Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

desmitā nodala

Vilkam uz skausta uzbužinajās spalva. Toraks paskatī­jās uz Renu, lai pārliecinātos, vai arī viņa to ir pamanījusi. Viņa bija pamanījusi.

"Sakostais," Vilks pavēstīja.

"Tuvu?" Toraks jautāja.

"Daudzu skrējienu attālumā."

Toraks pieliecās tuvāk Rēnai.

- Vilks saodis Tiazi pēdas, viņš čukstēja, taču bur­vis ir tālu.

- Un no Sumbriem joprojām nav ne miņas?

Puisis papurināja galvu.

Rena bija nesaprašanā. Tāpat kā Toraks. Viņi veselu mūžību bija spraukušies starp ēnainiem kokiem uz upes augšteces pusi, taču turējās labu gabalu no krasta. No Sumbriem joprojām nebija ne vēsts. Taču koki… Saknes ķērās Torakam kājās. Zari skrāpēja seju. Dziļajā mežā bija siltāk. Gaiss smaržoja svaigāk un dzīvīgāk. Virs galvas lai­delējās sikspārņi, un paaugā kaut kas slēpās un čabinājās.

No katra zara, krituša koka un akmens bira sūnas it kā Mežam būtu uzplūdis un pēc tam no tā aizplūdis zaļš paisums, Toraks nodomāja. Un cauri tam visam jautās visuresoša modru koku klātbūtne.

Vilks pagriezās un skrēja pie oša. Pieslējies uz pakaļkā­jām, viņš abas priekšķepas uzlika uz stumbra un apostīja kādu nokarenu zaru. "Jocīgi," viņš, noskurinādams ūsas, darīja zināmu Torakam.

Puisis pieskārās zaram. Pirksti kļuva glumi un dīvaini smaržoja pēc zemes.

Rena norādīja uz zaru. Kas tas ir?

Toraks papurināja galvu, noslaucīja plaukstu stulpiņos un vēlējās, kaut nebūtu neko aizticis. Dziļā meža ģintis bija pazīstamas ar prasmi izmantot indes.

Viņi sasniedza audzi, kurā sačukstējās alkšņi. Kad viņi tajā iegāja, koki apklusa, it kā negribētu, ka kāds tos noklausās.

Vilks apstājās un ošņāja gaisu.

"Sakostais. Pāri ūdenim."

Toraks vēl centās aptvert jauno ziņu, kad Vilks pielieca galvu.

"Midzenis."

Aiz alkšņiem Toraks pamanīja tumsā snaikstāmies ēnas. Bija redzami arī apjomīgi apveidi, kas varēja būt būdas.

- Nometne! Rena iečukstēja viņam ausī.

- Un Vilks teica, ka Tiazi ir pāri upei Meža Zirgu teritorijā.

- Mums jāiet atpakaļ, meitene skubināja, un jātiek pāri upei lejteces pusē.

Tas varēja apmulsināt Vilku, kas pazaudētu Tiazi pē­das, taču viņiem nebija citas izvēles. Viņi devās pa to pašu ceļu atpakaļ. Vismaz centās, jo Toraku neatstāja sajūta, ka viņi ir apmaldījušies. Upes burzguļošana šķita klusāka, turklāt viņš saoda sīvo, ne ar ko nesajaucamo savvaļas ķiploku smaržu, kuras nebija turpceļā.

Toraks saspringti lūkojās tumsā. Zvaigžņu gaismā blāvoja uz zara uzdūrusies zirgskābenes lapa. Viņa vaigu noglāstīja vēsa dvesma, it kā virs galvas būtu aizlidojusi pūce vai sikspārnis.

Šī lapa.

Puisis apstājās tik spēji, ka Rena ieskrēja viņam mu­gurā.

- Kas ir?

- Neesmu pārliecināts. Nekusties!

Lapa nevarēja uzdurties uz zariņa tāpat vien. Tas kā adata bija pārdūris lapas plātni pa labi no vidusdzīslas. Tai vajadzēja būt kādai brīdinājuma zīmei.

Pa labi no vidusdzīslas.

Toraks palūkojās pa labi, bet redzēja vienīgi tumšu zaru mudžekli.

Tur!

