Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

ČETRPADSMITĀ NODALA

Sievietei kaklā bija krelles no dižskābarža augļiem un tāda sejas izteiksme, it kā viņa domātu domas, kuras neviens cits nespēj saprast.

Rena lēsa, ka tā ir burve vai ģints vadone, bet varbūt gan viens, gan otrs. Viņas garie, brūnie mati bija izlaisti izklaidus, izņemot cirtu pie deniņiem, kas bija saķepināta ar okeru; pie viņas jostas karājās briežraga ciba. Ģints piederības tetovējums uz sievietes pieres bija mazs, melns izliekts brieža rags.

- Jūs esat Staltbrieži, Rena teica.

- Un tu esi no Kraukļiem, sieviete sacīja, bez grūtī­bām saskatīdama to, kas slēpās aiz meitenes maskas. Un tu, viņa teica, pagriezusies pret Toraku, esi garagājējs.

Puisis noelsās.

- Kā jūs to zināt?

- Mēs jutām, kā klimst apkārt tavas dvēseles. Tu to vari noslēpt no citiem, taču no Staltbriežiem ne.

- Viņš to nemaz neslēpj, Rena iejaucās.

- Tad kāds to dara viņa vietā, sieviete atbildēja.

Rena vēlējās pajautāt, ko viņa ar to domājusi, taču To-

raks pasteidzās pirmais un kaismīgi sacīja:

- Mana māte bija no Staltbriežu ģints. Vai jūs viņu pazināt?

- Protams.

Puisis ievilka elpu tik skaļi, ka tā gandrīz izklausījās pēc elsošanas.

- Kāda viņa bija?

- Tagad par to nerunāsim, sieviete teica. Mēs jūs vedīsim uz savu nometni.

Kāds vīrs, kura mati bija paslēpti zem sarkanīgas mizas apsēja, gribēja iebilst.

- Duraina, šie ir svešinieki! Viņi nedrīkst redzēt mūsu nometni, īpaši jau meitene!

- Es neesmu svešinieks, Toraks iebilda. Es esmu jūsu asinsradinieks.

- Kas jums ir pret mani? Rena jautāja.

- Mēs iesim uz nometni, Duraina atkārtoja. Pēc tam viņa vērsās pie Toraka un Rēnas: Varat paturēt savus ieročus, taču jums tos nevajadzēs. Kamēr esat kopā ar Staltbriežiem, varat justies gluži droši.

Rena juta, ka tā ir taisnība, galu galā tos atrast bija ieteicis Finkedīns -, taču meitenei nepatika Duraina. Tās kalsnā seja bija tik neizteiksmīga kā akmens. Un sieviete pat nebija pajautājusi, kā viņus sauc.

Duraina viņus veda uz austrumiem pa briežu taku, kas līkumoja caur biežņu. Rena pamanīja, ka divreiz viņiem blakus parādījās Vilks. Viņa prātoja, ko tas domā par to, ka viņi novirzījušies no Tiazi pēdām, taču, kad meitene par to ieminējās Torakam, puisis viņas iebildumus aizmēza.

- Duraina apsolīja palīdzēt.

- Viņa teica, ka mūsu meklējumi ir galā. Tas varbūt nav viens un tas pats.

- Tie ir mani asinsradinieki. Viņiem jāpalīdz.

Lauzties caur biežņu nācās grūti, un glīts, jauns med­nieks piedāvāja panest Rēnas guļammaisu. Viņa attei­cās, taču pēc mirkļa nožēloja. Mednieks to uzminēja un paņēma neslavu.

Rena norādīja uz vīru ar mizas apsēju ap pieri, kas soļoja pa priekšu.

- Kāpēc es šim nepatīku?

Jauneklis nopūtās.

- Reiz mēs bijām pieņēmuši audzināšanā Kraukli. Tas palīdzēja dvēseļēdājam radīt dēmonisku lāci.

Rena saņēma sevi rokās.

- Tas bija mans brālis. Dvēseļēdājs piekrāpa arī viņu.

Cilvēks, kurš valkāja mizas apsēju, uz viņu nikni atska­tījās.

- Tā tikai tu saki. Lācis saplosīja manu draudzeni. Tā­pēc man nepatīk Kraukļi.

Kad viņš bija tik tālu, ka nevarēja dzirdēt, jaunais med­nieks atvainojās.

- Viņš joprojām pēc tās skumst.

- Vai tāpēc viņš apsaitējis galvu? Rena jautāja.

- Jā, mēs savus mirušos novietojam viņu izvēlētajā kokā un tad apsaitējam galvu ar tā mizu, lai atcerētos.

