Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

piektā nodala

Vilks skrēja pa smakas pēdām.

Viņam apkārt no ilgā miega modās Mežs, un medījums bija kārns, jo visu ziemu bija kašņājis nost Spožo-mīkstoaukstumu, lai tiktu pie barības. Vilks izbiedēja alni, kas skrubināja kalnu kļavas sulīgo mizu. Pulciņš ziemeļbriežu apjauta, ka Vilks tos nemedī, un, galvas pacēluši, norau­dzījās, kā viņš aizsteidzas garām.

Vilks neieredzēja smaku, kas virmoja degungalā. Pirms daudzām gaismām un tumsām ļaunais bezastainis bija viņu iesprostojis šaurā akmens midzenī un apsaitējis viņa purnu, lai Vilks nevarētu pagaudot. Sliktais bezastainis viņu badināja un uzkāpa uz astes, un, kad Vilks sāpēs iekaucās, tas smējās. Pēc tam viņš uzbruka Vilka barabrālim. Vilks lēca sliktajam bezastainim virsū, sakampa žok­ļos vienu spalvaino priekšķepu un nokraukšķināja kaulus un garšīgo, sulīgo miesu.

Vilks pielika soli. Viņš nezināja, kāpēc meklē Sakosto, vilki nemedī pat sliktos bezastainus -, taču zināja, ka jāseko.

Smaka sabiezēja. Cauri vēja, bērzu un putnu balsīm Vilks dzirdēja, kā bezastainis ar nūju kulsta ūdeni. Viņš saoda, ka bezastainim nav suna.

Tad Vilks to ieraudzīja.

Sakostais slīdēja pa ūdeni ozola stumbrā. Vilks pama­nīja iemirgojamies lielo akmens nagu, kas karājās tam pie sāniem. Viņš saoda egles asinis, ziemeļbriežu ādu un savādu, biedējošu Spožo-zvēru-kas-karsti-kož.

Vilku sagrāba bailes. Sakostais sēdēja bez baiļu un iz­baudīja savu spēku. Viņš bija ļoti, ļoti stiprs. Viņam neuz­drīkstējās uzbrukt pat Spožais-zvērs-kas-karsti-kož. Vilks to zināja, jo bija redzējis, kā bezastainis iebāž priekšķepu Spožajam-zvēram tieši zobos un nesakostu to izvelk atkal laukā.

Daudzu skrējienu attālumā smalki un klusi iegaudojās putna kauls, ar kuru Slaikais Bezastainis un baramāsa mēdza saukt Vilku.

Viņš nezināja, ko darīt. Vilks ilgojās doties pie viņiem, taču tas nozīmētu griezties atpakaļ.

Putna kauls turpināja aicināt.

Sakostais turpināja slīdēt pret straumi pa ātro ūdeni.

Vilks nezināja, ko darīt.

Tu ļāvi viņam aizbēgt! Toraks kliedza, būdams tik nikns, ka aizmirsa runāt vilku valodā. Viņš tev bija tieši degungalā, bet tu ļāvi viņam aiziet!

Vilks iežmiedza asti kājstarpē un pašāvās aiz muguras Finkedīnam, kas, nometies uz ceļgaliem, kurināja uguns­kuru.

- Torak, pārtrauc! Rena iesaucās.

- Bet viņš bija tik tuvu!

- Es zinu, bet tā nav Vilka vaina. Es esmu vainīga!

Toraks pagriezās pret Renu.

- Es pasaucu Vilku, viņa teica. Tā ir mana vaina, ka viņš ļāva Tiazi aiziet.

Viņa atlieca pirkstus, un Toraks ieraudzīja mazo rubeņa kaula stabulīti, kuru viņš draudzenei bija iedevis pirms divām vasarām.

- Kāpēc? viņš prasīja.

- Es par viņu uztraucos. Bet tev… izskatās, ka tev ir vienalga.

Puisis saniknojās vēl vairāk.

- Protams, arī es par viņu raizējos! Kā lai es neuz­trauktos par Vilku?

Vilks Finkedīnam aiz muguras pieglauda ausis un ne­droši paluncināja asti.

