Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

DIVDESMIT TREŠĀ NODALA

Bailes rada vientulības izjūtu. Tu vari atrasties ļaužu pūlī, taču, ja baidies, tad esi viens ar savām bailēm.

Rena jutās kā velte, kas tiek gatavota upurēšanai. Kad viņa atteicās ēst, meitene tika aizvesta uz dīķi mazgāties, bet sievietes pa to laiku ar sūnām slaucīja no viņas apģērba kvēpus. Noslēpusies niedrēs, viņa iemanījās paglābt pie kājas liela piesloksnēto bebra zoba nazi un rubeņa kaula svilpīti, kas karājās viņai kaklā; taču, kad Rena saņēma atpakaļ ietērpu, ģints aizbildņa spalvas no tā bija pazu­dušas.

Izsalkums darīja savu un, atgriezusies nometnē, viņa abu ģinšu modro acu priekšā dabūja lejā mazliet sautē­juma. Rētainās delnas zibēja nedzirdamā saziņā, un jauns vīrietis, kuram lūpas bija šauras kā krama šķēpele, asināja cirvi un laiku pa laikam uzmeta skatienu Rēnas plaukstu locītavām.

Pinkainais vecis sēdēja ar sakrustotām kājām, ņēma no kaudzes bultu sagataves un tās taisnoja. Rena vēroja,

kā viņš velk tās caur rievotu briežraga gabalu. Arī viņas ģintī tika darīts tāpat. Šad tad vecais vīrs uzšāva pa savu spalvaino ķetnu ar nātru bunti, lai padzītu stīvumu. Vecā­kie Kraukļi bija darījuši to pašu.

Rena pievirzījās viņam tuvāk.

- Ko šie ar mani darīs? viņa klusā balsī jautāja.

Vecais drūmi uz viņu paskatījās un pārliecās pār bul­tām.

Meitene vaicāja, vai viņš ir ģints vadonis.

Tas papurināja galvu un ar bultu norādīja uz cilvēku, kas bija licis viņai iedot ūdeni.

- Vai tu esi burvis?

Viņš no jauna papurināja galvu.

- Es taisu labākos lokus Dziļajā mežā, vecūksnis norūca.

- Nerunā ar viņu! aizrādīja jaunais vīrietis, kas trina cirvi.

Vecais ar plaukstu aizspieda muti.

- Viņa ievilināja mani sarunā! Viņa ir Meža Zirgu spie­dze!

- Es nekad neesmu nevienu Meža Zirgu pat satikusi! meitene iebilda.

- Mēs viņus ienīstam, jauneklis nomurmināja.

- Bet kāpēc? Rena jautāja. Jūs visi taču sekojat Ceļam.

- Mēs tam sekojam labāk, viņš atcirta. Lai iegūtu uguni, viņi izmanto loku. Mēs lietojam puļķus. Lūk, pie­rādījums.

- Vienīgi mēs sekojam Patiesajam Ceļam, teica sie­viete, kurai uz galvas bija sakaltuši māli. Tāpēc arī mums šīs rētas. Lai sodītu sevi par to, ka reiz to bijām atstājuši.

- Visas pārējās ģintis ir netikumīgas, jaunais cilvēks paziņoja, apkaisīdams slīpakmeni ar smiltīm.

Rena iedomājās, ka, iesaistīdama tos sarunā, varbūt paglābsies no nepatikšanām. Viņa pavaicāja, kas vainas citām ģintīm.

Vīrietis uz viņu nikni paskatījās.

- Kalnu ģintis ir netikumīgas tāpēc, ka atmodina uguni ar akmeņiem un pielūdz uguns garu. Taču nekāda uguns gara nav, jo ir vienīgi koku gars! Ledus un Jūras ģintis grēko tādējādi, ka dzīvo briesmīgās zemēs, kur nav koku, un kurina nepareizu uguni no zivju eļļas. Jūs Skrajajā mežā esat vissliktākie, jo zināt Ceļu, taču esat tam pagrie­zuši' muguru.

Sieviete uzmeta viņam pārmetošu skatienu.

- Nerunā ar viņu viņa ir ļauna. Viņa nozaga manu bērnu!

