Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

divpadsmitā nodala

-Kas tas bija? Toraks noelsās.

- Kas bija? Rena nesaprata.

Toraka prombūtne meiteni bija ne pa jokam satrau­kuši, taču viņa visiem spēkiem centās to neizrādīt.

- Kāds mani turēja aiz rokas. Es domāju, ka tā esi

tu.

- Nē, tā nebiju es.

Viņš sagrāba Rēnas plaukstu.

- Tava roka ir auksta, bet tā otra bija karsta.

- Protams, auksta, jo es esmu slapja! Kur tu biji? Sumbru nometnē bija dzirdama bļaustīšanās un sāpju

kliedzieni.

- Pastāstīšu vēlāk, Toraks sacīja. Jātiek pāri, kamēr tas ir iespējams.

Rena bija tā nosalusi, ka ūdens Melnupē šķita gandrīz vai silts. Uz muguras piesietā piemirkusi mantība vilka dibenā, un straume bija spēcīga. Kad Rena bija tikusi līdz upes vidum, tā parāva viņu zem ūdens. Sprauslādama un

spļaudama lapas, viņa iznira virspusē. Toraks un Vilks peldēja pa priekšu un to nemanīja.

Dienvidu krastā gaidīja nepievilcīgs vītolu jūklis, un, tam tuvojoties, Rēnai sašļuka dūša. Viņa iztēlojās med­niekus ar lapu tetovējumiem uz sejas, tie nomērķē pret viņu bultas. Rena nodomāja: "Laukā no katliņa un tieši uz iesma."

Ja arī abi pārējie bija nobijušies, tad to neizrādīja. Vilks izrāpās krastā, sparīgi noskurinājās un sāka meklēt Tiazi pēdas. Toraks klusi brida uz vītolu pusi. Skatīdamās, kā viņš pēta biežņu, Rena notrīsēja. Maskēšanās Toraku bija padarījusi par Dziļā meža iemītnieku: tumsnējs svešinieks ar aukstām, sudrabotām acīm.

Toraks uzmeta viņai skatienu, pamāja ar galvu nāc droši! un izkāpa krastā. Kad Rena centās atbrīvot kāju no ūdenszāļu vīkšķa, zēns paliecās uz upes pusi un izvilka meiteni no ūdens.

Šeit neviena nav, viņš teica. Laikam visi ir tajā pusē un uzbrūk nometnei.

Viņi uz ātru roku noslaucījās ar zāli un, lai būtu sil­tāk, sabāza to zābakos un aiz kamzoļiem. Toraks sagrieza kosas un noberza no abu pieres apsējiem zaļo krāsu, bet Rena pa to laiku aprūpēja savu nabaga izmirkušo loku.

Vilks atrada pēdas un devās prom no upes uz dienvi­diem, kur purvainā mežā brūnganās lāmās auga alkšņi. Rena domāja par slazdiem, lāstamietiem un neredzamiem medniekiem un noskaitīja lūgsnu ģints aizbildnim.

Tā bija netīkama zeme. Viņiem nācās lēkāt no viena alkšņu pudura uz citu un žonglēt uz kritušu koku stum­briem, kas bija klāti ar slapjām sūnām. Ūdens mudžēja no kurkuļiem. Rena, kas tajā ievēlās, izrāpās laukā, klāta ar gļotām.

Meitene centās sevi pārliecināt par to, ka šis mežs ir gluži līdzīgs tam, kurā viņa bija uzaugusi. Viņa redzēja egli, kuras saplaisājušajā stumbrā dzeņi bija nostiprinājuši čiekurus, lai varētu no tiem izlobīt sēklas. Skrajā meža dzeņi darīja tieši tāpat. Blakus āpša alai viņa pamanīja lapu kaudzi: āpši pēc ziemas bija tīrījuši mitekli un izvilkuši laukā veco guļvietu. "Viss pazīstams," viņa sev teica.

Taču nekas no tā nesanāca. Koki čukstēja, ka viņa šeit neiederas. Dzeņi te bija melni.

Toraks bija kaut ko atradis.

Zem oša zeme bija sakasīta un izveidota dubļaina vār­tīšanās vieta. Tās platums bija pieci soļi, un tā bija krietni lielāka nekā tās, kuras sev gatavoja sumbri. Vilks kaismīgi ošņājās. Toraks pagrūda nost viņa purnu, lai izpētītu mil­zīga, apaļa naga nospiedumu.

