DIVDESMIT PIEKTĀ NODALA

Rena tika stumta un vilkta, līdz zaudēja laika izjūtu. Palaikam tie viņu nesa tāpat, palaikam iemeta vienkocī. Vienreiz viņa tika pabarota un padzirdīta.

Rena saoda apsvilušu līķu smaku un saprata, ka viņi nonākuši tukšainē. Tā šķita bezgalīga, taču beidzot atkal kļuva dzirdama pūču ūjināšana un lapu čabēšana.

Pēkšņi viņai tika atsaitētas rokas, no acīm norauts apsējs, un viņa, mirkšķinādama plakstus, stāvēja spilgtā ugunskura gaismā.

Bija nakts. Viņa redzēja plašā aplī saspraustas lāpas. Rena saoda priežu smaržu un dzirdēja upes čalošanu. Sumbri un Lūši bija uzslējuši nometni uguns apļa vienā pusē. Tā vidū atradās tumšsarkans koks. Saknes, stumbrs, zari, lapas viss bija nokrāsots ar okeru. Lai atsauktu uz Dziļo mežu Pasaules Garu, bija upurēts viss dzīvais koks.

Kāds pagrūda Renu uz priekšu, un viņa atradās blakus sprakšķošai lāpai. Viņa izbrīnīta ieraudzīja, ka tur bija

salasījušies ne tikai Sumbri un Lūši. Lāpu apļa pretējā pusē bija vēl viena nometne, kurā, bruņojušies ar cirvjiem un pīķiem, pulcējās tumši apveidi. Viens no tiem tuvo­jās gaismai, un Rena saskatīja, ka bārda un lūpas tam ir nokrāsotas zaļas un seja notetovēta ar lapām. Vīrieša garie, zaļie mati bija sasieti ar zirga astriem, un viņa pie­res apsējs bija brūns. Rena negribēja tam ticēt. Meža Zirgi bija uzslējuši nometni tuvāk par bultas lidojuma attālumu no saviem niknākajiem ienaidniekiem.

Starp Meža Zirgiem vīdēja vēl citi, kas mēnesgaismā bija grūti saskatāmi. To apmetņi bija melni kā nakts, un viņu sejas slēpa ar ogli uzvilktu līniju tīmeklis. Uz to zoda Rena redzēja melnus tetovējumus, kas izskatījās pēc dzelkšņiem. Sikspārņu ģints.

Pretējās puses šķīra divdesmit soļi dūmakainā lāpu gaismā. Bultas bija uzliktas uz loku stiegrām. Rokas žņau­dzīja cirvjus un pīķus.

Sarkanā koka piekājē Rena saskatīja milzīgu augumu brīvi krītošā apģērbā un niknā maskā, kas bija rotāta ar zirgu astēm. Viņai uzmetās zosāda. Tiazi.

Garā piedurkne slēpa viņa kroplo plaukstu, bet otrā rokā viņš turēja smagu zizli, kurā bija iededzinātas spi­rāles.

- Skatieties, ko es esmu atnesis! Tiazi uzrunāja ģin­tis skanīgā balsī, kuru Rena pēdējo reizi bija dzirdējusi Tālajos Ziemeļos. Es, Meža Zirgu burvis, Sumbru ģintij esmu atnesis pārrunu zizli.

Sumbri nemierīgi sakustējās.

- Sumbru ģints burvis, Tiazi turpināja, ir pazīstams kā vieds un godīgs vīrs. Mēs sarunājāmies viņa lūgšanu

miteklī. Kā uzticības zīmi viņš man iedeva savu zizli.

»

Sumbri neticīgi purināja galvu. Kas tā par viltību?

Kad Meža Zirgu burvis tuvojās Sumbru vadonim, pret viņa krūtīm pavērsās šķēpu mežs.

- Lai godinātu šo uzticību, es atdodu zizli viņa ģintij. Meža Zirgu burvis paklanījās un pasniedza to vadonim.

Rēnai nācās atzīt, ka viņš ir drosmīgs. Ja kaut kas noietu greizi, burvis nokristu, divdesmit pīķu caururbts.

Sumbru ģints vadonis viegli palocījās un paņēma zizli, un Tiazi pakāpās atpakaļ. Sumbri lēnām nolaida pīķus.

Rena nolūkojās, kā Tiazi atgriežas pie sarkanā koka, no kurienes vērsās pie pretiniekiem.

