Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

DEVITA NODALA

Renai pa sāniem plūda sviedri.

Toraks nāca pa taku un meklēja viņu. Medniekus uz nogāzes viņš nebija pamanījis, jo tos skatienam aizsedza koki, un šā paša iemesla dēļ mednieki nebija redzējuši viņu. Taču, ja Toraks sasniegtu saules apmirdzēto klajumiņu, kas bija izveidojies ap kritušu bērzu piecpadsmit soļus tālāk, viņš tiktu pamanīts.

Mednieki izklīda pa nogāzi klusi kā mākoņi un saplūda ar ņirbošām ēnām un saules izraibinātām lapām. Rena neuzdrošinājās ne uzsaukt, ne atdarināt erickiņa brīdi­nājuma saucienu. Nepieceldamās viņa nevarēja arī iemest Torakam ar akmeni.

Pēkšņi viņš apstājās. Toraks bija pamanījis lāstamietu.

Viņš steigšus nogāja no takas un turpināja iet, tuvo­damies klajumam.

Rēnai nebija izvēles. Viņai vajadzēja Toraku brīdināt par spīti briesmām. Viņa iesvilpās kā erickiņš.

Toraks pazuda krūmos.

Rena drīzāk juta, nevis redzēja, kā mednieki pagrie­žas pret viņu. To vērīgie skatieni sakoncentrējās uz viņas slēpni kā labi nomērķēti šķēpi. Kā tie varēja zināt, ka tas nebija putns? Svilpienu Rena beidza ar pacēlumu, kādu abi izmantoja, lai varētu signālu atšķirt, taču neviens cits to nekad nebija pamanījis. Acīmredzot tie bija neticami vērīgi. Un aizdomu pilni.

Mednieki sāka virzīties lejup pa nogāzi uz Rēnas pusi.

Viņas prāts šaudījās izbīlī. Ķermenis tiecās bēgt, taču Rena zināja, ka viņas vienīgā cerība izglābties ir nekustē­ties. "Paliec rāma, skaiti lūgsnu ģints aizbildnim, nogaidi, līdz viņi ir gandrīz klāt, un tad bēdz kā zaķis un lec upē!"

Viri izretojās, lai viņu ielenktu. Rena bija gatava bēgt.

Uz nogāzes medniekiem aiz muguras atskanēja vēl viens erickina sauciens.

Neizteiksmīgās galvas pagriezās.

Vēl viens svilpiens. Tas noteikti bija Toraks. Rena pazina pacēlumu sauciena beigās. Kaut kādā veidā viņš bija iemanījies nokļūt medniekiem aiz muguras.

Elpu aizturējusi, meitene vēroja, kā tie dodas skaņas virzienā.

Atskanēja vēl viens sauciens, un šoreiz tas nāca no meldrāja pie upes. Kā tas iespējams? Toraks nevarēja tik ātri pārvietoties!

Pēkšņi Rēnai virs galvas pazibēja ēna, un netālu no lāstamieta alksnī, svilpodama kā erickiņš, ielaidās Reka.

Mednieki apstājās. Krāsotie pirksti ņirbēja nedzirdamā saziņā. Vīri sāka soļot lejup uz koku, kurā tupēja krauk­lis. Nepamanījuši Renu, tie pagāja garām kadiķim trīs soļu attālumā. Doma par viņu nežēlīgo nolūku meiteni dedzināja kā svelme.

Reka izpildīja vēl vienu pirmšķirīgu erickiņa sauciena atdarinājumu un, kad vīri bija pienākuši tuvāk, spalgi ieķērkdamās, pacēlās spārnos.

Svešādie mednieki klusēdami nolūkojās, kā tā aizlido. Pēc tam viņi pa taku izgaisa Dziļajā mežā.

- Vai ar tevi viss kārtībā? Toraks jautāja, satverdams Rēnas plecu.

Viņa palocīja galvu. Rena trīcēja un centās sakost zobus, lai tie neklabētu.

- Mums no šejienes jāpazūd, Toraks nomurmināja.

Viņi atrada patvērumu alkšņu biežņā.

- Šie atradīs mūsu pēdas, Rena teica, kad bija spējīga sevi piespiest runāt. Viņi uzzinās, ka mēs esam šeit.

Toraks papurināja galvu.

- Viņi domās, ka mēs esam aizbraukuši kopā ar Finkedīnu.

Puisis izstāstīja, ka atstājis atlikušo smailīti upes lejpusē, jo uzskatījis: braukt ar to uz Dziļo mežu būtu pārāk uzkrītoši; viņš bija noslēpis arī mantas un aizmē­zis pēdas.