- Vai tas būtu kāds neparasti milzīgs sumbrs? puisis brīnījās.

Rena palocīja galvu.

- Finkedīns teica, ka šeit var sastapt radījumus, kas izdzīvojuši pēc Lielā aukstuma. Man šķiet, tos sauc par bizoniem.

Puisis sarauca pieri.

- Tātad tie ir medījums?

- Laikam gan. Taču reizēm tie uzbrūk.

Tālumā ūjināja pūce.

Rēnai aizrāvās elpa. Viņai acu priekšā uzpeldēja Ūpju burves koka maska.

Toraks domāja par to pašu.

- Vai varētu būt, ka šie sadarbojas? viņš klusā balsī jautāja. Tiazi un Eostra?

Rena par to brīdi domāja.

- Diez vai. Ozolu burvis ir savtīgs. Viņš gribēs uguns opālu paturēt sev. Starp citu, Seiuna man teica viņa neesot pārliecināta, bet domājot, ka Eostra tagad atrodo­ties Kalnos.

- Tomēr viņas ūpis ir Dziļajā mežā, Toraks sacīja.

Rena klusēja. Meitene nolūkojās, kā puisis pieceļas un

skatās apkārt. Toraka izskats liecināja par to, ka Eostras klātbūtne Dziļajā mežā viņu neapturēs. Viņam vajadzēja atrast Tiazi.

- Torak, kas notika Sumbru nometnē? Rena jautāja. Ko tu tur darīji?

Viņš īsos vārdos izstāstīja, kā tika sarīdījis ģintis. Tas bija gudri darīts, taču Toraka cietsirdība Renu pārsteidza.

- Bet… varbūt tur tika nogalināti cilvēki, viņa teica.

- Tas, vienalga, būtu noticis.

- Iespējams. Bet varbūt Meža Zirgi vienīgi devās izlū­kos tu to nevari zināt.

- Es tevi brīdināju. Es teicu, ka darīšu visu, lai noķertu Tiazi.

- Izraisīt kauju? Sūtīt nāvē cilvēkus?

Vilks domīgs skatījās te uz vienu, te uz otru.

Toraks neņēma viņu vērā.

- Pagājušajā pavasarī, Toraks sacīja, visi medīja mani. Šoreiz es esmu mednieks. Es zvērēju, Rena. Ak jā. Es esmu cietsirdīgs. Un, ja tu to nespēj pārdzīvot, nenāc man līdzi!

Viņi klusēdami turpināja ceļu. Rena bija nolēmusi, ka pirmā sarunu neuzsāks.

Nepārtraukti nācās iet pret kalnu, un tumšās egles deva vietu dižskābaržiem. Viņi brida pa nātrēm, kas sniedzās līdz jostasvietai, un rāpās pāri satrunējušiem stumbriem, kas bija klāti ar mušmirēm. Rena ievēroja, ka koki bija raženāki nekā Skrajajā mežā, tāpēc tajos grūtāk uzrāpties; skudras netaisīja pūžņus stumbru dienvidu pusē, bet gan tiem visapkārt, tāpēc bija vieglāk apmaldīties.

No cilvēkiem ne vēsts.

Un tomēr…

Viņai aiz muguras sašūpojās zars, it kā kāds tur cens­tos paslēpties.

Rena uzlika roku uz naža spala.

Zars vairs nekustējās. "Ja tie būtu Meža Zirgi," viņa nodomāja, "mēs to tagad jau zinātu."

Toraks bija aizgājis uz priekšu un nometies ceļos, lai aprunātos ar Vilku. Rena viņus panāca.

- Es kaut ko redzēju, viņa aizelsusies teica.

- Un Vilks kaut ko saoda, Toraks sacīja. Viņš saka: tas ožot pēc spožā zvēra.

- Tas nozīmē uguni?

- Tas nozīmē arī pelnus. Tas, kas saņēma manu roku… šķita karsts.

Viņu skatieni sastapās.

- Lai kas tas bija, Toraks teica, tas sekojis mums pāri upei.

