Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

septiņpadsmitā nodala

Burvis izauga no pašām svētbirzs saknēm. Tas val­kāja garu zirgādas apmetni un draudīgu masku, kas bija izrotāta ar pinkainām zirgu astēm. Iekrāsotās acu vietas gailēja spilgti sarkanas, un ap mutes plaisu karājās melnas putna spalvas, kas pie katra elpas vilciena notrīsēja.

"Gara elpa," Rena reiz Torakam bija stāstījusi. "Maska ir gara seja. Kad tu uzliec masku, tad kļūsti par šo garu. Spalvas liecina par to, ka gars dzīvo."

Pēc maskas un apmetņa varēja spriest, ka tas ir Meža Zirgu burvis, taču uz krūtīm tam karājās ozolzīļu un āmuļu virtene, kas liecināja par piederību viņa īstajai ģin­tij, un pie šīm krellēm bija piesieta maza, smaga kulīte. Uguns opāls.

Toraks, aizlīdis aiz akmeņozola, neveikli izvilka nazi. Pret šādu spēku tas bija nederīgs. Viņš sadabūja loku un bultu makā taustījās pēc bultas. Sirds dauzījās tā, ka sāpēja krūtis. Puisis jutās kā pele, kas gatavojas uzbrukt sumbram.

Stāvēdams ugunskura priekšā, burvis sāka elsot, grie­zīgi izelpodams gaisu. Viņš piegāja tuvāk ugunskuram. Burvis tajā iekāpa Toraks caur karstuma virmu skatījās, kā tas ar basām kājām bradā kvēlojošās ogles. "Tas nav iespējams," viņš nodomāja.

Elsodams arvien straujāk, burvis no mieta pagrāba liemeni un izkāpa no ugunskura.

Torakam sareiba galva. Ja pat uguns tam nekait… Viņš nespēja. Viņš nevarēja to izdarīt.

Puisis nolūkojās, kā burvis paceļ nokritušu egli tik viegli, it kā tā būtu zariņš, un atbalsta to pret Dižozola stumbru. Egle bija izrobīta kā trepes. Burvis pa tām uzrā­pās un pakarināja liemeni pie zara. Nokāpis lejā, tas starp Ozola saknēm sameklēja maisu un izvilka no tā vanagu.

Toraku pārņēma nelabums. Vanags bija dzīvs. Kamēr burvis to aiz vienas kājas sēja pie mieta, tas neganti pli­vināja spārnus.

Burvis no jauna sāka griezīgi elsot. Un šoreiz, kad viņš pacēla mietu un apmetnis atklāja viņa apakšdelmus, Toraks ieraudzīja plaukstu ar trim pirkstiem un Ozolu ģints piederības tetovējumu. Āda bija klāta ar neglītām krevelēm. Toraks iedomājās, kā Beils, cīnīdamies par dzī­vību, skrāpē uzbrucēju. Viņa dvēseles kļuva nežēlīgas. Bija pienācis laiks īstenot zvērestu.

Noslaucījis rokas stulpiņos, Toraks uzlika uz stiegras bultu. Viņam vajadzēja iznākt koka priekšā un parādī­ties atklātībā. Viņam vajadzēja Tiazi izaicināt un dot tam iespēju paņemt ieročus. Un tad…

Nešļavu, kas plivināja spārnus, dvēseļēdājs aiznesa līdz ugunskuram, iesprauda tajā mietu un gāja projām.

Toraks to nespēja izturēt. Viņš nomērķēja un izšāva. Bulta ieurbās vanagam krūtīs, un tas saļima pie mieta bez dzīvības.

Burvis lēnām nonema masku un nolika to zemē. Tas pagriezās, un Toraks beidzot ieraudzīja viņa seju. Rūsga­nas krēpes un pinkaina bārda. Vieplis tik bargs kā saulē izkaltusi zeme. Nežēlīgas, zaļas acis.

- Nu tā, garagājēj! Esi paklausījis manam aicināju­mam.

Toraks iznāca koka priekšā.

- Paņem ieročus, Tiazi! Tu noslepkavoji manu radi­nieku. Tagad es nogalināšu tevi.