Priekšā labajā pusē bija atliekts jauns kociņš un pras­mīgi nostiprināts ar sakrustotiem mietiem. Tā galotnei bija pierīkots ļauns pīķis. No sakrustotajām nūjām krūšu augstumā pāri Toraka ceļam stiepās gandrīz nepamanāma aukla. Vēl viens solis, un viņš būtu uzskrējis lamatām: atbrīvojis jauno kociņu un saņēmis sānos pīķi.

Toraks nolaizīja lūpas. Maskēšanās dēļ tās garšoja pēc māla. Viņš parādīja slazdu Rēnai. Meitene pieskārās plecam, kur nesen bija atradušās ģints aizbildņa spalvas.

Apiedami lamatas, kas bija viltīgi ierīkotas starp kadi­ķiem, lai tajās ieskrietu upuris, abi lauzās caur durstī­gajiem krūmiem. Kad viņi bija tikuši laukā no biežņas, Rena nošņācās:

- Pa šo ceļu mēs nenācām.

- Es zinu. Un tā bija tīrā veiksme, ka es pamanīju slazdu.

Viņam nenācās piebilst: "Cik daudz tādu mūs vēl gaida?"

Vilks pagrieza galvu pret upi, un viņi ar acīm sekoja tā skatienam. Vai tā bija ēna, kas tur kustējās?

Pēc mirkļa zvaigžņu gaismā iemirdzējās šķēpa uzga­lis.

Kādus divdesmit soļus tālāk gar upes krastu pret straumi gāja Sumbru ģints mednieks.

Toraks un Rena lēnām, lai nepievērstu uzmanību ar straujām kustībām, ienira ērgļpapardēs. Toraka domas joņoja. Upes augšteces pusē atradās Sumbru nometne. Lejup pa straumi atpakaļceļš uz Skrajo mežu un var­būt ne viens vien nāvējošs slazds. Krastā sardzē stāvēja vismaz viens Sumbru ģints mednieks.

Rena puiša pārdomas ietērpa vārdos.

- Mums nāksies tieši tagad izmēģināt tavu plānu.

- Vai tu varēsi šaut?

- Domāju, ka varēšu. Ja uzrāpsimies kokā.

Toraks palocīja galvu.

Rena atrada raženu liepu, kurai ap stumbru vijās dī­vains mizas sabiezinājums, un tāpēc izskatījās, ka tajā viegli uzrāpties.

- Zibens sasperta, viņa murmināja, bet izdzīvojusi. Varbūt tā mums nesīs veiksmi.

"Veiksme mums būs vajadzīga," Toraks nodomāja. Viņa plāns bija vienkāršs, un, ja tas izdotos, māneklis aizvili­nātu Sumbrus vairāk uz ziemeļiem tālāk no Melnupes -, ļaujot viņiem tikt pāri.

Ja izdotos. Toraks strauji zaudēja pārliecību.

Sakrampējis pirkstus, viņš palīdzēja Rēnai tikt kokā. Pēc tam viņš nometās ceļos un lika Vilkam palikt tuvumā un atgriezties ar gaismu un uzmanīties no lamatām.

Vilka elpa sildīja seju un ūsas kutināja plakstus. "Esi piesardzīgs, barabrāli," viņš pauda Torakam.

Vilks bija tik paļāvīgs. Un Toraks viņu veda lielās bries­mās.

Pēkšņas dziņas pārņemts, Toraks ārstniecības līdzekļu kulē sadabūja zāļu ragu, izkratīja mazliet okera un uztriepa to Vilkam uz pieres, kur šis to nevarēja nolaizīt. "Esi pie­sardzīgs, barabrāli," puisis teica. Uzlicis plaukstu uz lie­pas raupjās mizas, viņš lūdza Mežu pasargāt Vilku.

Zibens radītais uzblīdums bija resnāks par Toraka plaukstas locītavu, un puisis pa to uzrāpās kā pa virvi. Toraks manīja, ka koks jūt viņu klātbūtni. Zēns lūdza, lai tas viņus nenodod. Lejā kvēloja Vilka sudrabainās acis. Tad tas pazuda tumsā.

