Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

SEŠPADSMITĀ NODALA

Saule jau bija uzlēkusi, un ne Staltbrieži, ne Rena viņam nesekoja. Toraks gandrīz vai vēlējās, lai tie viņu panāktu. Drīz vien nekas viņu vairs nešķirs no atriebī­bas.

Kad iestājās diena, viņš pa taku bija nonācis līdz Vējupei, taču šis ātrais, brūnganais strauts nebūt nelīdzinā­jās tai varenajai upei, par kādu tā bija kļuvusi Skrajajā mežā.

Vilks rikšoja blakus ar nolaistu asti un pieliektu galvu. Pat kraukļi vairs nemetās virsū tauriņiem. Medību trīsas bija guvušas virsroku pār bažām.

Ieleja sašaurinājās, un upe kļuva par trauksmainu straumi. Visu dienu bija pūtis sauss dienvidvējš, taču ta­gad tas bija pierimis līdz čukstiem. Torakam notirpa skausts. Viņi tuvojās Augsto kalnu piekājei.

Vilks apostīja zemes pikuci, kuru bija uzjundījusi zirga kāja. Toraks pieliecās, lai apskatītu garu, melnu astru. Viņam virs galvas spoži zaļas mirdzēja dižskābaržu un

bērzu jaunās lapiņas. Dzeloņplūmju ziedi laistījās kā sniegs. Gaiss bija pilns egļu smaržas un dzīvs no putnu dziesmām: žubītes, ķauķi, strazdi, paceplīši. Pat veroni­kas uz takas bija pārdabiski zilas kā sapnī. Viņš bija sasniedzis Zirgu ieleju.

Vilks pacēla galvu. "Vai turpināsim?"

"Man jāturpina," Toraks viņam atbildēja. "Tev ne. Bīs­tami."

"Ja tev jāturpina, tad arī man."

Plandošu ēnu apņemti, viņi turpināja ceļu.

Toraks ievēroja, ka taku bija minuši daudzi nagi un ķepas, taču neviens zābaks. Medījums no viņa nebaidījās, un puisis iedomājās, ka Zirgu ielejā cilvēkiem aizliegts medīt. Pa zaru, meklēdama skudras, atmuguriski rāpās dzilna. Tā bija tik tuvu, ka Toraks pamanīja garo, pelēko mēli. Pērnās nātres košļāja stirnu buks. Viņš būtu varējis aizskart tā raupjo, brūno kažoku. Puisis uzdūrās meža cūkai, kas centās uziet saknītes; tā, šņukuru nepacēlusi, noskatījās, kā Toraks paiet garām.

Ieplaka sašaurinājās par aizu, un bērzi deva vietu apsū­nojušām eglēm. Vēsma norima. Putni apklusa. To raka soļu troksnis kļuva skaļš. Viņš aizskāra plecu, pie kura parasti mēdza būt ģints aizbildņa ādas gabals. Zem sirds sažņau­dzās baiļu kamols.

Kopš Beila nāves Toraka vienīgais mērķis bija atrast Tiazi. Puisis nebija domājis par to, kas notiks pēc tam. Viņš to zināja. Viņam vajadzēja nogalināt stiprāko cilvēku Mežā.

Viņam vajadzēja nogalināt cilvēku.

Varbūt tāpēc viņš bija pametis Renu: tāpēc, ka negri­bēja, lai viņa to redzētu. Taču viņam Rēnas pietrūka.

Aiz muguras atskanēja spārnu vēdas, un Toraks, cerē­dams, ka tas ir Rips ar Reku, pagriezās. Tas izrādījās zvirbuļu vanags, kas nolaidās uz celma un plucināja krūtis bezgalvainam strazdam.

"Varbūt," puisis iedomājās, "kraukļi ir aizlidojuši tāpēc, ka tie zina, ko es gatavojos darīt?"

