Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

trīsdesmit ceturtā nodala

No apsvilušās gaļas smakas Rēnai kļuva nelabi.

Nākamā būsi tu, Tiazi tika viņai teicis.

Viņa nebija izdvesusi ne skaņu, taču šis, vienalga, smē­jās.

Pēc murgainā ceļojuma vienkocī burvis meiteni pārmeta pār plecu un aizsoļoja pa Mežu. Viņa karājās kā maiss un pēc katra soļa ar seju atsitās pret Tiazi muguru.

Rena nešaubīgi saprata, ka viņi ir nonākuši Svētajā birzī, jo koki šķita varen gudri. Tie skatījās, taču nenāca palīgā. Kokiem viņa bija tik nenozīmīga kā puteklis.

Dvēseļēdājs iznesa meiteni cauri ērkšķu krūmu sienai, garām liela, apaļa ugunskura atliekām. Viņš uzrāpās pa ierobītu priedes stumbru, kas bija atbalstīts pret milzīgu koku. Rena redzēja atlobījušos mizu un saoda īves smaržu. Viņa centās nedomāt par savu loku. Pēc tam Tiazi pagrūda malā zarus un meta viņu lejā, un Rena ievēlās Lielās īves dobajā viducī.

Zem valgiem pulsēja plaukstu locītavas un smeldza pleci. Vīkšķa dēļ sāpēja mute, taču viņa to nespēja izspļaut, jo Tiazi muti bija cieši aizsējis. Bet, kas vissliktākais, viņa piezemējās, izmežģīdama kreiso kāju, un tagad, kad vien meitene pakustējās, cauri celim izšāvās sāpes.

Visu bezgalīgo nakti Rena gulēja, sarāvusies tumsā, un klausījās savā saraustītajā elpā. Lai atgūtu drosmi, viņa sev stāstīja, ka kaut kur tur augšā spīd pilnmēness. Pēc tam viņa saprata, ka drīz kad to sāks ēst debesu lācis tā spēks mazināsies.

Pirmo reizi dzīvē Rēnai nebija, uz ko cerēt. Viņa ne­drīkstēja vēlēties, lai ierastos Toraks, jo Tiazi viņu nonā­vētu. Bet, ja viņš neierastos, Tiazi nogalinās Renu.

Viņai apkārt slējās izdēdējušie Lielās īves sāni tie bija saplaisājuši, atslāņojušies, bet tomēr apbrīnojami dzīvi. Rena sakustējās, lai atslābinātu krampjos savilktos locek­ļus, un zem sava svara izdzirdēja iekraukšķamies pūču mēslus un kaulus: daži bija lieli, bet citi trausli un vārīgi kā ledus. Viņa iedomājās: "Es guļu uz atlikumiem, kas radušies tūkstošiem ziemu laikā."

Tālu, nesasniedzami tālu augšā, debesu maliņa lēnām pārvērtās no pelēkas par sārtu, un iemirdzējās pēdējā zvaigzne. Rena pastiepa kaklu, lai to labāk saskatītu, un viņai gar celi, glābiņu meklēdams, aizskrēja zirneklis. Viņa vēlējās, kaut tas atgrieztos. Viņa negribēja būt viena.

Rēnas sirds sāpēja par loku. Tik daudz vasaru un ziemu tas bijis daļa no viņas kluss draugs, kas nekad nepievīla. Viņa atcerējās briesmīgo krakšķi.

Tagad viņai vairs nebija nekā. Ne naža, ne cirvja, ne zāļu raga. Ne stabulītes, lai pasauktu Vilku, nedz arī iespē­jas uzaicināt Ripu un Reku. Drīz viņai šeit bija jāmirst. Vienai. Neatriebtai.

Rena atspiedās pret īvi, un kaut kas viņai iedūrās apakšdelmā. Tas bija viņas delma sargs. "Vismaz kaut kas man ir palicis," viņa nodomāja.

Tas bija pulēts slāņakmens ļoti gluds un skaists. Finkedīns to Rēnai pagatavoja, kad mācīja viņu šaut ar loku. Doma par tēvoci bija kā gaismas stars tumsā. Viņa nemirs neatriebta. Finkedīns visu uzzinās, un tad Tiazi labāk būtu uzmanīties. Kad Kraukļu vadonis noskaitās, viņš bija briesmīgāks par jebkuru dvēseļēdāju. Rena iedo­mājās, kā grumbas tēvoča sejā kļūst līdzīgas grebtam smilšakmenim, iztēlojās viņa dzīvīgo, zilo un stindzinošo skatienu. Meitene apsēdās staltāk.

Finkedīns bija teicis, ka mednieka lolotākais īpašums nav vis šķiltavas vai ieroči, bet gan zināšanas, kuras tam glabājas galvā.

"Domā," Rena sev sacīja. "Domā!"

Dūmu smārds lika pulsēt viņas deniņiem. Sakopot domas nācās grūti.

Dūmi!

Tie nenāca no augšas; debess pleķītis virs galvas bija tīrs. Taču no kaut kurienes tie tomēr radās.

Pārvarēdama sāpes, viņa izpētīja īvi un stumbrā atrada dažas plaisas: ne platākas par pirkstu, taču vismaz bija iespējams saskatīt, kas notiek ārpusē.