- Taču jūs nevalkājat nekādus citus pieres apsējus. Kurā pusē jūs īsti karojat?

Mednieks pielika soli.

- Nevienā. Mēs nekad nekarojam.

Rena sarauca uzacis.

- Ko par to domā citas ģintis?

Tās mūs noniecina, taču atstāj mierā.

"Tikai pagaidām," Rena nodomāja. Viņa paskatījās uz Toraku, taču tas neko nebija saklausījis. Ar gaidpilnu seju zēns dedzīgi centās uztvert ikvienu sīkumu, kas attiecās uz viņa mātes ģinti. Rena sajuta uzplūstam bažas. Viņa cerēja, ka šie dīvainie, nepieejamie cilvēki Toraku nepie­vils.

Viņi gāja gandrīz visu dienu, un Rena beidzot saprata, ka vairs nezina, kur atrodas. Beidzot viņi sasniedza ezeru ar mežainu saliņu vidū. Meitene bija dzirdējusi, ka tas ir Melnezers, par kuru viņa neko nezināja.

Staltbriežu nometne bija ierīkota pie ezera un tik labi noslēpta, ka viņa tai būtu pagājusi garām, ja vien nedegtu ugunskurs. Izrādījās, ka kadiķu kaudze ir lielākais mitek­lis, kādu viņa jebkad redzējusi: meitene saskaitīja septi­ņas ieejas, kuras klāja zaļā krāsā notrieptas ziemeļbriežu ādas strēmeles. Pieskrēja pāris suņu pirmie, kurus Rena sastapa Dziļajā mežā; tie saoda Vilku un aizbēga. Pa durvju ailām palūkojās bērni un nozuda atpakaļ.

Valdīja dīvains klusums, taču pirmo reizi pa vairākām dienām Rena jutās drošībā. Neviens viņai šeit nevarēja kaitēt: ne tokoroti, ne mednieki no Meža Zirgu ģints, ne ļaundaris ar pelnu pelēkajiem matiem. Izslavētās Stalt­briežu burvju spējas turēja tos pa gabalu. Tomēr viss, ko Rena no burvestībām spēja saskatīt, bija dažas mazas cibiņas, kas bija piesietas pie kokiem.

Jaunais mednieks aizveda Toraku uz ezeru mazgāties, bet Rēnai kāda sieviete deva zīmi iet uz nomaļu līcīti. Pēc neilgas pārliecināšanas viņa izģērbās, un sieviete ar cietu, pelēku dubļu pikuci ņēmās berzt nost viņas maskēšanās paliekas, bet Rena stāvēja trīcēdama. Bija patīkami atkal justies savā ādā, taču miesa niezēja. Viņa pajautāja, kas tie par dubļiem.

Sieviete par šādu neziņu bija pārsteigta.

- Pelni. Mēs sadedzinām brūnās ērgļpapardes, tad pel­nus sajaucam ar ūdeni un izkaltējam.

"Pelni," Rena nodomāja. "Vienmēr tikai pelni."

- Tos Dziļajā mežā lieto visi, sieviete klāstīja. Tie ir kā ziepjusakne, tikai labāki.

Kāda cita sieviete atnesa apģērbu: stulpiņus un kam­zoli, kas bija šūdināts no briežādas un apdarināts ar zaķādu, glītus aļņādas zābaciņus un piekļāvīgu apmetni ar kapuci, kas Rēnai sākumā šķita pagatavots no mizām, bet izrādījās pīts no nātru stiebriem. Viss derēja kā uzliets, taču Renu uztrauca tas, ka bija sadedzināts viņas vecais apģērbs ar visām aizbildņa spalvām.

- Mūsējais taču ir krietni labāks, sieviete iebilda.

"Labāks apģērbs, labāks mazgāšanās līdzeklis viss

labāks," Rena īgni nodomāja. "Varbūt mums jāatsakās no visa un jālīdzinās viņiem?"

Lai uzlabotu garastāvokli, Rena izlikās, ka dodas uz atkritumu kaudzi un, palikusi viena, uzrotīja stulpiņu, sadabūja no bebra zoba darinātu nazi, kuru bija saņēmusi kā dāvanu no Ūdru ģints, un piesēja to ar loka rezerves stiegru pie liela. Visādam gadījumam.

Kad viņa atgriezās, Toraks, arī ieģērbts jaunā tērpā, sēdēja pie ugunskura un skrubināja no sejas atlikušo krās­vielu. No jauna izskatīties pēc sevis bija jauki, taču Stalt­brieži bija pievākuši puiša pieres apsēju un viņš nepār­traukti aiztika izraidītā tetovējuma vietu.