- Nē! Rena iesaucās.

- Vairs nekādas pļāpāšanas! pavēlēja Sumbru ģints vadonis.

Pēc tam viņi lika Rēnai notupties starp priedes saknēm. Vīrieši uz viņu drūmi skatījās. Kāda meitene iespļāva sejā. Rēnas roka pastiepās pēc rubeņa kaula svilpītes, taču viņa pamanīja, ka jauneklis skatās, un aizbāza to atpakaļ aiz kamzoļa.

Nometnē no jauna iestājās klusums, un pirksti ņirbēja, pauzdami nesaprotamas zīmes. Rena atcerējās Kraukļu ģints apmetni ar ķildīgajiem bērniem un suņiem, kuri okšķerējās pēc pārpalikumiem, un Finkedīnu, kas pie ugunskura stāstīja stāstus. Viņas sirds no ilgām plīsa vai pušu. "Finkedīn, palīdzi man! Ko lai es daru?"

Rena skaidri un spilgti atcerējās aukstu rītu pirms daudzām ziemām, kad tēvocis viņu bija ievedis Mežā, lai izmēģinātu jauno loku. Viņa negribēja iet. Tikko bija gājis bojā tētis, un pārējie bērni pulcējās ap Renu; viņa vēlējās palikt savā guļammaisā un nekad nelīst laukā. Taču tēvo­cis pie ugunskura sildīja plaukstas un gaidīja Renu.

Brienot pa sniegu, mutuļoja viņu elpa. Finkedīns bija atradis pēdas un mācīja viņai tās lasīt.

- Kad staltbrieži jūt, ka viņus gatavojas medīt vilki, tie lepni rikšo ar augstu paceltām kājām. "Skat, cik es esmu spēcīgs!" brieži dara zināmu vilkiem. "Labāk neuzbrūciet, es turēšos pretim!"

Viņa zilās acis sastapās ar Rēnas skatienu. Finkedīns toreiz nerunāja vienīgi par briežiem.

Meitene ar abām rokām ieķērās priedes saknēs. Finkedīnam bija taisnība. Viņa nedrīkstēja lēnprātīgi sēdēt un gaidīt, kamēr pārējie lēma viņas likteni.

- Ko jūs tur par mani spriežat? Rena iesaucās balsī, kas bija dzirdama visā nometnē.

Pagriezās galvas. Beidza kustēties pirksti.

- Ja lemjat, ko ar mani darīt, tad sakiet. Slēpt to no manis nav godīgi.

Sumbru ģints vadonis piecēlās.

- Sumbri vienmēr ir godīgi.

- Tad runājiet ar mani!

Pirmo reizi kādu vārdu bilda Lūšu vadonis:

- Kas tu esi?

Viņa piecēlās.

- Es esmu Rena no Kraukļu ģints. Es esmu burve.

Kolīdz viņa to bija pateikusi, tā saprata, ka tas ir tiesa.

- Sievietes nevar būt burves, smīkņādams sacīja jau­neklis, kuram bija cirvis. Tas nav pareizais Ceļš. Es jums parādīšu, kāda viņa ir burve!

Viņš pieskrēja, lai pakamptu Rēnas rubeņa kaula svil­pīti.

- Turies tālāk! viņa brīdināja. Šis ir burvju kauls, kas domāts garu izsaukšanai! Neviens, izņemot mani, nedrīkst tam pieskarties!

Viņš apstājās kā apsvilinājies.

Pielikusi stabulīti pie lūpām, Rena tajā iepūta.

- Neviens no jums nespēj sadzirdēt tās balsi, meitene teica, bet es varu. Šis kauls runā vienīgi ar burvjiem un ar gariem.

Tagad viņai piederēja visu klātesošo uzmanība. Pacēlusi galvu, Rena pret zvaigznēm noķērca aicinājumu krauk­ļiem. Pēc tam viņa pacēla rokas un parādīja zigzagveida tetovējumus uz plaukstu locītavu iekšpusēm.

- Skatieties, kādas man zīmes! Tas ir zibens: Pasaules Gara žebērkļi, ar kuriem tas dzen dēmonus klintīs un atmodina uguni kokos. Nelaime piemeklēs ikvienu, kas centīsies man kaitēt!

