Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

trīsdesmit devītā nodala

Toraks jautāja:

- Kad mēs sasniegsim Skrajo mežu?

- Droši vien, pirms iestāsies krēsla, Finkedīns, sari­tinādams guļammaisu, atbildēja.

- Beidzot, Rena nopūtās.

Viņa ielika kaltētas mežacūkas gaļas strēmeli bērza zaru žāklē ģints aizbildnim, taču Rips to nekavējoties nozaga. Toraks savu ziedojumu Mežam centās pasargāt no kraukļiem, iebāzdams to oša plaisā. Pēc tam Finkedīns lika Rēnai iemidzināt uguni, bet pats kopā ar Toraku nesa uz laivām mantību.

Pirms divām dienām viņi bija atstājuši Dziļā meža nometni un lēnām laidās pa straumi, jo Finkedīnam jo­projām dzija ribas. Kraukļu vadonis pēc viņiem bija iera­dies viens: pārējie ģints locekļi nodarbojās ar zveju, jo bija lašu nārsts. Jauki, ka ceļinieki bija tikai trijatā.

Toraks visapkārt juta pamatīgu atspirgšanu. Arī Dziļā meža ģintis, kad notika sanākšana, izlēma nekavējoties

sākt ārstēt nozagtos bērnus. Pieci tika atbrīvoti no alām, kas bija izraktas nogāzēs aiz Svētās birzs. Visi bija nolie­sējuši tievi kā mieti, viņu zobi novīlēti smaili kā ilkņi un prāti padarīti tik tīri no domām un balti kā āmuļu ogas. Taču, ielūkojusies bērnu acīs, Rena paziņoja, ka Tiazi vēl nav paspējis ieperināt dēmonus viņu kaulu smadzenēs, tāpēc tie joprojām bija bērni, nevis tokoroti. Tā kā no visiem klātesošajiem Rēnai šajā jautājumā bija vislielākā pieredze, viņai pakļāvās pat Duraina. Pēdējais, ko Toraks redzēja Dziļajā mežā, bija ģintis, kas dedzīgi strīdējās par to, kādi būtu piemērotākie riti bērnu atveseļošanai.

Aizaudzēt ievainojumus sāka arī Mežs. Pirmo dienu viņi airējās cauri izdegušajām zemēm, taču vietām Toraks jau manīja zaļus pleķīšus, kuros jaunos dzinumus skrubināja daži drosmīgi brieži. Melnezera krastos viņš bija redzējis Svēto ķēvi. Tā viņam uzbubināja, un puisis atzviedza pre­tim. Izskatījās, ka jāšanu tā Torakam ir piedevusi.

"Un tomēr," Toraks domāja, kamēr viņi krāva laivās dzeramtraukus, "dažas brūces nesadzīs nekad." Sumbru rētas nekad neizgaisīs. Gaups bija sakropļots uz mūžu. Viņa mazā meitiņa, kas tika atrasta kopā ar pārējiem bēr­niem, bija kļuvusi mēma. Taču sliktākais, ka viens no nozagtajiem bērniem bija zaudēts uz visiem laikiem. "Dē­mons," Vilks bija pavēstījis, sekodams tā pēdām, pirms tās pazaudēja Kalnu piekājē. Toraks iztēlojās, kā tas pāri akmeņiem steidzas uz Eostras midzeni.

Būs labāk, ja mantas piesiesi, Finkedīns sacīja, likdams Torakam salēkties. Priekšā būs krāces.

Toraks bija pārsteigts, jo nekādas krāces neatcerē­jās. Taču tad viņš atminējās, ka abi ar Renu šo ceļa gabalu, kas atradās vairāk uz dienvidiem, bija pieveikuši kājām.

Patīkami apzināties, ka no šā brīža atbildīgais bija Finkedīns.

Viņi devās ceļā un slīdēja garām čabošiem alkšņiem un niedrājiem, kas bija pilni ar dziedātājputniem. Beidzot, kad saules gaisma sāka kļūt zeltaina, skatienam pavērās Dziļā meža robotie klinšu vārti.

Finkedīns pār plecu jautāja Torakam, vai tam nav žēl pamest vietu, kas patiesībā bija viņa dzimtene.

