Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

ASTOŅPADSMITĀ NODALA

Toraku no Tiazi šķīra desmit soļi mutuļojošu dūmu.

- Šoreiz tu no manis neaizbēgsi, puisis sacīja un uzlika uz loka stiegras vēl vienu bultu.

Ozolu burvis pacēla zodu un iesmējās.

- Es no tevis neaizbēgšu? Tu esi šeit tāpēc, ka es tā gribēju!

Nometis no pleciem apmetni, viņš ar vienu roku drau­dīgi savēcināja pātagu, bet otrā pasvārstīja cirvi. Pletne bija izliekusies kā odze. Cirvis bija lielākais, kādu Toraks jebkad bija redzējis.

- Brīnījos, kurš man no salām uzdrošinās sekot, Tiazi teica, apļodams plaukstas locītavu un ar pātagu izveicīgi šķeldams gaisu, tāpēc aizsūtīju savu mīlulīti to noskaid­rot. Kopš tu ienāci manā Mežā, es zināju par katru tavu soli, par katru tavu elpas vilcienu. Tagad tas ir beidzies.

- Nebūs tik viegli, Toraks sacīja un sāniski virzījās gar ugunskuru. Es tevi varēju nobeigt jau Tālajos Zie­meļos. Atceries?

Noplīkšķēja pātaga, kas izrāva Torakam no rokas loku.

- Es esmu spēcīgāks par tevi! Tiazi uzsauca un iemeta loku liesmās. Skaties! Pat uguns man pakļaujas!

Dūmi aizmigloja puisim skatienu. Kad tie bija izklīduši, Tiazi no viņa stāvēja ne tālāk par diviem soļiem.

- Un, tā kā Pasaules Gars tevi nodevis manās rokās, burvis turpināja, es pievienošu tavu spēku savam.

Vilkdams laukā aiz jostas aizbāzto cirvi, Toraks no jauna atkāpās aiz ugunskura.

- Kā Pasaules Gars var būt tavā pusē? Tāpēc, ka tu nogalini medniekus? Tas Garam ļoti patīk?

- Kad mednieks tiek ziedots ugunij, viņš saņem viscil­denāko nāvi. Šāds ir Ceļš.

Pātaga noplīkšķēja atkal. Toraks izvairījās, un jēlāda trāpīja pa akmeni.

- Tas nav ģinšu paradums, viņš elsoja, un šis nav tavs Mežs.

- Es esmu Saimnieks, Tiazi dārdināja. Es pats pa­ņēmu sev Dziļo mežu.

Burvim uz lūpām bija putas, un zaļās acis mirdzēja.

Toraks uz viņu skatījās, un viss kļuva skaidrs.

- Karš starp ģintīm. Tu to izraisīji. Tu viņus sarīdīji.

Rudajā bārdā pavīdēja dzelteni zobi.

- Tu saspraudi lāstamietus, Toraks teica un, gan­drīz zaudēdams pamatu zem kājām, kāpās atpakaļ. Tu noslepkavoji Meža Zirgu burvi un nelietībā apvainoji Sum­brus. Tu liki viņiem cīnīties!

»

- Viņi gribēja cīnīties. Viņiem vajadzēja cīnīties!

Pātaga trāpīja Torakam pa plaukstas locītavu, un viņš

iekliegdamies palaida vaļā cirvi. Puisis mēģināja to pacelt, taču Tiazi bija ātrāks paķēra ieroci un iemeta to uguns­kurā.

- Ģintis ir vājas, burvis nosprauslājās. Tās ir aiz­mirsušas par Patieso Ceļu, taču es tās apvienošu. Tāpēc Pasaules Gars šo zemi piešķīra man: lai izravētu atšķirības, lai ģintis atgrieztos uz Ceļa! Vairs nekādu ģinšu aizbildņu un burvju! Viens Ceļš. Viens Mežs. Viens vadonis!

Notrausis no uzacīm sviedrus, Toraks izvilka no maksts nazi.

No jauna uzplaiksnīja Tiazi dzeltenīgais smaids.

- Man nav iespējams nodarīt ļaunumu! Burvis norā­dīja uz āmuļiem, kas karājās viņam uz krūtīm. No ļau­numa mani aizsargā ozola sirds, kas ir nemirstīga! Es esmu neievainojams!

Nazis Torakam rokā drebēja.

- Bet nāc vien, Ozolu burvis kaitināja, izmēģini savu laimi. Paskatīsimies, vai spēsi mani pieveikt. Vai arī es pieveikšu tevi tikpat viegli kā tavu tēvu un māti…

Skatienu aizklāja sarkanīga migla. Toraks redzēja Tiazi caur asiņainu dūmaku.

- .. tāpat kā pievārēju tavu radinieku, Ozolu bur­vis dižojās. Tāpat kā es šo nometu no Stāvās klints un izšķaidīju viņa smadzenes uz akmeņiem…

Toraks ieaurojās un metās Tiazi virsū.

Vilks lavījās klāt tiem, kas nebija sumbri, no vēja puses, kā parasti nekad nebūtu darījis. Taču šoreiz viņš gribēja tikt saosts.

Govs uztvēra viņa smaržu un apcirtās. Vilks pielieca galvu, lai tai paziņotu, ka viņš medī. Govs satraukta nosprauslājās un ar nagu pakasīja zemi. Vilks turpināja medīt. Tā uzbruka. Vilks veikli izvairījās un aizskrēja patracināt bulli. Tas pagriezās. Vilks palēca tālāk no tā ra­giem, noskurināja ūsas un aizlēkšoja. Viņam tas patika.

Tagad bija satraukts viss bars. Dzīvnieki pārstāja koš­ļāt ugunspuķes un sāka doties augšup pa nogāzi. Vilks pielavījās pulciņam jaunu govju, kas elsa un rādīja acu baltumus. Viņš izvēlējās malējo un iekampa tai kažokā. Govs iemaurojās, pacēla asti un aizbēga. Pārējie dzīvnieki tai pārbijušies sekoja.

Tie tuvojās kalna korei, un Vilks tiem sekoja, skraidī­dams šurpu turpu tā, lai tie domātu, ka tos medī daudzi izsalkuši vilki. Kad tie lauzās uz nākamo ieleju, kur bija Slaikais Bezastainis ar Sakosto, ripoja akmeņi un brīk­šķēja zari.

Zeme dārdēja, kad Vilks tos dzenāja, un viņa sirds strauji pukstēja. Redz, ko var paveikt viens vilks!