Visa ģints bija salasījusies ap ugunskuru, un Toraks pavirzījās sānis, lai blakus varētu apsēsties Rena.

- Beidz pukoties, viņš nočukstēja, viņi mums palīdz. Un pasmaržo šo ēdmaņu!

Rena nosprauslājās.

- Laikam jau tā ir daudz labāka par mūsējo.

Taču viņai nācās atzīt, ka smaržo labi. Tieši virs kvē­lošajām oglēm karājās pīts grozs. Tas bija pilns ar aromā­tisku kapātas sumbra gaļas, sēņu un ērgļpaparžu dzinumu sautējumu, kas bija gatavs, kad grozs gandrīz bija izsvilis caurs. Tur bija arī maigi plācenīši, saberzti lazdu rieksti un priežu putekšņi, kuriem klājās pāri biezs slānis medus; to visu varēja noskalot lejā ar kūpošu egļu skuju tēju.

Jauki bija pēc ilgiem laikiem atkal pagozēties pie uguns­kura, taču, ja neņem vērā īsu lūgsnu Mežam, Staltbrieži ieturējās klusēdami. Rena ar sirdssāpēm atcerējās Kraukļu trokšņainās vakariņas, kad visi dalījās medniekstāstos.

Kolīdz viņi beidza ēst, Duraina sāka izprašņāt Toraku. Pārsteidzoši, ka sieviete neizrādīja interesi par viņu iera­šanās iemeslu; viņa vienīgi gribēja zināt, ko Toraks jutis, kad iemiesojās kokā.

Toraks centās paskaidrot.

- Es… es biju īve. Pēc tam es pārvērtos par visiem kokiem. Tik daudz balsu… Es to nevarēju izturēt.

- Ak! visa ģints nopūtās.

Pat Duraina izrādīja mazumiņu iejūtības.

- Tu dzirdēji Meža Balsi. Ar tevi runāja visi koki pat tie, kas tagad jau miruši. Cilvēks to nepanes. Ja tu to būtu dzirdējis ilgāk par acumirkli, tavas dvēseles izšķirtos. Un tomēr kā es tevi apskaužu…

Toraks nokremšļojās.

- Mana māte… Tu teici, ka jūs viņu pazināt. Pastāsti man par viņu!

Duraina viņa lugumu noraidīja ar rokas mājienu.

- Vina izlēma aiziet. Es neko tev nevaru teikt.

»

- Neko? Toraks bija pārsteigts.

Rena dusmojās viņa vietā.

- Jūs taču mēģinājāt viņu atrast, vai ne?

Duraina viņu apveltīja ar vēsu smaidu.

- Bet viņa kopā ar Toraka tēvu cīnījās pret dvēseļēdājiem. Viņiem bija vajadzīga jūsu palīdzība, Rena turpināja.

- Staltbrieži nekad necīnās, Duraina sacīja. Viņas acis bija dzīvīgas un brūnas kā dižskābarža augļi, un tās durstīja Rēnas dvēseles. Redzu, ka tev ir šāda tāda sajēga par burvestībām. Dziļajā mežā tās tev nebūs vajadzīgas. Tu neesi burve.

Viņai bija taisnība. Tagad satriekta bija Rena.

Viņai blakus sarosījās Toraks.

- Jūs par Renu neko nezināt. Pagājušajā vasarā viņas redzējumi mūs brīdināja par plūdiem. Viņa izglāba veselas ģintis.

- Nūja, Duraina teica.

Toraks iz slēja zodu.

- Mēs izniekojam laiku. Tu sacīji, ka mūsu meklējumi ir beigušies. Vai zini, kur ir Ozolu burvis?

- Dziļajā mežā Ozolu burvja nav, Duraina paziņoja.

- Tu maldies, Toraks sacīja. Mēs viņam sekojām pa pēdām. Tās ved uz dienvidiem.

- Ja Dziļajā mežā būtu uzradies dvēseļēdājs, Staltbrieži to zinātu.

- Bet agrāk jūs nezinājāt nenieka, Rena iedzēla. Kroplais klejotājs pie jums nodzīvoja veselu vasaru, un jums neradās nekādas aizdomas.

Citi sāka neapmierināti murmināt, un Duraina sa­knieba lūpas.

- Jūsu meklējumi ir beigušies. Šonakt mēs lūgsimies. Rīt mēs jūs aizvedīsim atpakaļ uz Skrajo mežu.

- Nē! Rena un Toraks vienā balsī iesaucās.

- Jūs nezināt, kur esat iekūlusies, Duraina teica. Dziļajā mežā plosās karš!

