Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

OTRĀ NODALA

"Tas nav tiesa," Toraks nodomāja.

Viņš taču neskatījās uz šiem pirkstiem, kas savilkušies atgādināja putna ķetnas, uz šīm asinīm zem nagiem. Tas nevarēja būt.

Uz klints iekliedzās kaija, un Toraks pacēla galvu. Aug­stu Stāvajā klintī no kraujas nokarājās kadiķis. Viņš iedo­mājās, kā Beils, nometies uz ceļgaliem, pārāk tālu pasnie­dzas uz priekšu. Kā viņš izmisīgi cenšas sagrābt krūmu un kā tas padodas. Kā viņam pretim drāžas akmeņi.

"Ak, Beil! Kāpēc tu gāji tik tuvu malai?"

Auksts vējš ielīda Torakam aiz apkakles, un viņš nodre­bēja. Beila dvēseles atradās tuvu, un tās bija ļoti niknas. Niknas uz Toraku. Ja tu būtu palicis kopā ar mani, es nebūtu miris.

Toraks aizvēra acis.

Nāves zīmes. Jā. Dvēselēm jāturas kopā, citādi Beils kļūs par dēmonu vai spoku. 17

"Vismaz to es varu tavā labā paveikt," To raks nodo­māja.

Viņš ar neveikliem pirkstiem atraisīja savu ārstniecības līdzekļu somiņu un to izkratīja. No tās izbira zāļu rags, kas bija piederējis viņa mātei, un neliela karote, kas bija darināta no gliemenes. Toraks pamirkšķināja plakstus. Viņš pat nebija Beilam par to pateicies. Viņi paēda klusē­dami. Pēc tam viņi sastrīdējās. "Nē," Toraks sevi norāja. "Beils nevēlējās ķildoties. Tu sāki kašķi. Pēdējais, ko tu viņam sacīji, tika pateikts dusmās. Nāves zīmes."

Zēns iebāza karoti atpakaļ somiņā. Iebēris plaukstā sarkano okeru, viņš centās tam uzspļaut, taču mute bija sausa. Toraks aizsteberēja līdz iedobei akmenī un samit­rināja sarkanās zemes asinis ar Jūras ūdeni. Nākdams atpakaļ, viņš aptina ap rādītājpirkstu jūraszāles, lai nepie­skartos līķim.

Beils gulēja uz muguras. Seja bija neskarta. Pret akmeņiem kā olas čaumala bija sašķīdis viņa galvaskauss. Toraks ar okeru neveikli uzvilka apļus uz viņa pieres, krūtīm un papēžiem. To pašu viņš kādreiz bija darījis savam tēvam. Visgrūtāk nācās uzvilkts zīmi uz tēta krū­tīm, jo vietā, kur tēvs kādreiz bija izgriezis dvēseļēdāju tetovējumu, atradās rēta. Tāda pati rēta uz krūtīm bija arī Torakam, un, kad pienāks viņa laiks, arī uz tām kādam nenāksies viegli uzvilkt pareizu apli. Beila krūtis bija glu­das. Neskartas.

Kad tas bija padarīts, Toraks notupās uz papēžiem. Viņš zināja, ka atrodas pārāk tuvu mirušajam, ka ir vis­bīstamākais laiks, kad dvēseles joprojām klejo tuvumā un var censties iegūt dzīvu ķermeni. Taču viņš palika, kur bijis.

Kāds gurkšķināja jūraszāles un sauca viņa vārdu.

Viņš pagriezās.

Rena ieraudzīja puiša seju un apstājās.

- Paliec, kur esi! Toraka balss bija skarba, it kā tā nepiederētu viņam.

Rena metās pie Toraka. Viņa redzēja, kas tam guļ aiz muguras. Meitenes vaigi nobālēja.

- Viņš nokrita, Toraks teica.

Rena purināja galvu, un viņas lūpas, pār kurām nenāca ne skaņa, veidoja vārdus: "Nē, nē!" Toraks redzēja, kā viņa noraugās uz tukšo skatienu, sašķaidītajām smadze­nēm un asinīm zem Beila nagiem. Tas viss paliks viņas atmiņā uz mūžīgiem laikiem, un Toraks nevarēja darīt neko, lai draudzeni no tā pasargātu.

Asinis zem nagiem.

Šī atklāsme viņu apšļāca kā ledains vilnis. Tās nebija Beila asinis. Uz Klints kopā ar viņu atradies vēl kāds. Beils nenokrita. Viņš tika nogrūsts.

Rēnai aiz muguras parādījās Finkedīns. Viņa pirksti bija cieši satvēruši nūju un pleci sagumuši, taču seja kā vienmēr bija neizdibināma.