- Kā tu zināji, ka viņi nāks šurpu? Rena jautāja.

- Es nezināju. Pirms izdzirdēju tavu saucienu, es pat nezināju, ka viņi tur ir. Bet slēpt pēdas es iemanījos, kad biju izraidītais. Nāc! Esmu izsalcis. Šī ir mūsu pēdējā iespēja tikt pie silta ēdiena.

Rena nebija iedomājusies par to, ka tad, kad viņi no­nāks Dziļajā mežā, nāksies iztikt bez uguns. Juzdamās bērnišķīga un neattapīga, viņa devās ievākt pārtiku.

Krājumus vajadzēja pietaupīt priekšdienām vismaz to viņa saprata.

Kad Rena atgriezās, Toraks bija atmodinājis uguni. Viņš bija sakūris ugunskuru pie klints sienas, kas bija vērsta uz Dziļajam mežam pretējo pusi, un izmantojis vie­nīgi sausu dižskābarža malku bez mizas, tāpēc tā dega gandrīz bez dūmiem.

Rena lēsa, ka draugs to iemācījies, kad bija izraidīts. Tas lika justies tā, it kā viņa Toraku īsti labi nepazītu.

Ēdiens Renu mazliet spēcināja. Viņa bija pagatavojusi sautējumu no virzas, zvērenēm un kazenāju jaunajiem dzinumiem, kuriem piemeta klāt gaļīgas pavasara sēnes, meža baložu olas un uz oglēm apceptus gliemežus. Glie­meži bija īpaši gardi, jo bija barojušies ar savvaļas ķiplo­kiem.

Kamēr viņi ieturējās, Rips un Reka veica rīta peldi upes seklumā, kur pērās ar spārniem un apšļakstīja Vilku, kas, atgriezies no medībām, gulēja krastmalā un izlikās kraukļus neievērojam.

Rena iedeva Rekai nolobītu olu un nočukstēja pateicī­bas vārdus. Tad viņa jautāja Torakam:

- Kas bija šie cilvēki?

- Šķiet, Sumbri. Tiem bija zaļi pieres apsēji, un vienam raga amulets.

Toraks vaicāja par pīķi uz takas, un Rena paskaidroja, ka tas ir lāstamiets.

- Ja, nezinādams īstās burvestības, tam paiesi garām, tu saslimsi un nomirsi. Lāstu nevar redzēt, taču tas ir mietā. Tas pievelk drudža dēmonus, kā liesmas pievelk naktstauriņus.

Toraks pārdomāja dzirdēto.

- Vai tu vari mūs aizvest tam garām?

Rēnai vēderā savilkās kamols.

- Varbūt. Īstenībā viņa par to šaubījās. Dziļajā mežā dzīvoja vislabākie burvji. Rena ar tiem nevarēja sacens­ties. Bet šie nepaļausies tikai uz lāstamietiem, viņa piebilda. Viņi stāvēs sardzē arī paši.

Toraks neatbildēja. Bieži vien, kad puisis kaut ko gata­vojās teikt, viņš ar īkšķi braucīja rētu uz apakšdelma. Tagad viņš tieši to darīja.

- Rena…

- Nesaki to! viņa Toraku pārtrauca.

- Ko?

- To, ka viņš nebija mans radinieks, ka man nav jāiet kopā ar tevi, jo tas ir pārāk bīstami, ka es varu iet bojā.

Torakam atkārās žoklis.

- Tas ir pārāk bīstami. Un nejau tikai viņu dēļ jābai­dās ir arī no manis. Paskat, kas atgadījās ar Finkedīnu!

Nākamreiz vina vietā vari būt tu.

Rena sāka iebilst, taču Toraks viņu centās pārliecināt.

- Ir vēl kas. Naktī mūs kāds ir novērojis. Es atradu pēdas un pelnu kaudzīti.

- Pelnus? Viņa centās slēpt savas bažas. Vai tu domā, ka tas bija Gaups?

- Sākumā es tā domāju. Taču tagad neesmu par to pārliecināts.

Rena saprata, ko viņš mēģina panākt.

- Tu centies tikt no manis vaļā. Kāpēc tev vienmēr tā jādara? Domā, ka izdosies? Domā, ka es teikšu: labs ir, šādā gadījumā es dodos atpakaļ pie savas ģints?

- Tev to vajadzētu darīt. Nudien.

- Nedarīšu vis!

Toraks uz viņu dusmīgi paraudzījās. Rīta gaismā viņa seja izskatījās vecāka. Cietsirdīga.

