Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

trīsdesmit astotā nodala

Kad Toraks pamodās, viņš nesaprata, kur atrodas.

Viņš gulēja zem siltu zaķādu apmetņa. Cauri egļu zaru jumtam būdā iespīdēja zaļa saule. Puisis saoda malkas dūmus un nometnes skaņas: sprakšķēja ugunskurs un kāds asināja nazi.

Viņš sāka atcerēties. To, kā bija nometies ceļos blakus Rēnai Svētajā birzī. Dziļā meža ģintis, kas pulcējās apkārt, un kādu, kas viņam iespieda plaukstā nazi. Ceļojumu uz nometni kājām un vienkocī. Sievieti, kas sašuva ievaino­jumu ciskā, un otru, kas aprūpēja Rēnas ceļgalu. Medoto dzērienu, kas lika justies miegainam, un pēc tam vairs nekā.

Aizvēris acis, Toraks sarāvās kamolā. Krūtis mazliet sāpēja, it kā kaut kas censtos no tām izlauzties, un viņam radās nepatīkama nojausma. Tiazi bija miris, taču pie Eostras atradās uguns opāls. Un viņš kopā ar Renu atradās Dziļā meža ģinšu žēlastības varā.

Izlīdis no būdas, puisis atrada ļaužu pūli, kas gaidīja viņa pamošanos. Tie zemu paklanījās. Toraks neklanījās. Pirms divām dienām šie cilvēki gaudoja pēc viņa asi­nīm.

Viņam par pārsteigumu, pūlī bija manāma Duraina un Staltbrieži, kā arī daži no Vītolu un Mežakuiļu ģints, taču no Kraukļiem nebija neviena. Kur atradās Rena? Puisis jau gatavojās to pajautāt, kad Meža Zirgu vadone paklanījās īpaši zemu un aicināja pagaidīt pie košsarkanā koka.

Ko pagaidīt? Viņš nesaprata. Dziļā meža ģinšu pār­stāvji uz viņu skatījās biedējošā klusumā.

Ieraudzīt Renu, kas ar kruķu palīdzību steberēja pre­tim, bija liels atvieglojums.

- Vai zini, viņa klusā balsī jautāja, ka esi nogulējis veselu diennakti? Man nācās tevi iedunkāt, lai pārlieci­nātos, vai esi vēl dzīvs.

Meitenes balss izklausījās braša, taču Toraks redzēja, ka kaut kas nav kārtībā un viņa to vēl negrib teikt.

- Visi vienā laidā klanās, viņš čukstus sacīja.

- Tur tu neko nevari darīt, Rena teica. Tu jāji uz Svētās ķēves un pieveici dvēseļēdāju. Un Dižozols sāk salapot. Viņi lēš, ka par to jāpateicas tev.

Toraks par to negribēja runāt, tāpēc apvaicājās par Rēnas celi, bet viņa paraustīja plecus un sacīja, ka varējis būt vēl ļaunāk. Puisis jautāja, kāpēc starp pārējiem atro­das Duraina, un Rena paskaidroja, ka Dziļā meža ģintis tagad noliedz Ceļu tikpat dedzīgi, kā kādreiz bija to pieņē­mušas, un vairs nenicina Staltbriežus par to, ka tie Ceļu vispār nav nekad atzinuši.

- Un Sumbri ir tik nokaunējušies par to, ka šos piemuļ­ķojis dvēseļēdājs, ka tagad nolēmuši sevi sodīt ar papildu rētām. Un uzbrukt Skrajajam mežam neviens vairs nega­tavojas.

- Vai tāpēc šeit ir arī Mežakuiļi un Vītoli?

Rena izrieza plecus un ar ķeģi iecirta zemē.

- Tos atsūtīja Finkedīns, viņa sacīja stingrā balsī. Viņam nācās pacīnīties, lai atrunātu Gaupu un viņa ģinti no uzbrukuma, taču galu galā tēvocim izdevās tos pārliecināt atsūtīt vienīgi ģints vadoni lai runātu, nevis cīnītos. Vītoli un Mežakuļi ieradušies viņu atbalstīt.