Iekārtojušies trīs lielu zaru žāklē, Toraks un Rena at­stāja guļammaisus neatritinātus un siltuma saglabāšanu uzticēja savam ziemeļbriežu ādas apģērbam.

Gaidīsim šeit līdz rītam, Toraks čukstēja. Tad mums būs lielāka iespēja palikt nepamanītiem.

Un mazāka iespēja aizbēgt, ja viņi tiks pamanīti, taču neviens no abiem to nepieminēja.

Rena norādīja uz garu egli ziemeļos no Sumbru nomet­nes. Starp tās augšējiem zariem spīdēja zvaigznes, šie zari varētu uztvert uzlecošās saules starus. No bultu maka viņa izņēma vienu no sagatavotajām bultām.

Kad Rena mērķēja, viņas seja saspringa no koncen­trēšanās. "Maskēšanās dara vinu svešādu it kā Rena

pamazām kļūtu par Dziļā meža iemītnieci," Toraks nodo­māja.

Loks nočīkstēja. Viņa to nolaida. Nakts bija pārāk klusa. Sumbri varēja izdzirdēt strinkšķi.

Beidzot kokus sašūpoja vēja brāzma. Rena nomērķēja un izšāva. Bulta trāpīja eglē, un tās nasta palika brīvi karā­jamies pie bultas piesietajā auklā. Rena uzlika uz stieg­ras nākamo bultu un iešāva vēl vienā kokā vairāk uz aus­trumiem, pēc tam vēl un vēl vienā, ik reizi nogaidīdama, kad uzpūtīs vējš un pārmāks skaņu.

Tagad viņiem vajadzēja gaidīt līdz saullēktam un cerēt, ka plāns izdosies.

Jo cita plāna nebija.

Tumsā iemirguļojās ugunskurs.

Rena sagrāba Toraka roku. Sumbru nometne izrādījās daudz tuvāk, nekā viņi bija domājuši.

Sēdēdami augstu liepā, abi redzēja garus, klusus apvei­dus, kas kustējās mērķtiecīgi kā skudras. Daži bija salasī­jušies ap koku apmetnes viducī un zieda kaut ko tumšu uz apakšējiem zariem. Divi citi, nometušies uz ceļiem, kūra vēl vienu ugunskuru.

Toraks bija izbrīnījies. Kāpēc tā jāniekojas, ja var pa­ņemt degošu zaru no pirmā ugunskura? Turklāt viņi neiz­mantoja šķiltavas. Viens vīrs starp plaukstām grieza puļķi un spieda to pie koka gabala, kas ar kāju tika turēts pie zemes, bet puļķi taisni noturēt palīdzēja šķērsis, kura galu šis bija satvēris zobos. Viņam bija panākumi. Uzvirmoja dūmi. Otrs piebaroja liesmiņu ar usnejām, bet pēc tam ar smalkiem iekuriņiem. Kad ugunskurs bija iededzies, abi nometās ceļos un ar pieri pieskārās zemei.

No Meža iznira vēl vairāki Sumbri. Toraks skaitīja: pieci, seši, desmit. Katrs vīrs un tie visi bija vīrieši nesa cirvi, loku, divus nažus un vairogu šauru koka ķīli rokas garumā, kas ar smailo galu tika iesprausts zemē, pirms mednieks novilka savu tīkla kapuci un atklāja aprepējušu galvu un dīvaini izvagotu, grumbainu seju.

Toraks pārklājās ar aukstiem sviedriem. Gaupam tais­nība. Šie ļaudis bija citādi.

Tomēr arī viņi pāri ugunskuriem bija pārlikuši iesmus, un drīz vien Toraks ieelpoja maigo un pazīstamo cepta rubeņa smaržu, kas nezin kāpēc neiederējās nometnes klusumā.

- Kāpēc viņi nesarunājas? puisis čukstus jautāja Rē­nai.

- Man šķiet viņi tādējādi cer kļūt līdzīgāki kokiem, meitene dvesa. To Dziļā meža ļaudis vēlas visvairāk: līdzināties kokiem.

- Es redzu, ka tur lejā ir vairāk vairogu nekā vīru.

Viņa pamāja ar galvu un pacēla trīs pirkstus. Trīs med­nieki joprojām bija kaut kur tepat Mežā. Uzrāpdamies liepā, Toraks un Rena bija rīkojušies pareizi.

