Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

VIENPADSMITĀ NODALA

""" Peldi zem ūdens atpakaļ uz krastu! Toraks uz­sauca Rēnai un ienira.

Viņš nespēja pie jostas sataustīt elpojamo caurulīti. Elpu nācās aizturēt pārāk ilgi. Puisis vienīgi cerēja, ka Rena ir viņu sadzirdējusi.

Bija gan. Rena iznira neilgi pēc Toraka tajā pašā meldru pudurī, un abi, sakoduši zobus, lai tie neklabētu, tupēja ūdenī un gaidīja.

Meža Zirgi nebija viņus pamanījuši. Zaļie cilvēki, pel­dēdami uz vēdera un turēdami ar ogli nomelninātos zobos nažus, ar rokām klusi īrās uz priekšu.

Vilks izkāpa krastā netālu no Toraka un skaļi nosku­rinājās.

Ar lapām aptetovētie vīri pašķielēja sānis un peldēja tālāk. Gar vientuļu vilku viņiem nebija daļas.

Meldri bija labs aizsegs, kas ļāva Torakam un Rēnai izrāpties krastā un noteikt atrašanās vietu. Toraks bija

satriekts. Nodevīgā Melnupe bija viņus atnesusi tuvāk Sumbru apmetnei, nevis aizgādājusi tālāk.

Izmircis un trīcošs viņš domāja, ko darīt. Sumbri jeb­kurā mirklī varēja saprast, ka ir piemuļķoti un, izvērsušies ķēdē, virzīties uz upi medīt nezināmos iebrucējus. Viņš un Rena būtu slazdā starp Sumbriem un Meža Zirgiem.

Ja vien viņš spētu abas ģintis novirzīt sānis!

- Ej uz lejteces pusi, Toraks pačukstēja Rēnai. Gaidi mani aiz nākamā līkuma, satiksimies tur.

Viņa iepleta acis.

- Kur tu iesi?

- Nav laika skaidrot! Uzmanies no lamatām!

Piekodinājis Vilkam palikt kopā ar baramāsu, Toraks

virzījās uz Sumbru nometnes pusi. Nonācis tik tuvu, cik iespējams, viņš pieplaka pie zemes un no bultu maka izvilka divas bultas. Pēc tam puisis sadabūja zāļu ragu un žigli iezieda tās ar okeru. Torakam nebija ne jausmas, ko šie sarkanie dižskābarža zari nozīmē Sumbriem, taču tos varēja viegli pamanīt un nekam citam nebija nozīmes.

Joprojām pieplacis zemei, viņš uzlika uz loka stiegras bultu un gaidīja.

Toraks ieraudzīja, ka krastā izkāpj vīrs no Meža Zirgu ģints: tas ar gudru ziņu turēja muguru taisnu, lai ūdens notecētu bez skaņas, nevis plakšķētu uz lapām.

Toraks nomērķēja. Viņš nebija tik labs strēlnieks kā Rena, taču tas arī nebija vajadzīgs. Bulta ar būkšķi trāpīja akmeņozolā labu gabalu tālāk.

Tetovētā seja pagriezās pret to.

Toraks ar acs kaktiņu pamanīja, ka uz upi dodas kāds no Sumbriem. Puisim iekņudējās pakrūtē. Tie bija ātrāki, nekā viņš bija domājis. Toraks iešāva citā kokā nākamo bultu.

Negaidīdams iznākumu, puisis bēga; viņš zemu pielie­cās un skrēja uz vietu, kur gaidīja Rena. Triks izdotos, ja abas ģintis pamanītu šīs noslēpumainās bultas un tad…

Viņam aiz muguras atskanēja kliedzieni un šķēpu žva­dzēšana. Toraks juta neganta prieka uzplūdu. Sumbri cīnī­jās pret Meža Zirgiem, ļaudami viņam un Rēnai šķērsot upi un dzīties pakaļ Tiazi.

Biezā egļu audzē vīdēja Rēnas neskaidrais apveids, un puisis satvēra viņas roku. Kad meitene pustumsā veda Toraku uz slēptuvi, kuru bija atradusi, uz milzīga doba ozola atliekām -, zēns juta, ka viņas plauksta ir karsta kā pelni.

Viņš elsodams atslīga pret koku, palaida vaļā viņas pirkstus un saraustīti iesmējās.

- Es biju pielīdis pārāk tuvu!

Atbildes nebija. Viņš dobajā ozolā atradās viens.

Divdesmit soļus tālāk no vītolu pudura parādījās Vilks, kuram sekoja Rena caurcaurēm slapja un dusmīga.

- Kur, viņa čukstēja, Gara vārdā, tu biji?