- Un Finkedīns? Toraks steigšus jautāja.

Rena kodīja apakšlūpu.

- Drudzis. Viņš bija pārāk slims, lai kaut kur brauktu. Tas bija pirms dažām dienām. Kopš tā laika nekas vairāk par viņu nav dzirdēts.

Toraks nespēja pateikt neko, kas Renu nomierinātu, taču, kamēr viņš meklēja īstos vārdus, pūlis pašķīrās un parādījās divi Sumbru ģints mednieki, kas pa abiem vilka sievieti ar pelnu krāsas matiem.

Viņi palaida to vaļā, un sieviete palika grīļīgi stāvam, ar bezkaislīgām acīm skatīdamās Torakā.

Meža Zirgu vadone ar šķēpa smaili to nospieda uz ceļiem un vērsās pie pūļa:

- Lūk, grēciniece, kuru mēs notvērām netālu no savas nometnes! vina sauca. Vina ir atzinusies. Vina ir tā, kas izraisīja lielo ugunsgrēku. Meža Zirgu vadone palocī­jās pret Toraku tā, ka viņas zirgaste aizskāra zemi. Sodu viņai vari spriest tu.

-Es? puisis bija nesaprašanā. Bet… to vajadzētu darīt Durainai.

Viņš uzmeta skatienu Staltbriežu vadonei, taču tā šķita neizdibināma.

- Duraina teic, ka tas jādara tev, Meža Zirgu vadone sacīja. Visas ģintis ir vienisprātis. Tu izglābi Mežu. Lem grēcinieces likteni!

Toraks uzlūkoja vaņģinieci, kas viņam cieši skatījās pretim. Šī sieviete viņu bija gribējusi dzīvu sadedzināt. Un tomēr viņš sajuta vienīgi žēlumu.

- Saimnieks ir miris, Toraks viņai teica. To taču tu zini, vai ne?

- Kā es viņu apskaužu, tā sacīja ar patiesu ilgošanos.

- Beidzot viņš iepazina uguni. Pēkšņi viņa, rādīdama aplūzušus zobus, Torakam uzsmaidīja. Bet tu tu esi svētīts! Uguns atstāja tevi dzīvu! Es pieņemu tavu sprie­dumu.

Rena blakus Torakam sarosījās.

- Tā biji tu, viņa sacīja sievietei. Tu piejauci miega zāles viņu ūdenim.

Tā izpleta savas sasprēgājušās, sarkanās rokas.

- Uguns viņu atstāja dzīvu! Tiem nebija tiesību viņu nogalināt.

Pūlis sāka kurnēt, un Meža Zirgu vadone pavicināja šķēpu.

- Viens tavs vārds, viņa teica Torakam, un viņa mirs.

Puisis novērsa skatienu no atriebīgās, zaļās sejas un paskatījās uz sievieti ar pelnu pelēkajiem matiem.

- Lieciet viņai mieru, viņš teica.

Sākās iebildumu vētra.

- Bet viņa mūs sazāļoja! Meža Zirgu vadone kliedza.

- Viņa sarīkoja lielo ugunsgrēku! Viņa ir pelnījusi sodu!

Toraks pagriezās pret vadoni.

- Vai tu esi gudrāka par Mežu?

- Protams, ne. Taču…

- Tad, lūk, kā tas būs! Staltbrieži viņu uzmanīs līdz dzīves beigām, un viņa zvērēs, ka nekad vairs neizraisīs ugunsgrēkus.

Viņš skatījās vadones acīs, un tā, izturējusi puiša ska­tienu, beidzot nolaida pīķi.

- Kā teiksi, viņa noburkšķēja.

- Ak! noelsās pūlis.

Duraina stāvēja nekustīga un vēroja Toraku.