Šī mazā prāta uzvara pār bailēm ļāva viņai justies maz­liet labāk. Mēģinādama pēc iespējas balstīties uz nesavainotās kājas, Rena neveikli pieslējās, pielēca pie lielākās spraugas un skatījās laukā.

Viņa redzēja ugunskuru un tā šausmīgo upuri. Tieši aiz tā slējās milzīga ozola stumbrs. Uz meiteni vērās tā miza, taču zari bija apkaltuši un kaili.

Rēnai salēcās sirds. Pret ozolu bija atbalstītas prie­des stumbra trepes. Tiazi tās nebija atstājis pie īves, kā viņa bija cerējusi. Pat tad, ja viņa spētu veikt apbrīno­jamu varoņdarbu: atbrīvotu no valgiem rokas un kājas un uzrāptos līdz šim debesu pleķītim, cenzdamās tikt lejā, viņa droši vien lauztu sprandu.

Un pat ja ne… Aiz ozola bija ērkšķu siena: kadiķu zari, kas ielenca ugunskuru un Svētos kokus, slējās krūšu aug­stumā. Atstiepis Renu, Tiazi loku bija noslēdzis. Ja kāds ierastos palīgā, tas nespētu viņu sasniegt un arī viņa netiktu laukā.

Kamēr Rena glūnēja pa spraugu, tai garām paslīdēja kāda ēna. Viņa atsprāga atpakaļ, satrieca ceļgalu un sāpēs iespiedzās.

Tiazi smējās:

Nu jau vairs nav ilgi jāgaida.

Rena sadrūmusi rāpās atpakaļ pie plaisas.

Ozolu burvis, riņķodams ap ugunskuru, gan parādī­jās, gan pazuda no redzesloka. Tam mugurā joprojām bija lapu apmetnis, taču kapuce bija atmesta, lai varētu brīvi plandīties garie mati, un uz krūtīm viņš nēsāja ģints aiz­bildņa vītni no ozolzīlēm un āmuļiem. Ogas bija bālgani baltas kā neredzīgas acis. Starp tām Rena pamanīja mazu, melnu maciņu.

Uguns opāls.

Rena zināja, ka Tiazi jūt viņas pētošo skatienu un to izbauda, taču viņa nespēja novērst acu. Viņa redzēja, kā burvis piemet ugunskuram zarus. Viņa skatījās uz apsvilušo gaļu, kas karājās pie mieta.

Rena piespieda sevi palūkoties uz augšu. Zvaigzne bija nodzisusi. "Palīdzību tev nesagaidītsmējās tukšās debe­sis.

Meitenes prāts joņoja ka zirneklis. Kur ir Rips un Reka? Kur Vilks? Kur Toraks?

"Nē! Nelūdzies, lai viņš ierodas: tieši to jau Tiazi vēlas. Tu esi ēsma. Ja Toraks ieradīsies, tu varēsi vērot, kā viņš iet bojā."

Un Tiazi uzvarēs, par to viņai nebija šaubu. Viņš bija stiprākais vīrs Mežā, un viņam piemita burvja viltība.

Pulsējošās sāpes Rēnas galvā kļuva stiprākas. Pēkšņi viņa saprata, ka vairs nespēj saskatīt savus zābakus. Dūmi ieplūda pa plaisām un vijās ap viņas potītēm.

Acis sāka sūrstēt. Viņa mēģināja klepot, taču ar vīkšķi mutē izdevās vienīgi apslāpēts gārdziens.

Nu jau vairs nav ilgi jāgaida, Tiazi atkārtoja.

Rena no jauna paskatījās pa spraugu stumbrā. Ozolu burvis stāvēja, saspiedis kopā kājas, un no plaukstas plaukstā pārlika jēlādas pātagu. Viņa raupjie vaibsti bija kļuvuši vēl skarbāki no gaidām. Ko viņš bija saklausījis tādu, ko nedzirdēja Rena?

Troksnis viņas galvā kļuva skaļāks.

Tas nebija galvā, tas skanēja kaut kur ārpusē aiz dzelkšņu apļa.

Zemi bradāja zirgu kājas.

Dunošie nagi tuvojās, un Rena ar seju piespiedās pie plaisas, cenzdamās kaut ko saskatīt.

Viņa ar acs kaktiņu pamanīja ēnu, un pēc tam pāri dzelkšņiem pārlidoja melns zirgs ar Toraku jā, Toraku mugurā. Vienā rokā viņš bija sagrābis zirga krēpes, bet otrā savu zilo slāņakmens nazi. Toraka tumšie mati plīvoja un seja bija skarba un pavērsta pret Tiazi.

Ķēves nagi iecirtās zemē un uzjundīja pelnu šalti, taču Toraks, nenovērsdams acu no Ozolu burvja, kas mierīgi stāvēja, ar pletni uzsizdams sev pa gurnu, noturējās tās mugurā.

Ķēve nosprauslājās un atmeta galvu. Toraks nolēca zemē un sagrīļojās, taču noturējās kājās. Ķēve savicināja asti, no jauna pārlēca ērkšķu krūmiem, un viņas kāju duna izgaisa tālumā.