Toraku pārņēma nožēla. Kas ar viņu bija noticis?

Vilks tik priecīgs bija iejoņojis nometnē un lepni pa­stāstījis, ka pametis Sakostā pēdas, kolīdz izdzirdējis Toraka saucienu. Viņš bija apmulsis, kad Toraks zaudēja savaldīšanos. Vilkam nebija ne jausmas, ko viņš izdarījis nepareizi.

Toraks noslīga ceļos un pa pusei ieņurdējās, pa pusei iesmilkstējās. Vilks metās viņam klāt. Toraks iegremdēja seju viņa skaustā. "Piedod!" Vilks nolaizīja viņam ausi. "Nekas."

- Kas ar mani ir noticis? Toraks nomurmināja.

Finkedīns, kas šo jūtu uzplūdu neņēma vērā, lika viņam

atnest ūdeni. Rena vienīgi nikni nolūkojās.

Puisis paķēra dzeramtrauku un skrēja uz upmalu.

Visu vakara cēlienu un nākamo rītu viņi bija pavadī­juši, airēdamies pret straumi pa Aļņupi un apstādamies atpūsties vien dažu īsu brīdi, un tagad ceļinieki atradās netālu no krācēm, kur kopā saplūst Platupe un Melnupe. Divreiz viņi bija satikuši medniekus, kas redzējuši lielu vīru iramies augšup pret straumi.

"Viņš izslīd no rokām," Toraks domāja. Atkritis uz bluķa, puisis nikni raudzījās uz upi.

Diena bija brāzmaina, un Mežs šķita esam ar sevi ne­mierā. Zēli bauroja pamests alnēns. Pretējā krastā pēr­najos meldros ar priekšķepām viens otru iekaustīja divi zaķi.

Toraks saoda malkas dūmus un dzirdēja kārdinošu plāceņu čurkstēšanu. Viņš bija izsalcis, taču nespēja pie­biedroties citiem. Viņš jutās no tiem šķirts, it kā atrastos aiz sienas: tā bija neredzama, taču nesalaužama kā ledus ziemas vidū. Viņu vajāja Seiunas pravietojums par audžu­tēvu. Ko tad, ja Rēnai taisnība un Tiazi izlicis slazdus? Ko tad, ja viņš, Toraks, ved Finkedīnu nāvē?

Un tomēr viņam nebija izvēles vajadzēja turpināt iesākto.

Pa krastmalu attecēja Vilks un kā dāvanu nometa Torakam pie kājām žagariņu.

Puisis to pacēla un pagrozīja pirkstos.

"Tu esi bēdīgs," Vilks sacīja, pakustinādams ausi. "Kā­pēc?"

"Gaišmatainais, kas ož pēc zivjusuņa," Toraks teica vilku valodā. "Vairs neelpo. Viņu nogalināja Sakostais."

Vilks paberzēja sānus pret Toraka plecu, un zēns, viņam piespiedies, sajuta drauga pārliecinošo, mīksto siltumu.

"Tu medī Sakosto?" Vilks jautāja.

"Jā," Toraks atbildēja.

"Tāpēc, ka viņš ir slikts?"

"…tāpēc, ka viņš nogalināja manu barabrāli."

Vilks nolūkojās, kā pa upi aizslīd ūdensmērītājs.

"Kad Sakostais vairs neelpos, vai gaišmatainais el­pos?"

"Nē," Toraks paskaidroja.

Vilks pielieca galvu un ar apmulsušām dzintardzeltenajām acīm lūkojās Torakā.

"Tad kāpēc viņu medīt?"

"Tāpēc, ka man jāatriebj Beils," zēns vēlējās pateikt. Taču viņš nezināja, kā to izskaidrot vilku valodā, un, pat ja zinātu, domāja, ka Vilks to nesaprastu. Droši vien vilki nemēdz atriebties.

Abi sēdēja blakus un vēroja, kā virs brūnganā ūdens šaudās knišļi. Toraks pamanīja foreles apveidu un ar ska­tienu pavadīja to dziļumā.

