Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

TRĪSPADSMITĀ NODALA

Kad nakts kļuva tumšāka, parādījās citi Dziļā meža iemītnieki.

No īves dobumiem izspurdza sikspārņi. Toraka zara galā apmetās pelēka pūce un šūpodamās aplūkoja puisi ar mēnesgaismas pilnām acīm. Toraks skatījās pretim, līdz tā aizlidoja.

Nakts bija brāzmaina, un koki palika nomodā.

Tāpat kā Toraks.

Kāds radījums vai neradījums bija uzklupis Rēnas mantām? Vai tas bija Beila atriebīgais gars vai arī kaut kas cits? Mednieks ar pelnu pelēkiem matiem, kuram iekšā deg liesma. Seiunas pravietojums varēja nozīmēt visu ko.

Nospriegodams virvi, ar kuru bija piesaitējies pie koka, Toraks pagriezās, lai paskatītos, vai Rena viņpus stumbra ir nomodā. Viņa bija saritinājusies kā vāvere un tūlīt pat aizmigusi.

Toraks nespēja nosēdēt mierā. Kaut kur šajās noslēpu­mainajās ielejās slēpās Tiazi, un viņa pēdas sāka izgaist. Drīz tās vairs nespēs uziet pat Vilks.

Lejā iebrakšķējās zari: tiem cauri lauzās kaut kas liels. Toraks neko nevarēja saskatīt, taču, kad radījums pienāca tuvāk, viņš izdzirdēja čāpstināšanu un īgnu elsošanu. Kā staigājošs akmensbluķis lejā pārvietojās tumšs apveids. Puisis ievēroja varenus, sakumpušus plecus un milzīgu galvu ar īsiem ragu pusmēnešiem.

Bizons.

Viņš nolūkojās, kā dzīvnieks atspiežas pret īves stum­bru un labpatikā pakasās tā, ka nodreb viss koks. Pēc tam, apmierināts noelsies, tas vieglā gaitā devās projām.

Neilgi pēc tam Toraks izdzirdēja zirgu astu pazīstamo švīkstoņu. Kad bars bija zem īves, viņš pamanīja grīļīgu kumeļu, kas, palīdis mātei zem vēdera, sūca pupu; jauna ķēve bikstīja ar purnu krēpēs vecākai, kuras rētām klātais stāvs liecināja par to, ka tā pārdzīvojusi daudz medību. Toraks juta, ka viņu pārņem godbijība. Atšķirībā no pelēkbrūnajiem Skrajā meža zirgiem šie bija melni kā nakts bez mēness.

Rena miegā iemurminājās, un bara vadone pameta uz augšu galvu. Svētais ganāmpulks izgaisa tumsā kā sap­nis.

Kad zirgi bija projām, Mežs šķita vientulīgs. Toraks vēlējās, kaut atgrieztos Vilks un kraukļi.

Vējš pieņēmās spēkā, un koki čīkstēja un vaidēja. Viņš prātoja, ko tie saka. Ja Toraks saprastu koku valodu, tie viņam pastāstītu, kur atrast Tiazi.

Doma iekrita viņa prātā kā olis mežezerā. "Kļūsti par vienu no tiem. Pārmiesojies."

Toraks prātoja, vai drīkst to darīt. Koki ir visnoslē­pumainākās būtnes. Tie vajadzīgi ugunij un dod visam dzīvību, tomēr paši pārtiek vienīgi no saules gaismas. Tie vienīgie no visām radībām zaudēto locekļu vietā spēj ataudzēt jaunus. Daži nekad neguļ, bet citi visbargākajās ziemās snauž kaili. Tie ir liecinieki mednieku un medī­juma nemierīgajai dzīvei, taču savas domas vienmēr tur pie sevis.

Toraks atrāva vaļā ārstniecības līdzekļu maisiņu un sameklēja gabalu melnās saknes, kuru slēpa pat no Rēnas. To viņam bija iedevusi Seiuna. "Visādam gadījumam," burve bija teikusi.

Viņš ātri to sakošļāja. Mutē ieplūda sīvums. Sakne bija iedarbīga. Pirms Toraks paspēja to norīt, vēderā iedūra asas sāpes. Viņu pārņēma krampju viļņi, un viņš saliecās uz pusēm tā, ka virve iegriezās saules pinumā. Toraks nobijās. Vajadzēja taču pamodināt Renu. Bet jēlāda turēja ciet. Viņš nevarēja Renu aizsniegt.

