Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

divdesmit devītā nodala

Torakam šķita, ka krastmalā pavīdējis Vilks, taču, kad viņš to pasauca, tas nerādījās. Tāpat kā kraukļi. It kā visi zinātu, ko viņš izdarījis, un par to viņu nosodītu.

Es viņu nepametu, puisis sacīja. Viņa atstāja mani.

Vēja brāzma savirmoja upi, un pārmetoši sašūpojās alkšņi. Kad Toraks airēja garām mezglainam ozolam, tas uz viņu drūmi nolūkojās.

Puisis nespēja noticēt, ka Rena viņu atstājusi un devu­sies atpakaļ uz Skrajo mežu. Draudzene, protams, pārdo­mās un viņam sekos. Taču, kad Toraks centās saklausīt viņas airu šļakstus, viss, ko viņš dzirdēja, bija ūdens burzguļošana un snaudošo koku nopūtas.

"Ar viņu nekas slikts neatgadīsies," Toraks sevi mie­rināja. "Viņa spēj par sevi parūpēties."

"Protams, spēj, Torak. Kādēļ gan Dziļā meža sirdī, kur viņu vajā naidīgas ģintis un klīst dvēseļēdājs, Rēnai būtu vajadzīga tava palīdzība?"

Kad uzausa gaisma, viņš apstājās atpūsties un kaut ko apēst. Viss atgādināja par Renu. Agrā rīta saule rotaļājās uz meža zemeņu skupsnas. Ja viņa būtu kopā ar Toraku, meitene izraktu un sakošļātu pāris zemeņu sakneņu, lai iztīrītu zobus. Taustīdamies upes seklumā pēc meldru dzi­numiem, kurus viņš noskrumšķināja svaigus, puisis atce­rējās kādu dienu pagājušajā vasarā, kad Rena vienu tādu centās iebarot Vilkam un tas viss izvērtās par vilkšanās spēli. Beidzās ar to, ka visi trīs atradās ūdenī: Toraks un Rena ļengani no smiekliem, bet Vilks šļakstinājās apkārt, plosīdams guvumu un pa jokam rūkdams, it kā meldrs būtu lemings.

- Pietiek, Toraks teica.

Pretējā krastā gludeno galvu pacēla ūdrs, kas palūko­jās Torakā, bet pēc tam, turēdams priekšķepās, turpināja košļāt foreli.

No debesīm parādījās Reka, kas knābī sagrāba ūdra asti un to paraustīja. Sašutušais ūdrs apcirtās un uzrūca uzbrucējai, bet, kamēr šis bija pagriezis galvu, parādījās Rips, kas izkampa viņam no ķepām zivi.

Abi kraukļi apmetās netālu no Toraka un aprija gu­vumu. Tie to sadalīja gluži tāpat, kā visā dalījās viņš un Rena. Viņš ar dūri iebelza pa zemi.

Kad no foreles bija palikušas pāri tikai asakas, Reka uzlaidās Torakam uz pleca un maigi paraustīja viņu aiz auss. Rips pienāca viņam klāt un lūkojās uz ārstniecības līdzekļu dozi, kas karājās Torakam pie jostas: tas bija no gulbja kājas ādas gatavotais Rēnas maks, kuru viņa uzdā­vināja Torakam pagājušajā pavasarī.

- Un jūs arī! puisis aizkaitināts teica kraukļiem.

Rips noskurināja asti un turpināja vērot maku.

Pats nezinādams, kāpēc, Toraks to atvēra un izņēma savu zāļu ragu. Abi kraukļi, it kā klausīdamies, piešķieba galvu.

Toraks saīdzis grozīja ragu pirkstos. Tajā bija iegrebti smaili rotājumi, kas izskatījās pēc eglēm. Finkedīns reiz stāstīja, ka tā bijusi Toraka mātes zīme Mežam; pēc tiem viņš sapratis, ka rags piederējis viņai. Tagad Toraks pama­nīja to, par ko bija aizmirsis. Ap raga vāciņu bija aptīta Rēnas matu šķipsna, kuru viņš tika atradis draudzenes guļammaisā, kad bija izraidītais.

Viņš lēnām to atraisīja. Uz ceļgala Torakam uzlēca Rips, kas satvēra matu knābī tik uzmanīgi, it kā uzpostu savas spalvas.

Toraks izdvesa nopūtu. Rena bija atsūtījusi kraukļus palīgā, kad pagājušajā vasarā saslima viņa dvēseles. Un Toraks bija viņu pametis.

Tāpat kā viņš pameta Beilu.

No šīs domas viņam kļuva auksti. Tagad tas notika atkal. Viņš bija strīdējies ar Beilu, un Beils aizgāja bojā. Tagad Rena…

Toraks sažņaudza dūrē matu šķipsnu. Viņš dosies atpa­kaļ un atradīs Renu. Viņš liks Rēnai nākt līdzi. Atriebība varēja mazliet pagaidīt.

Ielēcis vienkocī, viņš to apgrieza un laidās lejup pa straumi.

Šoreiz kraukļi sekoja.

Tagad Vilks bija tikpat apjucis, cik satraukts. Ko gan darīja Slaikais Bezastainis?

Kopš Spožais zvērs bija apēdis Mežu, Vilks viņam sekoja un neko nesaprata. Vilks bija klejojis ap lielajiem bezastainu midzeņiem un vērojis, kā tie cits uz citu rūc, kā pēc tam noplēš no galvas ādas sloksnes. Pēc tam šie atvilka barabrāli, un Vilks gribēja lēkt palīgā, bet tad Slaikais Bezastainis sāka rēkt uz viņiem. Šī briesmīgā, asinskārā rēkšana… Tas nebija vilks. Vilks nesaprata. Tā viņu biedēja.

Pēc tam viņš sekoja Slaikajam Bezastainim un baramāsai līdz ātrajam ūdenim, kur abi rūca viens uz otru, un tad Slaikais Bezastainis baramāsu pameta. īsts vilks nepamet baramāsu. Vai Slaikais Bezastainis bija slims? Vai bija aizbēdzis viņa prāts?

Pēc tam Vilks, sekodams barabrālim gar ātro ūdeni uz augšu, turējās tumsā. Slaikais Bezastainis sauca, bet Vilks pie viņa negāja. Vilks nevarēja ciest slēpšanos no barabrāļa, taču ar pārliecību, kas viņu dažreiz piemek­lēja, Vilks zināja, ka nedrīkst Slaikajam Bezastainim tuvo­ties.

Kaut gan viņš nezināja kāpēc.