Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

trīsdesmit trešā nodala

Ķēve, juzdamās dziļi aizvainota, iezviedzās un darīja visu, lai Toraku nopurinātu. Viņš ieķērās krēpēs un ar kājām aptvēra tās vēderu.

Cerēdama atbrīvoties no kaitinošās nastas, viņa saslē­jās uz pakaļkājām, taču puisis paliecās uz priekšu un vēl ciešāk satvēra to starp kājām.

Ķēve metās auļos tā, ka Toraks gandrīz izmežģīja rokas. Viņš slīdēja pa tās plato, glumo muguru, tomēr iemanījās noturēties.

Tā paskrēja zem zema zara. Viņš no tā izvairījās. Skujas saskrāpēja Torakam muguru. Viņš palika pieplacis ķēvei gadījumam, ja tā mēģinātu kaut ko tādu atkārtot.

Viņi lauzās caur biežņu, un viss bars, pārbijies no vado­nes bailēm, nesās pakaļ. Starp kokiem Toraks pamanīja upi. Ķēve auļoja pret straumi uz ieleju, kur varēja justies drošībā.

Viņas raupjā āda spiedās zēnam pie vaiga; Toraks saoda zirga sviedru smaku un, dzirdēdams, kā ķēves krūtīs gārdz

elpa, jutās vainīgs. Ķēve bija Toraka sabiedrotā, taču viņš to bija sabaidījis. Slikti. Taču nekas nevarēja būt svarīgāks par Rēnas glābšanu.

Pēkšņi ķēves priekškājas pacēlās gaisā, tās skausts iebelza Torakam pa zodu, un mirkli abi lidoja pāri vēja izgāztam kokam. Pēc tam, vēlreiz ietriekdama Torakam pa zodu, ķēve nodārdināja zemi.

Pamanījis klajumu, viņš izslējās taisni, un abi traucās cauri Dziļā meža ģinšu nometnes ugunskura apgaismota­jai joslai. Sabradādami spaiņus un katlus, viņi auļoja starp koši sarkanajiem kokiem, bet iztramdītie cilvēki kampa bērnus un lādēja Toraku.

Viņš uzsauca pār plecu:

Jūsu burvis ir maskējies dvēseļēdājs! Nāciet uz Svēto birzi un pārliecinieties paši!

Un tad jau apmetne bija aiz muguras, un viņi lēkšoja augšup pa nogāzi uz kori. Tikai tad Toraks iedomājās, ka neviens uz viņu nav šāvis. Nebija ne bultu, ne saindētu šķēpu. Viņi neuzdrošinājās darīt pāri Svētajam ganāmpul­kam. Torakam pret gurnu sitās ārstniecības augu doze, un, pats nezinādams, kāpēc, viņš pateicās mātes garam par to, ka palicis dzīvs.

Priekšā parādījās vēl viens vēja izgāzts koks, un tieši pirms lēciena Toraks piespiedās pie ķēves kakla. Kad tā, līdz ceļgaliem iegrimdama akacī, piezemējās, viņa seju apšļāca dubļi. Ķēve centās izrausties, un Toraks, vēlēdamies palīdzēt, paliecās uz priekšu. Viņas pakaļgals drudžaini noraustījās, un abi, iztramdīdami no niedrēm medņus, kas sāka satraukti buldurēt, bija laukā.

Kad viņi tuvojās Vējupei, mēness rietēja un ēnas Mežā sāka izgaist. Toraks ievēroja, ka atrodas tālāk uz aus­trumiem: šī nebija tā taka, pa kuru viņš bija ieradies iepriekšējā reizē šī bija kraujāka un vairāk aizaugusi. Gudrā ķēve zināja īsāko ceļu uz savu ieleju.

Zari plosīja viņa matus, un dzeloņplūmju ziedi klājās pāri kā sniegs. Pēkšņi ķēve pārgāja uz rikšiem un pēc tam, noliekdama galvu un gandrīz pārmezdama Toraku pāri skaustam, apstājās pavisam. Aiz viņas zirgi uzdrāzās cits citam virsū, noskurinājās un sāka ganīties.

Nē! Toraks noelsās, iegrūda tai papēžus sānos un iedunkāja skaustu. Neapstājies, mēs vēl neesam klāt!