Krampji atkārtojās; tie bija kā nežēlīgs paisums, kas iesūca Toraka dvēseles. Puisis atvēra muti, lai uzsauktu Rēnai…

…un viņa balss bija mizas čīkstēšana un lapotnes šal­koņa. Viņa zaru pirksti pazina mēnesgaismas vēsumu un vēja kaucošos glāstus, lapseņu skrubināšanos un guļošā zēna un meitenes svaru. Dziļi zemē viņa saknes pazina kurmjus, kas raka alas, un maigos, aklos tārpus, un viss bija labi, jo viņš bija koks, kas līksmoja par mežonīgo nakti.

Tā Toraka gara daļa, kas plūda kopā ar koka sulu, lū­dza pateikt, kur atrast Tiazi. īve nopūtās un pacēla viņu naktī.

Bezpalīdzīgs kā vēja brāzmas nesta dzirkstele Toraks kopā ar šalcošu balsu jūru tika nests cauri Mežam no īves uz akmeņozolu, no dīgsta uz atvasi, uz varenu ozolu un tālāk, nekā var aizauļot vilks vai aizlidot krauklis. Viņu sagrāba bailes. "Pārāk tālu," viņš nodomāja. "Tu nekad netiksi atpakaļ!"

Kad Toraks beidzot apstājās, viņa pirksti pazina ledai­nos vējus, kas nāca no Augstajiem kalniem. Viņš bija nonācis kādas citas īves zeltainajā sulā, taču šī bija neie­domājami veca tik veca kā pats Mežs. Viņa zari aizskāra zvaigznes, bet saknes ietiecās akmenī un nelaida dēmonus laukā no Citpasaules. Viņa locekļi deva patvērumu pūcei un caunai, vāverei un sikspārnim. Radībām, kas kavējās viņa vainagā, viņš bija pasaule, taču Lielajai īvei šo būtņu mūžs bija tik īss kā lapas notrīsēšana vējā, un tā turpināja dzīvot ilgi pēc tam, kad tās bija aizgājušas.

Nonācis paplašinātas apziņas stāvoklī, Toraks juta, kā viņa mizu dursta tokorotu nagi. Viņš dzirdēja, kā dēmoni brēc pēc ugunīgā akmens, kas atradās tik tuvu, ka to gandrīz varēja aizsniegt. Liesmas kaltēja viņa zarus. Viņš juta, kā, skaitīdams buramvārdus, riņķo Ozolu burvis.

Ozolu burvis pacēla rokas pret debesīm. "Es esmu pa­tiesība un Ceļš. Es esmu Uguns saimnieks. Es esmu Meža valdnieks!"

Vējš pieņēmās spēkā, un Lielās īves balss kļuva ska­ļāka. Toraks slīka balsu jūrā visu Meža koku saucieni pieņēmās spēkā un kļuva par iznīcinošiem auriem, kas plēsa Toraku uz pusēm…

Torak! Rena čukstēja. Torak! Mosties!

Viņš pagrieza galvu, un Rena saprata, ka Toraks viņu nepazīst. Viņa acis bija tukšas un neko neredzošas bez dvēselēm.

Bez dvēselēm. Viņš bija pārmiesojies.

Rena bija pamodusies, kad Toraks atbrīvojās no virves, un tagad, nometies ceļos uz sava zara, līgojās un kaut ko murmināja. Meitene baiļojās, ka viņš iekāps tukšumā un lauzīs sprandu.

Viņa aizrāpās uz stumbra pretējo pusi. Toraks bija ne­sasniedzams. Rena palika uz vietas, jo baidījās viņu izbie­dēt.

Beidzot viņš ierunājās dobjā un svešādā balsī:

Es esmu Lielā īve, Toraks teica vēja brāzmām. Es esmu vecāks par Mežu. Mans pirmsākums meklējams starp Pirmā Koka saknēm. Kad zemē iesūcās Lielā auk­stuma pēdējais sniegs, es biju dīgsts; kad atnāca Vilnis, es biju jauns kociņš. Es nekad neesmu gulējis. Taču es zinu, kas ir naids…

Rena nezināja, ko uzsākt. Viņas burvestības nebija tik stipras, lai atsauktu īstenībā Toraka dvēseles. Skaitīdama lūgsnu ģints aizbildnim, viņa izstiepa roku.

Toraks uz zara piecēlās un sāka staigāt.

Puisis pamodās no sāpēm: auss ļipiņu raustīja krauk-

lis.