Pēkšņi viņš vēlējās atbrīvoties no tiem visiem: no cilvē­kiem ar mežonīgajām acīm, kuriem uz galvas bija sakal­tuši māli un kuri kokus krāsoja sarkanus.

Kamēr Toraks lauzās caur pūli, Rena kliboja viņam nopakaļ.

- Torak, pagaidi!

Viņš pagriezās.

- Tu darīji pareizi, viņa sacīja.

- Viņi to nezina, puisis riebumā teica. Viņi atstās to dzīvu tāpēc, ka es tā liku. Nevis tāpēc, ka tā ir pareizi.

- Viņai būs vienalga.

- Toties man gan ne.

Toraks atstāja Renu un pameta nometni. Viņš gāja uz labu laimi lai tikai būtu tālāk no Dziļā meža ģintīm.

Puisis nebija tālu ticis, kad sāka sāpēt ievainojums gurnā, tāpēc viņš aizsoļoja uz upes krastu, lai apsēstos un pavērotu, kā garām plūst Melnupe. Sāpes krūtīs kļuva stiprākas, un viņš ilgojās pēc Vilka, taču tas nerādījās, un Torakam nebija vēlēšanās gaudot.

Zēns juta, ka kāds stāv aiz muguras, un atskatījies ieraudzīja Durainu.

- Ej projām, viņš noņurdēja.

Sieviete pienāca tuvāk un apsēdās.

Toraks noplūca zirgskābenes lapu un sāka to gar dzīs­lām plucināt.

- Tavi lēmumi bija gudri, viņa teica. Mēs viņu pie­skatīsim labi. Viņa brīdi klusēja un tad turpināja: Mēs nezinājām, cik tālu aizmaldījies viņas prāts. Mēs pieļāvām kļūdu, dodot viņai tik daudz brīvības. Mēs… kļūdījāmies.

Toraks vēlējās, kaut to būtu dzirdējusi Rena.

- Viņa grēkoja, Duraina turpināja, taču atstāt atmaksu Meža ziņā ir prātīgi. Sieviete pagriezās pret Toraku, un viņš juta tās skatiena spēku. Tu to apzinies tikai tagad. Bet tas ir kaut kas tāds, ko tava māte bija zinājusi vienmēr.

Zēns brīdi sēdēja kluss.

- Mana māte, viņš pēc brīža teica. Bet… tu teici, ka neko man par viņu nevari pateikt.

Viņa veltīja puisim vāru smaidu.

- Tu biji apsēsts ar atriebību. Tu nebiji gatavs to dzir­dēt. Piešķiebusi galvu, viņa aplūkoja lapas, kas šūpojās visapkārt. Tu piedzimi Lielajā īvē, viņa teica. Kad tava māte juta, ka viņas laiks tuvojas, viņa devās uz Svēto birzi izlūgties Meža aizstāvību bērnam. Viņa iegāja Lielajā īvē. Tu piedzimi tur. Tajā ir apglabāta tava nabas saite. Pēc tam viņa kopā ar Vilku ģints burvi bēga uz dienvi­diem. Vēlāk, zinādama, ka tuvojas gals, viņa tavu tēvu sūtīja uzmeklēt mani, lai izstāstītu man to, ko nevarēja teikt viņam.

Duraina izstiepa roku, un uz viņas plaukstas apmetās raibs tauriņš.

- Tonakt, kad piedzimi tu, viņas vīzijās parādījās Pasau­les Gars. Tas paziņoja, ka tev visu mūžu lemts cīnīties, lai vērstu par labu ļaunumu, kuru palīdzēja radīt Vilku ģints burvis. Tava māte bija nobijusies. Viņa lūdza Pasaules

Garam, lai tas atvieglo viņas bērna grūto likteni. Viņš apsolīja tevi padarīt par garagājēju, taču tad tev nedrīks­tēja būt savas ģints, jo nevienai ģintij nav ļauts būt daudz spēcīgākai par pārējām. Viņa apklusa un nolūkojās, kā aizlido tauriņš. Un vēl viņš paziņoja, ka šī velte tavai mātei maksās dzīvību.