Viņi gulēja uz maiņām. Toraka sapņos sijāja smalks lietutiņš, un Mežs bija kļuvis par tumšu, šalcošu jūru, virs kuras naktsputni laidelējās kā zivis. Tālumā ūjināja ūpis.

Rena purināja viņa plecu.

- Drīz būs rīts.

Toraks mirkšķināja plakstus un masēja krampī sarauto lielu. Diena solījās būt vētraina; pūta sauss dienvidu vējš. Žubītes un ķauķi jau dziedāja pilnā sparā, bet meža baloži vēl tikai sāka.

- Ceru, ka Rips un Reka vēl guļ, Rena nomurmināja. Kraukļu sveicieni mums tagad ir vajadzīgi vismazāk.

Toraks centās pasmaidīt. Viņš gandrīz nespēja noti­cēt, ka iecere izdosies. Un, pat ja paveiktos, viņiem būtu ļoti maz laika pārpeldēt pāri Melnupei, lai nonāktu Meža Zirgu teritorijā. Bet Tiazi nepārtraukti attālinājās.

Nometnē izplatījās pelēcīga gaisma, un Toraks ap diž­skābardi, kas auga apmetnes vidū, spēja saskatīt sakumpušus mitekļus.

Puisis pētīja koku. Tas nevarēja būt. Zemākie zari bija sarkani. Tas nebija rīta saules dēļ; paši zari miza, sān­zari un lapas bija viscaur notriepti ar okeru. "Kāpēc," viņš prātoja, "kādam viss zars būtu jānokrāso sarkans?"

Ilgi brīnīties nebija laika. Saule kāpa augstāk. Drīz šiem jāsāk kustēties.

Ziemeļu pusē varenajā eglē kaut kas ievizuļojās. Un arī tur tālāk uz austrumiem. Rena uzzibsnīja viņam smaidu. Tiktāl plāns bija izdevies. Krama plēksnes, kuras viņi bija piesējuši bultām, vējā mirgoja un šķindēja.

Sumbri tās bija pamanījuši. Vīri rādīja uz tām ar pirk­stiem un skrēja pēc ieročiem un vairogiem.

Toraks un Rena žigli norāpās no koka. Parādījās Vilks ar rasā izmirkušu kažoku. Viņi skrēja uz upi.

Pāri Melnupei liecās vītoli, kas nelaida projām nakti. No Sumbriem nebija ne miņas. Toraks lūdzās, kaut tos visus būtu piesaistījuši mānekļi. Novilkuši zābakus un piesējuši tos pie saritinātajiem guļammaisiem, viņi nokāpa lejup līdz krastam un piesardzīgi virzījās caur meldriem, lai neizbiedētu ūdensputnus, kas varētu viņus nodot. Pie krasta seklumā peldēja lapoti, jauni kociņi, kurus no upes augšteces bija atnesuši plūdi.

Labs aizsegs, Rena nomurmināja.

Toraks atļāvās saspringti pasmaidīt. Varbūt tomēr izdosies.

Sasparojušies pret aukstumu, viņi iebrida ūdenī. Toraka kāja iegrima stindzinošā pērno lapu zampā, un viņš redzēja, kā nepatikā saviebjas Rēnas lūpas. Viņš aizsegam pagrāba vienu no kociņiem. Rena rīkojās tāpat. Abi pel­dēja pakaļ Vilkam, kas jau bija ticis upei līdz pusei.

Melnupe nebija tik miegaina, kā izskatījās. Lai pre­totos tās viltīgajām zemūdens straumēm, nācās krietni pacīnīties.

Pēkšņi Vilks pagriezās un, ausis pieglaudis trauksmes signālā, peldēja atpakaļ viņiem pretim.

Kas tad tas? Rena izdvesa.

Torakam sagriezās vēderā. Šie bluķi upes vidū: tie pel­dēja pret straumi. Un dažiem no tiem bija acis.

Viens pacēla galvu. Toraks redzēja niknu, zaļu, ar la­pām notetovētu seju. Brūnu galvas apsēju. Garus, ar zirga astriem saņemtus matus.

Meža Zirgu patruļa. Tā devās viņiem tieši virsū.