Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

divdesmit sestā nodala

Tīkls tika atrauts vaļā, un Toraks piesvempās kājās. Viņš stāvēja ar sasietām potītēm, un rokas viņam bija sasaistītas uz muguras. Rena redzēja asinis uz viņa sejas un rētas uz krūtīm. Viņa redzēja, kā Toraks grīļojas.

Pacēlis galvu, viņš paskatījās tieši uz Renu. Puiša acis iepletās.

Meitene nočukstēja viņa vārdu, bet Toraks sarauca pieri. Neiesaisties.

Uz ceļiem! Meža Zirgu sieviete pielika viņam pie muguras pīķi un nospieda puisi zemē. Viņai bija aizdomu pilna, ar akmeņozola lapām aptetovēta seja un naidā sakniebtas zaļas lūpas. Sivietes galvu klāja zirgu astes, un Rena sprieda, ka tā ir vadone. Viņa zemu paklanījās burvim.

Tiazi klusēdams pieņēma cieņas apliecinājumu, taču Rena pamanīja zem maskas iedzirkstamies acis un nodo­māja, ka viņš izbauda šo mirkli.

- Burvi, vadone teica. Lūk, ļaundaris, kas centās iznīcināt Patieso mežu. Esmu viņu redzējusi jau agrāk. Pirms divām vasarām mēs šo noķērām, kad viņš centās mūs saindēt ar sērgu.

- Es meklēju pret to zāles, Toraks iebilda. Viņš izska­tījās pagalam noguris.

- Mums jau tad vajadzēja viņu pakārt, vadone tur­pināja. Esam pieļāvuši lielu kļūdu.

Cilvēki niknā piekrišanā dauzīja šķēpus pret vairo­giem.

Rena rāvās uz priekšu, taču divas spalvainas ķetnas viņu noturēja uz vietas.

- Stāvi rāma, vecais Sumbru vīrs iešņāca viņai ausī.

- Citādi būs vēl sliktāk.

Palaidis Renu vaļā, viņš no sava vadoņa paņēma pār­runu zizli un neveiklā solī pagāja uz priekšu.

- Bet, ja mēs viņu nogalināsim, vecais vīrs teica,

- mēs pārkāpsim ģinšu likumu. Mūsu burvis, Sumbru burvis, to nepieļautu.

- Nokaut neticīgo ir labs darbs. Tiazi skanīgā balss piepildīja klajumu. Un šis nav parasts neticīgais. Paska­tieties uz rētu, kura šim uz krūtīm, šis ir centies noslēpt savu ļauno dabu! Redziet, kāds tetovējums šim ir uz pie­res? Tā ir izraidītā zīme.

Rēnai tas bija par daudz.

- Viņš vairs nav izraidītais! vina iekliedzās. Finke-

» •>

dīns viņu pieņēma atpakaļ, un visas ģintis tam piekrita!

- Dziļais mežs tam nekad nav piekritis, teica cilvēks aiz izkrāsotās maskas. Kraukļu vadonis gribēja izmainīt ģinšu likumu. Neviens nedrīkst mainīt ģinšu likumus!

- Izņemot tevi, Toraks sacīja.

- Klusu! Meža Zirgu vadone nošņāca.

Toraks pacēla galvu un nikni uzlūkoja Tiazi.

- Tu pārkāp ģinšu likumus, kad vien vēlies. Vai ne, Tiazi?

Pret burvi pavērsās apjukušas sejas.

- Tu apkauj medniekus, Toraks turpināja. Noslep­kavoji manu tēvu. Manu asinsradinieku…

- Apklusti! iebļāvās Meža Zirgu vadone. Kā tu uz­drošinies apvainot mūsu burvi?

- Tas nav jūsu burvis. Toraks ar strauju kustību gri­bēja piecelties. Tas ir dvēselēdājs.

Pūli atskanēja nikni kliedzieni, taču Tiazi triumfēja.