- Rena! Es tevi brīdinu. Es darīšu visu, kas manos spēkos, lai dabūtu ciet Tiazi.

- Jauki, viņa bilda. Tad ķersimies pie darba. Mums vajadzēs nomaskēties. Mēs esam Sumbru apdzīvotajā upes pusē, tāpēc mums jāmēģina izskatīties līdzīgiem viņiem.

Toraks mazliet palocīja galvu.

- Pareizi, viņš teica.

Tagad, Rena sacīja, es izdarīšu tā, ka pat Sum­bram tevi būs grūti pamanīt.

Viņa sāka ļoti lietpratīgi un mundri darboties, taču Toraks nebija piemuļķojams. Rena bija tikpat nobijusies kā viņš pats.

Pa ziemu Finkedīns viņiem bija iemācījis dažus trikus par slēpšanos. Lai tos liktu lietā, pagāja visa pēcpusdiena. Izrādījās, ka Rena šajā ziņā ir apbrīnojami talantīga, un Torakam tas atņēma drosmi. Laikam viņai ir burves dotī­bas lietām likt izskatīties citādām, nekā tās ir patiesībā.

Vispirms viņa no ķērpjiem un upes māla, kuru ieguva zem ūdens līmeņa, lai nepaliktu pēdas, pagatavoja zaļganbrūnu krāsvielu. To viņa sajauca ar pelnu un tauku pastu, lai nomāktu viņu smaržu un padarītu krāsu ūdensiztu­rīgu. Pēc tam Rena izraustīja sava ģints aizbildņa spalvas un aizbāza tās aiz kamzoļa; viņi izraibināja viens otra seju, kaklu, rokas un apģērbu ar pagatavoto ziedi, kuru šur tur iekrāsoja ar ogli, lai izveidotos tumšāki traipi.

Ģinšu saietos viņi bija redzējuši, ka Sumbri ieziež matus uz pakauša ar dzelteno mālu, lai tie līdzinātos koka mizai, tāpēc Toraks un Rena aizbāza savus matus aiz kamzoļiem un izdarīja to pašu. Nebija laika pīt tīklus sejas aizsegam, tāpēc viņi vienkārši nokrāsoja zaļu Toraka galvas apsēju un tādu pašu pagatavoja Rēnai. Tad viņi ieklāja bultu makos sūnas, lai negrabētu bultas, un vienojās par jaunu brīdinājuma signālu. Noslēgumā Toraks abiem nogrieza suņburkšķu elpojamās caurules gadījumam, ja nāktos slēp­ties zem ūdens.

Kad tas bija paveikts, Torakam piesardzīgi tuvojās Vilks, apdomīgi viņu paostīja un pārsteigts atsprāga atpakaļ.

"Tas esmu es," puisis sacīja vilku valodā.

Vilks pieglauda ausis un ieņurdējās.

"Tas esmu es. Nāc šurpu!"

Vilks uzmanīgi virzījās tuvāk.

Runādams gan vilku, gan cilvēku valodā, Toraks pūta viņam uz purna siltu elpu. Lai Vilku pārliecinātu, pagāja zināms laiks.

- Viņš tevi nepazīst, Rena sacīja saspringtā balsī.

Toraks centās pasmaidīt, taču vaigi zem sakaltušās

ziedes neklausīja.

- Vai es izskatos citāds?

- Tu izskaties biedējošs.

Toraks ieskatījās Rēnai acīs.

- Tu arī, viņš teica.

Rēnas gludenā, zaļā seja pārsteidzoši atgādināja viņas māti. Meitene pat bija sākusi citādi kustēties. Viņas augums un rokas šķita pildītas ar dīvainu spēku. Toraks iedomā­jās, ka, pieskardamies viņai, varētu apdedzināt pirkstus.

- Kā tev šķiet, vai tam visam ir kāda jēga? Rena jautāja.

Toraks nokremšļojās.

- Līdz neuzskriesim viņiem virsū varbūt. Labākā aizsardzība būtu…

- Netikt noķertiem.

Viņa uzzibsnīja puisim ar saviem asajiem zobiem, un atkal bija Rena.

Iestājās krēsla, un virs koku galotnēm pacēlās pus­mēness. Starp žilbinoši baltām guntiņām lidinājās nakts­tauriņi. Toraks dzirdēja, kā augstu eglē izsalkuši čiepst dzeņu mazuļi.