Tas bija bezcerīgi. Ķēve viņu gandrīz nejuta. Kad viņš turpināja dunkāt tās kaklu, viņa sāka mīņāties un kulstīt asti, bet pēc tam asi iekampa puisim vaigā. Ķēve tagad atradās pati savā zemē, un neviens viņu vairs nevarēja iebiedēt.

Vismaz Toraks to nespēja.

Virs galvas atskanēja pazīstams ķērciens, un Rips un Reka, gandrīz pieskardamies ar nagiem ķēvei, traucās lejup, lai pēc tam no jauna pazustu debesīs.

Vadone pārsteigta pacēla galvu, un viņai aiz muguras brīdinoši nosprauslājās viss bars.

Kraukļi laidās lejup vēlreiz. Ķēve rādīja acu baltumus un pagājās sānis. Toraks saprata, ka tā baidās no kaut kā vēl ne tikai no kraukļiem. Viņa bija saodusi smaku, no kuras kļuva tramīga.

Tā atkal sāka rikšot. Viņi no jauna lauzās caur vītoliem. Ķēve bija piekususi tāpat kā Toraks. Puiša locekļi smeldza, un viņš jāja melnu zaru un kraukļu spārnu jūklī.

Vējupe izgaisa pazemē, un vītoli deva vietu eglēm. Aus­trumu pamalē Toraks redzēja mostamies zilpelēku ausmu pamazām tā kļuva sārta kā ievainojums.

Kad viņi, ķēves nagiem dimdinot zemi, iejāja akmeņozolu birzī, Toraks juta, kā apkārt virmo Tiazi spēks. Ķēvei akmeņozoli nepatika. Bet kaut kas spokains to joprojām dzina uz priekšu.

Ugunskuru viņa saoda ātrāk nekā Toraks. Pēc tam to ieraudzīja arī viņš: melni dūmi cēlās pret asinssarkanām debesīm. Bailes viņa vēderā pārvērtās par akmeni. Vai viņš bija nokavējis?

Toraks pieskārās maciņam pie jostas un sataustīja zāļu ragu. Viņam vairs nebija spēka neko pateikt skaļi, taču domās viņš lūdzās savu māti palīdzēt Rēnai. Viņš lūdzās Pasaules Garu. Viņš sauca Vilku

Kamēr Vilks kopā ar Tumšo Kažoku trenkāja zirgus, viņš apjauta, ka medību nolūks ir mainījies, kaut gan viņš neaptvēra kāpēc.

Viņš pārgāja uz rikšiem, un Tumšais Kažoks palēni­nāja gaitu kopā ar viņu. Vilks saspicēja ausis. Vējā viņš saklausīja smalku skaņu augstāku par vilka visklusāko smilkstēšanu vai sikspārņa spalgāko pīkstēšanu.

Arī Tumšais Kažoks to dzirdēja, taču nepazina. Vilks gan. Tā kauca brieža kauls, kuru Slaikais Bezastainis sev nēsāja pie sāniem. Brieža kauls, kas parasti mēdza klusēt, taču tagad bija sācis dziedāt.

Kopā ar to Vilks saklausīja kādu citu skaņu, taču Tum­šais Kažoks to nedzirdēja, jo tā bija Vilka galvā. Tas bija Slaikais Bezastainis, kas viņam gaudoja, tieši tāpat, kā Vilks pirms ilga laika galvā gaudoja Slaikajam Bezastainim tajā briesmīgajā reizē, kad sliktie bezastaini Vilku bija iesprostojuši akmens midzenī. "Barabrāli! Nāc pie manis! Baramāsa ir briesmās"

Vilkam pie sāniem pieskārās auksts deguns. Tumšais Kažoks bija nesaprašanā. "Kāpēc tu kavējies?"

Vilks nezināja, ko darīt. "Viņš nav vilks," viņš paskaid­roja.

Tumšā Kažoka skatiens kļuva bargs. "Jūs bijāt barabrāļi. Vilks nepamet savu barabrāli."

Vilks bēdīgs stāvēja uz takas un klausījās gaudošanā, kas skanēja viņam galvā, bet virs Kalniem skatījās Lielāspožā-acs un Spožā zvēra smaka plūda pie viņa kopā ar vēju.