- Viņš sevi tiesā pats ar savu muti! Lūk, pierādījums viņa negantībai!

- Kas ar jums visiem noticisl? Toraks nodārdināja. Koki sakustējās. Lāpu gaisma noraustījās. Pat Meža

Zirgu vadone pakāpās atpakaļ.

Ar rētu uz krūtīm un spīdošajām acīm Toraks izska­tījās biedējošs tieši tāds, par kādu viņu bija nosaucis Tiazi.

- Vai esat aizmirsuši, ko nozīmē domāti? viņš auroja uz pūli. Vai nešķiet dīvaini, ka jūsu jaunais burvis pēk­šņi kļuvis tik kareivīgs? Vai tad jūs neredzat, ka viņš nav viens no jums?

Rena nekad nebija Toraku redzējusi tik pārskaitušos. Viņa dusmas bija kā leduslāča stindzinošais, baltais nik­nums, un tas meiteni biedēja. Tas nobiedēja arī pārējos. Apmulsumu pārtrauca Tiazi smiekli.

- Paskat, kāds šis briesmīgs! Tas tāpēc, ka šis zina, - viņš ir nolemts nāvei!

Pūlis atvieglojumā sarosījās. Burvis bija atjaunojis viņu pārliecību.

- Esmu dzirdējis pietiekami, lai izlemtu, Tiazi pazi­ņoja. Izraidītā atrašanās Patiesajā mežā ir apvaino­jums Pasaules Garam. Tāpēc tas nerādās. Izraidītajam jāmirst.

Sacēlās vējš. Sarkanais koks nopūtās.

Rena stāvēja sastingusi.

Toraks cieši skatījās uz Tiazi.

- Taču, vecais vīrs sacīja, joprojām turēdams zizli,

- ja mēs gribam, lai šis miers turpinātos, vajadzīga arī Sumbru burvja piekrišana.

Šie vārdi viņa ģinti atsauca pie sajēgas, un tie gaidīja, ko Meža Zirgu burvis atbildēs.

Uz koka maskas rotaļājās lāpu atspulgs. Rena aiz tās juta joņojam domas. Viņš gribēja Toraka nāvi un ātri. Taču, noraidīdams Sumbru prasību, Tiazi varēja izraisīt dumpi un savu plānu izgāšanos.

- Viņš, protams, piekritīs, Tiazi izgrūda caur zobiem.

- Šonakt Sumbru burvis lūgsies savā teltī, bet es Svētajā birzī. Katra ģints ar okeru nokrāsos pa kokam. Ja mēs, abi burvji, atgriežoties būsim vienisprātis, izraidītais mirs.

Toraku pamodināja briesmīgas slāpes.

Zirgu astru virves bija savilkušas viņa plaukstu locīta­vas un potītes. Brūces pulsēja, un galva sāpēja. Pusmiegā viņš centās apjēgt, kur atrodas. Šaura būda. Vaigā spiežas saknes…

Toraks spēji pamodās. Viņš bija noguldīts zem sarkanā koka. Drīz viņam vajadzēja pie tā karāties.

Toraks nezināja, kā lai no tā visa izkuļas. Cik ilgs laiks vajadzīgs, lai koku nokrāsotu sarkanu? Tik ilgi viņam bija atlicis dzīvot.

Viņš domāja par Renu. Izskatījās, ka viņa nav sista, tātad šie vinu varbūt atstās dzīvu. Ja vien Rena necentīsies palīdzēt viņam.

Un Vilks? Toraks redzēja, kā Vilks ja vien tas vēl ir dzīvs viņu meklē pārogļotajā Mežā. Pamests un apjucis viņš gaudo pēc sava barabrāļa. Un nesaņem atbildi.

Toraks bezpalīdzīgs ieslīga liesmojošu slāpju jūrā.

Kāds turēja viņa galvu un lēja mutē ūdeni.

Puisis aizrijās un izšļāca siekalas. Mēle bija pietūkuši, un viņš nevarēja ūdeni norīt.

