Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

sestā nodala

cīpsla Vilkam bija savainojusi priekškāju. Tā maz­liet asiņoja, bet viņam nesāpēja, taču Toraks uzstāja, ka pušums jāapstrādā ar pelašķu un kaulu smadzeņu ziedi, kuru viņš Rēnai lika pagatavot no ārstniecības līdzekļu kulītē sadabūtajām sastāvdaļām.

Viņš, vienalga, to nolaizīs, meitene sacīja, un Vilks tūlīt pat tieši to izdarīja.

Torakam bija vienalga. Vismaz viņš jutās drusku labāk, pat ja Vilkam no šādas ārstēšanas ne silts, ne auksts.

Viņš gandrīz nepamanīja cīpslu. Ko tad, ja viņš patie­šām to būtu palaidis garām un viņa kļūdas dēļ būtu cie­tusi Rena vai Finkedīns? Torakam sagriezās vēderā jau no šādas domas vien. Atliek pieļaut vienu kļūdu, vienu vienīgu, un visu atlikušo dzīvi tu cietīsi no tās sekām.

Notupies ūdensmalā, Toraks samīcīja riekšu ziepjusaknes lapu zaļā masā un nomazgāja rokas.

Puisis pacēla skatienu un ieraudzīja, ka viņu vēro Fin­kedīns. Viņi bija divi vien. Vilks seklumā remdēja slāpes, bet Rena vēl bija laivā.

Finkedīns uz Toraka plaukstām iztukšoja dzeramtrauku.

- Par mani neuztraucies, viņš teica.

- Bet es uztraucos, Toraks sacīja. Seiuna runāja to, ko domāja.

Kraukļu vadonis paraustīja plecus.

- Pareģojumi. Tu nedrīksti dzīvot, domādams par to, kas varētu atgadīties. Viņš paņēma dzeramtrauku. Iesim!

Viņi līdz vēlam vakaram sekoja Vilkam, kas skrēja gar Melnupes krastu, tad zem smailītēm izgulējās un pirms ausmas devās tālāk. Kad pienāca pusdienlaiks, Mežs sa­biezēja. Krastos drūzmējās ar pilošām usnejām [1] noaugu­šas modras egles, un pat koki, kuri vēl nebija salapojuši, izskatījās piesardzīgi. Vējā čabēja pērnās ozolu lapas, un ošu pumpuri spīdēja kā mazi, melni pīķi.

Beidzot priekšā parādījās kalni, kas robežojās ar Dziļo mežu. Toraks tos bija sasniedzis pirms divām vasarām, taču toreiz viņš atradās vairāk uz ziemeļiem. Šeit tie bija stāvāki un akmeņaināki: stateniskas pelēku klinšu sienas, kas bija izrobītas un iešķeltas kā ar milzīgu cirvi. Tetera klaudzošie saucieni atbalsojās kā ripojošu akmeņu duna.

Kad gaisma sāka izplēnēt, Vilks ielēca upē un pārpel­dēja tai pāri. Ticis ziemeļu krastā, viņš kārtīgi nopurinājās un devās tālāk. Pēkšņi viņš atgriezās pa savām pēdām un sāka ošņāt dubļus.

Ceļotāji piestāja malā, un Toraks izkāpa no laivas, lai izpētītu pēdu jūkli. Nav brīnums, ka Vilks bija apmulsis: pēdas bija gandrīz nesalasāmas, it kā nesen pa tām būtu vārtījusies mežacūka.

- Šeit bijis ne tikai Tiazi, Toraks teica. Skat, kāds papēža nospiedums! Šis cilvēks nav tik dūšīgs, un sma­gums ir likts vairāk uz pēdas iekšpusi.

- Gribi teikt, ka kāds ir ar viņu kopā? Rena jautāja.

Toraks grauza īkšķa nagu.

- Tiazi pēdas ir tumšākas, turklāt pār otrām pēdām ir pārrāpojusi vabole, bet pār viņa ne. Lai kas tas būtu, tas šeit bijis jau pirms Tiazi.

Vilks kaut ko bija saodis. Pametuši smailītes, viņi devās tam pakaļ pa ieplaku, kuru bija izgrauzis strauts, kas ietecēja Melnupē.

Pēc divdesmit soļiem Toraks apstājās.

No dubļiem uz viņu raudzījās pēdas nospiedums. Bez­kaunīgs un izsmējīgs. Es esmu šeit. Tiazi bija iespiedis zemē zīmi tā, lai to redzētu visi.

- Ozolu burvis, Finkedīns teica.

Torakam nospiedums izstāstīja vēl kaut ko. Viens vie­nīgs zābaka nospiedums ir apveids, kas var izklāstīt visu stāstu, ja vien tu zini, kā to lasīt. Toraks zināja. Pirms aiz­braukšanas no Roņu salas, viņš bija izpētījis Tiazi pēdas visos sīkumos.