- Nē, puisis atbildēja, kaut gan viņam bija skumji to atzīt. Es šeit neiederos. Staltbrieži būtu drīzāk ļāvuši Ozolu burvim pārņemt Mežu nekā cīnījušies. Un pārējie… Tie gribēja nogalināt ikvienu, kas nesekoja Ceļam. Tagad viņi, šķiet, ir gatavi iznīcināt visus, kas sekoja. Kā gan es varu uzticēties šādiem cilvēkiem?

Finkedīns nolūkojās, kā bezdelīga lidojumā noķer mušu.

- Viņiem vajadzīga pārliecība, Torak. Kā efejai, kas tveras pie ozola.

- Un kā ar tevi? Vai arī tev tā ir vajadzīga?

Finkedīns pārlika airi šķērsām pāri laivai un pagriezās,

lai ieskatītos Torakam acīs.

- Jaunībā es biju aizceļojis uz Tālajiem Ziemeļiem un medīju kopā ar Balto Lapsu ģinti. Reiz naktī mēs debesīs redzējām gaismas un es teicu: "Skatieties, rau, kur Pir­mais Koks!" Baltās Lapsas smējās. "Tas nav nekāds koks," viņi teica. "Tie ir ugunskuri, kurus tavi mirušie tuvinieki kurina, lai sasildītos." Vēlāk, kad biju nonācis pie Cirvjezera, Ūdru ģints pārstāvji man apgalvoja, ka gaismas ir liels niedrājs, kurā mīt viņu senču gari. Finkedīns brīdi klusēja un tad jautāja: Kuram ir taisnība?

Toraks papurināja galvu.

Kraukļu vadonis no jauna paņēma irkli.

- Tu ne par ko nevari būt pārliecināts, Torak. Ja vien tev pietiks drosmes, agrāk vai vēlāk tu to atzīsi.

Zēns atcerējās Sumbrus un Meža Zirgus, kas krāsoja kokus.

- Man šķiet, dažs labs to nesapratīs nekad.

- Tas tiesa. Bet ne jau visi Dziļā meža iemītnieki ir tādi. Tava māte tāda nebija. Viņai bija vairāk drosmes.

Toraks uzlika plaukstu uz zāļu raga. Viņš vēl nebija Finkedīnam pavēstījis, ko par to uzzinājis, taču viņš bija pastāstījis Rēnai un tāpēc, ka tā bija Rena, viņa iedomā­jās par kaut ko tādu, kas Torakam nenāca ne prātā.

- Varbūt tas tev palīdzējis visu laiku. Es vienmēr esmu brīnījusies, kāpēc dvēseļēdāji jau pašā sākumā nenojauta, ka tu esi garagājējs. Un šī sanēšana Svētajā birzī? Varbūt tieši tā atveda Pasaules Garu? Taču, man šķiet, mēs to skaidri neuzzināsim nekad.

"Ne par ko nevari būt pārliecināts," Toraks prātoja. Šī doma izbrāzās viņam cauri kā spirgts, vēss vējš.

Kad viņi nonāca klinšu ēnā, puisis pameta skatienu atpakaļ. Saule, kas bija zemu pie apvāršņa, spulgoja caur apsūnojušām eglēm, un Torakam šķita, ka tās viņam čukst ardievas. Viņš domāja par slepeno ieleju, uz kuru Dziļā meža ģintis bija aiznesušas Tiazi līķi, lai veiktu slepenus bēru ritus. Viņš domāja par Svēto birzi, kur milzīgie koki stāvēja kā stāvējuši tūkstošiem vasaru un noraudzījās, kā Meža radības nodzīvo savu īso un cīņas pilno dzīvi. Vai tiem bija kāda daļa par to, ka viņš lauzis zvērestu? Vai tie to bija jau aizmirsuši?

Vēl nebija pagājis pat mēnesis, kopš tika nogalināts Beils, taču šķita, ka aizritējusi vesela vasara. Toraks sacīja Finkedīnam:

- Es biju zvērējis viņu atriebt. Taču nespēju.

Kraukļu vadonis pagriezās un ieskatījās viņam acīs.

- Tu lauzi zvērestu, lai glābtu Renu, viņš teica. Vai tev nešķiet, ka tad, ja viss būtu citādi ja miris būtu tu un viņš zvērētu atriebties -, vai tev nešķiet, ka Beils tad rīkotos tāpat?

Toraks atvēra muti, taču tūlīt pat to aizvēra. Finkedīnam bija taisnība. Beils nesvārstītos.

