Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

DIVDESMITĀ NODALA

Toraks karājās pie koka kā zivs, kas uzķērusies uz āķa, bet debesis pa to laiku pārņēma spilgti oranža blāzma, kurai nebija nekā kopēja ar saullēktu.

- Tu nedrīksti mani šeit atstāt sadegam! viņš klie­dza.

- Tu esi neticīgais, sieviete sacīja. Tu esi lemts ugunij.

- Kāpēc? Ko es esmu izdarījis? Saliecies uz pusēm, turēdamies pie virves un vilkdamies augšup, viņš pieķērās pie tuvākā zara. Tas nolūza. Savainodams kāju, Toraks atkrita atpakaļ. Ko es esmu izdarījis?

Sieviete bija notupusies un viņu vēroja. Viņas seja bija klāta ar čulgām, un no tās lobījās āda; viņas acīs, kurām trūka plakstiņu, Toraks aiz plānprātības saskatīja viltību.

- Izredzētā šo uzmana, tā šņāca. Viņa redz, kā tas uguni uzmodina ar akmeni, kā tas to apkauno. Viņa zina.

- Ko tu gribi?

Sieviete aplaizīja sasprēgājušās lūpas, un Toraks to kaktiņos pamanīja pelnu plēksnes.

- Kalpot Saimniekam un ar viņa palīdzību no jauna iepazīt uguni. Tik tīri sarkanu, kas visu pārējo dara pe­lēku…

- Bet Saimnieks taču vēlas valdīt Mežā, puisis elsoja. Viņš negrib, lai tu to iznīcini!

Viņa pasmaidīja.

- Saimnieks liek uzmanīt neticīgo, bet Izredzētā izdarīs kaut ko vairāk. Viņa to atdos ugunij.

- Pagaidi! Toraks izmisīgi iesaucās, baidīdamies, ka tā var aiziet. Vai… vai Saimnieks tevi padarīja par Izre­dzēto?

Viņas vaibsti iegailējās kā ogles.

- Tā bija uguns, sieviete nočukstēja. Skaidrā, dzidrā dienā viņu no debesīm uzmeklēja zibens. Ne pērkona, ne brīdinājuma. Tikai šī apžilbinošā gaisma, spožāka par sauli pašā sirdī. Sieviete pieliecās tuvāk, un Toraks saoda kodīgu elpu. Un tajā mirklī viņa ieraudzīja visu. Kaulus viņas miesā, dzīslas lapās, uguni, kas snauž katrā kokā. Viņa redz patiesību. Viss ir degošs.

Uguns rūkoņa kļuva skaļāka. Caur kokiem plūda dūmi.

- Bet tu taču paliki dzīva! puisis sauca. Zibens ļāva tev dzīvot! Tev jāļauj dzīvot arī man! Pārgriez virvi!

Viņa bija aizrāvusies ar stāstīšanu un Torakā neklau­sījās.

- Uguns viņu padarīja par savējo. Tā pārvērta viņas matus par pelniem. Tā sadedzināja bērnu viņas klēpī. Tā viņu pārvērta… Sievietes degošie pirksti noglāstīja puiša vaigu, un viņas smaids bija mīlīgs un nežēlīgs. Tā pār­vērtīs arī tevi.

Toraks atcerējās Tiazi pārogļojušos upurus, kas karājās kokā.

- Tu nedrīksti mani šeit atstāt sadegam! viņš lū­dzās.

- Klausies, kā tā pieņemas spēkā! Sieviete pacēla rokas un sveica uguni. Jo vairāk tā apēd, jo lielāks ir tās izsalkums! Tev tiek parādīts gods. Uguns tevi padarīs par savējo.

Un tad jau viņa bija aizgājusi.

- Neatstāj mani! Toraks kliedza. Neatstāj mani! viņš lūdzās.

Degošas mizas gabals piezemējās blakus viņa galvai. Visapkārt zem uguns svilinošās elpas locījās koki. Debesis bija pieņēmušas asinssarkana dzintara krāsu. Viņš redzēja, kā no rietumiem tuvojas ugunsgrēks. Toraks atcerējās, ko bija teicis Finkedīns. Tā var ielēkt kokā ātrāk par lāsi, un, kad tas notiek kad tā iemetas zaros -, liesmas šaujas uz visām pusēm. Jūs neticēsiet, cik ātri…

Spožais zvērs aurodams skrēja cauri Mežam ātrāk, nekā Vilks spēja iedomāties. Tas apēda visu: kokus, med­niekus, medījumu. Kur palicis Slaikais Bezastainis?

Vilkam nevajadzēja viņu pamest. Tumšo Kažoku viņš nebija atradis, un tagad viņš nevarēja atrast barabrāli.

