Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

divdesmit astotā nodala

Ozolu burvis Renu nogalināt nesteidzās.

Parakņājies piedurknē, viņš sadabūju sauju egļu sveķu lodīšu un dažas iemeta mutē. Rena redzēja, kā viņa dzel­tenie zobi tās samaļ miltos. Viņa redzēja, ka Tiazi bārdas biežņā ieķērusies zeltaina drupata. Pēkšņi viņa saprata. Tiazi bija Sumbru un vienlaikus arī Meža Zirgu burvis. Viņš bija nogalinājis tos abus un tagad izmantoja savā labā Meža Zirgu burvja masku un Sumbru burvja vientuļnieka dzīvesveidu. Drīz viens no tiem pazudīs, bet otrs valdīs pār abām ģintīm.

Vienīgi Rena zināja šo noslēpumu. Un Tiazi bija sapra­tis, ka viņa to zina.

Dzeltenie zobi turpināja malt. Zaļās acis slinki skatījās uz Renu.

Stāvēdama viņa priekšā uz ceļiem aiz muguras sasie­tām rokām, Rena bija pilnīgi viņa varā. Burvis iespļāva ugunskurā sveķu drumslu un, redzēdams viņas pazemo­jumu, smaidīja.

- Laikam jau tu tagad man zvērēsi, ka nevienam ne­teiksi.

Rena centās netrīcēt.

- Nav jēgas, viņa teica.

Tiazi acis iegailējās.

- Un nav jēgas izlikties, ka neesi pārbijusies.

Viņa neatbildēja.

Milzīgais vīrs apbrīnojamā ātrumā, kas izraisīja iz­brīnu, pārvietojās pretējā ugunskura pusē pie Rēnas un ietvēra viņu čabošās lapās un smacējošā egļu tvanā. Viņa roka sagrāba meitenes kaklu: tā bija plauksta ar trim pirk­stiem. Raupji stumbeņi taustīja viņas miesu, līdz atrada artēriju. Sajutis, kā zem viņas ādas pulsē bailes, Tiazi plati pasmaidīja. Viņš būtu varējis salauzt Rēnas kaklu kā skalu. Viens krakšķis un beigas.

Meitenes domas šaudījās kā mailītes. "Saki kaut ko. Vienalga, ko."

- Uguns… uguns opāls, viņa izdvesa.

Ar acs kaktiņu Rena pamanīja, ka Tiazi ar brīvo roku aptausta savas krūtis. Vai viņai tā tikai likās, vai arī burvja sejai patiešām pārlaidās ēna? Bet no kā gan Ozolu burvim būtu jābaidās?

Rena uz labu laimi teica:

- Tu neesi izstāstījis viņai.

- Kam? Tiazi mazliet sasteigti jautāja.

- Eostrai, meitene nočukstēja, un šis vārds viņas balsi darīja saltu kā dvesmu no kapukalna. Tu neesi viņai izstāstījis to, ka tas ir pie tevis. Taču viņa to zina. Ak jā. Upju burve zina visu. Viņa jau tuvojas.

Tiazi izbāza sarkanu mēli un aplaizīja lūpas.

- Tu to nemaz nevari zināt.

- Zinu gan. Man piemīt manas mātes spējas.

- Tavas… mātes?

- Vai tad tu neredzi? Rena ieskatījās viņam acīs.

- Odžu burve. Manī rit viņas asinis… Es zinu, kas Eostrai padomā.

- Kā tu vari zināt? Tu neesi burve!

- Es zinu arī to, ka ir izbēdzis garagājējs, viņa teica, lai palielinātu Tiazi nemieru. Es zinu, ka tavi plāni ir sašķobījušies. Kas nogājis greizi? Kas pret tevi ir nostā­jies?

Burvis Renu atgrūda, un viņa ar galvu atsitās pret durvju apmali. Meitene apdullusi no jauna izslējās. Viņa dzirdēja, kā Tiazi smejas.

- Jā, viņš prātoja, varbūt tā būtu pat labāk. Varbūt dzīva ēsma būs kārdinošāka nekā beigta.

Viņš izvilka no piedurknes robotu krama nazi, kas bija tik garš kā Rēnas apakšdelms. Meitene izbīlī sarāvās, taču burvis uz viņu pat nepaskatījās. Izpriecām nebija laika, viņš bija aizņemts darbā. Satvēris saujā gariem domātās pīnes, viņš caur dūmu atveri tās ievilka iekšā, nošņāpa un izmantoja par valgiem, lai sasietu Rēnas potītes, bet pēc tam rupji aizbāza viņai muti.

Tiazi tuvināja meitenei seju.

- Pirms nāves tev šis tas būs jāizdara, viņš ņurdēja.

- Tu man atdosi garagājēju.

Rena mežonīgi purināja galvu.

- Jā gan. Tu viņu atvedīsi pie manis uz Svētbirzi.

Pēc neilgas, riebīgas pārmeklēšanas Tiazi atrada viņas

bebra zoba nazīti un rubeņa kaula svilpīti, nogrieza viņai no jostas ārstniecības līdzekļu dozi un iemeta to visu ugunī. Ozolu burvis paņēma Rēnas loku un pārlauza to uz pusēm tas bija pēdējais, ko viņš izdarīja, pirms pār­vilka pār seju kapuci.