Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

trīsdesmit sestā nodala

-Ļauj viņai dzīvot, Toraks atkārtoja, un viņa balss bija noklususi līdz lūdzošam čukstam.

Viņu pārņēma bailes. Varbūt Rena jau bija mirusi?

Tiazi to redzēja puiša sejā un saverkšķīja lūpas.

- Tas neko nav vērts, zvēresta lauzēj. Tu nekad vairs nesatiksi savu meiteni.

Uz mirkli Toraku pārņēma izmisums.

Viņš spilgti atcerējās, kā Rena stāv alas ieejas priekšā un izšauj pēdējo bultu uz dēmonisko lāci. Viņa zināja, ka nespēs to pieveikt, taču turpināja cīnīties.

Toraks izslēja zodu.

- Es tev neticu.

Saceldama no ugunskura dzirksteļu mākoni, noplīk­šķēja dvēseļēdāja pātaga.

- Viss ir beidzies, garagājēj. Pret mani tu esi bezspē­cīgs.

- Es vēl neesmu miris, Toraks teica.

Tiazi izvilka nazi un viņam tuvojās.

Toraks riņķoja, lai izvairītos.

Ozolu burvis iesmējās.

- Es pārplēsīšu tev muguru. Es mīdīšu tavu pauri, līdz tev acis izspiedīsies no pieres. Garagājējs man vairs nedīks apkārt kā bizonam ods. Es esmu Ozolu burvis! Es valdu Mežā!

Pār viņa lūpām plūda putas. Viņa balss atbalsojās no klintīm.

Kaut kur iegaudojās vilks. Divi aprauti kaucieni. "Kur… tu esi?"

Toraks atsaucās. "Esmu šeit! Kur ir baramāsa?"

Taču Vilks to nezināja.

Tiazi ņurdēdams kratīja dūri, kurai bija palikuši trīs pirksti.

- Tavs vilks no manis reiz saņēma biezu riku, taču šoreiz tas neizdosies! Pakampis no ugunskura degošu zaru, viņš apzīmēja ar to apli gar ērkšķu sienu. Kadiķi nočūkstēja un kļuva par uguns barjeru. Tiazi gavilēja. Pat uguns klausa manām pavēlēm!

Toraks dzirdēja, kā aiz degošās sienas grab oļi, bet pēc tam niknu rūkšanu un kaukšanu, kas beidzās ar smilkstiem. Liesmas bija pārāk augstas. Viņš norēja brīdinā­jumu: "Paliec, kur esi! Tu nevari man palīdzēt!"

Puisis uzlika roku uz Rēnas dāvātās ārstniecības augu dozes, kas bija darināta no gulbja kājas ādas.

- Rena! viņš iesaucās. Rena, kur tu esi!?

Toraks sauca viņas vārdu, bet Rena spēja izdvest vie­nīgi pīkstienu, kas beidzās ar kāsu. Lielā īve bija pilna ar dūmiem. Ja viņa kaut ko ātri neuzsāks, tā kļūs par viņas nāves koku.

Un tomēr Rena nespēja novērsties no plaisas. Viņa juta, ka skatīdamās tur Toraku pie dzīvības; ja viņa novērstos, Tiazi draugu nogalinātu.

"Tas ir dumji, dumji!" Rena sev sacīja. Taču viņa tur­pināja skatīties, kā Toraks riņķo ap ugunskuru un Tiazi tam seko: slinki plīkšķinādams pātagu, viņš spēlējās ar upuri kā lūsis ar lemingu. Toraks bija pārguris. Puiša mati bija savēlušies no sviedriem, un viņš sāka grīļoties. Ilgi viņš to vairs nevarēja izturēt.

Ar milzīgu gribas piepūli Rena novērsās. Kad meitene atzvēlās atpakaļ, viņas zābaki nošļūca pa satrunējušām lapām un kauliem nederīgiem, drupaniem kauliem. Viņa krita, piezemējās uz rokām un sasita plaukstas. Tas bija bezcerīgi.

Starp pirkstiem izplūda siltums. Viņa pagriezās, taču nevarēja piecelties tiktāl, lai kaut ko saskatītu.

Plauksta pāršķelta uz kaula vai saknes. Kaut to varētu atrast vēlreiz…

Dūmi bija pārāk smacīgi. Rena nespēja ne elpot, ne kaut ko saskatīt. Viņa taustījās sev aiz muguras. Kur tas ir?

Lūk. Plāna, robota šķautne. Protams, ne jau krams. Lai kas tas bija, šķita, ka asais priekšmets nekustīgi ieķīlējies īves koksnē.

Pievirzījusies tuvāk, Rena sāka vīlēt saites ap plaukstu locītavām.

Skaņas no ārpasaules bija klusinātas un tālas. Vai tur neiegaudojās vilks? Vai neieķērcās krauklis? Smagi elpo­dama, viņa saklausīja Tiazi izsmējīgo balsi, taču Toraks nebija dzirdams.

Rena turpināja vīlēt virvi.

Kraukļi riņķoja un ķērca, un Tiazi uz mirkli pavērsa skatienu augšup. Toraks tvēra savu iespēju: pagrāba no ugunskura zaru un metās burvim virsū.

Tas bez pūlēm izvairījās, un Toraks ieraudzīja, ka viņa zars vairs nedeg un ir pārvērties par pelēku, nožēlojamu stumbeni.

- Uguni tu pret mani nevari izmantot, Tiazi ņirdza. Es esmu Meža un uguns saimnieks!

Kā piekrītot kokus sašūpoja vēja brāzma, kas iepūta Toarakam acīs dūmus un padarīja viņu neredzīgu.

Rips metās lejup. Tiazi pātaga aizskāra putna spārnu, un, kaut gan krauklim izdevās pacelties gaisā drošībā, uz oglēm nolaidās melna spalva.

Dūmi lika Torakam klepot. Viņš apvaldīja kāsu, bet pēc mirkļa viņu pievārēja jauna klepus lēkme.

Tiazi acis, redzot, kā Toraks grīļojas, iemirdzējās ļaun­prātīgā priekā.

- Uguns nespēj nodarīt ļaunumu man tā tikai sagā­dās dūmus, lai nosmacētu tavu meiteni.

Toraks izmisis skatījās apkārt. Tur taču kāds ieklepo­jās! Bet vējš pieņēmās spēkā, un nekas vairs nebija dzir­dams.

Tiazi uzmeta skatienu Dižozolam.

Protams. Trepes. Ozolam jābūt ar cauru vidu. Rena bija iesprostota ozolā.

Apmetis līkumu ugunskuram, Toraks virzījās tuvāk un metās pie trepēm.

Viņam par pārsteigumu, Ozolu burvis vienkārši norau­dzījās. Kad Toraks bija uzrāpies līdz pusei, tas uzsauca:

- Nemaz neesi tik gudrs, kā pats iedomājies, garagājēj! Tagad es tevi esmu uzdzinis kā vāveri kokā, bet viņa pa to laiku nosmaks.

Toraks ieķērās kāpnēs. Tiazi viņu bija piemuļķojis. Klepošana tagad bija nevis skaļāka, bet klusāka. Tā nenāca no ozola, bet gan no īves.

Viņš ar drebošu roku noslaucīja no sejas sviedrus.

- Pārāk ilgi nevilcinies, puisis izmisīgi centās izai­cināt pretinieku. Ģintis jau ir ceļā… Un tev vairs nav maskas. Viņi redzēs, kas tu esi īstenībā.

- Tad es to paveikšu ātri, Tiazi sacīja.

Piesoļojis pie trepēm, viņš sāka rāpties augšā.