Toraks skatījās uz lapas dzīslojumu savās rokās.

- Lai apstiprinātu vienošanos, Pasaules Gars nolauza savu ragu žuburi un iedeva to viņai. Tava māte no tā paga­tavoja zāļu ragu. Dienā, kad tas bija gatavs, viņa nomira.

Alksnī nometās erickiņš, kas pret zaru notīrīja knābi un aizlidoja.

- Tavs tēvs, Duraina turpināja, atstāja tevi vilku migā un devās taisīt atvadu paaugstinājumu. Pēc trim mēnešiem viņš kaulus atgādāja uz svētbirzi un apglabāja tos Lielajā īvē.

Toraks lapas pārpalikumus iemeta ūdenī un noskatījās, kā tie tiek aiznesti. Lielā īve. Viņa dzīvības koks. Mātes nāves koks.

Viņš iztēlojās, kā tēvs dzen tapas Lielās īves mūžve­cajā stumbrā, lai tajā varētu ierāpties dzīvesbiedre, kad būs pienācis laiks dzimt mazulim; kā viņš pēc tam nes uz turieni viņas kaulus, lai tie dusētu mierā kopā ar viņas nazi ar nazi, kas pēc daudzām vasarām izglāba dzīvību Rēnai.

Upes pretējā pusē mātei līdzi no krasta uz ūdensmalu sekoja bariņš pīlēnu. Toraks uz tiem skatījās, bet tos nere­dzēja. Viņam nebija ģints tāpēc, ka viņš bija garagājējs. Māte viņu par tādu padarīja, upurēdama savu dzīvību.

Zēnam krūtīs iekvēlojās sāpīgas dusmas. Viņa varēja dzīvot, taču izvēlējās mirt. Tas tika darīts viņa labā, taču viņa pameta savu dēlu.

Toraks grīļīgi piecēlās.

- Es nekad to neesmu gribējis.

Duraina vēlējās kaut ko teikt, taču viņš to ar rokas mājienu apklusināja.

- Es nekad neesmu to gribējisl puisis kliedza.

Neko apkārt neredzēdams, viņš aizjoņoja pa Mežu. Viņš

turpināja skriet, līdz sāpes augšstilbā lika apstāties.

Toraks atradās zaļā, ar saules gaismu pielietā klajumā, kur laidelējās bezdelīgas un virs vizbulītēm spārnus pli­vināja tauriņi. "Skaisti," viņš nodomāja.

Un viņa mirušie tuvinieki to nekad neredzēs.

Toraks nometās uz ceļiem zālē un domāja par māti un tēvu, un Beilu. Sāpes krūtīs kļuva griezīgas kā krams. Viņš tik ilgi bija perinājis atriebības plānus. Tagad tie vairs nebija vajadzīgi, un bija palikušas vienīgi bēdas. Kamols krūtīs šķita atraisāmies, un zēns sāka raudāt. Viņš rau­dāja ilgi: tie bija skaļi, sāpīgi, saraustīti šņuksti. Žēlabas par mirušajiem, kas viņu bija pametuši.

Rena gulēja guļammaisā, skatīdamās tumsā. Viņas domas klimta bezcerībā. Loku viņai bija pagatavojis Finkedīns. Tiazi to bija salauzis. Finkedīns bija smagi slims. Loks bija zīme. Finkedīns droši vien ir miris.

Galu galā Rena to ilgāk nespēja izturēt. Pagrābusi ķeģus, viņa izkliboja no būdas.

Pusnakts, un nometne bija klusa. Meitene devās pie ugunskura, kur noslīga uz bluķa un sēdēja, vērodama, kā augšup ceļas dzirkstis, lai nomirtu debesīs.

Kur pazudis Toraks? Kā viņš tā drīkstēja? Aizskriet un nepateikt viņai, kad Rena tik dedzīgi vēlējās nokļūt atpakaļ Skrajajā mežā!

