Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

SEPTĪTĀ NODALA

Torakam ausīs dunēja klusums. Putekļi ķērās rīklē.

- Rena! viņš iesaucās.

Klusums.

- Finkedīn! Vilk!

Klintīs atbalsojās viņa bailes.

Toraks gulēja iespiests zem jaunu kociņu saišķa, kas bija uzkritis uz akmensbluķa. Viņu pārņēma šausmas. Viņš bija slazdā. Toraks visiem spēkiem centās tikt laukā. Kociņi sakustējās. Viņš izrāpās ārā un alkatīgi kampa gaisu.

- Rena! Toraks sauca. Finkedīn!

Kalna galā parādījās Vilks, kas, nagus skrapstinādams pret klinti, skrēja pie drauga. Torakam nekas nebija jāsaka. Viņi ātri saberzējās ar deguniem un sāka meklēt. Stumbri draudīgi zvārojās un čīkstēja. Kāds iešņukstējās.

- Nē, nē, kaut tie nebūtu viņi! Pagāja mirklis, līdz Toraks apjēdza, ka tas ir viņš pats.

Atskanēja spārnu vēdas, un desmit soļus tālāk uz zara nolaidās Reka. Vilks riedams skrēja tai klāt. Toraks grī­ļodamies sekoja.

Caur zariem viņš pamanīja tumši rudu matu cekulu.

- Rena?

Viņš lauza zarus un grūda nost no ceļa jaunos kociņus. Izbāzis caur tiem roku, Toraks satvēra viņu aiz piedurk­nes.

Meitene ievaidējās.

- Vai ar tevi viss kārtībā?

Rena ieklepojās. Viņa nomurmināja kaut ko, kas izklau­sījās pēc "jā".

- Lūk, kur sprauga, es to paplašināšu. Dod roku, es izvilkšu tevi ārā.

Tā kā tā bija Rena, viņa vispirms izbāza savu loku un tikai pēc tam izlocījās laukā pati. Meitene bija izvalbījusi acis, taču, ja neskaita skrāpējumus, viņai nekas nekai­tēja.

- Finkedīns, viņa teica.

- Es nevaru vinu atrast.

Rena nobālēja.

- Viņš izglāba man dzīvību. Pagrūda mani malā.

Vilks stāvēja pie salūzušas, nokaltušas egles uz nogāzes

zemāk par viņiem un caur priekšķepām skatījās lejup. Ausis viņš bija saspicējis. Vilks uzmeta dedzīgu skatienu barabrālim.

Egle bija nogāzusies uz liela dižskābarža galotnes, kuram šķērsām pāri bija pārkritušas vēl vairākas egles. Zem dižskābarža gulēja Finkedīns.

- Finkedīn! Rena viņu uzrunāja drebošā balsī. Finkedln!

Kraukļu vadoņa acis palika aizvērtas.

Abi izmisīgi rāva nost zarus un stumbrus. Atskanēja čīkstoņa, un visa kaudze nodrebēja. Viņi nesarunājās, jo baidījās piesaukt nelaimi.

Saule gāja uz rietu; Toraks un Rena turpināja dar­boties. Beidzot viņiem izdevās piekļūt dižskābardim. Tas nebija izkustināms. Toraks iedzina zem tā kārti un grūda no visa spēka. Dižskābardis nedaudz pabīdījās.

- Mums jāizvelk viņš ārā, Rena teica.

Par abiem viņi Finkedīnu atsvabināja. Viņš joprojām nekustējās. Rena pielika tēvocim pie lūpām plaukstas locī­tavu, lai pārbaudītu, vai viņš elpo. Toraks redzēja, kā viņa rij siekalas.

Pa pusei vilkdami, pa pusei stumdami, viņi Finkedīnu beidzot nogādāja uz cietas klints. Kalna austrumu pusē, kas bija vērsta pret Dziļo mežu, Toraks atrada pārkāri. Zem tās bija pietiekami daudz vietas, lai apmestos, kaut gan nebija iespējams izslieties visā augumā.

Rena, lauzīdama rokas, nometās ceļos blakus tēvocim. Rips un Reka plivināja spārnus un ķērca. Vilks paostīja Kraukļu vadoņa deniņus. Pēc tam viņš iesmilkstējās tik smalki, ka Toraks to tik tikko sadzirdēja. Vilks turpināja smilkstēt.

Finkedīnam noraustījās plaksti.

- Kur ir Rena? viņš nočukstēja.

Uztverdams citu koku svaru, dižskābardis bija izglā­bis Finkedīnam dzīvību, taču saspiedis krūškurvja kreiso pusi.