- Vēl, Toraks lūdzās. Sanāca vienīgi nesakarīga bul­durēšana.

Bērza tāss pie viņa lūpām bija raupja, un pakausi atbalstīja vēsa roka. Ūdens tecēja mutē un atveldzēja viņa miesu, kā plūdi izmērcē saulē izkaltušu zemi.

- Kā tu jūties? Rena čukstus jautāja.

- Nav slikti, viņš nogārdza.

Tā nebija taisnība, taču drīz vien viņš patiešām sāka justies labāk. Kamēr Rena ar savu bebra zoba nazīti pār­vīlēja valgus ap Toraka plaukstu locītavām, viņš, aizvēris acis, juta, kā locekļos ieplūst spēks.

- Vilks, puisis nomurmināja.

- Es vakar viņu redzēju. Ar Vilku viss ir kārtībā.

- Paldies Garam. Un kā ar…

- Arī ar kraukļiem viss kārtībā. Centies apsēsties, mums jārīkojas ātri.

- Kā tev tas izdevās? Toraks jautāja, kad Rena ķērās klāt viņa potītēm.

- Nav mans nopelns, meitene kodolīgi atbildēja. Ne­zin kāpēc visi guļ. It kā būtu iedzēruši miega zāles. Bet ilgi tas neturpināsies.

Zēns, pārvarēdams sāpes, berzēja plaukstas, lai tajās atgrieztos dzīvība, bet Rena pa to laiku nomazgāja asinis no viņa sejas un izstāstīja, kā Tiazi bija nodibinājis mieru starp ģintīm.

- Šis droši vien piemuļķojis Sumbru burvi, un tagad visi ir Tiazi varā. Viņa mirkli klusēja un tad turpināja: Torak, viss ir daudz ļaunāk, nekā mēs domājām. Viņš rīda ģintis pret Skrajo mežu.

Kamēr puisis centās to apjēgt, viņi ārpusē izdzirdēja troksni. Biedējoši tuvu atskanēja miegpilna murmināšana. Nočabēja no lūkiem pīts apģērbs, bet pēc tam bija dzir­dama krākšana.

Kad viss noklusa, Toraks nočukstēja:

- Kāpēc viņi nav sasējuši arī tevi?

Rena piesloksnēja pie liela nazi un pārvilka tam pāri stulpiņu.

- Šie no manis baidās… Tāpēc, ka es esmu burve.

Toraks sarkanīgajā pustumsā ieskatījās Rēnai acīs.

Meitenes seja bija skarbi skaista, un viņam pār muguru pārskrēja šermuļi.

Viņa atkal bija Toraka draudzene, kas pasniedzās sev aiz muguras un padeva viņam briežādas zābaku pāri.

- Es tos nozagu Lūšiem. Tev vajadzētu derēt.

Kamēr puisis vilka kājās zābakus, Rena no būdas vē­roja apkārtni.

- Vai tu vari paiet?

- Nāksies varēt.

Mēness bija norietējis, un lāpas apdzisušas; abās no­metnēs valdīja tumsa un klusums. Apkārt Toraka būdai, izstiepusies blakus vairogiem, aizmiguši gulēja četri med­nieki. Tie elpoja tik nemanāmi, ka sākumā Toraks iedo­mājās: viņi ir miruši. Puisis pakampa loku un bultu maku un aizbāza aiz jostas cirvi.

Šķita lai šķērsotu klajo laukumu līdz lāpām, paies vesela mūžība. Galva pulsēja. Pie katra soļa caur Toraka sadauzītajiem locekļiem izskrēja sāpes. Rena izgaisa tumsā, un zēns nodomāja, ka ir viņu pazaudējis. Viņa at­griezās ar savu loku un bultām un kaut ko iespieda Torakam rokā. Tas izrādījās viņa nazis.

- Kā tev…

- Es jau teicu, ka viņi visi guļ!