Kad sāka satumst, viņi nolēma zem īves ierīkot apmetni. Abi bija sasnieguši ieleju, kur bebri aizdambējuši strautu un izveidojuši šauru ezeriņu. Tā vidū Rena redzēja

bebru mitekli: pamatīgu kaudzi zaru, no kuriem daži vie­tām bija dzelteni, tur bebri bija nograuzuši mizu. Viņa prātoja, ka mītne joprojām ir apdzīvota, jo ūdensmalā bija saglabājušies daži vītoli. Finkedīns bija stāstījis, ka pirms došanās projām bebriem patīk apēst visus vītolus.

Domāt par Finkedīnu bija sāpīgi. Rena centās iztē­loties, ka viņš laimīgi nokļuvis atpakaļ pie Kraukļiem, kas šajā gadalaikā nodarbojās ar lašu zveju, jo zivīm bija nārsts, taču prātā nāca, kā audžutēvs ar pelēku seju sakņupis sēž smailītē. Varbūt slimības tārpi jau tikuši līdz viņa kaulu smadzenēm. Un Rēnas, kas tos varētu padzīt, nebija tuvumā.

Toraks kopā ar Vilku bija aizgājis izlūkot apkārtni, tāpēc, lai izmestu no prāta Finkedīnu, Rena atstāja savu mantību zem īves zariem un devās meklēt pārtiku. Vis­maz augi šeit bija pazīstami. Viņa salasīja riekšām sulīgu akmeņlauzīšu un sūru skābeņu un, tā kā viņi nedrīkstēja kurināt ugunskuru, izraka vārpatu un retēju sakneņus, kurus varēja ēst svaigā veidā.

Plivinādami spārnus un badīgi ķērkdami, no debesīm parādījās Rips un Reka, un Rena pasvieda kraukļiem pāris sakneņu. Pa ziemu meitene tos bija iemācījusi ierasties uz viņas saucienu, taču tie joprojām nemetās viņai uz pleciem kā Torakam.

Juzdamās mazliet labāk, viņa devās piepildīt dzeramtraukus. Ezeriņa virsmu klāja dzelteni putekšņi, un tam pāri liecās koki, kas lūkojās ūdenī uz savām pašu dvēse­lēm [2] . Rena dziļi iegremdēja traukus, lai tās neiesmeltu. Agrāk viņa nekam tādam nebija pievērsusi uzmanību, taču šeit…

Kamēr pildījās dzeramtrauki, Rena vēroja, kā norimst vilnīši, un vēlējās, kaut atgrieztos Toraks un atkal būtu viņš pats lai viņš spēlētu vilkšanos ar Vilku un lai ķir­cinātu Renu par vasarraibumu mutes kaktiņā. Meitenei pirmo reizi iešāvās prātā, ka viņas vectēvs no mātes puses bija no Ozolu ģints, un tas nozīmēja, ka viņi bija asins­radinieki ar Tiazi. Rena vēlējās, kaut nebūtu to atcerē­jusies.

Dzeramtrauki bija pilni. Celdama tos laukā no ūdens, viņa redzēja savas pašas dvēseles atspulgu: svešāda Sum­bru meičas seja, kas notriepta ar māliem.

Tai blakus parādījās kāds apveids.

Vienā murgainā acumirklī Rena pamanīja sažņaugtas dūres un garu, gaišu matu ērkuli.

Viņa iekliegdamās apcirtās.

Nekā. Vienīgi vītoli, kas ļoti tuvu šūpojās vējā.

Rena izvilka nazi.

Nokrakšķēja zars. Pret mizu skrapstēja nagi. Viņa iedomājās, ka veikli kā zirnekļi lejā no kokiem steidzas tokoroti. Meitene pameta ūdenstraukus un skrēja atpakaļ uz apmetni.

Toraks vēl nebija atgriezies, taču īves augstākajos za­ros, bažīgi ķērkdami, tupēja kraukļi. Kāds bija neganti uzbrucis viņas mantām. Bultu maks saplēsts, sūnas, kuras viņa tajā bija sabāzusi, izmētātas pa zemi, turklāt vai­rākums bultu bija salauztas. Par laimi, loku Rena bija pakārusi īves zarā un ļaundaris to nebija pamanījis, taču guļammaiss bija iemīdīts putekļos, posa maciņš saraustīts gabalos un šķiltavas sadauzītas pret akmeni. Ļaunprātība un niknums pulsēja gaisā kā sērga. Un visam pāri klājās svaigi, pelēki pelni.

Izvilkusi cirvi, Rena ar muguru atspiedās pret īvi.