Rena ķērās pie darba: novilka viņam virsjaku un pār­grieza kamzoļa auklas. Viņa darbojās tik uzmanīgi, cik spēja, taču sāpes bija tik stipras, ka Finkedīns gandrīz zaudēja samaņu.

- Lauztas trīs ribas, viņa teica, kad bija aptaustījusi tēvoča muguru.

Finkedīns nopūtās. Viņš gulēja ar aizvērtām acīm, un āda viņam bija mikla un pelēka. Viņš elpoja sekli, un Toraks redzēja, ka katra ieelpa un izelpa vīram dūra sānos kā ar nazi.

- Vai viņš izdzīvos? Toraks klusi jautāja.

Rena uz viņu nikni paskatījās.

- Šķiet, viņam ir iekšēja asiņošana, puisis nočuk­stēja.

- Nezinu. Ja asinis tek no mutes…

Finkedīna lūpas savilkās sājā smaidā.

- Tad tās ir beigas. Seiunai bija taisnība. Es nesa­sniegšu Dziļo mežu.

- Nerunā, Rena aizrādīja.

- Runāšana sāp mazāk nekā elpošana, viņas tēvocis sacīja. Kur mēs esam?

Toraks izstāstīja.

Finkedīns ievaidējās.

- Ak, tikai ne šeit! Tikai ne uz šā kalna!

- Mēs tagad nevaram tevi pārvietot šonakt ne, Rena teica.

- Šī ir slikta vieta, Finkedīns nomurmināja. Apsēsta. Ļauna.

- Vairs nekādu runu! Rena aizrādīja, griezdama sloks­nes no sava kamzoļa malas, lai pagatavotu apsējus.

Vilks gulēja viņai blakus, nolicis purnu uz ķepām. Rips un Reka staigāja šurpu turpu lempīgā kraukļu gaitā. Toraks skatījās, kā Finkedīns svaida galvu. Puisis nekad nebija juties tik bezspēcīgs.

Rena lika atnest malku ugunskuram, un Toraks aiz­skrēja. Viņam trīcēja rokas, un no tām nemitīgi krita laukā sprunguļi. "Ja šis dižskābardis būtu kritis kaut drusku citādi," viņš prātoja, "tas būtu Finkedīnam sašķaidījis krūšukaulu un mums tagad nāktos zīmēt nāves zīmes. Tā ir mana vaina. Es varēju iedzīt nāvē mūs visus."

No vietas, kur Toraks stāvēja, kalna nogāze ietiecās Melnupē. Gar tās krastu garām klinšu žokļiem uz Dziļo mežu aizvijās briežu taka. Viņš iedomājās, kā koku ēnā izgaist Ozolu burvis. Tas bija tik tuvu!

Kad Toraks atgriezās zem pārkares, Finkedīns bija ieslīdzis nemierīgā snaudā un Rena, savilkusi drūmu seju un nometusies uz ceļgaliem pie bērzu tāss posa saujas, neveiksmīgi centās izšķilt dzirkstis.

- Nu tad turpini, viņa, nepaceldama skatienu, sacīja.

- Ko tu ar to gribi teikt? Toraks vaicāja.

- Dzenies viņam pakaļ. To jau tu vēlies.

Toraks lūkojās Renā.

- Es tevi neatstāšu.

- Bet tu taču to gribi.

Viņš sarāvās.

- Lai nogādātu Finkedīnu atpakaļ pie ģints, būs vaja­dzīgas vairākas dienas, Rena, joprojām cenzdamās iekurt uguni, teica. Un pa šo laiku Tiazi aizkļūs vēl tālāk. Tu taču domā par to, vai ne?

- Rena…

- Tu negribēji, ka mēs tev sekojam! viņa iekarsa. Nu, tagad tev ir iespēja tikt no mums vaļā!

- Rena!

Viņi skatījās viens otrā abi bāli un trīcoši.

- Es tevi nepametīšu, Toraks teica. No rīta es pārnesīšu uz šejieni laivas. Pēc tam mēs izdomāsim, ko darīt.

Rena neganti šķila dzirkstis. Viņa tām uzpūta ar trī­cošām lūpām.

Toraks nometās ceļos un pabaroja liesmiņu ar sīkiem žagariņiem, bet pēc tam ar sprunguļiem. Kad uguns kurē­jās pilnā sparā, viņš saņēma Rēnas plaukstu, un meitene saspieda Toraka pirkstus tik cieši, ka puisim iesāpējās.

- Viņš mūs ir sakāvis, viņa teica.

- Pagaidām, Toraks sacīja.