Puisis uzzināja daudz. Viņš lika ieplakai atklāt tās no­slēpumus.

- Tiazi atstājis vienkoci seklumā, Toraks pēc brīža sacīja, un tad uzrāpies šeit augšā. Uz kreisā pleca viņš nesis kaut ko smagu varbūt savu cirvi. Pēc tam viņš pa savām pēdām aizgājis atpakaļ, iekāpis laivā un aizīries. Viņš saspieda kopā plaukstas. Ozolu burvis ir labi paēdis, atpūties un ātri dodas uz priekšu. Viņš par to priecājas.

- Bet kāpēc viņš šeit piestājis? Rena, skatīdamās ap­kārt, jautāja.

- Man tas nepatīk, Finkedīns teica. Atcerieties šo auklu. Iesim atpakaļ pie laivām!

- Nē, Toraks iebilda. Es gribu zināt, ko viņš šeit darījis.

Finkedīns nopūtās.

- Neaizej pārāk tālu uz priekšu.

Viņi piesardzīgi virzījās augšup pa nogāzi vispirms Toraks un Vilks, tad Rena, bet gājienu noslēdza Finke­dīns.

Koki kļuva retāki, un Toraks rāpās starp lieliem, izsvai­dītiem akmens bluķiem, taču Vilks vieglā solī cilpoja pa priekšu. Taka pagriezās pa labi. Koki beidzās.

Toraks atradās uz liela, tuksnesīga paugura, kura vir­sotni veidoja kaila klints. Simts soļu augstāk tā slējās melna, it kā izdegusi. Viņa priekšā uz nogāzes bija izvei­dojies jūklis no plūdu sanestiem kokiem, starp kuriem kā nolūzuši zobi rēgojās šķautņaini laukakmeņi. Lejā ap kalna piekāji meta loku Melnupe, kas izzuda skatienam starp divām augstām klintīm, kuras bīstamā slīpumā tie­cās viena otrai pretim. Aiz šiem gigantiskajiem akmens žokļiem slējās vareni ozoli un Dziļā meža egļu robainās aprises.

Vilks saspicēja ausis. "Uf!" viņš klusi ierējās.

Toraks ar acīm sekoja viņa skatienam. Zem vītoliem, kas bija noliekušies pāri upei, viņš pamanīja zibam airi.

Vilks lēkšoja lejup pa nogāzi. Toraks metās pakaļ un gandrīz nogāzās, jo zem kājas izkustējās koka stumbrs.

- Torak! Rena nočukstēja viņam aiz muguras.

- Lēnāk! brīdināja Finkedīns.

Toraks viņus neņēma vērā. Tagad viņš nedrīkstēja ļaut medījumam izsprukt.

Pēkšņi tas bija viņa priekšā mazāk nekā piecdesmit soļu attālumā un ar platiem, spēcīgiem smēlieniem vadīja vienkoci uz Dziļo mežu.

Klupdams pār kritalām, Toraks izvilka bultu un pie­lāgoja to loka stiegrai. Viņš vairs nedzirdēja ceļabiedrus. Viņš dzirdēja vienīgi Tiazi aira šļakstus un redzēja vienīgi rūsganos matus, kas plandījās vējā. Viņš aizmirsa ģinšu likumu un visu pārējo, izņemot to, ka vajag atriebties.

Zem kājām izkustējās kāds bluķis. Kaut kas aizķērās Torakam aiz elkoņa. Viņš izlocījās. Aizmugurē atskanēja skaļš brīkšķis. Toraks paskatījās apkārt. Vienā stindzinošā acumirklī viņš pamanīja, ka aizķēris virvi, kas bija piesieta pie bluķa, kurš kalpoja par sprūdu un kura viens gals bija nosmailināts un nosmērēts ar dubļiem, lai slēptu svaigi cirsto koksni. Sāka kustēties stumbru kalns. "Tu, muļķi! Vēl vienas lamatas"

Koku stumbri gāzās Torakam virsū, un viņš, uzsau­cis brīdinājumu pārējiem, lēca, lai noslēptos aiz tuvākā akmensbluķa, un ievēlās nelielā iedobē tā pakājē; stumbri aizbrāzās viņam pāri un, saceldami šļakatas, ieripoja upē. Sarāvies pie akmens, Toraks dzirdēja, kā kalnos atbalsojas smiekli. Viņš iztēlojās, kā Tiazi vienkocis aiztraucas starp varenajiem akmens žokļiem un pazūd Dziļajā mežā.

Pēkšņi visa kalna nogāze atkāpās nebūtībā un viņš dzirdēja Finkedīnu kliedzam: Rena! Rena!