Viņš bija apdullis. Sejā pūta vējš, galvā sarunājās koki.

- Torak! no tālienes atplūda Rēnas balss. Torak, paskaties uz mani! Skaties tikai uz mani! Nekusties!

Torakam uz pleca nolaidās krauklis, un viņš sagrīļo­jās. Apakšā sazvāļojās zeme. Tā nebija zeme. Zars. Viņš stāvēja zara galā un ar rokām tvēra tukšu gaisu.

- Skaties uz mani! Rena pavēlēja.

Viņa bija sarāvusies pie koka stumbra, ar vienu roku sagrābusi virvi, kas to aptvēra, bet otru izstiepusi pret Toraku.

- Neskaties lejup!

Viņš paskatījās. Reibums. Tālu lejā pie īves saknēm, kas bija izlocījušās kā čūskas, kaut kas bija sakņupis. Viņš redzēja pelnu pelēkus matus un uz augšu pavērstu seju. Toraks sagrīļojās.

Rēnas balss atsauca viņu īstenībā. Torak! Nāc… pie… manis… Meitenes tumšās acis viņu vilka tuvāk. Viņš nometās uz ceļiem un rāpoja pie Rēnas.

- Tu neko neatceries? Rena jautāja.

Toraks purināja galvu. Viņš izskatījās drebelīgs un sli­mīgs sliktākā stāvoklī Rena viņu nekad nebija redzējusi. Viņa bija krietni papūlējusies, lai dabūtu puisi lejā no koka.

- Ne to, kā atsaitēji virvi, ne to, kā uzrāpies uz zara? Nekā?

- Nekā, viņš nomurmināja.

Beidzot Rēnai izdevās atvērt dzeramtrauku.

- Lūk! Tu jutīsies labāk.

Toraks neatbildēja. Viņš sēdēja, atspiedies pret īvi, un skatījās tās lapotnē.

Vējš bija mitējies, un tuvojās ausma. Zemākajos koka zaros bija apmeties Rips ar Reku, kas miegā atbrīvojās no pārpilnā vēdera satura, jo Rena kā pateicību tiem bija pie­šķīrusi zirga gaļu. Meitene šaubījās, vai Toraks tos vispār ir pamanījis. Puiša acīs vīdēja dīvaina mirgojoša gaisma, un, kad Rena piegāja tuvāk, viņa pamanīja, ka tās vairs nav tīri gaišpelēkas. Kaut kur dzīlēs bija manāmi sīki, zaļgani lāsumiņi.

- Es viņu redzēju, Toraks teica. Es redzēju Tiazi.

Viņš ir netālu no Kalniem. Skaita buramvārdus. Viņš

> »

domā, ka spēj valdīt pār Mežu.

Toraks nometās rāpus un izvēmās.

Kad tas bija galā, viņš atkal atspiedās pret koku.

- Man šķita, ka nekad vairs netikšu atpakaļ, puisis teica.

- Ko tu ar to vēlies sacīt?

Viņš aizvēra acis.

- Kad tu iemiesojies krauklī vai lācī, vai alnī -, tu paliec šajā radījumā. Taču koki tie nedzīvo atsevišķi. Tiem domāšana, runāšana un pārmiesošanās ir viens un tas pats. No koka uz koku, no oša uz akmeņozolu un diž­skābardi viss viens. Ātrāk un tālāk, nekā tu spēj iedo­māties. Viņš saspieda deniņus. Tik daudz balsul

Rena spēja vienīgi bezpalīdzīgi nolūkoties. Visvairāk viņa uztraucās par to, ka šoreiz, kad Toraks pārmiesojās, no vietas bija izkustējies viņa ķermenis. Nekad agrāk tā nebija gadījies.

Viņa zināja, ka dažreiz, ja miegā noklīst paša dvēsele, cilvēki mēdz kļūt mēnessērdzīgi. Ķermenis klejo un meklē pazudušo dvēseli, taču parasti abi kopā atgriežas, pirms pametuši mītni. Taču viņai nebija ne jausmas, kas bija atgadījies ar Toraku.

- Kāpēc tu to darīji? Kāpēc tagad vajadzēja pārmiesoties?

Puisis atvēra acis.

- Lai atrastu Tiazi. Viņš brīdi vilcinājās. Es viņu redzēju, Rena. Dažreiz tā ir gaiša matu kodaļa, kas nozib man gar acīm. Citreiz viņš stāv man blakus. Caurcaurēm slapjš. Un viņš vaino mani.