Nakts kļuva tumšāka, un pa debesīm slīdēja mēness sudrabs. Rena sacīja, ka jāizmanto tā atbalsts: mēness auga un varbūt tas varēja palīdzēt arī Finkedīnam. Torakam šķita, ka viņa visiem spēkiem cenšas sevi par to pār­liecināt.

Kamēr Rena pieskatīja tēvoci, Toraks no smailītēm atnesa mantību un, atstādams spraugu dūmiem, ar zaru palīdzību grotu padarīja par vienkāršu mitekli. Netālu no upes viņš bija atradis maralsakņu puduri, un Rena tā saknes saberza par apliekamo, bet no lapām Toraks uz ātru roku pagatavotā bērzu tāss biķerī iejauca spēcinošu dziru. Pa abiem viņi Finkedīnam nosaitēja ribas. Apsējam vajadzēja būt stingram, lai lauztie kauli turētos kopā. Kad tas bija paveikts, visi trīs bija nosvīduši un bāli.

Pēc tam Rena ugunskuram piemeta kadiķa zarus un mazliet dūmu iegainīja mītnē, lai izdzītu slimības tār­pus. Pateikdamies Mežam par to, ka tas atstājis dzīvu viņa audžutēvu, Toraks klintsbluķa plaisā iebāza kaltētas zirga gaļas sloksni. Tad viņi saprata, ka ir izbadējušies, un iebaudīja gaļu paši. Finkedīns neēda nemaz.

Mēness norietēja, un Rēnas tēvoča nemiers pieauga.

- Neļaujiet apdzist ugunij, Kraukļu vadonis murmi­nāja. Rena! Apvelc spēka līnijas ap mitekli.

Meitene veltīja Torakam satrauktu skatienu. Ja viņa saprāts klaiņo, tā ir slikta zīme.

Toraks ievēroja, ka kraukļi nav devušies pie miera, bet piesardzīgi lēkā starp akmeņiem un Vilks guļ pie ieejas mītnē un pēta tumsu aiz ugunskura. Torakam radās nepa­tīkama sajūta, jo šķita ka dzīvnieki stāv sardzē.

Rena paņēma zāļu somiņu un gāja apvilkt līnijas.

- Tālu neej! Finkedīns brīdināja.

Toraks iemeta ugunskurā vēl vienu zaru.

- Tu teici, ka šī ir slikta vieta. Ko tas nozīmē?

Kraukļu vadonis skatījās liesmās.

- Tagad šeit nekas vairs neaug. Kopš tā laika, kad… kad dēmoni tika iedzīti atpakaļ klintīs. Viņš brīdi klu­sēja un tad turpināja: Taču tie ir tuvu, Torak. Tie grib tikt laukā.

Toraks biķerī samitrināja riekšu sūnu un atvēsināja audžutēva pieri. Rena dusmotos par to, ka viņš ļauj Finkedīnam runāt, taču Torakam vajadzēja zināt.

- Pastāsti! viņš lūdza.

Finkedīns sāka klepot, un Toraks aptvēra viņa plecus. Kad klepus mitējās, āda ap Kraukļu vadoņa acīm bija kļu­vusi zilgana.

- Pirms daudzām vasarām, viņš teica, uz šā kalna auga milzums koku. Plaisās starp klintīm bija iesakņo­jušies bērzi un pīlādži. Tie nelaida dēmonus ārā. Viņš gribēja iekārtoties ērtāk un no sāpēm saviebās. Dvēseļu naktī. Ļoti sen. Cilvēki atnāca, lai izlaistu tos laukā.

Atgriezās Rena un nometās ceļos viņam blakus.

- Bet dēmoni taču nevar tikt laukā, vai ne? Es jūtu tos zem klintīm ļoti tuvu.

- Kāds vīrs tos savaldīja, Finkedīns stāstīja. Viņš uz kalna sakūra uguni. Iedzina dēmonus atpakaļ klintīs. Taču uguns aizbēga. Kraukļu vadonis aplaizīja lūpas. Briesmīgi… Tā var ielēkt kokā ātrāk par lūsi, un, kad tas notiek kad tā iemetas zaros liesmas šaujas uz visām pusēm. Jūs neticēsiet, cik ātri. Nodega visa ieleja.

Toraks sāka baiļoties.

- Vai kāds cieta?

Finkedīns pamāja ar galvu.

- Cilvēki bija iesprostoti. Tie guva briesmīgus apdegu­mus. Viens nomira.

Viņš saviebās, it kā saostu pārogļojušās miesas smaku.

Toraks lūkojās tumsā.

- Kas īsti šī ir par vietu? viņš čukstus jautāja.