Zēns vienmēr bija zinājis, ka starp viņiem ir atšķirības, taču izskatījās, ka Vilks to neaptver. Tāpēc dažreiz Vilks bija vīlies, it sevišķi tad, kad Toraks neuzvedās kā īsts vilks. Domādams par to, Toraks kļuva skumīgs un jutās mazliet neveikli.

Paskatījies apkārt, viņš ieraudzīja, ka Vilks ir aizgājis un debesis aptumšojuši mākoņi. Upes pretējā krastā kāds stāvēja meldros un uz viņu skatījās.

Tas bija Beils.

No viņa kamzoļa bez skaņas tecēja ūdens. Pilošajos matos jūraszāļu kumšķi. Viņa seja bija zaļgani bāla, it kā atrastos zem ūdens, un acis tumšas kā brūces. Niknas. Apsūdzošas.

Toraks centās uzsaukt. Tas neizdevās. Mēle bija pieli­pusi pie aukslējām.

Beils pacēla roku, no kuras pilēja ūdens, un norādīja uz Toraku. Viņš kustināja lūpas. Pār tām nenāca ne skaņa, taču jēga bija skaidra. Tu esi vainīgs.

- Torak!

Rēgs pagaisa. Toraks apcirtās.

- Cik ilgi var tevi saukt? Rena, stāvēdama viņam aiz muguras, jautāja dusmīgā balsī.

Beils bija pazudis. Upes pretējā pusē vējā čabēja meldri.

- Kas noticis? Rena gribēja zināt.

- N… nekas, viņš izstomīja.

- Nekas ? Tu esi pelnu pelēks.

Toraks papurināja galvu. Viņš nespēja sevi piespiest to izstāstīt Rēnai.

Meitene aizvainota mazliet paraustīja plecus.

- Labi. Es tev pietaupīju plāceni. Viņa pasniedza Torakam gardumu, kas bija ievīstīts zirgskābenes lapā, lai ilgāk turētos silts. Vari to apēst pa ceļam.

Rena no smailītes vēroja, kā Vilks skraida starp kokiem: laiku pa laikam viņš pacēla purnu, lai uztvertu smaržas, bet citreiz ošņāja krūmus.

Pārāk bieži viņš atrada vietas, kur Ozolu burvis bija ieturējies vai atvilcis elpu. Izskatījās, ka Tiazi nesteidzas sasniegt Dziļo mežu, un šāda uzvedība Renu uztrauca, taču ceļabiedriem viņa neko neteica. Finkedīns bija norū­pējies, bet Toraks…

Meitene vēlējās, kaut puisis būtu pagriezies un ar viņu aprunājies. Toraks sēdēja priekšā taisns un nelokāms un pētīja, vai krastā nepamanīs kādas liecības par Tiazi.

Rena dusmīgi iegremdēja ūdenī airi. Toraku neintere­sēja nekas cits, kā vien atrast Ozolu burvi. Viņam nerū­pēja pat tas, ka briesmās ir Finkedīns.

Beidzot viņi sasniedza krāces un izkāpa krastā, lai aiz­nestu tām garām laivas. Vilks jau mērķtiecīgi rikšoja uz priekšu gar Melnupes krastu.

- Cik tālu līdz Dziļajam mežam? Toraks jautāja, kad viņi bija nolikuši zemē otro smailīti.

- Dienas brauciens, Finkedīns atbildēja. Bet varbūt arī vairāk.

Toraks sakoda zobus.

- Ja šis to sasniegs, mēs šo nekad neatradīsim.

- Droši vien mēs viņu panāksim, Finkedīns teica. Tiazi vilcinās.

- Es gribētu zināt kāpēc, Rena sacīja. Varbūt tās ir lamatas. Un, pat ja nav, viņš drīz vien uzzinās, ka mēs dzenamies pakaļ.

Finkedīns pamāja ar galvu, taču neatbildēja. Visu dienu viņš bija tāls un nerunīgs un ik pa brīdim samiedza acis, it kā Melnupe atdzīvinātu sāpīgas atmiņas.

Rēnai nepatika arī upe. Viņa nepazina to, jo Finkedīns nekad nebija vedis Kraukļus apmesties Melnupes krastos, un meitene prātoja, ka nosaukums izvēlēts trāpīgi. To noēnoja drūmi koki, un ūdens bija tik tumšs, ka nevarēja redzēt upes dibenu. Kad viņa pārliecās pār laivas malu, nāsīs iesitās trūdošu lapu smaka.