Finkedīns teica:

- Tu rīkojies pareizi, Torak. Domāju, viņa gars būs mierīgs.

Puisis norija siekalas. Skatīdamies, kā audžutēvs izvei­cīgi cilā airi, viņš sajuta pret to mīlestības uzplūdu. Zēns vēlējās pateikties par to, ka Finkedīns noņēmis no viņa pleciem smagu nastu; par to, ka uztraucās par viņu; par to, ka viņš bija Finkedīns. Taču Kraukļu vadonis bija aizņemts, jo apbrauca pusnogrimušu bluķi, turklāt vaja­dzēja brīdināt Renu, kas sēdēja otrā laivā. Un tad jau viņi bija tikuši garām robainajām klintīm un atradās Skrajajā mežā, un Rena plati smaidīja un vicināja pa gaisu dūres un drīz to darīja arī Toraks.

Tonakt, kad viņi bija apmetušies pie Melnupes, Beils atnāca pie Toraka pēdējo reizi.

Toraks saprot, ka sapņo, taču zina: viss notiek pa īstam. Viņš stāv Roņu līča oļainajā krastmalā un noraugās, kā Beils nes uz Jūru savu smailīti. Beils atkal ir stiprs un vesels un tur laivu uz pleca viegli un graciozi. Sasniedzis ūdensmalu, viņš to ielaiž ūdenī, ielec laivā un paceļ airi.

Toraks, izmisīgi vēlēdamies panākt, skrien viņam pa­kaļ, taču Beils jau aizslīd pāri viļņiem kā jūras krauklis un atstāj Toraku krastā.

Toraks cenšas uzsaukt, taču izdodas vien aizlūzis čuksts.

- Pagaidi!

Tālu mirgojošajā Jūrā Beils apgriež laivu.

- Lai aizbildnis peld kopā ar tevi! Toraks kliedz. Izveidodams spīguļojošu ūdens loku, Beils pamāj ar

airi un plati pasmaida.

- Un lai skrien kopā ar tevi, radiniek! viņš uzsauc Torakam.

Un tad, zeltainajiem matiem plīvojot aiz muguras, Beils dodas uz rietumiem, kur saule iet gulēt Jūrā, un izgaist.

Kāpēc ne? Rena jautāja pēc trim mēnešiem. Tu pēc viņa ilgojies. Es tāpat. Tad iesim un viņu sameklē­sim!

Toraks neatbildēja. Viņš bija stūrgalvīgs, un Rena zināja, ka nav vērts ierosināt, lai viņš Vilkam vienkārši uzgaudo. Puisis nevēlējās kārtējo reizi vilties, jo pēdējā laikā Vilks atbildēja reti. Kaut gan bija skaidrs: viņš samierinājies ar atziņu, ka Toraks nav vilks, un laiku pa laikam abus tovasar apmeklēja, un bija tikpat sirsnīgs un draisks kā allaž, Rena viņā jauta atturību it kā šis atras­tos kaut kur citur. Toraks par to nerunāja, taču meitene zināja, ka arī draugs to jūt un ka drūmākajos brīžos viņš baidās: tas var nozīmēt, ka kādreizējai tuvībai pienākušas beigas.

"Tad kāpēc viņš neiet un Vilku nesameklē?" Rena sa­īgusi prātoja.

Torak, viņa sacīja noteiktā balsī. Tu esi labākais pēddzinis Mežā. Nu! Dzen pēdas!

Taču viņai nācās atzīt, ka būtu patiešām dīvaini dzīt pēdas Vilkam. Taču tovasar viss likās dīvaini. Viņa jo­projām nespēja pierast pie tā, ka ir burve, un, kaut gan ģints burve joprojām skaitījās Seiuna, cilvēki pret Renu bija sākuši izturēties vēl piesardzīgāk nekā agrāk.

Arī mantas bija citas: jauns zāļu rags un doze (negai­dīta dāvana no Durainas), jaunas šķiltavas, jauns cirvis, jauns nazis. Jauns loks. Uzticamā vecā loka atliekas viņa bija apbedījusi Kraukļu ģints kapulaukā, un vecais vīrs no Sumbru ģints kas, kā noskaidrojās, savulaik bija pazinis Finkedīnu un iemācījis tam taisīt lokus bija viņai paga­tavojis lielisku jaunu stopu. Pagatavots no īves koka, kas cirsts augošā mēnesī, tas bija brīnišķīgi pielāgots meite­nes labajai rokai, jo stiegru viņa atvilka ar kreiso. Tomēr Rena nespēja pie tā pierast un todien bija atstājusi ieroci nometnē. Taču viņa sāka baidīties, ka loks varētu justies pamests, un nolēma, ka nākamreiz to vajadzētu ņemt līdzi.