Šajos vārdos bija kaut kas no Rēnas mātes viltības, taču meitenei bija vienalga; par spīti visam, Sešru bija varena burve.

Virs kokiem Rena redzēja augstu debesīs slīdam mēness sirpi. Kad tika nogalināts Beils, mēness bija miris, taču tagad tas bija atguvis spēku. Tāpat kā viņa.

- Ja arī viņa ir burve, teica Lūšu vadonis, viņa ir Skrajā meža burve. Pasaules Gars nevēlas, ka viņa šeit uzturas. Tāpēc viņš nerādās.

Cilvēki māja ar galvu un vēcināja rokas.

- Viņa nozaga manu bērnu, Sumbru sieviete atkār­toja. Viņa no tā grib pagatavot tokorotu!

- Nē, Rena iebilda. Es dzenu pēdas tam, kas to izdarīja.

- Un kas tas būtu? Sumbru vadonis jautāja aizdomu pilnā balsī.

- Tiazi, Rena atbildēja. Ozolu burvis Tiazi.

Cilvēki neticīgi rauca uzacis, un vecais vīrs izskatījās

vīlies, it kā būtu pieķēris Renu melos.

- No Ozolu ģints nekas vairs nav palicis pāri, viņš teica. Viņi visi ir izmiruši.

- Izņemot dvēseļēdāju, Rena sacīja. Aizvediet mani pie sava burvja, un es to pierādīšu.

- Mūsu burvis atrodas lūgšanu miteklī, Sumbru vado­nis teica, un netiekas ar svešiniekiem.

- Ja tu būtu īsta burve, jaunais vīrietis noņurdēja, tu to zinātu.

Cilvēki māja ar galvu. Renu ielenca pūlis. No rētainām sejām glūnēja niknas acis. Sarkanas rokas tvēra saindētus pīķus. Rēnai trīcēja ceļgali, taču viņa turējās braši. Tagad izrādīt vājumu nozīmētu izgāšanos.

Mežā atbalsojās spalgs ķērciens.

Visi skatieni pavērsās pret debesīm.

Pret zvaigznēm pazibēja ēna un Rips, pievērsis mel­nās acis Rēnai, piezemējās uz priedes zara.

Meitene noķērca sveicienu, un krauklis laidās lejā un ar būkšķi nosēdās viņai uz pleca. Nagi ieķērās virsjakā, cietas spalvas aizskāra Rēnas vaigu. Meitene iegrudzinājās, un Rips par atbildi pacēla knābi un paplēta spārnus.

Cilvēki kāpās atpakaļ un aizskāra ģints aizbildņa amu­letus.

Nometnes malā parādījās vilks.

Renu pārņēma atvieglojums. Ja ugunsgrēku pārdzīvo­jis Vilks, varbūt dzīvs ir arī Toraks.

Vilka dzintardzeltenais skatiens pārslīdēja nometnei un atgriezās pie Rēnas. Spalva uz skausta sabozās. Cīpslas viņa garajās kājās saspringa. Rēnai vajadzēja tikai dot ziņu, un Vilks steigtos palīgā.

Bet viņš jau bija palīdzējis, vienkārši parādīdamies. Uzsākt kaut ko vairāk nozīmētu pakļaut Vilku briesmām.

- Uf! Rena brīdināja.

Vilks izbrīnā pielieca galvu uz vienu pusi.

- Uf! vina uzsauca vēlreiz.

Vilks pagriezās un izgaisa starp kokiem.

Ļaudis noelsās. Jaunais cilvēks stāvēja kā valodu zau­dējis, un viņam rokā šūpojās cirvis.

Vecais vīrs nokremšļojās.

- Es domāju, viņš teica, būs labāk, ja mēs pagaidām viņu neaiztiksim.

Vilks bija izbijies un apjucis. Ķepas bija apdedzinājusi karstā zeme, un viņš nevarēja atrast Slaiko Bezastaini, jo Spožais zvērs bija apēdis visas smaržas. Un tagad baramāsa gaudodama bija viņu saukusi, bet pēc tam aizraidī­jusi projām.