Taču kopā ar viņu joprojām bija Vilks. Tas palūkojās Torakā, un viņa dzintardzeltenās acis bija pilnas ar tīru, noteiktu ceļveža gaismu. "Neej."

"Man jāiet," Toraks atbildēja.

"Tas ir slikti."

"Es zinu. Man jāiet."

Saule slīdēja zemāk, un koki sakļāvās. Upe pazuda, taču Toraks dzirdēja, kā tā šalc pazemē. Beidzot tā nebija dzirdama arī tur.

Viņam blakus aizripoja akmens. Kad tas apstājās, klu­sums uzbangoja tā, it kā būtu dzīvs.

Taka pagriezās, un viņa priekšā biedējoši tuvu pacēlās Kalni. Aizas sienas ieliecās un aizsedza gaistošo gaismu. Priekšā visgarākie akmeņozoli, kādus Toraks bija redzējis, viņu brīdināja doties atpakaļ. Aiz tiem, kā viņš zināja, slēpās svētā birztala Meža sirds.

Dažas vietas glabā atbalsis; citām piemīt pašām savs gars. Šīs vietas dvēseli Toraks juta kā klusu zumēšanu savos locekļos. No maisiņa viņš izņēma mātes zāļu ragu. Viņš iekratīja saujā okeru un mazliet uzzieda uz vaigiem un pieres. Šķita, ka rags vibrē, tāpat kā viņa kaulu smadzenes.

Vilks ar degunu pieskārās Toraka plaukstai. Ausis tas bija pieglaudis. Viņš vairs nebija ceļvedis. Viņš bija izbijies Toraka barabrālis.

Puisis nometās ceļos, maigi uzpūta viņam uz purna elpu un sajuta dzīvnieka ūsu kutināšanu un tā saldo, tīro smaržu. Tālāk viņš Vilku nedrīkstēja laist. Tas bija pārāk bīstami. Viņam tas bija jāpaveic vienam. Neieredzēdams apjukumu, kādu izraisīja viņa paziņojums, Toraks pavē­lēja Vilkam pazust.

Tas neklausīja.

Toraks atkārtoja pavēli.

Vilks sāka mest lokus. "Tev nevajag medīt Sakosto!"

"Ej!" zēns uzstāja.

Vilks ar ķepu pieskārās viņa ceļgalam. "Briesmas!" Uf!

Toraks nocietināja sirdi. "Ej!"

Vilks nemierpilns iesmilkstējās un ieskrēja Mežā.

"Tad tagad tu esi palicis viens," Toraks nodomāja. Pui­sis juta, kā no zemes sūcas nakts vēsums. Viņš piecēlās un devās tumsā starp kokiem.

Vilks skrēja augšup pa nogāzi, un viņu plosīja bažas un bailes. Sī bija briesmīga vieta. Akmeņozoli čukstēja brīdinājumus, kurus viņš nesaprata. Tie bija ļoti veci, un tie negribēja, ka viņš tur atrodas.

Vilks sasniedza kalna kori virs čukstošajiem kokiem un spēji apstājās. Vēja brāzma līdz viņa degunam atnesa smaržu jūkli. Vilks saoda Spožo-zvēru-kas-karsti-kož un Sakosto, un dēmona smaku. Viņš saoda barabrāļa bailes un viņa asinskāri. Tā nebija kāre medīt, tas bija kaut kas dziļāks, niknāks. Tas nebija vilks. Vilks to nesaprata, taču baidījās. Un Vilks baidījās par Slaiko Bezastaini, jo ar visu kažoku zināja: ja tas uzbruks Sakostajam, tad tiks nogalināts.

Sakostais bija stiprāks par lāci. Pat Spožais zvērs tam baidījās ķerties klāt. Ko var izdarīt viens vilks?

Vilks apbēdināts ņurdēja un tekāja augšup lejup pa nogāzi. Zemē viņš saklausīja vieglu drebēšanu. Vilks pa­grozīja ausis. Uzskrējis līdz kalna korei, viņš uzlēca uz guļoša koka stumbra. Viņš saoda stipru liela medījuma smaržu: tas bija līdzīgs sumbram, taču nebija sumbrs.