Pēc brīža viņš iesteberēja nometnē. Toraks pamanīja Renu un apsēdās viņai blakus pie ugunskura. Puisis izska­tījās iztukšots, un viņa skropstas bija salipušas, it kā viņš būtu raudājis. Rena nocietināja sirdi.

- Kur tu biji? viņa jautāja apsūdzošā tonī.

Toraks nikni vērās ugunskura liesmās.

- Es gribu tikt no šejienes projām. Atpakaļ uz Skrajo mežu.

- Es arī! Ja tu nebūtu tā aizskrējis, mēs jau būtu ceļā.

Toraks ar zaru sabikstīja ogles.

- Man riebjas būt par garagājēju. Tas ir kā lāsts.

- Tu esi tāds, kāds esi, Rena sacīja bez līdzjūtības. Starp citu, no tā ir iznācis arī kaut kas labs.

- Kas? Pastāsti man, kas labs kaut reizi ir iznācis!

Viņa apslāpēja savas jūtas.

- Tas, ka tu zīdaiņa vecumu pavadīji vilku migā. Tāpēc, ka esi garagājējs, tu iemācījies vilku valodu. Tā tev ļāva sadraudzēties ar Vilku. Lūk! Tas taču ir labi, vai ne?

Toraks turpināja nikni blenzt ugunī.

- Nav jau runa tikai par vilku valodu. Kad es pārmiesojos, man šķiet: tas atstāj ietekmi uz manām dvēselēm.

Rena sarāvās. Arī viņa par to bija prātojusi. Leduslāča niknums, odzes nežēlība… Dažkārt viņa bija manījusi šīs iezīmes Torakā. Un tomēr šie zaļganie lāsumiņi viņa acīs. Skaidrs, ka tie bija jauki: Meža vieduma kripatiņas, kas noberzušās kā sūnas no zara un iebirušas Toraka būtībā.

Taču meitene bija pārāk pikta, lai par to tagad runātu, tāpēc tā vietā viņa sacīja:

- Varbūt pārmiesošanās patiešām atstāj ietekmi, taču ne vienmēr. Tu reiz iemiesojies krauklī, bet nekļuvi ne­nieka gudrāks.

Viņš iesmējās.

Rena ar kruķu palīdzību pieslējās kājās.

- Ej mazliet pagūli! Kolīdz uzausīs gaisma, es vēlos doties projām.

Toraks iemeta zaru ugunskurā un piecēlās. Pēc tam viņš pasniedzās sev aiz muguras un ielika viņai kaut ko rokās.

- Lūk! Man šķita, ka tu šo varētu gribēt.

Tās bija Rēnas stopa atliekas.

- Tagad tu to varēsi apglabāt, viņš teica. Izklausījās, ka puisis nav pārliecināts, vai rīkojies pareizi.

Rena nespēja sevi piespiest runāt. Meitenei šķita, ka, apņemot mīļoto koku ar pirkstiem, viņa redz, kā Finkedīns to apstrādā. Tā bija zīme. Tai vajadzēja būt zīmei.

- Rena, Toraks klusi teica. Tā nav zīme. Finkedīns ir stiprs. Viņš izveseļosies.

Meitene ievilka elpu un norija siekalas.

- Kā tu zināji, ka es par to domāju?

- Nu… Es tevi pazīstu.

Rena iedomājās, kā Toraks tenterē pa mežu, lai at­gūtu salauzto loku. "Varbūt pārmiesošanās nemaz neat­stāj pēdas," viņa iedomājās. "Jo šis… šis ir vienkārši To­raks."

- Paldies, viņa teica.

- Tas nebija grūti.

- Ne jau tikai par šo. Par visu, ko esi darījis. Par to, ka lauzi zvērestu.

Uzlikusi plaukstu Torakam uz pleca, Rena noskūpstīja puisi uz vaiga un ātri aizkliboja projām.