Bija pienācis zaļo oša sēklu mēnesis, un ugunspuķes izaugušas plecu augstumā. Laiks bija tik karsts, ka Rips un Reka lidinājās ar atvērtiem knābjiem, lai atvēsinātos. Vasara bija padevusies izcili laba: medījuma bija lērums un neviens netika nopietni saslimis. Lai gan Rena naktī dažreiz pietrūkās no sapņiem par ūpjiem un tokorotiem, viņa ātri vien no jauna aizmiga.

Viņa skatījās, kā Toraks noliecas, lai izpētītu dziļu švīku, kur vilks, atstājis savu smaržu, bija saskrāpējis zemi. Viņš nopūtās.

- Tas nav Vilks.

Pēc laika viņš no kadiķa krūma noplucināja melnu vilka vilnas šķipsnu.

- Vilka kažoks vietām ir melns, Rena teica cerību pilnā balsī. Uz astes un starp pleciem.

- Viņa spalvām melni ir vienīgi galiņi, Toraks teica. Tās nav tādas kā šīs.

Pēc laba laika viņš nonāca stāvoklī, kuru Rena dēvēja par pēddziņa transu, un sekoja kaut kam, ko viņa nespēja pamanīt. Puisis sakņupa tik spēji, ka viņa tam gandrīz pārvēlās pāri.

Blakus viņa ceļgalam Rena ievēroja tik tikko manāmu ķepas nospiedumu.

- Vai tas ir Vilks? meitene čukstus jautāja.

Toraks pamāja ar galvu. Viņa seja bija saspringta no

cerībām, un Rēnai bija žēl Toraka un dusmas uz Vilku, par to, ka šis nejūt, cik ļoti viņš vajadzīgs barabrālim.

Taču, kad viņi devās tālāk, Rēnas īgnums izgaisa un viņa ievāca dažus negatavus riekstus dāvanai. Iepriek­šējā vasarā Vilks tika vērojis, kā viņa lasa riekstus, un bija darījis to pašu, taču gatavos riekstus tas atstāja bez ievērības un noskrumšķināja zaļos.

Kamēr Rena par to domāja, blakus ielejā iegaudojās vilks.

Viņa palūkojās Torakā.

- Mūsu Vilks? meitene nočukstēja.

Viņš pamāja ar galvu.

- Viņš lūdz, lai mēs ejam pie viņa. Toraks sarauca uzacis. Taču šādu saucienu es no viņa nekad agrāk neesmu dzirdējis.

Viņi sasniedza nākamo pacēlumu pie upes, un pēkšņi Vilks pieplacināja Toraku pie zemes, un tas nozīmēja milzīgu sveicienu un dedzīgu atvainošanos. "Es esmu tik laimīgs par to, ka tu esi šeit! Piedod, piedod! Arī es pēc tevis ilgojos! Esmu laimīgs! Piedod!"

Galu galā viņš palaida puisi vaļā un, ļaudams Torakam paskatīties apkārt, lēca virsū Rēnai, lai pateiktu to visu vēlreiz.

Platībā ap migu mētājās tīri nograuzti kauli un ādas driskas; zemi bija cieši piemīdījušas neskaitāmas ķepas. Toraks ievēroja, ka Vilks bija kļuvis tievāks, droši vien tāpēc, ka viņam bija daudz jāmedī. Puisis sāka smaidīt.

- Man taču vajadzēja to uzminēt, viņš nomurmi­nāja.

- Man arī, Rena sacīja, atvirzīdama Vilka degunu.

Meitenes acis staroja, un viņa izskatījās tikpat laimīga, cik Toraks.

No migas parādījās lieliska, melna vilcene ar zaļganām dzintara acīm, kas, asti luncinādama un ausis pieglauzdama biklā sveicienā, tecēja pie viņiem.

"Jā, protams," Toraks nodomāja. "Taisnība."

Pagriezies pret Renu, puisis izstāstīja, ka vilcene pie­der pie bara, ar kuru viņš bija sadraudzējies iepriekšējā vasarā. Abi vēroja, kā tā pieplok uz vēdera un ar asti slauka zemi, bet Vilks pazūd midzenī.