Kad smailītes atkal bija ūdenī, viņa uzstāja, ka sēdēs priekšā. Rēnai bija apnicis skatīties Torakam mugurā un prātot, par ko viņš domā. Bez šaubām, par to, kā atrast Tiazi. Bet ko gan viņš darītu, Rena brīnījās, ja tas izdo­tos? Ģinšu likums aizliedz cilvēku nogalināt bez brīdi­nājuma, tātad Torakam nāktos Ozolu burvi izaicināt uz cīņu. No šīs domas viņa satrūkās. Toraks bija spēcīgs un diezgan labi prata cīnīties, taču viņam vēl nemaz nebija piecpadsmit vasaru. Kā gan viņš tiktu galā ar stiprāko vīru Mežā?

- Rena? viņš uzrunāja meiteni, likdams tai salēk­ties.

Viņa pagriezās.

- Ja kāds guļ, tu vari pateikt, vai viņš sapņo? Es do­māju paskatoties uz viņu.

Rena vēroja Toraku. Lūpas bija sakniebtas, un viņš vairījās no draudzenes pētošā skatiena.

- Ja tu sapņo, tev zem plakstiem kustas acis, viņa teica. Tā saka Seiuna.

Puisis palocīja galvu.

- Ja redzēsi mani sapņojam, vai pamodināsi?

- Kāpēc? Torak, ko tu nosapņoji?

Viņš papurināja galvu. Toraks bija kā vilks: ja negribēja kaut ko darīt, piespiest viņu nebija iespējams.

Rena tomēr mēģināja.

- Ko tu redzēji? Kāpēc tu man nevari pastāstīt?

Toraks atvēra muti, un uz mirkli viņai šķita, ka pui­sis sāks runāt. Tad Torakam iepletās acis, un, sagrābis Renu aiz kapuces, viņš meiteni norāva garšļaukus ar tādu sparu, ka viņa pret laivas malu apdauzīja deniņus.

- Ak! viņa iebļāvās. Ko tu…

- Finkedīn, gulsties! Toraks tajā pašā laikā iekliedzās.

Kamēr Rena centās izslieties, kaut kas nošņāca viņai

virs galvas. Viņa redzēja, kā Finkedīns izvelk nazi un cērt; viņa redzēja, kā Vilks iesmilkstas un palecas gaisā, it kā šim būtu iedzēlis sirsenis. Viņa redzēja, kā pārtrūkst un, nevienam nenodarīdama ļaunumu, ūdenī iekrīt aukla tik tieva kā tīmekļa pavediens.

Iestājās saspringts klusums. Rena pieslējās sēdus un berzēja deniņus. Toraks iestūrēja laivu upes vidū un no­ķēra auklas galu.

- Tā bija nospriegota kā loka stiegra, viņš teica.

Neko vairāk Torakam nenācās sacīt. Smailītes bija trau-

kušās pret izturīgu cīpslu auklu, kas stiepās starp kokiem upes pretējos krastos. Galvas augstumā.

Rena aptaustīja sev kaklu. Ja Toraks viņu nebūtu no­gāzis, aukla būtu viņai pārgriezusi rīkli.

- Šis zina, ka šim tiek sekots, Finkedīns sacīja, pieīries blakus.

- Bet varbūt viņš nezina, ka tas ir Toraks, Rena bilda.

- Kāpēc tu tā saki? puisis gribēja zināt.

- Ja zinātu, viņa teica, vai viņš vēlētos tevi noga­lināt? Viņam vajadzīgs tavs spēks.

- Varbūt, bet varbūt arī ne, sacīja Finkedīns. Tiazi ir augstprātīgs. Vairāk par visu viņš uzticas savam spē­kam. Un viņam pieder uguns opāls. Varbūt Tiazi uzskata, ka viņam nav vajadzīgs garagājēja spēks. Un, ja tā ir, Kraukļu vadonis piebilda, tad viņam vienalga, ko noga­lināt.