- Es no tevis nebaidos! viņa uzsauca ēnām.

Balss bija spalga un skanēja nepārliecinoši.

Pēc neilga brīža atgriezās Toraks ar Vilku. Vilks dus­mīgs metās ostīt Rēnas mantas. Torakam pavērās mute.

- Es kādu redzēju pie ezera, Rena viņam teica. Un pēc tam, lūk, šis.

- Ko tu redzēji?

- Tam bija gaiši mati. Un tas izskatījās nikns.

Puisis sarāvās.

- Vai tu zini, kas tas varētu būt? viņa jautāja.

- Nē, es… nē. Toraks sāka meklēt pēdas, taču bija jau gandrīz pavisam tumšs un viņš nenieka neatrada. Vai nu tas zina, kā slēpt pēdas, puisis teica, vai arī tas tās nemaz neatstāj.

- Ko tu ar to gribi sacīt? Torak, kas tas ir?

Puisis iekoda lūpā. Pēc tam viņš piecēlās.

- Lai kas tas būtu, uz zemes mēs negulēsim.

īvei nepatika, ka kāds tajā rāpjas. Tā viņus smacēja putekšņu mākoņos un centās izvairīties no tvērieniem, nomezdama mizu. Mēģinādami kāpējus nopurināt, divreiz noliecās zari. Kad beidzot izdevās iekārtoties žāklē, viņi bija saskrāpējušies un pārguruši.

- Ceļas vējš, Toraks teica. Labāk būtu piesaitēties pie stumbra.

Rena izkarināja žāvēties savu slapjo un smilšaino gu­ļammaisu un paskatījās lejup tumsā. Meitene redzēja tur mierīgi pastaigājamies Vilku.

Vina teica:

- Cerēsim, ka Vilks un kraukļi mūs brīdinās par bries­mām.

Sabozies un neapmierināts Vilks cilpoja ap īvi. Viņš nevarēja ciest, ka bezastaini rāpjas kokos. Kāpēc viņi tā darīja?

Normāli vilki nerāpjas kokos. Un parastiem vilkiem patīk tumsa, jo tas ir labākais laiks, kad skraidīt apkārt un spēlēties. Viņi nesaritinās un neguļ veselu mūžību.

Vilkam te nekas nepatika. Mežs šķita citāds. Koki bija pārāk modri, un visas smaržas bija sajaukušās kopā. Daži koki smaržoja pēc zemes, bet bezastaini, kas te dzīvoja, smaržoja pēc kokiem. Viņi bija dusmīgi un nobijušies, un, kaut gan katram baram bija gluži lieli medību lauki, viņi plēsās; Vilks nevarēja saprast kāpēc. Taču sliktākais, ka Slaikais Bezastainis un baramāsa bija nomainījuši virskažokus un pat smaržas, tā ka Vilks viņus tik tikko spēja pazīt.

Viņa miegu traucēja dēmonu skrāpēšanās un ūpju saucieni, un dažreiz, kad Vilks pamodās, viņš saoda sīvo smaku, kas nāca no bezastaina, kurš oda pēc Spožā zvēra. Šis bezastainis Vilkam darīja raizes, jo dīvainajam bezastainim bija sašķobījies prāts, tāpēc viņš nezināja, ko gribēja.

Kamēr Vilks tekāja īves pakājē, viņam nāsīs sitās plān­prātīgā bezastaina smaka, taču varēja just, ka šis pats ir gabalā. Varbūt arī šis bija uzlīdis kokā? Gadījumā, ja dīvai­nis sadomātu nākt atpakaļ, Vilks nolēma palikt tuvumā.

Augšā bija pa pusei pavērusies Spožā-baltā-acs, kas mie­gaina pieskatīja savus daudzos mazos kucēnus. Vilks piela­vījās zebiekstei, taču tā aizbēga. Viņš noķēra naktstauriņu, taču tas lika viņam nošķaudīties, un viņš to izspļāva. Bet bezastaini joprojām gulēja.

Pēkšņi Vilks saspicēja ausis. Tālāk ielejā ķērca kraukļi. Tie bija atraduši briežu bulli, kas neelpoja, un sauca Vilku uzplēst tam vēderu, lai šie varētu pamieloties.

Vilks prātoja, ko darīt. Viņam vajadzēja palikt sargāt bezastainus.

Taču viņš bija izsalcis.