- Jāķeras pie burvestībām, Rena paziņoja. Gaupa auklā piesietā nocirstā plauksta blāvajā mēnes-

gaismā lēnām griezās. Uz tās vajadzēja mudžēt skudrām un mušām, taču neviena kukaiņa nebija. Lāsts bija tik spēcīgs, ka radības muka pa gabalu.

Toraks ar Vilku stāvēja sardzē, bet Rena, turēdamās ēnā un staigādama pa zirgskābeņu lapām, lai neatstātu pēdas, tuvojās lāstamietam. Viņa bija sažņaugusi plaukstā vērmeļu un pīlādža zariņu saišķi un, tupēdama blakus pīķim, murmināja buramvārdus un pēra to ar saišķi.

Upe sāka plūst rāmāk. Koki pieklusa, lai ieklausītos. Toraks juta, kā lāsts smagi karājas gaisā. Viņš bažījās, ka Rena ir pārāk tuvu, ka tas var iesūkties viņas ādā. Pēkšņi meitene noelsās un pārtrauca darboties.

- Es nespēju, viņa teica.

- Nē, tu to spēj! Toraks mudināja.

- Man nav pietiekami daudz spēka. Viņš gaidīja.

Rena turpināja. Beidzot viņa izdvesa saraustītu no­pūtu, piecēlās un iemeta saišķi upē.

- Izdevās? Toraks jautāja.

- Nezinu. Drīz mums būs iespēja to noskaidrot. Aizslaucīdami pēdas, viņi attālinājās. Torakam šķita,

ka no tumsas izdalās spriedze.

Vilks pietecēja pie lāstamieta un, skatīdamies augšup uz asiņaino plaukstu, apsēdās. Pēkšņi viņš sagrāba to zobos, sapluinīja, lai pārliecinātos, vai tā nav dzīva, un aizrikšoja to savā nodabā apēst. Drīz Toraks un Rena paaugā izdzir­dēja kņadu un aizkaitinātu rūkšanu; pēc mirkļa spārnos pacēlās Rips un Reka, kuriem knābjos bija pa pirkstam.

Toraks atlieca dūrē sažņaugtos pirkstus.

- Man šķiet, tev izdevās, viņš teica.

- Varbūt.

Viņi devās savākt savu mantību.

- Dosimies ceļā, kad norietēs mēness, Toraks sacīja.

Rena neatbildēja, taču puisis zināja, par ko viņa domā.

Viņi joprojām nebija izprātojuši, kā tikt garām Sumbru ģints sargiem.

Virs galvas dzeņu mazuļi nenoguruši prasīja ēst. Toraks redzēja, ka to vecāki rīkojušies gudri un izkaluši dobumu zem piepes, kas kalpoja par jumtu un sargāja no lietus, turklāt izvēlējušies dobu koku ar daudziem caurumiem, pa kuriem vajadzības gadījumā aizbēgt no caunas. Viņš atce­rējās Finkedīna pamācības par slēpšanos. Pirmais likums ir mācīties no citām radībām.

Parādījās dzenis ar vakariņām bērniem, pamanīja Toraku un, aizsteidzies uz citu koku gabaliņu tālāk, nometās uz zara un skaļi iesaucās: "Kik-kik-kik! Ne jau tas koks ir īstais, bet šis!"

- Man šķiet, Toraks teica, es izdomāju.

Mēness bija norietejis, un vējš norimis. Koki neelpoja. Tie gaidīja.

Toraks nometās ceļos blakus Vilkam un vilku valodā paskaidroja, ka viņiem jāslēpjas no visiem, taču viņi jop­rojām medī Sakosto. Viņš nebija pārliecināts, vai ir pie­tiekami skaidri izteicies.

Piecēlies kājās, puisis ar galvu pamāja Rēnai. Pamāja arī viņa.

Turēdamies pa gabalu no takas, viņi sāka virzīties uz upes augšteces pusi. Pagāja garām lāstamietam. Pēc tam nonāca vienā līmenī ar abām lielajām, robotajām klin­tīm.

Kokā uzbrāzās vāvere. Zibinādams balto ļipu, aizbēga stirnu buks.

"Tas ir labi," Toraks nodomāja. "Varbūt Sumbri nav nemaz tik tuvu."

Varbūt.

Rena gāja viņam līdzās klusa kā ēna. Vilka ķepas nesa­cēla ne mazāko troksni.

Egles viņus gaidīja, un no to zariem bira tumši sūnu kunkuļi.

Toraks apstājās. Viņš domāja par Ozolu burvi. Viņš domāja par Beilu. Viņš ievilka elpu un iegāja Dziļajā mežā.