- Bet jūs taču nekad necīnāties, Rena iebilda. Kāda tad jums gar to daļa?

- Mums visiem gar to ir daļa, Duraina sacīja. Kara dēļ nenāk Pasaules Gars, un tāpēc Mežs iet postā. Skaidrs, ka arī Skrajajā mežā jūs par to zināt.

- Nē, mēs esam pārāk tumsonīgi, Rena sacīja. Kāpēc jūs mūs nepamācāt?

Duraina uzmeta viņai dusmīgu skatienu.

- Ziemā Pasaules Gars staigā apkārt kā sieviete ar vītolu vicu matiem. Vasarā tas klejo pa dziļiem mežiem kā vīrs ar brieža ragiem pierē. Tik daudz tu zini?

Rena ar milzu piepūli savaldījās.

- Pavasara saulgriežu laikā Dižozols Svētajā birztalā salapo. Bet šopavasar tas nenotika. Pumpurus bija apē­duši dēmoni. Jo nebija atnācis Gars. Duraina mirkli klusēja un tad turpināja: Mēs esam izmēģinājuši visu.

- Krāsot kokiem sarkanus zarus, Toraks teica.

Duraina pamāja ar galvu.

- Katra ģints Garu lūdzas savā veidā. Sumbri krāso sarkanus zarus. Lūši un Sikspārņi upurē. Meža Zirgi arī krāso zarus, un viņu jaunais burvis steidzas uz Svēto birzi, lai sameklētu zīmi.

Rena juta, kā Toraks sastingst.

Viņai sāka dauzīties sirds.

- Pēc kā viņš izskatās? meitene jautāja.

- Neviens viņa seju neredz. Viņš nepārtraukti valkā koka masku, lai izskatītos pēc koka.

- Kur atrodas Svētā birzs? Toraks jautāja.

- Zirgu ielejā, Duraina atbildēja.

- Kur tā ir? Rena gribēja zināt.

- Svešiniekiem mēs to nedrīkstam paust.

- Kam pieder apgabals, kurā atrodas birzs? Toraks vaicāja. Sumbriem vai Meža Zirgiem?

- Svētā birztala ir Meža sirds, Duraina teica. Tā nepieder nevienam. Turp var doties visi, bet tikai vislie­lākās nepieciešamības gadījumā. Vismaz tā tas bija, pirms to aizliedza Meža Zirgu burvis.

Rena dziļi ievilka elpu.

- Ko tad, ja mēs teiktu, ka Meža Zirgu burvis ir mas­kējies Tiazi?

Duraina uz viņu palūkojās ar nožēlas pilnu skatienu, bet citi skumji smaidīja.

- Bet, ja mums ir taisnība, Toraks sacīja, jums vajadzētu nākt talkā. Jums jāpalīdz man, jūsu asinsradi­niekam, pieveikt dvēseļēdāju.

- Staltbrieži nekad necīnās, Duraina atkārtoja.

- Jūs taču nevarat sēdēt, rokas klēpī salikuši! Rena iesaucās.

- Mēs lūgsimies, lai beigtos karš, Duraina atcirta. Mēs lūgsimies, lai ierodas Pasaules Gars.

- Vai tā ir tava atbilde? Toraks vaicāja. Lūgties?

Duraina piecēlās.

- Es parādīšu, kāpēc mēs nekad necīnāmies, viņa teica, bērdama vārdus kā oļus.

Pagrābusi Renu un Toraku aiz rokas, viņa abus izvilka no apmetnes.

Viņi virzījās kalnup un drīz vien sasniedza nelielu kla­jumu, kurā vakara saule apspīdēja dzeltenu kaķpēdiņu kupenas. Putnu dziesmas nebija dzirdamas. Lauce bija pārdabiski klusa. Tās vidū Rena ieraudzīja izbalējušu kaulu mudžekli: tie bija divu staltbriežu buļļu skeleti.

Bija ļoti viegli uzminēt, kas atgadījies. Pagājušā rudens riests, un buļļi cīnās govju dēļ. Rena redzēja, kā saduras lielās galvas, kā savijas ragi. Un cīņa, lai atbrīvotos viens no otra. Tas nebija izdevies. Viņi bija slazdā.

Šī ir zīme, kuru atsūtījis Pasaules Gars, Duraina teica. Skatieties, kas atgadījies ar mūsu ģints aizbild­ņiem! Tie cīnījās. Tie nespēja atbrīvoties. Tie novārga līdz nāvei. Lūk, kas notiek, ja kāds grib kauties. Tāpēc Stalt­brieži nekad to nedarīs!