spiets jau bija pie durvīm un stāvēja tām priekšā, aizšķērsodams man ceļu. Es apstājos, nezinādams, ko darīt. Es ieraudzīju zemē mētājamies nūju - lielu, četras pēdas garu. Es to pacēlu, pašūpoju.

Spiets pulsēja, taču neatrāvās no durvīm.

Otrs spiets joprojām virzījās uz manu pusi.

Bija laiks novērst uzmanību. Es pazinu PREDPRET ko­du. Es zināju, ka spieti ir ieprogrammēti vajāt kustīgus mērķus, ja izskatījās, ka tie no viņiem bēg. Kas varētu būt labs mērķis?

Es paslēju roku un uzmetu augstu gaisā melno anatomē­šanas somiņu, tēmēdams aptuveni uz otrā spieta pusi. Somi­ņa nokrita uz sāna un brīdi ripoja pa zemi.

Otrs spiets uzreiz metās tai pakaļ.

Tai pašā mirklī pirmais spiets atrāvās no durvīm un ari me­tās vajāt somiņu. Gandrīz kā suns, kas dzenas pakaļ bumbi­ņai. Skatīdamies, kā tas aizslīd, cs izjutu acumirklīgu pacilā­tību. Galu galā tas tomēr bija tikai ieprogrammēts spiets. Es nodomāju: bērnu spēlīte. Steidzos uz durvju pusi.

Tā bija kļūda. Acīm redzot, manas steidzīgās kustības re­ģistrēja spiets, kas tūlīt apstājās un aizvirmoja atpakaļ uz dur­vju pusi, aizšķērsojot man ceļu. Tas apstājās; pulsējošās sud­raba joslas zibēja saulē kā asmens.

Aizšķērsojot man ceļu.

Pagāja mirklis, kamēr es aptvēru, ko tas nozīmē. Manas kustības nebija likušas spietam dzīties man pakaļ. Tas vispār nebija mani vajājis. Tas bija devies tādā virzienā, lai nostātos man ceļā. Tas gaidīja manas kustības.

Kodā nekā tāda nebija. Spiets izgudroja jaunu, situācijai piemērotu uzvedību. Tā vietā, lai dzītos man pakaļ, tas bija devies atpakaļ un noķēris mani kā slazdā.

Šāda uzvedība programmā neietilpa - ne tuvu neietilpa. Es nesapratu, kas bija noticis. Nospriedu, ka droši vien spie­ta spējas kaut kā netīši pieaugušas. Atsevišķajām daļiņām ta­ču bija ļoti maza atmiņa. Spieta intelekts bija visnotaļ iero­bežots. Gan jau to apmuļķot nebūs pārāk grūti.

Es mēģināju pasistics pa kreisi, tad pa labi. Mākonis gāja man līdzi, taču tikai brīdi. Tad tas atkal nostājās pie durvīm. It kā zinātu, ka mans mērķis ir durvis, un, palikdams tur, tas sasniegs vēlamo.

Šī jau bija neticami saprātīga uzvedība. Droši vien kaut kas bija pieprogrammēts klāt, un viņi man nebija pateikuši. Es noprasīju: "Ko, ellē, jūs ar viņiem esat izdarījuši?"

Dcivids: "Viņš tevi nelaidīs garām, Džek."

To dzirdēdams, cs uzreiz kļuvu nikns. "Ak tā? Paskatī­simies."

Jo mans nākamais solis bija acīm redzams. Atrazdamies tik tuvu zemei, spiets bija viegli sagraujams. To veidoja daļi­ņas, nc lielākas par putekļa kripatiņu. Ja es izjaukšu šo sako­pojumu - ja iznīcināšu tā struktūru, tad daļiņām nāksies no jauna sakārtoties, gluži tāpat, kā izklīdināts putnu bars no jauna izveido kāsi. Tas ilgs vismaz pāris sekunžu. Un tikmēr man izdosies ieskriet pa durvīm.

Bet kā lai to izjauc? Es šūpoju nūju, dzirdēdams, kā tā švīkstēdama šķeļ gaisu, taču ar to nepārprotami bija par maz. Man bija vajadzīgs kaut kas ar daudz lielāku plakanu virsmu, teiksim, airis vai palmas lapa - kaut kas tāds, ar ko varētu sacelt lielu, postošu vēju…

Mans prāts darbojās drudžainā ātrumā. Kaut kas bija va­jadzīgs.

Kaut kas.

Aizmugurē man tuvojās otrs mākonis. Tas virzījās uz manu pusi juceklīgā zigzaga rakstā, lai nepieļautu manus mēģināju­mus paskriet tam garām. Es skatījos uz to kaut kādā baiļpilnā valdzinājumā. Es zināju, ka ari šāda uzvedība programmā nebi­ja paredzēta. Tā bija patvaļīga, iegūta uzvedība - un tās nolūks bija skaidrāks par skaidru. Tas mani vajāja.

Pulsējošā duna kļuva skaļāka, mākonis nāca arvien tuvāk.

Man tas jāizjauc.

Griezdamies riņķī, es nopētīju zemi visapkārt. Neko pie­mērotu ncicraudzīju. Tuvākais kadiķis bija krietni par tālu. Coljas kaktusi bija mīksti. Es nodomāju - skaidrs, ka te ne­kā nav, te ir sasodīts tuksnesis. Es pārlaidu skatienu ēkas sie­nai, cerēdams, ka varbūt ārā ir atstāts kāds darbarīks, piemē­ram, grābeklis…

Nekā nebija.