Vilks izmisīgi lēkšoja cauri Spožā zvēra kodīgajai elpai. Pretim dimdināja pārbijušos dzīvnieku bars, un viņš tik tikko spēja izvairīties no sabradāšanas. Vilks pārplunkšķinājās pāri mazam ātrajam ūdenim. Viņš joza pa ieplaku un virs galvas, milzīgs kā kalns, rēca Spožais zvērs. Vilka kažoks gruzdēja un acīs koda dūmi. Viņš nedrīkstēja doties tālāk un meklēt barabrāli tieši Spožā zvēra žokļos. Tas ēda visu, tas notiesātu arī Vilku.

Viņš apcirtās un skrēja pa ieplaku atpakaļ, un Spožais zvērs dzinās viņam pakaļ. Tas izlaida mirdzošus nagus. Vilks lēca sānis, lai no tiem izvairītos. Spožais zvērs uzlēca kokā un to apēda. Ievaidējās nākamais jaunais kociņš Vilks paspēja tam paskriet garām, pirms tas saļima, un Spožā zvēra kucēni uzlidoja gaisā, lai mestos virsū citiem kokiem.

Karsti akmeņi koda Vilkam ķepu spilventiņos; viņš skrēja, kā nebija skrējis nekad agrāk, un Spožais zvērs joņoja pakaļ. Tas lidoja, tas lēkāja no koka uz koku, tas pacēlās gaisā virs ūdens. Tas ēda nost Mežu. Neviens ne­varēja glābties.

No piepūles sprauslādams, Toraks pievilkās pie virves un mēģināja vēlreiz pieķerties pie pīlādža. Pirksti aizskāra mizu, taču satvert zaru puisis nespēja. Viņš atkal atkrita atpakaļ.

Toraks mēģināja vēlreiz. Šoreiz viņš zaru satvēra. Viņš pie tā cieši pieķērās. Tam vajadzēja izdoties. Ja ne, gals klāt.

Nopurinājis zābaku no brīvās kājas, Toraks ar basu pēdu atspērās pret pīlādža stumbru un, pa pusei spārdī­damies, pa pusei pievilkdamies, tika līdz zara žāklei. Viņš elsodams gulēja, un zars dūrās viņam vēderā. Beidzot viņš spēja izslieties.

Atpūsties nebija laika. Puisis locījās un gorījās, līdz ar labās kājas palīdzību pieplaka pie zara. Virve, kas turēja kreiso kāju, bija pie stumbra piesieta augstāk, un kāja lempīgi nokarājās.

Kamēr Toraks raustīja cilpu ap potīti, degoši koku mi­zas gabali būkšķēja apkārt kā ugunīga krusa, taču viņa svars virvi ap zābaku bija savilcis neganti stipri un tā nepadevās. Viņš drudžaini darbojās ap mezglu. Labais liels, uz kura viņš bija atspiedies, trīcēja.

Cilpa kļuva mazliet vaļīgāka. Toraks turpināja ap to rosīties. Tā padevās vēl mazliet. To vien viņam vajadzēja. Grozīdams un raustīdams Toraks izvilka kāju no zābaka, izlocījās no cilpas un nolēca zemē.

Pēc izmisīgas ložņāšanas pa paaugu, viņš atrada nazi un piesvempās kājās. Asaras lija aumaļām, un ādu durstīja karstums. Dūmi dienu bija pārvērtuši par nakti.

Garām aizsteidzās stirnu buks. Toraks lēsa, ka tas skrien uz purvaināku vietu, un metās tam pakaļ. Ogles dzēla viņam pēdās. Viņš bija bass. Atgriezties pēc zāba­kiem nebija laika.

Skriedams Toraks pameta skatienu pār plecu. Par ko­kiem garākas liesmas tiecās debesīs. Tādu troksni viņš nekad nebija dzirdējis tas bija kā dārdi no tūkstošiem auļojošu bizonu kājām: tas sagrāba viņa sirdi un nelaida vaļā, tas izsūca gaisu no krūtīm.

Toraks pieplaka pie zemes, lai tiktu pie tīrāka gaisa malka, un, kad atkal piecēlās, dūmi bija tik biezi, ka nekas nebija redzams izstieptas rokas attālumā. Viņš nezināja, kur atrodas, taču saprata nekavējoties jāizlemj, uz kuru pusi skriet, citādi jāmirst.

Skaļš ķērciens!

Kraukļi nebija saskatāmi, taču Toraks dzirdēja, ka tie, lidodami augstu virs dūmiem, viņu aicina. Neko neredzē­dams, viņš sekoja to saucieniem. Lejup gāzās degoši zari. Viņš skrēja iekšā pašā uguns elpā, un koki visapkārt lūza un vaidēja.

Puisis no jauna pameta skatienu atpakaļ. Uguns straume uzslīdēja augšup pa priedi, kas uzsprāga dzirk­steļu pārpilnībā. Debesīs pacēlās mednis, kas tūlīt pat nokrita atpakaļ un atrada nāvi ugunīgajā dvesmā.

Krā! Krā! Rips un Reka sauca. "Seko mums!"

Pēkšņi zeme zem kājām pazuda un Toraks ripoja un vēlās lejup pa nogāzi.

