Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

CETURTĀ NODALA

Vilks stāv Spožajā-mīkstajā-aukstumā Kalna piekājē un veras augšup uz Tumšo Kažoku.

Tā atrodas daudzus lēcienus virs viņa un skatās lejup. Vilks saož draudzeni, viņš dzird, kā vējš bužina vilcenes skaisto, melno kažoku. Viņš paluncina asti un iesmilk­stas.

Ari Tumšais Kažoks paluncina asti un iesmilkstas. Taču šis ir Pērkongrāvēja kalns. Vilks nedrīkst rikšot augšup, un viņa nedrīkst kāpt lejā.

Visu garo aukstumu Vilks bija pēc viņas ilgojies pat tad, kad medīja kopā ar Slaiko Bezastaini un baramāsu vai arī spēlēja rotaļu "Noķer lemingu!" īpaši tad, jo Tumša­jam Kažokam šī spēle labi padevās. No visiem Kalna bara vilkiem Tumšā Kažoka viņam pietrūkst visvairāk. Viņi ir viena elpa, viens kauls. Vilks to jūt ar visu kažoku.

Tumšais kažoks uzliek purnu uz priekšķepām un ierejas. "Nāc! Medības ir labas, bars spēcīgs!"

Vilks nokar asti.

Viņas rējieni kļūst nepacietīgi.

"Nevaru," viņš atbild.

Tumšais kažoks palecas un lēkšo lejup no Kalna. Spožais-mīkstais-aukstums virmo ap ķepām, kad viņa tuvojas, un Vilka sirds mutuļo kopā ar to. Viņš priecīgs metas draudzenei pretim un skrien tik ātri, ka…

Vilks pamodās.

Viņš ir atgriezies no tagadnes, kurā bija nokļuvis sap­ņos, un atgriezies citā tagadnē: izrādās, ka viņš gulējis lielā ūdens malā. Viens pats. Viņš ilgojās pēc Tumšā Kažoka. Viņš ilgojās pēc Slaikā Bezastaina un baramāsas. Viņš pat mazliet ilgojās pēc kraukļiem. Kāpēc Slaikais Bezastainis viņu pameta un devās projām peldošajā ādā?

Vilkam šeit nepatika. Cieti zemes kukuržņi dūrās ķepu spilventiņos, un zivju putni uzbruka, ja viņš nokļuva pārāk tuvu to ligzdām. Kādu brīdi viņš tika pētījis bezastainu midzeņus pie lielā ūdens, kur tajā ietecēja ātrais ūdens, taču tagad Vilkam bija garlaicīgi.

Bezastaini nemedīja, tie vienīgi ķiukstēdami un gau­dodami stāvēja barā un skatījās uz akmeņiem. Izskatī­jās viņi domā, ka daži akmeņi ir vērtīgāki par citiem, kaut gan Vilks saoda, ka tie visi smaržo vienādi; un, kad bezastaini deva cits citam akmeņus, tie strīdējās. Kad dāvanu kaulu vai savdabīgu zariņu pasniedz parasts vilks, viņš to dara tāpēc, ka viņam patīk cits vilks, nevis tāpēc, ka viņš ir dusmīgs.

Tuvojās tumsa, un bezastaini vīkšījās savam nebei­dzamajam miegam. Vilks pieslējās kājās un devās izošņāt midzeņu apkārtni. Nicīgi izvairījies no suņiem, viņš apēda dažas zivis, kas karājās pie kokiem, un maigu zivjusuņa tauku pikuci. Pēc tam viņš netālu no midzeņiem atrada murķeli un apēda arī to. Kad atnāca gaisma, Vilks ietecēja

Mežā, sabradāja mazliet ērgļpaparžu, lai izveidotu ērtu guļvietu, un likās nosnausties.

Acumirklī viņu pamodināja kāda smaka. Vilka nagi saspringa. Uz skausta uzbužinājās spalva. Viņš pazina šo dvingu. Tā atgādināja par kaut ko sliktu. Tā lika iesmelgties Vilka astes galiņam. Smakas pēdas bija svaigas un veda uz augšu pret straumi gar ātro ūdeni. Viņš ierūcās, pielēca kājās un skrēja tai pakaļ.

- Es jau jums teicu, mednieks no Jūras Ērgļu ģints sacīja, siedams stirnu buku ragu saišķi, ka krastmalā redzēju milzīgu vīru. Lūk, tā.

- Kurp viņš devās? Toraks tincināja.

Viņš bija uzmācīgs. Rena, auklēdama plaukstās kausu ar uzkarsētu bērzu sulu, prātoja, cik ilgi Jūras Ērglis to vēl izturēs.

- Es nezinu\ mednieks atcirta. Biju aizņemts; gri­bēju tirgoties!

- Man šķiet, viņš aizbrauca augšup pa upi, teica viņa draudzene.

- Augšup pa upi, Toraks atkārtoja.