Vilks skatījās, kā Slaikais Bezastainis pēc baramāsas aiziešanas šūpojas un blisina acis, un saprata, ka viņa jūtas ir izkaisītas un izmētātas apkārt kā lapas vēja brāzmā.

Bezastaini bija tik neizprotami! Slaikajam Bezastainim patika baramāsa, un tai patika viņš, bet tā vietā, lai saberzētos ar sāniem un nolaizītu viens otram purnu, tie viens no otra bēga. Tas bija ārkārtīgi dīvaini.

Tā prātodams, Vilks tecēja uzmeklēt Tumšo Kažoku. Draudzenei pēc veiksmīgām medībām joprojām bija slapjš purns: tā viņam pievienojās, un, viens otru rotaļīgi pakodījuši un saberzējušies ar kažokiem, abi kopā aizskrēja pret straumi gar ātro ūdeni. Vilkam patika, kā vēsās papar­des glāstīja viņa vēderu un kā aiz muguras dipēja Tumšā Kažoka ķepas. Viņš saoda maigo draudzīga vilka un jauna briedēna asins smaržu.

Mežā no jauna valdīja miers, tomēr kaut kas Vilkam lika doties uz vietu, kur Slaikais Bezastainis bija pieveicis Sakosto. Sasnieguši to, viņi palēnināja soli. Virs mod­rajiem kokiem lejup raudzījās Spožā-baltā-acs, un gaisā joprojām virmoja Pērkongrāvēja dusmas.

Pērkongrāvējs bija varens noslēpums. Kad Vilks bija mazs, Pērkongrāvējs viņam lika pamest slaiko Bezastaini un doties uz Kalnu. Kad Vilks no turienes aizbēga, Pēr­kongrāvējs bija dusmīgs. Vēlāk viņam tika piedots, taču Vilks nedrīkstēja atgriezties Kalnā. Tas viss bija ļoti dīvaini, turklāt Pērkongrāvējs vienlaikus bija gan tēviņš, gan mātīte; gan mednieks, gan medījums. Neviens vilks nespēja saprast šādu radījumu.

Vilks kādreiz neieredzēja nesaprašanu, taču tagad viņš zināja, ka šis tas vienkārši nav saprotams. Viens bija Pērkongrāvējs, bet otrs Slaikais Bezastainis. Slaikais Bezastainis nebija vilks. Un tomēr viņš bija Vilka barabrālis. Tas tā vienkārši bija.

Vilka degunam garām aizplūda tik tikko jaušama smaka, un viņš saspringa. Dēmoni.

Vilks dedzīgi piebāza purnu pie zemes un, dziļi ieelpo­dams, sekoja pēdām. Tās veda augšup pa nogāzi garām mūžveciem kokiem.

Midzenis bija gandrīz pilnīgi aizsegts ar akmeni: sprau­ga Vilkam bija par šauru. Viņš ar priekšķepām kašņāja to platāku, un Tumšais Kažoks palīdzēja. Beidzot Vilks izspraucās cauri.

Iekšpusē viņš saoda dēmona dvingu, taču smaka bija veca. Neviena dēmona tur nebija. Vienīgi ļoti izkāmējusi, smirdīga bezastainu kucīte.

Vilks iesmilkstējās un nolaizīja tai degunu. Tā pat nepamirkšķināja plakstus. Kaut kas nebija kārtībā. Vilks atmuguriski izrāpās no midzeņa un skrēja pasaukt Slaiko Bezastaini.

Kad viņš ieradās pie bezastainu midzeņiem, bija jau klāt gaisma, un Vilks tūlīt pat saprata, ka viņam būs jāpa­gaida. Ātrā Ūdens malā bija izvilktas vairākas peldošās ādas. Vilks redzēja, kā augšup pa krastu rāpjas Kraukļu bara vadonis un baramāsa, aizmetuši savus kokus, lēkā tam pretim, un vadonis smejas un šūpo viņu priekšķepās.