Beidzot viņi bija tikuši garām Sumbru nometnei un sakņupa aiz kadiķu pudura. Rena pieliecās Torakam tu­vāk, un viņas mati puisim kutināja vaigu.

- Šie atveda mani šurp ar aizsietām acīm, es nezinu, kur mēs atrodamies. Varbūt tu zini?

Viņš pamāja ar galvu.

- Mēs atbraucām vienkočos. Kādus divdesmit soļus no šejienes ir Melnupe. Paņemsim laivu un brauksim augšup pret straumi. Pēc tam mēs to pametīsim un nonāksim nākamajā ielejā Zirgu ielejā. No turienes var taisnā ceļā nonākt Svētajā birzī.

Rena sarauca pieri.

- Iesim pie laivām!

Abi bez kļūmēm sasniedza upi un atrada krastā iz­vilktu vienkoču rindu. Viņi iestūma ūdenī malējo laivu, un Toraks tajā ierāpās. Sasitumi tik ļoti vairs nesmeldza: sāpes bija nomācis uztraukums bēgot.

- Straume nav spēcīga, puisis klusi teica. Ja dūšīgi airēsim, mēs viņu varam pat panākt.

Rena stāvēja seklumā, pakārusi kaklā zābakus, un laivā kāpt negatavojās.

- Torak! Apgriez laivu!

- Ko? viņš nepacietīgi jautāja.

- Mēs tagad nevaram dzīties pakaļ Tiazi. Tagad ne.

Viņš raudzījās Renā.

- Ja tu viņu tagad nogalināsi, meitene čukstēja, tu apstiprināsi visus melus, kurus šis viņiem sastāstīja par Skrajo mežu.

- Bet… Rena. Par ko gan tu runā?

- Mums jādodas atpakaļ uz Skrajo mežu. Jāatrod Finkedīns. Jābrīdina ģintis par to, kas noticis.

- Tu taču to nedomā nopietni.

Piebridusi tuvāk, viņa ar abām rokām sagrāba vienkoci.

- Torak, es esmu redzējusi, kā šie cilvēki uzvedas. Tie dara visu, ko liek Tiazi. Graiza sev sejas, cērt nost plaukstas. Viņi uzbruks Skrajajam mežam!

Puisis sāka skaisties.

- Es esmu zvērējis, Rena. Es zvērēju atriebt asinsra­dinieku.

- Tas, kas notiek tagad, nozīmē kaut ko vairāk nekā tava atriebība. Vai tad tu nesaproti? Ja Tiazi ies bojā, viņi nospriedīs, ka tā ir Skrajā meža sazvērestība.

- Bet Tiazi nav viņu burvis! Kad šis būs beigts, viņi to sapratīs!

- Viņiem būs vienalga. Padomā, Torak! Ja tu noga­lināsi Tiazi, cilvēki nodomās, ka viņa nāve pierāda viņa vārdu patiesumu. Tie uzbruks. Skrajais mežs aizstāvēsies. Tas nekad nebeigsies!

Torakam gribējās sagrābt Renu aiz pleciem un sapu­rināt.

- Tu teici, ka man palīdzēsi. Vai tagad tu mani pa­met?

Meitene sarāvās, it kā viņš tai būtu iesitis.

- Ja tu dzīsies pakaļ Tiazi, man nāksies to darīt. Kādam jābrīdina Skrajais mežs.

Toraks ar viņas lūpām dzirdēja runājam Finkedīnu: tā pati krama cietā apņemšanās darīt to, kas ir pareizi, vienalga, ko tas maksātu.

- Rena, viņš teica. Es tagad nevaru griezties atpa­kaļ. Man vajag, lai tu brauc kopā ar mani. Izdari to manis dēļ!

- Torak es nevarul

Puisis nolūkojās, kā Rena stāv un viņai ap lieliem virmo melns ūdens.

- Tad lai tā būtu, viņš sacīja.

Viņš iemērca ūdenī airi un sāka irties augšup pret straumi.