Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

divdesmit septītā nodala

Rena stāvēja stindzinošajā ūdenī un truli lūkojās tumsā.

Viņa nespēja noticēt, ka Toraks patiešām ir aizbrau­cis. Tā bija kļūda. Tai vajadzēja būt kļūdai. Tūlīt viņš atgriezīsies un atvainosies. "Tev taisnība. Mums jādodas uz Skrajo mežu." Toraks tā vienkārši nemaz nevarēja Renu pamest.

Taču bija pametis. Viņai priekšā stāvēja garš un bīs­tams ceļš, kas bija veicams vienai bez drauga.

Un Rena bija pārliecināta par to, ka viņš nekad netiks Tiazi ne tuvumā. Kā gan tas būtu iespējams, ja Ozolu bur­vis turēja dūrē visu Dziļo mežu? Tiazi Toraku nogalinās.

Vina to nekad vairs neredzēs.

Niedres piebikstīja viņai pie pleca, un vītoli nomur­mināja brīdinājumu: "Labāk tiec ātrāk no šejienes pro­jām. "

Stipri iekodusi apakšlūpā, Rena šļakstinājās uz tuvākās laivas pusi. Nokļuvusi pie vienkoča, viņa centās to iestumt

ūdeni, taču smagā priede nekustējās. Slīdēdama dubļos, viņa mēģināja vēlreiz, un laiva padevās un noplunkšķēja seklumā.

Viņa steigšus iemeta tajā bultu maku, loku un zābakus un pati tiem sekoja. Taču, kad Rena bija izdarījusi pirmo smēlienu ar airi, vienkocis spēji sašķiebās tā, ka viņa gan­drīz ievēlās upē. Viņa sāka neprātīgi airēt.

Tumši stāvi vilka viņu atpakaļ krastā.

Tu palīdzēji aizbēgt izraidītajam, sacīja Meža Zirgu vadone.

-Jā.

- Uz kurieni viņš devās?

- A-atpakaļ uz Skrajo mežu.

- Tu esi ar viņu uz vienu roku.

- Viņš ir mans draugs.

- Tu esi ar viņu uz vienu roku pret Dziļo mežu.

- N-nē.

Rēnai klabēja zobi upes drēgnums bija iesūcies viņas kaulos, taču šie nelaida viņu malā. Meitenei pāri vīdēja rētainas sejas, un viņu apņēma tauku, slapjas koku mizas un naida tvans.

- Tu mūs saindēji ar savām burvestībām, Meža Zirgu vadone teica.

Nē.

- Tu pievienoji miega zāles mūsu ūdenim.

Tātad Rena bija uzminējusi pareizi. Bet kas un kāpēc to bija izdarījis?

- Tu mūs nobūri!

Rena vilcinājās. Piedēvēt citu cilvēku varoņdarbus sev labi padevās viņas mātei.

- Es jūs brīdināju, ka esmu burve, Rena aukstasinīgi sacīja. Nevienam no jums nenotika nekas ļauns. Un nenotiks arī turpmāk ja vien jūs mani aizvedīsiet pie Sumbru ģints burvja.

Gaiss sprakšķēja no bailēm un naida. Rena lūdzās, kaut bailes izrādītos stiprākas.

- Kāpēc mums tas būtu jādara? Meža Zirgu vadone gribēja zināt.

- Sumbru burvi ciena visi, Rena augstprātīgi atbil­dēja. Es runāšu vienīgi ar viņu.

- Tu neatrodies tādā stāvoklī, lai kaulētos, vadone

nošnāca.

»

Rena saspringti domāja.

- Vai tā Meža Zirgi ievēro salīgto mieru? viņa jau­tāja. Jūs noniecināt Sumbru burvi. Ko gan par to teiks Sumbri?

Bija pienākusi Meža Zirgu vadones kārta padomāt.

Sumbru burvja miteklis nokritušas egles aizsegā tupēja kā krupis.

Sumbri Rēnai bija aizsējuši acis un veduši viņu vis­pirms pa upi, bet vēlāk pa sauszemi, tāpēc meitenei nebija ne jausmas par to, kur viņa atrodas, kaut gan varēja saost, ka izdegušās zemes nav tālu.

Mūsu burvis ir vecs un vārgs, tie bija brīdinājuši, noņemdami viņai no acīm apsēju, tāpēc nenogurdini viņu. Un atceries: tu viņu redzēsi tikai tāpēc, ka tā vēlas viņš.

Pēc tam Sumbri pazuda mežā, atstādami Renu vienu būdas priekšā.