Vilks saoda, ka tie, kas nebija sumbri, barojās nāka­majā ielejā. Iepriekšējā tumsā viņš bija apguvis, ka tie ir milzīgi un bikli radījumi, tomēr, ja kāds tos aiztika, tie varēja kļūt gluži neaprēķināmi.

Vilks aizskrēja tos sameklēt.

Akmeņozoli smaržoja pēc putekļiem un zirnekļa tīk­liem. To modrība Toraku smacēja kā dūmi.

Beidzot akmeņozoli izretojās un starp to taisnajiem, melnajiem stumbriem viņš ieraudzīja gailam sarkanu ugunskura blāzmu. Toraks izvilka nazi. Viņš gāja tuvāk un dzirdēja, kā sprakšķ liesmas. Puisis saoda apdegušas miesas smaku.

Toraks sasniedza pēdējo koku un noslēpās aiz tā. Akmeņozola miza šķita tikpat vēsa kā slāņakmens nazis viņa plaukstā.

Svētā birzs bija zilas mēnesgaismas pilna, un to no­ēnoja robotā Kalnu ēna. Uz akmeņainās zemes kvēloja aplī sagrābtas ogles. Aiz tām, tinušies dūmos, stāvēja divi milzīgi koki, kas augšējos zarus bija savijuši kā rokas.

Dižozols tiecās debesīs kā nebeidzamā cīninā. Tā varenais stumbrs bija izvagots kā ledus upe, un blāvajā gaismā Toraks redzēja grubuļainas mizas sejas, kas nikni raudzījās uz viņu. Uz ozola zaru pirkstiem nebija lapu: tā pumpurus bija nograuzuši dēmoni. Taču no dažiem zariem nokarājās mazi, bezveidīgi augumi. Toraks tos lāgā neva­rēja saskatīt. Viņš baidījās uzzināt, kas tie varētu būt.

Lielā īve bija neaptverami veca. Toraks to zināja, jo bija atradies tās tumši zaļajās dvēselēs. Tās mezglainie locekļi bija klāti ar sudrabu kā no ūdens izskalotam kokam, un tajos pulsēja zeltaini gremzdi. Koka mūžam nomodā esošie zari bija pārdzīvojuši ugunsgrēkus un plūdus, zibeņus un sausumu. Tā saknes bija cietākas par akmeni un turēja kopā Kalnus. Lielā īve ne no kā nebaidījās pat ne no dēmoniem.

No kaut kurienes atlidoja vēja brāzma, kas izklīdināja dūmus un iedvesa dzīvību ugunskurā. Toraks redzēja, ka tā vidū bija iedurts miets, pie kura karājās ļengans, nomel­nējis ķermenis.

Torakam kļuva nelabi. Tagad viņš saprata, kas karājās pie Dižozola. Ķermeņi. Pārāk mazi, lai būtu cilvēki, pārāk pārogļojušies, lai būtu pazīstami.

Nogalināt mednieku! Viņš atcerējās, kādas briesmīgas upurēšanas dvēseļēdāji veica Tālo Ziemeļu alās. Viņš atce­rējās, ko Finkedīns bija stāstījis par sliktajiem laikiem senatnē, kad ģintis nogalinājušas medniekus, ieskaitot cilvēkus.

"Šis," viņš nodomāja, "ir ļaunums." Tas bija jūtams gaisā: sasmakusi, nomācoša slimības dvinga, kas bendēja nost Meža sirdi.

Viņa plauksta uz naža spala bija kļuvusi slidena no sviedriem. Atpakaļceļa nebija. Viņam jāpamet slēpnis akmeņozolos un jāatrod Tiazi.

Toraks gribēja spert pirmo soli, kad viens no klintsbluķiem aiz uzgunskura piecēlās, izstaipīja rokas un kļuva par cilvēku.