- Vai tad tu nezini? Finkedīns brīnījās.

Torakam uz rokām saslējās mati.

- Vai šeit…

- Jā. Šeit tavs tēvs sadauzīja uguns opālu. Šeit viņš satrieca dvēseļēdāju varu.

Kaut kur naktī iebrēcās lapsa. Tālumā dobji vaimanāja pūce. Toraks un Rena saskatījās. Tas bija ūpis.

Rena sacīja:

- Kad vilku spēka līnijas, es jutu klātbūtni. Tie nebija vienīgi dēmoni. Vēl kaut kas cits arī. Apmaldījies. Mek­lējumos.

- Šeit spokojas, Finkedīns teica. Tas, kurš aizgāja bojā.

Rēnas tumšajās acīs atspoguļojās liesmas.

- Septītais dvēseļēdājs, viņa teica.

Kraukļu vadonis neatbildēja.

Ogle ugunskurā pārvērtās par dzirksteļu spietu. Toraks salēcās.

- Vai tu tonakt biji šeit? viņš jautāja.

- Nē. Finkedīna vaibstus pārvērta sāpes. Toraks pie­ļāva, ka tās necēlās no lauztajām ribām. Pēc lielā uguns­grēka, Finkedīns turpināja, tava māte un tēvs uzmek­lēja mani. Viņi lūdza, lai palīdzu tiem glābties.

Rena uzlika tēvocim uz pleca plaukstu.

- Tev jāatpūšas. Pietiek runāt.

- Nē! Man jāizstāsta! Viņš runāja biedējoši pārlieci­nāti, un Toraks nespēja novērsties no kvēlojošajām zila­jām acīm. Es biju nikns. Gribēju viņam atriebties par to… par to, ka viņš man atņēma tavu māti. Es viņus atraidīju.

Toraks dzirdēja, kā pret akmeni skrapst kraukļu nagi. Viņš skatījās audžutēva sejā un vēlējās, kaut tā nebūtu taisnība, taču zināja, ka tas ir tiesa.

- Nākamajā dienā, Finkedīns teica, es kļuvu pie­ļāvīgāks. Gāju viņiem pakaļ. Taču viņi jau bija projām. Aizbēguši uz Dziļo mežu. Kraukļu vadonis aizvēra acis. Es viņus nekad vairs nesastapu. Ja es būtu palīdzējis, viņa droši vien būtu palikusi dzīva.

Toraks pieskārās viņa rokai.

- Tu nevarēji zināt, kas atgadīsies.

Finkedīns rūgti pasmaidīja.

- To jau mēs sev cenšamies iestāstīt. Bet ko tas līdz?

Vilks ierūkdamies pielēca kājās un aizsteidzās pēc me­dījuma, kuru varēja samanīt tikai viņš. No ugunskura izripoja ogle. Toraks ar kāju iebikstīja to atpakaļ. Pēkšņi gaisma šķita trausls vairogs pret tumsu.

- Rūpējieties par to, lai ugunskurs degtu spoži, Fin­kedīns pamācīja. Un palieciet nomodā. Dēmoni. Spoki. Tie zina, ka mēs esam šeit.

Izredzētā vēro, kā guļ neticīgie, un alkst tos pārmācīt un palaist uguni brīvībā.

Meitene, kas pamodināja uguni, to darīja nepareizi un bez cieņas. Viņa ir neticīgā. Viņa neseko Patiesajam Ceļam.

Zēns iesvieda uguni zaru un tam iespēra. Ari viņš ir novērsies no Ceļa.

To uzzinās Saimnieks. Saimnieks godā uguni, un uguns godā viņu. Saimnieks neticīgos sodīs.

Uguns ir svēta. Tā jāgodā, jo tā ir tīrība un patiesība. Izredzētā mīl uguni par tās briesmīgo spozmi un alkām uz Mežu, par tās šausmīgajiem glāstiem. Izredzētā ilgojas no jauna būt kopā ar uguni.

Vējš maina virzienu, un Izredzētā dodas zemoties uguns elpai, iebaudīt tās svēto rūgtumu. Izredzētās plauksta pasmeļ pelnus. Pelni ir kodīgi un smagi. Tie ir spēks un patiesība.

Ievainotais cilvēks vaid sapņos, kas pilni ar sāpēm. Ari zēna miegs ir trausls, taču meitene guļ kā mirusi. Tos sargā vilks un kraukļi līdz uguns izdziest nepieskatlta. Un apkaunota.

Niknums uzliesmo Izredzētās krūtis.

Neticīgie ir ļaunums.

Tie jāsoda.