Nebija vispār nekā. Es stāvēju šeit tikai ar kreklu mugu­rā, un nebija nekā, ar ko es varētu…

Protams!

Austiņās atskanēja sprakšķis: "Džek, klausies…"

Taču neko vairāk es nedzirdēju. Pāri galvai noraujot krek­lu, austiņas nokrita un novēlās zemē. Un tad, turēdams krek­lu rokā, cs vēzēju to pa gaisu plašos, svelpjošos lokos. Un, kliegdams kā nāves gars, es uzbruku tam spietam, kas aiz­šķērsoja durvis.

Spiets vibrēja, dobji, monotoni dūkdams. Kad es skriešus tuvojos, tas mazliet saplaka, un tad jau es atrados daļiņu vidū, iegrimis savādā pustumsā, kāda mēdz būt smilšu vētrā. Es ne­ko neredzēju - es neredzēju durvis akli taustījos, meklē­dams tvcrekli - man acis svila no daļiņām, taču es visu laiku vicināju kreklu plašos, žvākstošos lokos, un pēc brīža tumsa sāka izklīst. Es biju izklīdinājis mākoni, daļiņas bija aizvirpu­ļojušas uz visām pusēm. Redze kļuva asāka un elpoju es jopro­jām normāli, tikai kakls bija izkaltis un sāpēja. Sāku just, kā visu manu ķermeni dursta tūkstošiem sīku adatiņu, taču dūrie­ni bija gandrīz nesāpīgi.

Priekšā es ieraudzīju durvis. Tvereklis atradās mazliet pa kreisi. Es joprojām vicināju kreklu, un pēkšņi mākonis it kā nozuda pavisam, it kā mēģinātu aizbēgt no manas plosīšanās. Sai mirklī es ieslīdēju pa durvīm un aizcirtu tās aiz muguras.

Piepeši nokļuvis tumsā, es samirkšķināju acis. Gandrīz ne­ko neredzēju. Nospriedu, ka acīm jāpierod pēc spožās saules gaismas, un brīdi gaidīju, taču redze neuzlabojās. Tieši pre­tēji - tā, šķiet, kļuva arvien sliktāka. Es ar pūlēm saskatīju slūžu stiklotās durvis, kas atradās man tieši priekšā. Visu ķer­meni joprojām durstīja adatiņas. Mana rīkle bija izkaltusi un elpa saraustīta. Redze aptumšojās. Man sāka reibt galva.

Otrpus slūžām stāvēja Rikijs un Meja, skatīdamies uz ma­ni. Es dzirdēju Rikija kliedzienu: "Kusties, Džek! Ātrāk!"

Acis mokoši svila. Reibonis strauji kļuva izteiktāks. Lai ne­nokristu, cs atspiedos pret sienu. Šķita, ka rīkle ir aizsērējusi. Man bija grūti elpot. Es elsdams gaidīju, kad atvērsies stikla durvis, taču tās palika aizvērtas. Es stulbi skatījos uz slūžām.

"Tev jānostājas durvju priekšā! Stājies!"

Likās, ka pasaulē viss sācis notikt palēninātā tempā. Man vairs nemaz nebija spēka. Ķermenis bija vārgs un trīcelīgs. Durstīšana kļuva spēcīgāka. Telpa satumsa. Man nešķita, ka es pats varētu pieslieties kājās.

"Stājies! Džek!"

Man kaut kā izdevās atgrūstics no sienas un aiztenterēt uz slūžu pusi. Stikla durvis šņākdamas atvērās.

"Ej, Džek! Ātri!"

Man acu priekšā bija parādījušies plankumi. Reiba galva un vēderā jautās nelabums. Es iemeimuroju slūžās, uztriek­damies stiklam. Ar katru sekundi elpot kļuva grūtāk. Es sa­pratu, ka smoku.

Es dzirdēju, ka ārpusē atkal atskan zemā, monotonā dū­koņa. Lēni pagriezos, lai atskatītos.

Stikla durvis aizvērās.

Es nolaidu acis, lai paraudzītos uz sevi, taču gandrīz ne­redzēju savu augumu. Āda šķita melna. Mani klāja putekļi. Sāpēja visas maliņas. Arī krekls bija melns no putekļiem. Strūkla koda, un cs aizvēru acis. Tad, skaļi svelpdamas, sāka darboties gaisa apstrādes kameras. Es redzēju, kā no mana krekla tiek izsūkti putekļi. Redze kļuva asāka, taču cs jopro­jām nespēju paelpot. Krekls izslīdēja man no rokas un man pie kājām saplaka uz restēm. Es noliecos, lai to paceltu. Sā­ku trīcēt, drebēt pie visām miesām. Dzirdēju tikai mehānis­mu rūkoņu.

Mani pārņēma nelabums. Ceļgali saļodzījās. Es atslīgu pie sienas.

Cauri otrām stikla durvīm es redzēju Meju un Rikiju; šķi­ta, ka viņi atrodas ļoti tālu. Manu acu priekšā tic atkāpās ar­vien tālāk, dodamies projām. Drīz de bija tik tālu, ka es vairs nespēju par to uztraukties. Zināju, ka mirstu. Aizvēris acis, cs nokritu, un gaisa apstrādes kameru rūkoņa aprima aukstā un pilnīgā klusumā.