- Mēnesi es gavēju Svētajā birzī, viņš teica, un Sumbru burvis gavēja savā lūgšanu teltī. Mums abiem tika atsūtīta viena un tā pati vīzija. Viņš pacēla rokas. Mēs vairs nedrīkstam cīnīties! Sumbri. Meža Zirgi. Lūši. Sikspārņi. Staltbrieži. Mums jāapvienojas!

Satraukta murdoņa. Pirksti steigšus ņirbēja zīmju va­lodā.

"Kas šim padomā?" Rena prātoja. Viņa spēja saprast to, ka dvēseļēdājs varētu vēlēties nesaskaņas, taču kāpēc…

- Mums jāapvienojas, burvis atkārtoja, pret lielāku ienaidniekul

Klusumā, kas sekoja, varētu dzirdēt lidojam naktstau­riņu. Visu acis bija pievērstas maskā tērptajam burvim, kas staigāja ap tumšsarkano koku.

- Pirms daudzām ziemām, viņš sacīja, ģintis pagrieza muguru Patiesajam Ceļam.

Cilvēki nokāra galvas. Daži no Sumbriem skrāpēja sejas, lai atvērtos rētas.

- Tās tika sodītas, burvis turpināja. Izmira veselas ģintis. Stirnu ģints. Bebri. Ozoli. Kopš tā laika Dziļā meža ļaudīm ir uzbrukušas visādas nelaimes. Un tās visas izrai­sījuši svešinieki neticīgie, kas noraidījuši Ceļu.

"Tas nav tiesa," Rena nodomāja.

- Pirms trim ziemām, Tiazi teica balsī, kas bija līgana kā priede vējā, blēdis no Skrajā meža piemuļķoja Stalt­briežus, lai apmestos pie viņiem uz dzīvi, un tad atmak­sāja, radīdams dēmonisku lāci.

Cilvēki šņāca un kratīja dūres.

- Pirms divām vasarām šie no Skrajā meža uzsūtīja sērgu un tokorotus…

"Nē, tie nebijām mēs," Rena nodomāja, "tie bija dvēseļēdāji!"

- …vienīgi mūsu modrība no tiem pasargāja Patieso Mežu.

Klātesošie triumfējoši vicināja cirvjus un dauzīja ar šķēpiem pa vairogiem. Izkrāsotas, aizrautīgas sejas kāri tvēra burvja vārdus.

- Aizpagājušajā ziemā Ledus ģintis pret mums sūtīja dēmonu ordas. Pagājušajā pavasarī Ūdri mūs mēģināja noslīcināt plūdos.

"Tas viss ir meli!" Rena prātā sauca.

- Šopavasar svešinieki zaga mūsu bērnus un izraisīja milzīgu ugunsgrēku, lai mūs iznīcinātu. Viņiem tas neiz­devās!

Šķēpu triecieni pret vairogiem pastiprinājās.

- Līdz šim mēs esam vienīgi turējušies pretim\ Taču tagad… Tiazi pārlaida skatienu lāpu aplim, tagad mums jācīnāsl Viss ļaunums ceļas no svešiniekiem! Tie cenšas mūs iznīcināt, jo mēs sekojam Ceļam, taču mēs, kas esam no Dziļā meža no Patiesā meža mēs apvienosimies! Mēs celsimies un satrieksim Skrajo mežu!

Rēcieni, kas izplūda no visām rīklēm, satricināja prie­des un atbalsojās zvaigznēs.

- Sviediet prom pieres apsējus! burvis auroja. Ap­skaujiet savus Dziļā meža brāļus un apvienojieties pret svešiniekiem!

Pieres apsēji tika trakā niknumā norauti. Sumbri skrēja apskaut Sikspārņus, Meža Zirgi un Lūši saskārās ar pierēm. Burvis, paslēpies aiz maskas, stāvēja zem sar­kanā koka un vēroja notiekošo.

Pēkšņi viņš, pieprasīdams klusumu, pacēla abas rokas.

Cilvēki atkāpās aiz lāpām.

- Nekad neaizmirstiet, Tiazi viltīgi sacīja draudīgā balsī, ka svešinieku ļaunums neguļ. Viņš mirkli klusēja un tad turpināja: Es to varu pierādīt. Es jums atvedu pašu ļaunuma sakni Skrajā meža spiegu, kas gribēja mūs iznīcināt, izraisīdams lielo ugunsgrēku.

Trīs vīri iestiepa lāpu aplī saini un nometa to Tiazi pie kājām.

Rena saprata, ka tajā, ievīstīts tīklā, lokās kāds augums. Viņa apspieda kliedzienu.

Cilvēks ievaidējās.

Tas bija Toraks.

Загрузка...