Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

TREŠA NODALA

Ozolu burvis pat nebija centies slēpt savas pēdas. Tas bija devies projām pa Stāvās klints kraujo ziemeļu nogāzi uz oļaino krastmalu, sadabūjis savu smailīti un aizīries projām.

Toraks un Rena sekoja pēdām līdz vietai, kur pie Jūras beidzās taka.

- No turienes, kur es biju, Toraks teica, es būtu varējis viņu ieraudzīt..

- Kāpēc tu biji apmeties tur? Rena jautāja.

- Man… man vajadzēja pabūt vienam.

Viņa veltīja Torakam caururbjošu skatienu, taču neko nejautāja. Tas bija vēl sliktāk. Droši vien Rena domāja, ka viņš pieļāvis kādu briesmīgu kļūdu, tik briesmīgu, ka nespēj sevi piespiest par to pastāstīt.

- Tagad viņš var būt jebkurā vietā, meitene teica, no jauna pagriezdamās pret viļņiem. Varbūt viņš aizbraucis uz Brūnaļģu salu vai arī uz kādu mazāku. Bet, iespējams, atpakaļ uz Mežu.

- Un viņš ir gabalā, To raks sacīja. Iesim!

Lai nokļūtu Roņu nometnē, viņiem atkal nācās rāpties Stāvajā klintī. Altāris joprojām izskatījās mazliet svešāds. Un Rena pēkšņi saprata, kas par vainu.

- Iekalumi, viņa teica. Altāra mala guļ uz aļņa galvas. Tas ir nepareizi.

- Tas ir pārbīdīts!

Toraks šķita izbijies, jo nebija to ievērojis agrāk. Švīkas bija redzamas tik skaidri kā krauklis uz peldoša ledus gabala. Viņš iedomājās, kā Ozolu burvis stiprākais vīrs Mežā ar plecu atspiežas pret altāri un izkustina to no vietas, tad pabīda to atpakaļ, taču tā, ka tas neatgriežas vecajā vietā.

Pie altāra malas Toraks uzgāja to, ko bija meklējis Tiazi: mazu iedobumu Stāvās klints virsmā. Tas bija tukšs.

- Viņš atradis to, ko meklējis, Toraks teica.

Neviens no viņiem skaļi nepauda savas bailes. Taču

starp pīlādžiem takas malā Toraks atrada pierādījumu: roņādas maciņa atliekas. Saplēstajā ādā joprojām bija tik tikko manāms kāda cieta priekšmeta iespiedums aptuveni dzeloņplūmes lielumā.

Torakam ausīs dunēja asinis. Rēnas balss līdz viņam atplūda kā no tālienes.

- Viņš to ir atradis, Torak. Tiazi tagad pieder uguns opāls.

Nevienam nesakiet! Finkedīns pavēlēja. Ne to, ka viņš nogalināts, ne to, kas to izdarījis, ne to kāpēc. Toraks tūdaļ piekrita, taču Rena bija pārsteigta.

- Pat ne vina tēvam?

- Nevienam, Kraukļu ģints vadonis sacīja.

Viņi tupēja pie strauta līča dienvidu pusē un cits citam uz sejas ar mālu zieda sēru zīmes. Ūdenskrituma dārdi pār­māca balsis. Par to, ka viņus varētu sadzirdēt Roņu ģints sievietes, kas upes lejpusē gatavoja bēru mielastu, vai vīri, kas posa Beila smailīti nāves ceļojumam, nebija jābaidās. Roņi darbojās klusumā, lai nenokaitinātu mirušā jaunekļa dvēseles. Toraks nodomāja, ka tas viss līdzinās sapnim.

Viņi bija strādājuši visu dienu, un Toraks bija palī­dzējis. Tagad sāka krēslot, un ikviens miteklis, ikviena smailīte un pat pēdējais mencu zārds bija pārvietots uz šo līča pusi tālāk no Stāvās klints. Ziemeļu malā bija palikusi vienīgi telts, kurā Beils bija mitinājies kopā ar tēvu. Tā tika aplieta ar roņu trānu un atdota liesmām. Toraks to redzēja: iestājoties tumsai, uz viņu nikni lūkojās sarkana acs.

- Tas taču nav pareizi! Rena iebilda.

- Tas ir nepieciešams. Tēvocis stingri skatījās viņai acīs. Padomā, Rena! Ja Beila tēvs to uzzinās, viņš gribēs atriebties.

- Jā, un kas par to? viņa atcirta.

- Viņš nebūs viens, Finkedīns paskaidroja. Palīgā dosies visa ģints.

- Un tad? Rena jautāja.

- Es pazīstu Tiazi, Finkedīns teica. Burvis neslēp­sies salās, bet gan dosies atpakaļ uz Mežu, kur viņam vislielākais spēks. Viņš pa visīsāko ceļu dosies uz tirdz­niecības vietu piekrastē…

- Un, ja Tiazi uz pēdām būs Roņi, Toraks iejaucās, viņš tos sarīdīs pret citām ģintīm, bet pats aizbēgs.

Kraukļu ģints vadonis pamāja ar galvu.

- Tāpēc mēs nevienam neko neteiksim. Jūras ģintis nekad nav bijušas pārāk labās attiecībās ar Meža ģintīm. Tiazi to izmantos. Tas ir viņa spēks, viņš perina jaunumu. Apsoliet man abi! Nevienam nesakiet!

- Es apsolu, Toraks teica.

Viņš nevēlējās, lai Roņi vajātu Tiazi. Atriebība bija viņa un vienīgi viņa ziņā.

Arī Rena negribīgi deva vārdu.

- Taču viņa tēvs to var atklāt pats, meitene teica. Viņš droši vien pamanījis to pašu, ko mēs. Asinis zem Beila nagiem.

