Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

trīsdesmitā nodala

Kalnos droši vien plosījās vētra, jo Melnupe Toraku ātri aiznesa līdz Dziļā meža ģinšu nometnei.

Nomaskējis vienkoci ar lapotiem zariem, viņš izstiepās tajā guļus un paļāvās uz to, ka niedres viņu noslēps no skatieniem. Puisim paveicās. Visi bija pamatīgi aizņemti ar koku krāsošanu. Toraks redzēja sievietes, vīriešus un bērnus, kas čakli zieda okeru.

"Kāds trakums," viņš prātoja, "spiež tos akli sekot pavēlēm? Vai tad šie neredz, ka Tiazi nolaupa viņiem brī­vību, gluži tāpat kā lapsa aizvelk svešu medījumu?"

Kad nometne izgaisa skatienam, viņš pacēla airi. Pie­nāca pusdienlaiks. Rietenis atnesa smaku no izdegušajām zemēm. Un no Rēnas joprojām nebija ne vēsts.

Aiz līkuma viņš ieraudzīja, ka ziemeļu krasts ir dub­ļains un it kā vienkoču izdangāts. Laivas bija aizbrauku­šas, taču vītola zarā kaut kas uzplaiksnīja. Tumši rudu matu šķipsna.

Piestājis malā, Toraks piesardzīgi izrāpās krastā.

Vīru pēdas veda Mežā. Starp tām viņš uzgāja arī Rēnas pēdas. Viņa tikusi notverta no jauna. Kāpēc tie viņu atve­duši šurp?

Piespiedis sevi sakopot uzmanību, viņš noskaidroja, ka vīri pēc neilga laika atgriezušies un aizīrušies projām. Vai Renu viņi bija paņēmuši līdzi? Tā neizskatījās.

Dziļāk Mežā Toraks atrada vēl vienu matu šķipsnu, kas bija aptīta ap zariņu. Pēc tam vēl vienu. Puiša uztrau­kums nedaudz mazinājās. Ja Rena to spēja paveikt, tad ar viņu droši vien nemaz nebija tik slikti. Un viņa vēlējās, lai Toraks seko.

Izvilcis nazi, viņš devās iekšā Mežā.

Kad Toraks sasniedza mazu būdiņu vēja izgāztas egles aizsegā, sāka jau krēslot. Viņš redzēja garas, sarkanas pīnes, kas stiepās no kokiem, un ar svētajām spirālēm izrotātus sumbru ragus. Viņš lēsa, ka tā ir Sumbru burvja lūgšanu mītne. Taču tajā valdīja savāds klusums kā pa­mestā nometnē.

Ieeju aizšķērsoja divi sakrustoti zari: viens ozola, otrs īves. Ļaunu nojautu pārņemts, Toraks pārkāpa tiem pāri un gāja iekšā. Ugunskura vietā uz baltām, izdegušām oglēm, kas bija drupanas kā kauli, kaut kas mētājās. Torakam sagriezās vēderā. Tās bija Rēnas loka atliekas.

Neticēdams savām acīm, viņš pacēla gabalos salauzto melno īves koku, kuram Rena mēdza dāvāt tik daudz uzma­nības. Toraks atcerējās kādu dienu pagājušajā vasarā, kad bija atradis Renu beržam lazdu riekstus, lai to ieeļļotu. Saule spulgoja viņas rudajos matos, un Toraks iedomājās, kāda būtu sajūta, ja tos aptītu ap roku. Meitene pagriezās un ieskatījās viņam acīs, un Torakam svila seja. Vilks pabāza viņam garām degunu, lai tiktu pie riekstiem, un Rena pagrūda viņa purnu nost.

Nē, Vilk, tie nav domāti tev!

Taču drīz vien viņa atmaiga un iedeva riekšu arī Vil­kam.

Nometies uz ceļiem oglēs, Toraks satvēra loka atliekas. Viņš saoda pelnu un egļu smaržu. Blakus ceļgalam viņš pamanīja sīku dzintara zirnīti. Viņš to pacēla. Jā, egles sveķi. Tiem blakus plaukstas nospiedums. Liela vīra plauksta. Tai trūka divu pirkstu.