- Šķiet, mums nenāktu par sliktu mazliet pakāpties atpakaļ, Toraks teica, pēkšņi nebūdams pārliecināts, kā viņiem vajadzētu uzvesties.

Abi ar Renu atvirzījās pieklājīgā attālumā no migas ieejas un ar sakrustotām kājām apsēdās.

Ilgi viņiem nenācās gaidīt. Atgriezās Vilks, kas nesa zobos mazu kamoliņu, kurš locījās un spārdījās. Asti kul­stīdams, viņš pierikšoja pie Toraka un nolika to puisim priekšā.

Toraks centās pasmaidīt, taču sirds bija pārāk pilna.

Mazulis bija kādu mēnesi vecs. Tas bija apvēlies un pūkains, un lāgā neturējās uz strupajām kājelēm. Tā ausis vēl bija sagumzītas un acis skatījās katra uz savu pusi un bija zilas kā slāneklis, tomēr mazulis dedzīgi tuvojās Torakam un izskatījās tikpat bezbailīgs un ziņkārīgs kā mazotnē viņa tēvs.

Toraks klusi iesmilkstējās un pasniedza kucēnam plaukstu apostīšanai; tas ieķiukstējās un, luncinādams strupo astīti, centās apēst Toraka īkšķi. Puisis pacēla mazuli plaukstā un paostīja tam pavēderi. Sis spirinājās ar mazajām, glītajām ķepiņām un ieķērās Torakam matos ar nadziņiem, kas bija sīki kā kazenāju ērkšķi. Kad Toraks nolika vilcēnu zemē, tas aizklumpačoja atpakaļ pie tēva.

Vilcene pacēla purnu un iesmilkstējās, un no migas iznira vēl divi mazuļi, kas ņurdēdami lēkšoja pie mātes, lai apošņātu tai purnu. Viens bija melns, un acis tam bija zaļganas kā mātei, bet otrs pelēks kā Vilks, taču ar sar­kanbrūnām acīm. Visi trīcēja sajūsmā par jauno, aizrau­jošo pasauli.

Atlidoja Rips un Reka, un divi vilcēni pamuka tālāk, taču viņu māsa sāka kraukļiem pielavīties. Putni, apzi­nādamies, ka briesmas tiem nedraud, staigāja apkārt. Tie ļāva kucēniem pielīst sev gandrīz klāt un tad, ķērkstoši smiedamies, palidoja gabaliņu tālāk.

Toraks vēroja, kā Rena noguļas uz sāniem un velk pa zemi zaru, lai mazuļiem būtu, ko trenkāt, un melnais, viņai nezinot, piezogas pie viņas zābakiem un sāk tos grauzt.

Zēns uzmeta skatienu Vilkam, kas lepni stāvēja un luncināja asti. "Paldies," Toraks sacīja vilku valodā un tad vērsās pie Rēnas:

- Vai tu saproti, ko tas nozīmē?

Viņa plati pasmaidīja.

- Man šķiet, tas nozīmē, ka Vilks ir atradis drau­dzeni.

Toraks iesmējās.

- Jā, bet tas nozīmē vēl kaut ko vairāk. Šī ir pirmā reize, kad mazuļi iznākuši no midzeņa. Šī ir visnozīmīgākā diena, jo viņi satiekas ar pārējiem bara locekļiem.

Toraks ar plašu rokas mājienu norādīja uz Vilku, tā draudzeni, vilcēniem, Renu un sevi.

- Pārējie bara locekļi, viņš teica, esam mēs.

Mišela Peivere ZVĒRESTA LAUZĒJS

Tumšās senatnes stāsti Piektā grāmata

Redaktore Rūta Koluža

Apgāds Zvaigzne ABC, SIA, K. Valdemāra ielā 6, Rīgā, LV-1010. Red. nr. L-1994. AJs "Poligrāfists", K. Valdemāra ielā 6, Rīgā, LV-1010.

[1] usneja (usnea longissirna) — ķērpis, kas ilgstošā laika posmā var izaugt līdz 9 m garš. (Šeit un turpmāk tulkotāja piezīmes.)

[2] visām būtnēm šeit ir trīs dvēseles: paša dvēsele, ģints dvēsele un pasau­les dvēsele Nanuaka.