- Tas var nozīmēt visu ko, Rena sacīja.

Taču Toraks jau virzījās uz Kraukļu nometnes un briež­ādas smailīšu pusi.

Pagāja divas dienas kopš Beila bēru rituāliem, kad viņi pēc nogurdinošas iršanās bija sasnieguši tirdzniecības vietu krastmalā. Migla tina plīvurā nometnes, kas bija uzslietas piekrastē pie Aļņupes ietekas Jūrā. Vītoli, Jūras Ērgļi, Kraukļi, Odzes, Jūras Kraukļi un vīri no Brūnaļģu ģints visi bija ieradušies, lai mainītu briežu un aļņu ragus pret roņādām vai krama "jūras olām". Finkedīns bija devies atdot smailītes, kuras bija aizņēmies Vaļu ģintī, un uz priežu zariem tupēja kraukļi. No Vilka nebija ne miņas.

Rena skrēja, lai panāktu Toraku, kas ar vienu plecu pa priekšu lauzās caur pūli un izpelnījās aizkaitinātus skatienus, kurus neņēma vērā.

- Torak, pagaidi! Paskatījusies apkārt, lai pārliecinā­tos, ka neviens neklausās, viņa sacīja klusākā balsī: Vai neesi padomājis par to, ka tās var būt lamatas? Dvēseļēdāji ir centušies tevi ievilināt slazdā jau agrāk.

- Man vienalga, Toraks attrauca.

- Bet padomā! Kaut kur tur ir Tiazi un Eostra: abi atlikušie dvēseļēdāji stiprākie no visiem.

- Man vienalga. Viņš nogalināja manu radinieku. Un es nogalināšu viņu. Un necenties mani pierunāt pagulēt un doties ceļā no rīta.

- Es jau nemaz negatavojos to darīt, viņa aizkaitināta sacīja. Gribēju teikt, ka jāsadabū kādi krājumi.

- Nav laika. Viņš jau ir divu dienu gājuma mums priekšā.

- Un būs vēl vairāk, Rena iedzēla, ja mums nepār­traukti nāksies apstāties, lai medītu!

Kad Rena sasniedza telti, kuru dalīja ar Seiunu, un ieraudzīja pazīstamās ziemeļbriežu ādas, viņa apstājās kā zemē iemieta. Mazāk nekā pirms mēneša viņa atstāja šo mitekli un skrēja uz smailīti, lai būtu kopā ar Finkedīnu un Toraku, lai atkal satiktu Beilu.

Meitene aizvēra acis. Viņa atcerējās, kā bija neticēdama skatījusies uz tā salauzīto ķermeni. Uz nedzīvajām, gaiš­zilajām acīm. Uz pelēko masu, kas klāja akmeņus. "Tās ir viņa domas," viņa bija sev sacījusi. "Viņa domas, kas iesūcas ķērpjos."

Viņa to redzēja nakti un dienu. Rena nezināja, vai tāpat jūtas ari Toraks; ja viņš vispār kādreiz runāja, tad vienīgi par to, kā atrast Tiazi. Izskatījās, ka bēdām viņa sirdī nav palikusi vieta.

Rēnai aiz apkakles līda migla, un viņa nodrebēja. Viņa bija nogurusi un stīva no atpakaļceļa, bēdu pārņemta un vientuļa. Meitene nebija domājusi, ka var justies tik vien­tuļa starp cilvēkiem, kurus mīlēja.

Šur tur tumsā parādījās un atkal izgaisa mednieki. Rena iztēlojās, kā Tiazi priecājas par uguns opālu. Vīrs, kuram sagādāja patiku citu cilvēku ciešanas. Kurš dzīvoja vienīgi tāpēc, lai valdītu.

Kraukļu burve bija sarāvusies zem appelējušas aļņādas. Pa ziemu viņa bija sažuvusi tiktāl, ka sāka Rēnai atgādināt tukšu ādas dzeramtrauku. Burve reti kad aiz­kliboja tālāk par mēslu kaudzi, un, kad Kraukļi pārvietoja nometni, viņi Seiunu nesa uz nestuvēm. Rena prātoja, kas tur pie dzīvības šo sačervelējušos sirdi un cik ilgi tā vēl nepārstās pukstēt. Seiunas elpa jau oda pēc Kraukļu kapulauka.

Cenzdamās burvi nepamodināt, Rena savāca savu mantību un salika pārtikas krājumus sumbra zarnu kulēs. Grauzdēti lazdu rieksti, kūpināta zirggaļa, retēja saknes milti, kaltētas brūklenes Vilkam.

Aļņāda sakustējās.

Rēnai pamira sirds.

Zem zvērādas parādījās plankumains pauris, un Renu cieši uzlūkoja Kraukļu burves krama cietais skatiens.

- Tā, tā, Seiuna sacīja balsī, kas atgādināja nokal­tušu zaru grabēšanu. Dodies projām. Droši vien zini, uz kurieni viņš aizgājis.