Vilks negāja projām. Viņš palika bezastainu midzeņa tuvumā.

Bezastaini oda pēc bailēm un naida. Tie neieredzēja baramāsu, bet bija pārāk nobijušies, lai viņai nodarītu pāri. Arī baramāsa bija izbijusies, taču ārkārtīgi labi prata to slēpt. Baiļu slēpšana bija kaut kas tāds, kas bezastai­niem padevās daudz labāk nekā parastiem vilkiem.

Netālu no midzeņa Vilks atrada nelielu mierīgo ūdeni un dubļos atvēsināja sūrstošos ķepu spilventiņus. Viņš iebrida dziļāk un nomazgāja no kažoka Spožā zvēra smaku.

Atgriezies pie midzeņa, Vilks saoda izmaiņas. Bezastaini gatavojās aiziet. Vilks nolēma sekot un turēt degunā baramāsas smaržu.

Tad varbūt atrastos arī Slaikais Bezastainis.

Aizelsušies un noplūduši ar sviedriem, nometnē iedrā­zās divi Lūšu ģints mednieki un zīmju valodā kaut ko satraukti skaidroja vadoņiem. Rena centās saprast, kas notiek, taču viņai tas neizdevās.

Vilks bija projām, taču kraukļi rotaļājās priedē: ieķērušies ar nagiem, tie karājās sumbra ragos, tad nokrita gandrīz līdz zemei, atkal pacēlās gaisā un turpināja visu no sākuma.

Jaunais vīrietis veltīja tiem naidīgu skatienu, taču vecais raustīja plecus.

- Tie ir kraukļi, šiem patīk spēlēties. Un mānīties.

Rena prātoja, vai tikai šie vārdi neattiecas uz viņu.

- Lūk, viņš teica, vari paņemt šo, taču bultas es tev nedrīkstu dot.

Meitenei par pārsteigumu, večuks pasniedza viņai loku. Tas bija notīrīts un ietaukots, un stiegra bija svaigi ievaskota.

- Paldies! viņa teica.

- Labs stops, vecais noņurdēja, un tu par to esi kārtīgi rūpējusies. Ne tā kā dažs labs. Viņam pārskrēja drebuļi, iedomājoties par nevērīgo apiešanos ar lokiem. Taču stiegra ir apdegusi. Iedod man savu rezerves stiegru, un es šo nomainīšu.

Rena svārstījās.

- Šī ir rezerves stiegra, viņa meloja.

Vecais vēroja meiteni no uzacu biežņas.

Vai šis izlika viņai lamatas? Vai arī viņš gribēja teikt, lai viņa izmanto to, kas viņai ir? Rena gatavojās pajautāt, kāpēc viņš atdevis loku, kad pie abiem pieskrēja jaunais vīrietis.

- Tas ir izlemts, viņš teica vecajam. Mēs aizejam.

- Uz kurieni? Rena gribēja zināt.

Atbildi viņa nesaņēma, taču vecais veltīja viņai nožēlas pilnu skatienu.

- Man žēl, viņš nomurmināja un aizsteberēja pro­jām.

Rēnai tik tikko pietika laika, lai uzmestu plecā loku, kad viņai tika sasaistītas rokas un aizsietas acis.

Pēc bebru mītnes tumsības dienasgaisma Toraku apžilbināja.

Mirkšķinādams acis un spļaudams ezera ūdeni, viņš pieķērās pie zara. Tas bija klāts ar sodrējiem, un viņa plauksta kļuva melna. Gaisā karājās kodīgi, brūni dūmi.

Uzrāpies uz zaru kaudzes, kas veidoja bebru mītni, Toraks paskatījās apkārt. Viņš neskaidri saskatīja ogļu kalnus, virs kuriem slējās apdeguši koki. Nekā vairāk.

Zēns noslīga uz ceļiem. Rena. Vilks. Kā gan viņi būtu varējuši palikt dzīvi?

Ja debesīs būtu kaut viens putns, viņš lauztu solījumu vējam un pārmiesotos, lai abus atrastu. Ja uz nogāzēm būtu palicis dzīvs kaut viens koks…

Viņam aiz muguras kāds nosprauslājās.