Kad tas bija galā, viņš pieslējās uz ceļiem. Rokas un kājas grima dubļos: vēsā, slapjā, svētīgā zampā. Kraukļi viņu bija atveduši pie ezera. Toraks metās iekšā seklumā un ar galvu pa priekšu pārkrita pār akmeni.

Akmens žēlabaini iegrudzinājās. Tas izrādījās kumeļš: mazs, melns kumeliņš, kas līdz pinkainajām krēpēm bija iestidzis dubļos un no pārbīļa trīcēja. Tas bija pārāk izbi­jies, lai kustētos, taču Toraks nevarēja apstāties, lai palī­dzētu. Viņš brida tālāk.

Priekšā dūmi uz mirkli izklīda, un Toraks ezerā saska­tīja šūpojamies melnas zirgu galvas: tie peldus glāba savu dzīvību; aiz zirgiem viņš pamanīja bebru mitekli tik lielu kā Kraukļu ģints telti.

Kumeļš izmisīgi iegrudzinājās vēlreiz, un ezerā viena no melnajām galvām pagriezās. Māte droši vien bija gai­dījusi tik ilgi, cik spējusi, bet, kad kumeļš nesekoja, viņa bija spiesta aiziet. Tagad tā, pametusi jaunuli likteņa varā, negribīgi peldēja kopā ar baru.

Torakam vajadzētu peldēt uz bebru mītni un atstāt kumeļu sadegšanai.

Viņš ieņurdējās, atgriezās, sagrāba saujā nepakļāvīgās krēpes un vilka.

Kumeļš izbolīja ar baltu maliņu apjoztās acis un pat nepakustējās.

- Nāc! Toraks bļāva. Peldi! Tā ir tava vienīgā iespēja izglābties!

No kliegšanas kļuva vienīgi sliktāk. Kumeļš nesaprata cilvēku valodu, bet ko citu Toraks varēja darīt? Ja viņš to būtu pateicis vilku valodā, dzīvnieks nobeigtos no bai­lēm.

Puisis pabāza galvu zem mazā radījuma vēdera un pa­cēla to uz saviem pleciem. Dzīvnieks vārgi pretojās, tāpēc, lai tas nespārdītos, Toraks sagrāba kumeliņa kājas un slampāja iekšā ezerā.

Kad ūdens sniedzās līdz jostasvietai, viņš iemeta to ezerā.

- Tagad tiec galā pats! Toraks uzsauca, pārkliegdams ugunsgrēka rēkoņu. Peldi!

Zēns metās ūdenī un peldēja uz bebru mājiņu.

Ūdenī atspoguļojās pati uguns dvēsele. Pametis ska­tienu pār plecu, Toraks redzēja, kā liesmas lejup pa nogāzi rāpjas uz vietu, kur viņš bija noripojis. Zēns pamanīja, ka kumeļš braši peld viņam līdzi.

Toraks bija gandrīz sasniedzis bebru mītni un strauji sāka pagurt. Uz viņa pusi vēlās melnu dūmu mutuļi. Viņš nespēja pelpot. Toraks bija iecerējis ierāpties mājiņā un patverties tur, līdz ugunsgrēks apliec ezeru, taču tagad viņš saprata, ka nosmaks. Vajadzēja tikt iekšā pašā bebru mītnē. Bebru mitekļos virs ūdens līmeņa ir guļamkambari, kurus dzīvnieki sasniedz pa zemūdens ejām. Toraks dziļi ievilka elpu un ienira.

Ķerdamies pie zariem, viņš meklēja alas ieeju. Krūtis sāpēja. Puisis nevarēja atrast eju, nevarēja neko redzēt: tas bija gluži tas pats, kas peldēt dubļu jūrā.

Beidzot Toraks atrada atveri. Viņš izspraucās caur to, izšāvās no ūdens un sadauzīja galvu pret jaunu kociņu.

Sarkanajā pustumsā nekas daudz nebija redzams, taču ugunsgrēka radītais troksnis vairs nebija tik apdullinošs. Dūmu smakā viņš saoda arī bebru muskusa smārdu, taču neviens dzīvnieks nebija manāms. Droši vien ugunsgrēks tos bija pārsteidzis krastā.

Mītni tie bija iekārtojuši gods godam. Guļvieta bija izklāta ar koka šķēpelēm, lai tā būtu mājīga un sausa, bet zari virs tās sakrauti skraji, tāpēc miteklis tika labi vēdi­nāts. Guļvieta bija tikai bebra augumā, un, tā kā Toraks negribēja iesprūst, viņš nolēma palikt ūdenī un nogaidīt, līdz ugunsgrēks beigsies.

Smagi elpodams, viņš par šo patvērumu pateicās beb­riem, Ripām un Rekai, un Mežam.

Lūdzu, viņš elsoja, lūdzu, pasargi Vilku un Renu!

Toraka vārdi pazuda ugunsgrēka rēkoņā, un sirdī viņš juta, ka lūgšana ir bezcerīga. Uguns apēda Mežu. Neviens nevarēja izdzīvot.

Ne Vilks. Ne Rena.