- Nē, Rena sacīja. Seiuna allaž prata ar putna nagam līdzīgo pirkstu uzspiest uz vārīgas vietas.

- Bet Mežs ir plašs… Tev vajadzēja pacensties uzzināt, uz kurieni viņš devies.

Viņai bija prātā burvestības. Rena ciešāk satvēra ku­les.

- Nē, viņa nomurmināja.

- Kāpēc?

- Es nespēju.

- Bet tu to proti.

- Nē, neprotu. Pēkšņi meitene bija tuvu asarām. Man vajadzēja prast ielūkoties nākotnē, viņa sacīja nožēlas pilnā balsī, taču es nemācēju paredzēt viņa nāvi. Kāds labums būt par burvi, ja es nespēju to paredzēt?

- Tu pārvaldi burvestības, Seiuna nočērkstēja, bet vēl neesi burve.

Rena pamirkšķināja plakstus.

- Kad būsi burve, tad zināsi. Taču līdz tam to varbūt zinās tava mēle.

"Mīklas," Rena pikti nodomāja. "Kāpēc vienmēr mīk­las?"

- Jā, mīklas, Seiuna sacīja un iesēcās tā, ka šo skaņu gandrīz varēja uzskatīt par smiekliem. Mīklas, kas tev jāatmin! Viņa brīdi klusēja, lai atgūtu elpu, bet tad tur­pināja: Es zīlēju uz kauliem.

Telts ieejā parādījās Toraks un uzmeta Rēnai nepacie­tīgu skatienu.

Viņa tam pamāja ciest klusu.

- Ko tu redzēji? viņa jautāja Seunai.

Burve aplaizīja smaganas ar mēli, kas bija pelēka kā pelējums.

- Tumšsarkans koks. Mednieks ar pelnu pelēkiem matiem, kuram iekšā deg liesma. Dēmoni. Rakņājas zem apsvilušiem akmeņiem.

- Vai redzēji, uz kurieni devies Tiazi? Toraks strupi noprasīja.

- Jā gan… Es redzēju.

Blakus Torakam ar drūmu seju nostājās Finkedīns.

- Viņš virzās uz Dziļo mežu.

- Uz Dziļo mežu, Seiuna piebalsoja. Jā…

- Tikko ieradās grupa ļaužu no Mežakuiļu ģints, Fin­kedīns teica. Tie braukuši lejup pa Platupi. Pie brasla tie redzējuši lielu vīru, kas vienkocī īries augšup pa Melnupi.

Toraks pamāja ar galvu.

- Viņš ir no Ozolu ģints, tātad no Dziļā meža. Skaidrs, ka viņš dodas turp.

- Mēs ņemsim divas smailītes, Finkedīns sacīja. Ka­mēr mēs irsimies augšup pa upi, es ģintij liku gaidīt šeit.

- Mēs? Toraks skarbi jautāja.

- Arī es braukšu kopā ar tevi, Finkedīns paskaid­roja.

- Es arī, sacīja Rena, taču viņi neņēma meiteni vērā.

- Kāpēc? Toraks jautāja Finkedīnam.

Rēnai bija sāpīgi dzirdēt, ka Toraks negrib, lai viņi tam pievienotos. Viņš vēlējās tikt galā viens pats.

- Es pazīstu Dziļo mežu, Finkedīns atbildēja. Tu ne.

- Nē! Seiuna bija nikna. Finkedīn! Tu nedrīksti aizbraukt!

Viņi lūkojās burvē.

- Kauli atklāja vēl kaut ko, un tas ir droši. Finkedīn, tu nesasniegsi Dziļo mežu!

Rēnai sažņaudzās sirds.

- Tad… tad mēs brauksim bez viņa. Tikai Toraks un es.

Taču viņas tēvoča sejā bija izteiksme, no kuras Rena bijās, tā liecināja par to, ka strīdēties nav vērts.

- Nē, Rena, viņš sacīja satriecoši mierīgā balsī. Jūs to bez manis nepaveiksiet.

- Paveiksim gan, viņa tiepās. Finkedīns nopūtās.

- Tu taču zini, ka kopš pagājušās vasaras starp Sumbru un Meža Zirgu ģintīm valda nesaskaņas. Viņi pie sevis nelaidīs svešiniekus. Taču mani viņi pazīst…

- Nē! Rena iesaucās. Seiuna zina! Vina nekad nekļūdās.

Kraukļu burve papurināja galvu un čērkstoši nopū­tās.

- Ak, Finkedīn…

- Torak, pasaki viņam! Rena lūdzās. Pasaki, ka mēs to varam paveikt bez viņa.

Bet Toraks paņēma kuli ar pārtikas krājumiem un vai­rījās viņai ielūkoties acīs.

- Nāc, viņš nomurmināja. Mēs zaudējam laiku. Finkedīns izņēma Rēnai no rokām otru somu.

- Iesim! viņš teica.