Rokas viņai bija sasietas uz muguras ar balto nātru grīstēm, kas joprojām bija mitras no rasas. Virs galvas Rēnai slējās izgāztās egles saknes, kas smaržoja pēc zemes un trūdoša koka. Starp tām mājvietas bija iekārtojuši sik­spārņi un pūces, un tās bija apkarinātas ar sumbru ragiem, kuros iegrebtas spirāles. No šīm saknēm un apkārtējām priedēm būdas dūmu izplūdes atverē iesniedzās garas, no koku mizām vītas pīnes. Rena lēsa, ka tās ir kāpnes, kas burvim palīdz nonākt garu pasaulē.

Pati mītne izrādījās pārsteidzoši mājīga. No dūmu izplūdes atveres virmoja smaržīga dūmaka, un koku mizu pinums, kas sedza ieeju, bija rotāts ar rikšojošiem sum­briem.

- Nāc iekšā! uzaicināja nespēcīga balss.

Tā kā rokas bija sasietas, Rena nometās uz ceļiem, ar degunu pabīdīja malā pinumu un lempīgi iešļūca būdā.

Ugunskurs tajā bija mazs, taču aicinošs. Virs tā caur dūmu atveri nokarājās pīņu sarkanie gali, kas šūpojās karstumā. Viņpus ugunskura Rena ieraudzīja savu loku un nozagtās bultas, kas gulēja blakus lapu kaudzei.

Tā sakustējās.

- Es savus ļaudis aizsūtīju projām, atskanēja balss, kas bija tik klusa kā vasaras vēsma koka lapotnē. Kad satiekas divi burvji, ir labāk, ja tos neviens nenoklausās.

Rena, cieņas pilna, palocījās.

- Burvi, viņa teica.

Kad acis aprada ar pustumsu, viņa saprata, ka bur­vis ir viscaur aplipinājies ar lapām. Akmeņozolu, bērzu, vītolu lapas slāni pēc slāņa kā putna spalvas klāja viņa apģērbu visdažādākajos zaļajos toņos. Uz krūtīm viņam karājās dzintara gabali zāles krāsā, kas bija piesieti ar nātru stiebriem. Burvja acis Rena nespēja saskatīt, jo pār viņa seju bija pārvilkta kapuce, taču meitene juta pētošu skatienu.

- Kāpēc tu traucē manas lūgšanas? viņš nomurmi­nāja, taču balss neskanēja pārmetoši.

Rena prātoja, ar ko sākt. Ja Sumbru burvis bija tik jauks, kā ļaudis par viņu runāja, un ja viņš nebija pilnīgi pakļāvies Tiazi burvestībām, viņai bija izredzes. Taču pre­tējā gadījumā…

- Dziļajā mežā ir dvēseļēdājs, viņa bilda.

- Dvēseļēdājs ?

- Tā vārds ir Tiazi. Viņš sarīdīja Sumbrus pret Meža Zirgiem, bet tagad liek tiem uzbrukt Skrajā meža ģin­tīm.

Viņa norija siekalas. Pateikusi šos vārdus, meitene jutās milzīgi atvieglota.

Kad burvis pasniedzās pēc mieta un pabikstīja ogles, viņa zaļais tērps nočaukstēja. Vītola lapas tā apakšmalā no karstuma sačokurojās, un Rena pamanīja, kā glābdamās aizbēg vabole.

- Tās ir drūmas ziņas, burvis nočukstēja. Kas ir šis Tiazi?

No viņa apģērba ieloces izbira maza dzintara krellīte, kas aizripoja pie ugunskura. Rena prātoja, vai nevajadzētu to pacelt.

- Tas ir Ozolu ģints burvis, meitene paskaidroja. Viņš nogalinājis Meža Zirgu burvi. Viņš arī ieņēmis to jaunā burvja vietu. Burvis, ar kuru tu runāji… viņš nav tas, ko tu domā.

- Nē? Sumbru burvis izklausījās apjucis. Un… tu pati to visu noskaidroji?

- Jā, Rena sameloja.

- Kas tu esi?

- Es esmu Rena. Kraukļu ģints burve. Es centos visus brīdināt, taču viņi manī neklausījās.

- Un tu šeit esi ieradusies, lai satriektu dvēseļēdājus.

- Ar tavu palīdzību, burvi.

- Ak, viņš nopūtās, un viņa krūtis ar katru elpas vilcienu viegli cilājās.

No karstuma nočurkstēja un uzliesmoja dzintara krel­līte. Rena saoda pazīstamu smaržu. "Tas nav dzintars," viņa nodomāja. "Tie ir egļu sveķi."

- Lai satriektu dvēseļēdājus, sacīja burvis, kas izska­tījās augam lielāks un aizpildām visu būdu. Viņa krūtis cilājās smieklos, kad viņš atmeta kapuci un papurināja rudās krēpes. Un kā, Tiazi jautāja, tu esi iecerējusi to paveikt?