- Rena, viņš klusi sacīja. Ej un atved Roņu ģints vadoni.

Finkedīnam nācās atkārtot vēlreiz, līdz viņa to saklau­sīja, taču Rena pretim neturējās. Meitene kā mēnessēr­dzīgā steberēja nometnes virzienā.

Finkedīns pagriezās pret Toraku.

- Kā tas notika?

- Es nezinu.

- Kā tā? Vai tad tu nebiji ar viņu kopā?

Toraks sarāvās.

- Nē, man… man vajadzēja būt. Taču es nebiju.

"Ja mēs būtu palikuši kopā, ar Beilu nekas neatgadītos. Tā ir mana vaina. Mana vaina," viņš nodomāja.

Viņu skatieni sastapās, un Finkedīna skadrajās, zilajās acīs Toraks redzēja sapratni un skumjas skumjas par viņu.

Pēc tam Kraukļu ģints vadonis pacēla galvu un nopētīja Stāvo klinti.

Rāpies augšā, viņš teica. Noskaidro, kas to izda­rījis!

Kamēr Toraks rāpās augšup pa stāvo taku uz Klints virsotni, kadiķu galotnes apmirdzēja rīta saule. Beila zābaku nospiedumi nebija ne ar ko sajaucami tos viņš pazina tikpat labi, cik Rēnas vai Finkedīna, vai pats savē­jos -, turklāt tie uz takas bija vienīgie. Tātad, lai kas viņu ir nogalinājis, tas nebija nācis pa šo ceļu, kas veda uz Roņu nometni.

Lai kas viņu bija nogalinājis. Tas joprojām nebija aptverams. Vēl tikai vakar viņi kopā ūdensmalā ķidāja mencas. Rips un Reka lavījās tuvāk kūpošajām iekšām, un Beils laiku pa laikam šiem pasvieda pa lēverim. Bei­dzot pēdējā menca aiz astes karājās pie zārda un abi puiši varēja doties smaiļot. Asrifs Torakam bija aizdevis laivu, un pavadīt ceļā viņus bija atnācis Detlans ar mazo māsu; Detlans, kas balstījās uz ķeģiem, māja tik sparīgi, ka gan­drīz nogāzās zemē.

Tas notika vēl tikai vakar.

Izeju uz Stāvās klints virsotni aizsedza pīlādžu un kadiķu mudžeklis, un tālāk pavērās liels, plakans izvir­zījums pāri Jūrai. Senos laikos tā virsmā bija iecirstas sudrabotas līnijas, kas atveidoja medniekus un medījumu. Vidū pelēks granīta altāris zivs formā.

Toraks norija siekalas. Pirms divām vasarām Roņu burvis bija viņu piesējis pie šā altāra un gatavojās izgriezt viņam sirdi. Puisis joprojām spēja sajust, kā granīts spiež lāpstiņas, joprojām dzirdēja, kā skrapst tokorotu nagi.

No Klints pakājes atskanēja kliedziens it kā kādu radību tur plēstu uz pusēm. Toraks aizturēja elpu. Beila tēvs bija atradis savu dēlu.

"Nedomā par to! Domā par uzdevumu. Izdari to Beila dēļ!"

Stāvā klints mirguļoja rasā. Kails akmens, ja neskaita atsevišķus ķērpju un zaķkāpostu pudurus. Pēdu meklē­šana būs grūta, taču, ja slepkava atstājis jebkādas pēdas, Toraks tās atradīs.

Zēns sāka no pašas izejas uz virsotni. Kaut kas nebija kārtībā, taču viņš nevarēja saprast kas. Pietaupījis šīs pārdomas vēlākam laikam, viņš virzījās uz priekšu. Tēvs mēdza teikt, ka, izsekojot medījumu, jāiejūtas tā ādā. Tagad šis padoms šķita briesmīgs. Torakam vajadzēja Beilu uz klints iedomāties dzīvu. Viņam vajadzēja iztēlo­ties tā nezināmo slepkavu.

Tas bijis spēcīgs, ja reiz varējis pievārēt Beilu, taču tas arī bija viss, ko Toraks zināja. Viņam vajadzēja piespiest Stāvo klinti izstāstīt pārējo.

Nebija pagājis ilgs laiks, kad Toraks atrada pirmo zīmi. Viņš, blāvajā rīta gaismā ar acs kaktiņu kaut ko pamanījis, pieplaka pie zemes. Ļoti neskaidrs zābaka nospiedums. Un tur norāde par otru. Vecāks vīrs staigā uz papēžiem, bet jauneklis uz pirkstgaliem. Beils augšup pa taku bija gājis vieglā gaitā.