Meitenes augumu pārņēma aukstums. No Toraka sejas bija noprotams, ka viņš runā par Beilu.

Meitene atcerējās bēru ritus, kad Toraks stāvēja krastā un sauca pret debesīm Beila vārdu. It kā būtu gribējis, lai gars viņu vajā.

- Kā gan viņš var vainot tevi? Rena jautāja.

Puisis ar pakausi iebelza pa īvi pietiekami spēcīgi,

lai būtu sāpīgi.

- Mēs saķildojāmies. Es toreiz aizbraucu.

Ak, Torak!

- Par ko… par ko jūs ķīvējāties?

Viņš vairījās no Rēnas skatiena.

- Beils gribēja lūgt, lai tu paliec kopā ar viņu.

Meitene juta, kā viņai svilst seja.

- Viņš negribēja strīdēties, Toraks turpināja. Tas biju es. Es. Es viņu atstāju vienu sardzē. Tāpēc viņš tika nogalināts.

Viņiem apkārt modās putni. Rena vēroja, kā uz lek­najiem un vijīgajiem ērgļpaparžu dzinumiem mirdz rasa. Starp vizbulītēm dūca kamene.

"Visas šīs ciešanas," viņa nodomāja. "Beils pagalam. Viņa ģints sēro. Finkedīns ievainots. Toraks mokās vainas apziņā. Un viss Tiazi dēļ." Līdz šim viņa nebija sapratusi, ka dvēseļēdāju ļaunums izplatās kā plaisas uz aizsaluša ezera ledus.

- Torak, meitene beidzot teica, tā nav tava vaina. Slepkava ir Tiazi. Nevis tu.

Torakam uz ceļgala nolaidās bite, un viņš vēroja, kā tā nesteidzīgi rāpo.

- Kāpēc tad viņš man spokojas? Man jāizdara tas, ko esmu zvērējis, Rena. Citādi viņš paliks kopā ar mani uz mūžiem.

Meitene apdomājās.

- Varbūt tev ir taisnība. Taču arī es palikšu kopā ar tevi. Un Vilks. Un Rips ar Reku. Viņa brīdi klusēja un tad turpināja: Tikai no šā brīža vairs nesaki, ka man jāatgriežas pie ģints.

Toraks savieba lūpas. Pēc tam nosprauslājās. Paņēmis biti plaukstā, viņš to uzlika uz dadža lapas.

Klāt bija rītausma, un jaunieši sēdēja plecu pie pleca un vēroja, kā saule sāk apspīdēt Meža kokus.

Pēc brīža Toraks jautāja:

- Ja viņš būtu tevi lūdzis palikt kopā ar viņu, vai tu būtu atbildējusi "jā"?

Rena uz viņu palūkojās.

- Kā tu drīksti tā jautāt? viņa aizkaitināta vaicāja.

Puisis bija apmulsis.

- Piedod, es… Vai tas nozīmē "nē"?

Rena atvēra muti, lai atbildētu, taču tieši tobrīd atgrie­zās Vilks, kuram purns bija notriepts ar asinīm. Veltījis abiem sveicienu, kas smirdēja pēc maitas, viņš nolaizīja Torakam zodu, un abi apmainījās ar vienu no daudzno­zīmīgajiem skatieniem.

Rena apjautājās, ko teicis Vilks.

- Spožais zvērs, Toraks atbildēja. Un neesmu pārliecināts kaut kas sašķobījies. Domas? Prāts? Sašķo­bījies prāts?

- Plānprātīgs! abi kopā iesaucās.

Viņiem nebija laika prātot, ko tas nozīmē.

Vilks dīvaini un satraukti iesmilkstējās un pazuda paaugā. Toraks sagrāba Rēnas roku un vilka meiteni sev pakaļ. Starp kokiem parādījās pieci klusi mednieki. Pa to laiku, kas Rēnai bija vajadzīgs, lai izvilktu nazi, abi bija ielenkti. Mednieki bija tērpušies vienkāršās briežādās, un tiem nebija ieroču. Nezināmu iemeslu dēļ tie viņiem nebija vajadzīgi. Rena pamanīja, ka tiem nav arī galvas apsēju. Kurā pusē viņi karoja?

- Jūs nāksiet mums līdzi, sacīja klusa balss, kas bija radusi pie pakļaušanās. Jūsu meklējumi ir galā.