Viss nostājās vietā, un Toraks krita lejup lejup no liela augstuma. Sumbru burvis bija Tiazi. Tiazi bija arī Meža Zirgu burvis. Abi bija viens un tas pats cilvēks.

Un pie Tiazi bija Rena.

Grīļodamies piesvempies kājās, Toraks iztenterēja no būdas. Mēness pildīja klajumu ar ledus zilu gaismu. Viņš iedomājās, ka Rena bijusi spiesta noskatīties, kā Tiazi salauž viņas loku. Kā gan tas patika dvēseļēdājam! Un viņš gribēja, lai Toraks to zinātu. Viņš bija atstājis loka atliekas kopā ar plaukstas nospiedumu, kurā trūka divu pirkstu. To bija izdarījis Tiazi.

Tas bija Tiazi, nevis Rena, kas takas malās atstāja šīs matu šķipsnas: viņš atveda Toraku uz šejieni un gribēja būt pārliecināts, ka viņš norīs ēsmu. Un šie sakrustotie zari… Tie stāstīja par to, uz kurieni Tiazi Renu bija aiz­vedis.

Uz Svēto birzi, kur pie ozola zariem šūpojās līķi.

Toraks aizstreipuļoja līdz kokam un izvēmās.

Tā bija viņa vaina. Savā atriebības kārē viņš bija node­vis Renu Ozolu burvja varā.

Slaikais Bezastainis atradās tikai lēciena attālumā, taču Vilks nedrīkstēja pie viņa iet. Kaut kas lika turēties tālāk it kā starp viņiem brāztos ātrais ūdens.

Slaikais Bezastainis bija priekšķepās paturējis baramāsas Garo-nagu-kas-lido-tālu, un tagad viņš to rūpīgi pakarināja kokā. Vilks juta viņa bailes, bet zem tām briesmīgu asinskāri.

Vilks negāja pie Slaikā Bezastaina šīs asinskāres dēļ. "Man jānogalina Sakostais," barabrālis reiz bija teicis Vil­kam. "Nevis tāpēc, ka viņš ir medījums vai arī medību lauku dēļ, bet gan tāpēc, ka viņš nogalināja bezastaini ar gaišo kažoku."

Bet kāpēc? Vilki tā nedara. Tas… tas bija nepareizi.

Slaikais Bezastainis bija Vilku izdzirdējis. Viņš zemo­jās un gaudoja. "Nāc pie manis, barabrāli! Tu esi man vajadzīgs!"

Vilks iesmilkstējās. Un atkāpās Mežā.

Viņš atcerējās, kā toreiz lielajā aukstumā bija atradis baltos vilkus un centies to vadonim pastāstīt par Slaiko Bezastaini. "Viņam nav astes," Vilks bija sacījis, "un viņš staigā uz pakaļkājām, taču viņš…"

"Tad tas nav vilks," vadonis bija viņu skarbi pārtrau­cis.

Vilks zināja, ka vadonim nav taisnība, taču viņš neuz­drošinājās iebilst.

Bet tagad…

Slaikais Bezastainis pieslējās uz pakaļkājām un ar apjukušu sejas izteiksmi nāca uz Vilka pusi. "Kāpēc tu pie manis nenāc?"

Viņa seja…

Sākumā Vilkam patika barabrāļa plakanā seja, uz kuras neauga vilna, taču, stāvēdams tumsā un lūkodamies tajā, viņš saprata, cik ļoti tā atšķiras no vilka purna. Un Slaikā Bezastaina acis neatstaroja Lielās-baltās-acs gaismu kā vilka acis.

Tās nebija tādas kā vilkam.

Doma, kas Vilku vajāja daudz gaismu un tumsu, uzgā­zās viņam kā krītošs koks. Slaikais Bezastainis nebija vilks.

Vilkam pašā sirdī iedūra tādas sāpes, kādas viņš nekad nebija piedzīvojis. Pat tad ne, kad viņš Kalnos bija kucēns un briesmīgi ilgojās pēc Slaikā Bezastaina, pat tad viņš nejuta tādas sāpes.

Slaikais Bezastainis nebija vilks.

Nebija vilks.

Slaikais Bezastainis nebija vilks.