Toraks viņam sekoja soli pa solim. Viņš aizmirsa par Jūras balsi un sāļo vēju sejā. Viņš bija pilnīgi pārņemts ar meklējumiem.

Puisi atgrieza īstenībā sajūta, ka viņš tiek novērots. Viņš apstājās. Sirds sāka dauzīties. Ja nu Beila slepkava joprojām slēpjas pīlādžos?

Vilkdams laukā nazi, viņš spēji apcirtās.

- Torak, tā esmu es! iesaucās Rena.

Ar troksni izelpojis, viņš nolaida nazi.

- Nekad tā vairs nedari!

- Es domāju: tu dzirdi, ka esmu tuvumā!

- Ko tu šeit dari?

- To pašu, ko tu! Rena bija dusmīga, jo Toraks viņu bija sabiedējis, taču dusmas ātri mitējās. Beils nenokrita. Aiz viņa nagiem…

Abi lūkojās viens uz otru. Toraks prātoja, vai arī viņš izskatās tikpat drūms un saspringts.

- Kā tas notika? Rena jautāja. Man šķita, ka tu biji kopā ar viņu.

- Nē.

Viņa ieskatījās Torakam acīs. Viņš novērsās.

- Ej pa priekšu, meitene sacīja jau laipnākā balsī. Tu esi labāks pēddzinis.

Galvu noliecis, Toraks atsāka meklējumus, un Rena sekoja. Kad Toraks dzina pēdas, viņa runāja reti; viņa teica, ka tad viņš nonākot tādā kā transā, kuru negribot pār­traukt. Toraks par to tagad bija pateicīgs. Dažreiz Rena ar savām tumšajām acīm redzēja pārāk daudz, un par strīdu ar Beilu viņš nevarēja stāstīt. Viņam bija kauns.

Toraks nebija pavirzījies pārāk daudz uz priekšu, kad atrada jaunas zīmes. Ķērpju druskas, kuras no akmens bija noskrāpējušas skrejošas kājas; aiz altāra zaļā masā saberztu zaķkāpostu kumšķi. Aiz akmens aizķērusies ziemeļbrieža vilnas šķipsna. Torakam uzmetās zosāda. Beils valkāja roņādas. Ziemeļbrieža ādās bija tērpies viņa slepkava. Gluži kā mednieks, kas parādās no miglas, noti­kušais iztēlē sāka izveidot aprises. Liels, pamatīgs vīrs ziemeļbrieža ādas apģērbā.

Pēkšņi prātā iešāvās kāds vārds, taču Toraks to padzina. Nemini. Esi uzmanīgs. Atrodi liecības.

Zēns iedomājās, kā Beils pamet savu slēpni pīlādžos un metas klāt apveidam, kas sakņupis pie altāra. Slep­kava pieceļas. Viņi riņķo viens ap otru un aizvien vairāk tuvojas klints malai.

Stāvās klints krauja šur tur bija ieplaisājusi, un vietā, kur vējš bija sapūtis augsni, pie dzīvības turējās kadiķis. Tas pa pusei bija izrauts no zemes, un no tā joprojām sūcās sveķi. Toraks iztēlojās, kā Beils, izmisīgi sagrābis krūmu, ar brīvo roku tveras dubļos. Par dzīvību viņš bija cīnījies grūti. Un slepkava bija viņam uzminis uz pirkstiem.

Toraka skatienu aizmigloja sarkans plīvurs. Nosvīda plaukstas. Kad noķers slepkavu, viņš…

- Lai kas tas bijis, drebošā balsī sacīja Rena, viņš bijis neiedomājami spēcīgs, ja reiz pieveicis B…

Viņa iekoda pirkstu kauliņos. Nākamās piecas vasaras izrunāt Beila vārdu bija aizliegts, citādi varēja atgriezties viņa gars un traucēt dzīvos.

- Paskaties, Toraks teica. Viņš pacēla mazu egļu sveķu gabaliņu. Un šeit. Viņš pameta malā zariņu, un skatienam pavērās plaukstas nospiedums.

Rena skaļi ievilka elpu.

Beila slepkava bija atspiedies uz vienas rokas un noraudzījies, kā krīt viņa upuris. Plaukstai bija tikai trīs pirksti.

Toraks aizvēra acis. Viņš atkal bija alās Tālajos Zie­meļos un stājās pretim dvēseļēdājam. Vilks nāca talkā un lēcienā uzbrucējam nokoda divus pirkstus.

- Tātad tagad mēs to zinām, Rena sacīja ledainā balsī.

Viņi lūkojās viens otrā, un abi atcerējās nežēlīgās zaļās acis sejā, kas bija tik neizteiksmīga kā sakaltusi zeme. Toraks plaukstā saspieda egļu sveķus.

- Tiazi, viņš teica.