- Nē, Finkedīns sacīja. Es parūpējos par to, lai tas nenotiktu. Ar pelēkajām līnijām uz pieres un vaigiem Rēnas tēvocis izskatījās svešs un biedējošs. Iesim, viņš teica, pieceldamies kājās. Laiks pievienoties pārējiem.

Krastmalā Roņi aplī bija izvietojuši brūnaļģu lāpas mirguļojošas oranžas gaismas zem tumšzilām debesīm. Apļa vidū savā smailītē gulēja Beils. Torakam acīs koda taukaini, melni dūmi, un viņš saoda degoša roņu trāna smaku. Viņš juta, kā uz sejas sažūst sēru zīmes.

"Beila bēru riti," viņš nodomāja. "Tas nevar būt."

Vispirms pie laivas piegāja Beila tēvs, kas saudzīgi apsedza dēla ķermeni ar viņa guļammaisu. Dvēseļēdāju dēļ vīrietis bija zaudējis abus dēlus, un viņa seja bija tik savāda, it kā viņš atrastos kaut kur tālumā. "It kā viņš būtu Jūras dibenā," Toraks nodomāja.

Pēc tam ikviens ģints loceklis laivā ielika dāvanu nāves ceļojumam. Asrifs veltīja bļodu, Detlans makšķerāķu komplektu, bet viņa mazā māsiņa, kurai Beils ļoti patika, nespēja novaldīt asaras un ielika smailītē mazu akmens lampiņu. Citi dāvāja apģērbu, kaltētu vaļa gaļu, roņu tīk­lus, žebērkļus, virves. Finkedīns veltīja Beilam harpūnu, bet Rena trīs savas labākās bultas. Toraks atdeva amu­letu, kas bija pagatavots no līdakas žokļa kaula, lai drau­gam veiktos zvejā.

Stāvēdams malā, viņš noraudzījās, kā vīri paceļ smai­līti uz pleciem un aiznes to uz krastu. Tur viņi pie tās priekšgala un pakaļgala piesēja divus smagus akmeņus, un Beila tēvs pats savā laivā sāka vilkt dēlu Jūrā.

Pārējie kājoja atpakaļ, lai ieturētu klusu mielastu, taču Toraks palika krastmalā un noraudzījās, kā smailītes pār­vēršas par punktiņiem. Kad viņi vairs nebūs redzami, Beila tēvs ar žebērkli pārdurs laivas ādu un nosūtīs savu dēlu Jūrasmātei. Zivis apēdīs Beila miesas, tāpat kā savu­laik viņš bija ēdis Jūras iemītnieces, un, kad viņa miteklis pārvērtīsies par pelniem un vējš tos būs aiznesis, visas viņa pēdas izzudīs, kā viļņi norimst Jūrā.

"Taču viņš atgriezīsies," Toraks nodomāja. "Viņš šeit ir dzimis. Šeit bija viņa mājas. Jūrā viņš jutīsies vientuļš."

Puisi uzrunāja Finkedīns:

- Torak! Nāc. Tev jāpiedalās mielastā.

- Es nespēju, viņš nepagriezdamies teica.

- Tev jānāk.

- Es nevaru! Es došos pēc Tiazi.

- Torak, ir nakts, sacīja Rena, kas stāvēja blakus tēvocim, turklāt nespīd mēness tu nekur nevari tikt. Brauksim projām agri no rīta.

- Tev jāgodina tavs radinieks, Finkedīns teica, uzsvēr­dams katru vārdu.

Toraks pagriezās.

- Mans radinieks? Tagad mēs viņu sauksim tā, vai ne? Mans radinieks. Jauneklis no Roņu ģints. Veselas piecas vasaras, līdz aizmirsīsim viņa vārdu.

- Mēs to nekad neaizmirsīsim, Finkedīns sacīja. Ta­ču tā ir labāk. Tu to zini.

- Beils, Toraks ļoti skaidri sacīja. Viņa vārds bija Beils.

Rena noelsās.

Finkedīns skatījās Torakā ar samiegtām acīm.

- Beils, Toraks atkārtoja. Beils. Beils. Beils!

Paslīdējis abiem garām, viņš noskrēja pa piekrasti labu

gabalu un apstājās vienīgi tad, kad bija sasniedzis kvēlo­jošās Beila mitekļa atliekas.

- Beil! Toraks iesaucās, pagriezies pret Jūru.

Un, ja viņš tādējādi varēja izsaukt Beila atriebības kāro garu, tad lai. Tā bija viņa vaina, ka Beils guļ Jūras dibenā. Ja viņš nebūtu ķildojies, Beils nebūtu palicis viens uz Stāvās klints. Viņi kopā būtu stājušies pretim Ozolu burvim, un Beils joprojām būtu dzīvs.

Viņa vaina.

- Torak!

Otrpus mītnes atliekām stāvēja Rena, viņas bālā seja mirgoja karstumā.

- Pārtrauc viņu saukt vārdā! Tu izsauksi viņa garu!

- Lai tas nāk! Toraks pakāpās atpakaļ. Tieši to es esmu pelnījis!

- Tu viņu nenogalināji, Torak.

- Taču tā ir mana vaina! Kā lai spēju to izturēt?

Uz to viņai atbildes nebija.

- Finkedīnam ir taisnība! viņš sauca. Roņiem neva­jag atriebt Beilu, tas jādara man\

- Pārtrauc saukt vinu vārdā…

- Atriebība ir manā ziņā! Toraks kliedza. Izvilcis nazi un izņēmis no kules zāļu ragu, viņš pacēla tos pret debesīm. Es zvēru tev, Beil! Es tev zvēru pie šā naža un šā raga un savām trim dvēselēm: es panākšu Ozolu burvi un viņu nogalināšu. Es tevi atriebšu!